• Šobrīd

    weather img

    Rīga -14°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Simts veidu, kā iesist pa olām jeb Pašaizsardzības treniņš Krav Maga

    Dzīvesveids
    Ieva Smilga
    Ieva Smilga
    3. marts, 2020
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Vai kādreiz esi izspēlējusi galvā scenāriju, kā rīkotos, ja tev uz ielas uzbruktu svešinieks? Ko tu darītu, ja viņam būtu nazis? Bet ko – ja viņš nogrūstu tevi zemē? Sliktā ziņa – ķermenis un prāts realitātē strādās citādi, nekā tavā fantāziju scenārijā. Labā ziņa – šādus scenārijus drošā vidē iespējams izspēlēt pašaizsardzības nodarbībās. Precīzāk – Krav Maga treniņos. Konsultē Krav Maga treneris RONALDS SELECKIS.

    Kas ir Krav Maga?

    Pasaules kontekstā pēdējos divdesmit gadus Krav Maga pašaizsardzības sistēma kļuvusi aizvien aktuālāka. Tās popularitātes iemesls ir vienkāršs – šī pašaizsardzības sistēma balstīta uz dabiskajām atbildes reakcijām, ko cilvēks veic, ja viņam uzbrūk. Tas nozīmē – kustības nav sarežģītas, un dzīvē pierādījies, ka pat cilvēki, kuri nekad par šo sistēmu un pašaizsardzību neko nav dzirdējuši, uzbrukuma rezultātā instinktīvi izpilda kustības, ko māca pašaizsardzības treniņos.

    Tomēr nevajadzētu paļauties, ka, nonākot bīstamā situācijā, šādu dabisku rīcību spēsi veikt.

    Lielākā daļa cilvēku krīt panikā vai sastingst, un tieši šādu reakciju no tevis sagaida uzbrucējs.

    Krav Maga pašaizsardzības sistēma radusies Izraēlas drošības sistēmās. Kad dibināja Izraēlas valsti, bija karš un karavīrus vajadzēja sagatavot ātri. Pētīja, kādas ir cilvēku dabiskās reakcijas un kustības, un iekļāva šos elementus tuvcīņā. Intensīvi trenējoties, karavīrs spēja to apgūt divās līdz trijās nedēļās. Saglabājot tos pašus principus, kas bija izveidoti karavīriem, Krav Maga sistēmu pēcāk pilnveidoja, un kopš sešdesmitajiem gadiem to ar nelielām modifikācijām māca arī civiliedzīvotājiem.

    Tā sacīt – hobijs ar pievienoto vērtību.

    Tajā nemāca sist, lai gūtu punktus, bet gan māca izmantot agresiju tā, lai izglābtu sevi.

    Ja tie ir draudi dzīvībai, tad agresijai jābūt nežēlīgai un asai. Ja tie nav draudi dzīvībai, situācija jāmēģina atrisināt, izmantojot pēc iespējas mazāk agresijas, piemēram, atdodot naudu vai telefonu, lai situācija nekļūtu tiešām bīstama.

    Pašaizsardzība – nepārejošs process

    Ir daudz dažādu veidu, kā sevi aizsargāt, un internetā iespējams atrast informāciju par dažādu veidu pašaizsardzības skolām, kursiem, treniņiem, kā arī to variācijām. Bet visā šajā informācijas plūsmā mani uzrunāja tieši Krav Maga. Kā stāsta pašaizsardzības treneris Ronalds Seleckis, pašaizsardzība ir plašs jēdziens – sākot jau no preventīvajiem pasākumiem, lai nekas slikts nenotiktu.

    Piemēram, ja vakarā redzi uz ielas stāvam trīs aizdomīgus cilvēkus, pašaizsardzība sākas brīdī, kad izdomā iet pa citu ielu, nevis viņiem garām. «Man pašam ļoti nepatīk, kad kāds iet aiz muguras. Vienmēr paskatos un palaižu cilvēku pa priekšu. Un man vienalga, ka nodomās – esmu mīkstais vai šizofrēniķis. Labāk lieki neriskēt,» stāsta Ronalds.

    Šīs ir situācijas bez vardarbības, bet, ja sākas vardarbība ar spēcīgu fizisku kontaktu, bez kaušanās diemžēl – nekādi.

    «Brīdī, kad otrs cilvēks fiziski apdraud tavu veselību vai dzīvību, bez sitieniem un agresijas nebūs iespējams tikt galā. Un to mēs mācām nodarbībās – gan preventīvo daļu, izspēlējot dažādas situācijas, kurās mēģinām tikt galā ar situāciju runājot, gan agresijas daļu, kad fizisks kontakts ir neizbēgams. Šeit sitieni vērsti uz viegli ievainojamiem punktiem – kaklu, seju, kājstarpi –, svarīga ir arī ātra un agresīva rīcība.»

    Sistēma veidota tā, lai to būtu iespējams apgūt pēc iespējas ātrāk. Tas nozīmē – ir daži principi, kurus pēcāk kombinējot var izmantot plašā spektrā.

    Jāņem vērā, ka pašaizsardzība ir nemitīgs treniņu process. Protams, var jau iziet kursu un teorētiski cerēt, ka krīzes situācijā kaut ko atcerēsies. Tomēr treneris uzsver, ka realitāte ir parādījusi – ja cilvēks regulāri neatkārto kustības un kombinācijas, draudu situācijā būs gandrīz neiespējami atsaukt atmiņā pareizo scenāriju un veicamās kustības.

    Pirmajos treniņos iemāca stabilu stāju, pareizas roku pozīcijas un kustības. Ar laiku situācijas kļūst aizvien sarežģītākas, piemēram, uzbrukums ar nazi vai ieroci. Katrai no tām ir daudz risinājumu, un treniņu pieredze palīdz cilvēkam būt pārliecinātākam par sevi un savu varēšanu stresa situācijās.

    Teorētiski un realitātē

    Uz papīra pašaizsardzība izskatās vienkārša. Ir trīs soļi:

    1. nenonākt bīstamā situācijā;
    2. ja konflikts ir sācies – sit pa ievainojamām vietām (seju un kājstarpi). Ja ir iespēja bēgt – bēdz;
    3. pēc konflikta zvani policijai.
       

    Realitātē: lielākā daļa cilvēku nav gatavi agresijai, un iestājas šoks, jo nekad nekas tāds nav noticis. Otra cilvēka agresīvā izteiksme vien jau var iedzīt šausmās. Nobīšanās, sastingšana, apstulbšana – tās ir ierastākās šoka reakcijas, jo cilvēks nespēj noticēt, ka tas patiešām notiek. Lūk, ja šādas situācijas tiek izspēlētas treniņos, reālā situācijā tās iespējams pieņemt un tikt galā ar skaidrāku prātu. Lai neiestātos šoks, ir jātrenējas un jāiemācās runāt ar uzbrucēju, jo tas var novērst uzbrukumu.

    3 situācijas un to iespējamie risinājumi

    Pašaizsardzības treniņi palīdz morāli un fiziski sagatavoties bīstamām situācijām. Brīdī, kad kaut kas notiek, nebūs laika domāt, kā bija pareizi, – ir jārīkojas instinktīvi, un labi, ja šie instinkti nostrādā pareizi.

    1. Vīrietis piesienas verbāli – apvaino, izsaka nepieklājīgas piezīmes vai piedāvājumus

      – Jāievēro distance. Ideāli, ja attālums ir vismaz 3 metri. Jo cilvēks ir tuvāk, jo mazāks reakcijas laiks paliks, ja sāksies fiziska uzmākšanās.

      – Rokas jātur sev priekšā, it kā izveidojot sienu starp sevi un uzbrucēju.

      – Vislabāk ir pārliecinātā, paceltā balsī teikt: «Es negribu ar tevi runāt! Ej prom!» vai «Liec mani mierā!» Stresa situācijās cilvēka balss kļūst augstāka – tas jāmēģina kontrolēt, lai otrs nejustu tavas bailes. Galvenais – nebaidīties konkrēti, skaļi, skaidri un pārliecināti pateikt, ka vēlies, lai šis cilvēks liek tevi mierā.
    2. Uzbrucējs liek atdot naudu, telefonu

      Atdod. Mierīgi, nestresojot un bez asām kustībām. Šāda situācija nereti tiek izspēlēta treniņos – pie rīkles ir nazis, un uzbrucējs prasa naudu. Tad lēnām jāieliek roka kabatā un jātrenējas atdot naudu, jo tas ir viens no risinājumiem. Otrs – ar tehniski pareizām kustībām atbrīvoties no uzbrucēja. Jāatceras, ka reālajā dzīvē mēģināt atbruņot uzbrucēju, kuram ir nazis vai ierocis, ir ļoti liels risks. Ir jāsaprot, kad risks atainosies, bet kad – ne.
       
    3. Notiek fizisks kontakts, varmācīgs uzbrukums

      Ja sievietei uzbrūk fiziski, nekas cits neatliek, kā sist, kost, durt acīs, mērķēt uz uzbrucēja kaklu, sprandu un kājstarpi. Ja sievietei uz ielas vai kur citur fiziski uzbrūk vīrietis, visticamāk, viņš vēlas izvarot, nosist, aplaupīt. Šādās situācijās jādara tā, lai uzbrucējs vai nu negrib vairs uzbrukt, vai nevar to izdarīt, jo viņam nodarītas sāpes.

      Reālās pašaizstāvības situācijās mainās uztveres robežas – kad cilvēkam jāglābj sava dzīvība no uzbrucēja, viss ir atļauts. Šajā situācijā jāmaina domāšana – tu neesi upuris, bet gan cilvēks, kas dos pretim, ja vajadzēs. Jādomā: vadošais esmu es, nevis uzbrucējs.

      Tomēr rodas jautājums – cik liela iespēja sievietei, pat ja viņa trenējas pašaizsardzībā un zina pareizo tehniku, ir uz ielas tikt galā ar gados jaunu fiziski spēcīgāku uzbrucēju? Treneris Ronalds Seleckis pastāsta, ka treniņu rezultātā cilvēks kļūst fiziski spēcīgāks, viņa sitiens kļūst trāpīgāks, reakcija – ātrāka, kā arī iestājas psiholoģiska noturība.

      «Treniņā izspēlējam situācijas, kuras teorētiski var notikt, un tās atkārtojam vienreiz, divreiz, simtreiz… Nonākot šādā situācijā reālajā dzīvē, ieslēgsies muskuļu atmiņa, kas var palīdzēt veiksmīgi tikt galā ar uzbrucēju.»

      Muskuļiem un spēkam ne vienmēr ir izšķirīgā nozīme pašaizsardzībā, jo sitiens pa kājstarpi, kaklu vai degunu visiem būs vienādi sāpīgs neatkarīgi no tā, cik lieli muskuļi un spēks uzbrucējam ir. Ja sieviete zina, kur jāsit, viņa to darīs spēcīgi un galvenais – trāpīgi, tas ļoti labi nostrādās. «Uzbrucēji reti gaida agresiju pret sevi. Skrāpēšana, košana – der viss, kas nodara sāpes. Skan nežēlīgi, bet, nonākot šādā situācijā, ir izvēle – vai nu tu dari, vai mirsti,» uzsver treneris.

    Pieredzes stāsti

    • SINTIJA MAZŪRE, pavāre:

    «Krav Maga sāku trenēties pirms aptuveni pusotra gada, bet doma, ka vajadzētu kādu aktīvu nodarbi, man bija jau krietni senāk. Izsverot visus variantus, šis likās vispiemērotākais, jo treniņi ne tikai uzlabo fizisko sagatavotību, bet arī iemāca pašu svarīgāko – aizsargāt sevi.

    Lielākā treniņu vērtība noteikti ir pašpārliecinātība un ticība sev, ka arī bīstamās situācijās varēšu paļauties uz sevi un risināt radušos problēmu, negaidot atbalstu no malas.

    Sākums bija diezgan grūts, jo treniņi notika apvienotajā grupā, kur mācās vairāku līmeņu vielu. Pirmajās nedēļas likās, ka salīdzinājumā ar citiem neko nemāku un nesaprotu. Bet, kad pamati apgūti, arī pārējais vairs nešķiet sarežģīts. Galvenais ir regulāri apmeklēt treniņus, lai visa apgūtā informācija labāk saglabājas muskuļu atmiņā, tad jau arī grūtību nebūs.

    Pat iemācoties tikai pašas elementārākās pašaizsardzības metodes, uzbrukuma gadījumā tas būs daudzreiz noderīgāk, nekā nemācēt neko. Treniņos apgūto līdz šim nav nācies izmantot dzīvē, un ceru, ka arī nenāksies, tomēr nekad jau nevar zināt, kā var gadīties…

    Krav Maga noteikti ir piemērots visu vecumu un miesasbūves sievietēm. Galvenais – lai būtu vēlēšanās to apgūt, un zināšanu nekad nevar būt par daudz.

    Krav Maga ne tikai iemāca aizsargāt sevi un būt vairāk pārliecinātai par saviem spēkiem, bet arī uzlabo fizisko sagatavotību.

    Kad sāku apmeklēt nodarbības, dažreiz arī meita atnāca līdzi. Tagad viņa apmeklē bērnu Krav Maga, par ko ļoti priecājas. Ja ir vēlme, noteikti vajag pamēģināt!»

    • AIGA ŠIBEIKA, juriste:

    «Taisnības labad jāsaka, ka uz pirmo Krav Maga treniņu gāju ar domu, ka man nepatiks, jo nekad iepriekš nebiju pat apsvērusi iespēju, ka man varētu kas tāds patikt. Tomēr jau pēc pirmā treniņa bija skaidrs, ka būs arī otrais. Pirmais treniņš bija mierīgs – tika pastāstīts par Krav Maga kopumā, par to, kas mūs sagaida, sākumā bija vienkārši vingrinājumi. Patiesībā viss likās tāds, kas virzīja uz domu: o, šo pat es varu!

    Un tā nemanāmi tas pat es varu tika vērsts uz arvien sarežģītākām lietām (jāņem vērā, ka manas zināšanas par jebkādām cīņām sākumā bija tādā līmenī, ka vārds āķis drīzāk asociējās ar makšķerēšanu, nevis sitienu, jo visa mana pieredze šajā jomā bija iegūta no filmās redzētajiem Džeimsa Bonda izgājieniem, kas, protams, ne vienmēr atbilst realitātei).

    Sākums noteikti bija grūtāks tīri psiholoģiski, ne fiziski, jo man bija grūti aprast ar domu, ka ir jāsit cilvēkam vai ka sit man. Par sarežģītību kopumā – bonuss ir tajā, ka katrs trenējas atbilstoši savam līmenim un spējām, pamazām audzējot sarežģītību. Protams, kā jau jebkur, panākumi nenāk viegli – ja neieguldi darbu, nekas arī nenotiek. Turklāt tas, ka esi mēnesi, gadu vai divus trenējies Krav Maga nenozīmē, ka uz ielas savās prasmēs esi kaut tuvu profiņam, kas spēj iekulties visos kautiņā un tikt cauri sveikā, – par šādu pārliecību var droši aizmirst.

    Trenējoties tikai 2–3 reizes nedēļā, turklāt tik neilgu laiku, lielākais, uz ko es ceru, – ja tiešām kāds apdraudēs mani, pateicoties visam apgūtajam, tādā stresa situācijā es spēšu vismaz kārtīgi iespert uzbrucējam pa kājstarpi un aizbēgt.

    Tagad, pēc nedaudz vairāk kā pusotra gada treniņiem, varu teikt droši: man tas patīk, un viss. Par spīti tam, ka mēdz nesanākt un regulāri ir sajūta: ā, es nekad šo tehniku neizpildīšu pilnībā pareizi, kas liek nolaisties rokām un dusmoties uz sevi. Bet, kad eju mājās no treniņa, lielākoties ir jāsmaida un ir prieks gan par treniņu, gan par cilvēkiem, kurus esmu satikusi Krav Maga dēļ – lai gan trenējoties vajadzētu ar nopietnu seju koncentrēties, nereti treniņi ir pilni smieklu vai vismaz smaidu. Un, taisnību sakot, ir arī mazs lepnumiņš par sevi.

    Lai gan apkārtējie (draugi, ģimene, kolēģi) zina, ko daru, aizvien ik pa laikam atrodas kāds, kas sarauc degunu par kārtējo zilumu uz rokām/kājām vai faktu kā tādu – ka trenējos Krav Maga, jo sievietes tā nedara. Tādiem norādījumiem pretī vienmēr gribas likt to, ka arī Krav Maga var atrast sievišķīgas lietas, ja vien ļoti tās gribas, piemēram, rozā boksa cimdus vai smukus šortus un botas. Turklāt – kurš gan cits sievieti uz ielas aizstāvēs, ja ne viņa pati, un kas gan ir pāris zilumu, ja ir prieks par to, ko dari!

    Šķiet, visi trenējas ar domu, ka nekad neradīsies vajadzība kaut ko no tā izmantot dzīvē.

    Turklāt jāņem arī vērā, ka pirmais, ko māca Krav Maga, – visos gadījumos, kad vien tas iespējams, jācenšas izvairīties no jebkāda konflikta (nomierināt iespējamo uzbrucēju; labāk atdot telefonu, naudu, nekā riskēt, ka sadurs, piekaus; bēgt), nenonākt līdz tam, ka tev tiešām uzbrūk.

    Draugi un paziņas parasti smejas: iešu kopā ar tevi, tad jau būs droši. Patiesībā ir citādi – kopš trenējos Krav Maga, uz ielas baidos vairāk, jo vairāk zinu par visām miljons sliktajām lietām, kas var notikt un kas ikdienā ar cilvēkiem notiek. Turklāt treniņos uz savas ādas esmu izjutusi, kā tas ir, kad vīrietis, kas ir krietni lielāks par mani, uzbrūk, un cik grūti patiesībā ir kaut vai tikai izrauties no roku tvēriena ap manu vidukli.

    Tas gan arī vienlaikus arī ir labi – liek būt uzmanīgākai, vairāk pievērst uzmanību aizdomīgām situācijām. Lai gan nav tā, ka nejustos droši uz ielas (ir arī daudz bīstamākas vietas un valstis), un, par laimi, neesmu arī iekļuvusi bīstamās situācijās, kas radītu papildu bailes, tomēr negribas izaicināt veiksmi.

    Tomēr, kā jau minēju, Krav Maga treniņi nedrīkstētu dot false confidence – radīt pārliecību, ka nu tik es tikšu galā ar trijiem uzbrucējiem vienlaikus vai nu tik atvairīšu uzbrukumu ar nazi.

    Patiesībā, ja uzbrucēja mērķis tiešām ir iesist vai iedurt, lielākoties ir jautājums par to cik daudz reižu, nevis vai vispār.

    Man svarīgi arī tas, ka Krav Maga ir fiziska aktivitāte, kurai ir praktisks pielietojums (atšķirībā no zumbas, piemēram). Katrā gadījumā noteikti ir vērts pamēģināt, jo no malas izskatās daudz trakāk, nekā ir patiesībā. Un, kas zina, varbūt sanāks tāpat kā man – iepatīkas kaut kas tāds, kas pārsteidz pašu.»

    Mans pirmais treniņš

    • Izmēģina IEVA SMILGA, žurnāla EJ! galvenā redaktore

    Gaļasmašīna. Tā es vienā vārdā raksturotu to, kā jutos savā pirmajā Krav Maga treniņā.

    Ar lielu dūšu pievienojos grupai, kas šo pašaizsardzības tehniku apgūst jau gadiem, jo kur gan vēl labāk sajust nodarbību gaisotni, ja ne starp tiem, kam attieksme pret to ir absolūti nopietna. Un, ja uz ielas kāds zaglēns uzbruktu kādam no cilvēkiem, kas Krav Maga trenējas jau gadiem ilgi… man tiešām žēl tās noklīdušās dvēseles par viņa nepareizajām dzīves izvēlēm. Šī, iespējams, būtu pēdējā. Bet par visu pēc kārtas.

    *****

    Man nepatīk svešinieku pieskārieni. Kuram patīk? Šķiet, katru reizi, kad man pieskaras nepiederoša persona, ķermenis notrīc. Nevis šķiet, bet tā arī ir, un dažreiz tik spēcīgi, ka tas pat ir redzams. Lūk, Krav Maga treniņš ir izcils veids, kā pierast pie šādiem pieskārieniem un pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no tiem cilvēkiem, kas nākuši ar ļaunu, un ceļā vēl uzšaut čalim pa olām.

    *****

    Mans pirmais treniņš sākas ar to, ka mums haotiski jāskrien pa zāli, mēģinot netraucēt ceļu citiem. Easy peasy! Taču ar katru nākamo uzdevumu easy peasy man personīgi kļūst nedaudz grūtāks. Joprojām skrienot pa zāli, jāuzsit pa treniņa biedru muguru, tajā pašā laikā mēģinot izvairīties no citu sitieniem. Pēcāk viegli jāuzsit treniņa biedru plecam un vēderam. Beigās – viss kopā.

    Instinkts liek izvairīties, bet nespēju sevī rast iemeslu, kāpēc man jāpliķē citi.

    Daru, lai nebūtu galīgi muļķes lomā.

    *****

    Tam seko vingrinājums, kura dēļ man gribas Krav Maga saukt par gaļasmašīnu – sastājamies aplī un mēģinām tikt uz otru apļa pusi. Visi kopā. Tas ir – tev jāizlaužas caur kustīgu miesu čupu, lai tiktu uz priekšu. Un vēlreiz. Un vēlreiz. Tas ir fiziski smagi, bet sagādā zināmu prieku, neskatoties uz nemitīgo ķermeņu rīvēšanos. Pēcāk man treneris pastāsta, ka cilvēki, kuri uz treniņiem nāk gadiem, jau ir apbružājušies un pieskaršanos uzver pavisam citādi. Vieglāk.

    *****

    Īstais treniņš sākas brīdī, kad man pie kakla pieliek nazi. Gumijas, bet tomēr nazi.

    Ir ļoti neomulīgi. Treneris parāda kustības, kā šādā situācijā būtu jārīkojas. Konkrētu horeogrāfiju, kuru veiksmīgi izpildot tiksi no situācijas ārā dzīvs. Sliktā ziņa – izpildot nepareizi, vari nodarīt sev pāri vai pat aiziet bojā. Tāda ir uzbrukumu realitāte, tāpēc dažādu veidu uzbrukumi ar nazi treniņos tiekot izspēlēti bieži, līdz beidzot organiski saproti pareizāko situācijas scenāriju.

    Sākumā katru kustību mēģinu atcerēties tehniski. Vispirms uzbrucēja roka jāgrūž uz sānu, tajā pašā laikā virzot prom savu galvu, lai gadījumā, ja nazis tomēr nāktu atpakaļ, tavs kakls netrāpītos tā ceļā.

    *****

    Treniņa gaitā izspēlējam trīs uzbrukuma scenārijus un veidu, kā atbrīvoties no uzbrucēja: jau pieminētais nazis, kā arī situācija, kur uzbrucējs tevi sagrābis no aizmugures, un situācija, kur esi nogrūsta uz zemes un uzbrucēja rokas ir uz tava kakla. Katrai kustībai, kas tiek veikta, ir savs paskaidrojums, jo te nav nekā lieka. Visas beidzas ar spēcīgu sitienu pa olām un mukšanu prom.

    Trenējamies cits pret citu, visiem treniņa dalībniekiem ir kājstarpes sargi, tāpēc situācijas un sitieni ir maksimāli pietuvināti realitātei.

    Pirms katra sitiena gribas atvainoties savam cīņu partnerim vai partnerei, jo neesmu pieradusi sist cilvēkiem vienkārši tāpat.

    *****

    Treniņa noslēgumā, kad visi trīs scenāriji ir kārtīgi atstrādāti, tiek izspēlēta situācija: tev uzbrūk no vairākām pusēm, un – ir jāsit! Tu esi apļa vidū un sit uzbrucējiem, kas šoreiz ir tavi treniņu biedri, pa stingriem spilveniem, ko viņi tur rokās. Tu sit, sit, sit, sit, nonākot nelielā afekta stāvokli, kura laikā nejūti nogurumu. Kad tas beidzas, ir jāaizver acis. Nedaudz jānomierinās.

    Un tad… treniņa biedrs tev uzbrūk vienā no trijiem veidiem, kas tika izspēlēti treniņā. Man tas nenāk viegli, jo iestājas pat neliela panika – kas tagad būs? Kad mani sagrābj no aizmugures, ir nepieciešams apdomāties: kas, pie velna, tagad bija jādara?! Reālajā dzīvē es nebūtu ar to tikusi galā – mans reakcijas ātrums ir gaužām lēns, un no satraukuma nespēju atcerēties pareizu kustību horeogrāfiju.

    *****

    Ar vienu treniņu nepietiek, lai iemācītos sevi aizstāvēt. Drīzāk saproti, cik svarīgi būtu pašaizsardzību apgūt regulāri. Jā, mēs dzīvojam salīdzinoši drošā vietā, un vienmēr liekas, ka ar mani jau tas nenotiks, bet bieži ceļojam uz vietām, kas ne vienmēr ir tik drošas kā mājas.

    Mana galvenā atziņa – pašaizsardzība nav lieta, ko apgūt nedēļas vai mēneša laikā.

    Tai laiks jāvelta regulāri un jācer, ka iegūtās zināšanas nekad nenoderēs reālajā dzīvē, bet padarīs tevi stiprāku un vairāk pārliecinātu par savām spējām. Nu tā, lai jocīgais frīks tumšākā ieliņā baidītos no tevis, nevis tu no viņa. Un netuvotos.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+