Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Liktenīgais sludinājums
«Biju laukos netālu no Zvārtas ieža pie sava vīra vecākiem. No Slokas ciemos atbrauca mani vecāki un atveda veselu kaudzi ar vecām avīzēm krāsns iekuram, bija arī kādas jaunākas. Kā ņēmu pirmo avīzi, tā ieraudzīju sludinājumu, ka Latvijas Radio izsludina konkursu diktora vietai sieviešu balsij, vēlama filoloģiskā izglītība, vecums līdz divdesmit sešiem gadiem.
Es visam atbildu. Man bija divdesmit pieci un vajadzīgā izglītība.
Vīratēvs pirmais teica, ka noteikti jāpiesakās, jo man ir ļoti laba balss. Rihardam Glāzupam, Operas un baleta teātra galvenajam diriģentam, šajā ziņā varēju ticēt. Tāpat Gustītei (Sandras vīramāte – operas soliste Auguste Klinka – L. B.), kas mani iedrošināja. Arī mani vecāki ļoti iedrošināja. Visi bija pārliecināti, ka man izdosies.
Citi lasa
Tas sludinājums vēl tagad man ir saglabāts. Pa pastu aizsūtīju pieteikumu ar lūgumu ļaut piedalīties konkursā. Atnāca apstiprinājums, ka varu startēt. Uz to vienu vietu bijām pieteikušās divdesmit septiņas. Visas jaunas, talantīgas, ar labām balsīm. Pirms tam mājās absolūti nemaz netrenējos un neko nemēģināju. Vairs neatceros, vai man nedrebēja balss. Droši vien drebēja, kad ieraudzīju tik prominentu žūriju, kurā vienīgais, ko pēc izskata pazinu, bija Gunārs Jākobsons. Vēlāk sapratu, ka tur bija arī Arnolds Liniņš, Antonija Apele.
Konkurss notika trijās kārtās Radio Literāri dramatisko raidījumu studijā. Žūrija sēdēja režijā aiz stikla sienas un klausījās. Mums pie galda, uz kura bija mikrofons, bija jālasa ziņu teksti, koncertprogrammas pieteikums. Acīmredzot gribēja dzirdēt, vai spējam izrunāt komponistu vārdus, operu un mūzikas gabalu nosaukumus. Tas man gāja gludi. Notika arī improvizēta intervija, bet neatceros, vai ar mani kāds sarunājās, vai man bija jāintervē.
Sapnis piepildījās! Tā diktora vieta tika man, un mani pieņēma darbā Radio. Ja es būtu aizgājusi studēt medicīnu, nebūtu nokļuvusi Radio. Visticamāk, būtu tik dziļi savā profesijā, ka ne par ko citu vairs nedomātu. Lai piepildītu sapni, man vajadzēja iestāties filologos. Protams, ne jau ar tādu domu tur gāju. Nevienu brīdi prātā nenāca, ka tā būtu iespēja nokļūt Radio.
Tur uz raidījuma ierakstiem nāca tādas slavenības! Un es ar viņiem sarunājos! Tas bija sapnis, nevis darbs. Bet, kamēr tiku līdz mikrofonam, mani dresēja runas pedagogi Antonija Apele, Arnolds Liniņš, Imants Adermanis!
Ja cilvēkam no dabas dota valodas izjūta, skaidri un loģiski runāt nav grūti.
Lai klausītājs saprastu tekstu, vienā teikumā jāuzsver tikai divi vārdi. Ja tos divus pirmās un otrās pakāpes vārdus māki atrast un uzsvērt, doma aiziet līdz klausītājam un viņš saprot, ko diktors runā, jo tie atslēgvārdi klausītājiem paliek galvā un viņi atceras, ko esi lasījis. Diemžēl bieži vien pēc nolasītā teksta cilvēks nevar pateikt, ko viņš ir klausījies, jo visi vārdi saplūduši kopā. Šajā ziņā Antonija Apele bija ļoti stingra, bet ļoti laba skolotāja. Man tagad var iedot jebkuru tekstu, un, tikai pārskrienot tam ar acīm, varu to nolasīt pēc visām runas prasībām. Tagad Radio darbiniekiem runu māca Zane Daudziņa.»
