Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Madliena un Dundaga
«Neaptverami, cik ātri gājuši gadi! Kad to kamolu patinu atpakaļ, bijis tik daudz spilgtu notikumu, kas notikuši pirms desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem, bet atsevišķus fragmentus tajos redzu tik spilgti, it kā tas būtu piedzīvots tikai vakar. Nekad nebiju domājusi, ka dzīve paiet tik ātri. Te tā vēl tikai sākas, te mācies skolā un rodas sapņi par to, ko darīsi, ko studēsi, domā, vai tevi kāds par sievu paņems, kur dzīvosi un kāda vispār mana dzīve būs… Un pēkšņi attopies, ka tā jau stipri pāri pusei…» Sandra aizdomājas.
«Esmu Jūrmalas meitene, dzimusi Slokā, un uzskatu sevi par jūrmalnieci, lai gan Sloka ir viena no pēdējām Jūrmalas daļām un nekad nav bijusi elitāra, jo Slokā bija papīrfabrika, cementa rūpnīca, tur bija strādnieki, blakus jūra un zvejnieki. Mana mammiņa bija latviešu valodas un literatūras skolotāja, ļoti laba skolotāja. Jūrmalas 1. vidusskolā nostrādāja 57 gadus, brīnišķīgi sapratās ar bērniem. Viņai bija psihologa talants.
Arī man viņa bija skolotāja, no ceturtās līdz astotajai klasei mācīja latviešu valodu un literatūru un vienmēr pret mani bija ļoti stingra, stingrāka, nekā pret visiem citiem. Tas psiholoģiski bija ļoti pareizi, lai neviens neteiktu, ka skolotājas Ozoliņas meita tiek vieglāk cauri. Arī citi skolotāji pret mani bija stingri, bet es arī labi mācījos, dejoju, biju laba sportiste. Vislabāk man patika distanču slēpošana. Kauguri vēl nebija uzbūvēti, aiz Slokas sākās milzīgs meža masīvs, ideāla vieta slēpošanai.
Man ir laimējies piedzimt labā ģimenē labiem vecākiem. Tēvs visu mūžu nostrādāja uz dzelzceļa. Viņam bija ļoti atbildīgs amats – pārzināt un uzraudzīt visu ritošo sastāvu, lai vagonu riteņi būtu nevainojamā kārtībā. Mēs dzīvojām ļoti pieticīgi, bet mums abām ar četrus gadus jaunāko māsu Daci, manu mazo māsiņu Dacīti, bija saulaina bērnība.
Vasarās daudz laika pavadījām Madlienā, no kurienes bija nācis tētis. Tur dzīvoja viņa vecāki, un vienmēr, kad mums beidzās skola, mūs aizveda uz laukiem un atstāja uz visu vasaru, bet garlaicīgi nebija. Opapam un omammai bija lauku saimniecība – govis, aitas, vistas, truši.
Omamma mūs lika pie darba, kas reizēm nebija no tīkamākajiem, bet mēs bijām klausīgas meitenes, audzinātas, ka veci cilvēki jāgodā.
Mēs arī sapratām, ka ir jāpalīdz. Gājām pārsiet govi, grābām sienu, ravējām kartupeļus, kaplējām runkuļus.
Savu māju mums nav bijis. Slokā bija dzīvoklis, bet es ļoti izjūtu saikni ar laukiem. Tā manī ir no Madlienas vasarām un Dundagas, no kurienes nākusi mamma. Kad lasu vai dzirdu kaut ko par Dundagu, sirdī ielīst siltums. Izjūtu savu piederību dundžiņiem, un vienreiz gadā mēs ar māsu noteikti braucam uz Dundagu. Aizbraucam līdz mājām, kur dzimusi un augusi mamma, kur braucām ciemoties pie vecmammas. Mājām tagad ir citi īpašnieki, bet mēs tur pastāvam uz tilta, paskatāmies uz savu māju, tad aizbraucam uz kapiem, visu sakopjam. Dundagas kapos guļ visi mammiņas radi – viņas tēvs, mamma, brālis, onkuļi. Mūsu vecāki ir apglabāti Slokas kapos. Tētis nomira, kad man bija trīsdesmit seši gadi, mammiņa manos piecdesmit. Vecāku zaudējums ir ļoti smags un ilgi sāp.
Turamies kopā ar māsu. Dace Konservatorijā studēja masu pasākumu režiju. Ilgus gadus dzīvoja Liepājā, strādāja gan domē, gan koncertdārzā Pūt, vējiņi! par mākslinieciskās daļas vadītāju. Pēc 25 gadiem atgriezās Jūrmalā un turpina mammas ceļu – strādā Pumpuru vidusskolā par ārpusklases darba organizatori.»
