Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Mani skolnieciņi
«Iestājos Filoloģijas fakultātē, lai mācītos par latviešu valodas skolotāju, gribēju darīt to pašu, ko mamma. Man bija talantīgs kurss. Māra Zālīte, muzikologa Oļģerta Grāvīša meita Inese, literatūrvēsturnieks Jānis Zābaks, kas pārgāja sievas Dzintras uzvārdā un tagad ir Jānis Zālītis.
Kad 1975. gadā pabeidzu Universitāti, valsts sadalē mani nosūtīja uz Salaspils vidusskolu, un es kļuvu par audzinātāju 4. klasei. Brīnišķīgs un neaizmirstams brīdis bija pirmā skolas diena. Tās dēļ vien ir vērts strādāt skolā. Mācību gada sākums un noslēgums ar bērnu ziediem un sirsnību, pēc tam garais, skaistais vasaras atvaļinājums. Kurā vēl profesijā brīvlaiks ir trīs mēneši! Visa garā vasara!
Taču arī bez šiem jaukumiem man skolā patika. Salaspils vidusskolā nostrādāju trīs gadus. Man ļoti labi gāja, nebija problēmu ar disciplīnu. Nezinu, kā es to panācu. Laikam ar savu balsi, mieru un brīžiem arī ar trāpīgu skatienu. Mani skolnieciņi! Es viņus patiešām mīlēju. Pirms kādiem desmit gadiem Salaspils vidusskolā bija salidojums, es aizbraucu.
Kad satikāmies atmiņu telpā, kurā bija sapulcējusies mana klase, viņi teica: «Skolotāj, un tagad pasakiet, kas mēs katrs esam!…» Skatījos un nevienu neatpazinu. Nevienu!
Tad viņi bija bērniņi – desmit, vienpadsmit gadiņi. Tagad satiku četrdesmitgadniekus. Atmiņā viņi visi man bija ar vārdiem un uzvārdiem. Manā klasē bija Jānis Turlais, tagad karšu izdevniecības Jāņa sēta īpašnieks. Viņš ļoti labi mācījās, bija gudrs puika, un viņa lielā aizraušanās jau tad bija kartes. Stundās visu laiku tās zīmēja. Bija uzzīmējis ceļu no savām mājām uz skolu ar visiem dabas objektiem, sānu takām, visām ceļu norādēm.
Strādāju skolā, bet sapnis par Radio man nebija zudis. Tiklīdz biju mājās, uzreiz ieslēdzu radio. Un pilnīgi neticami! Sapnis par Radio piepildījās! Bija 1978. gads. Man tikko bija piedzimis dēliņš, mans Kaspariņš.»
