Rakstniece Ilze Indrāne par Latvijas nākotni: Šai zemītei vajag lielu personību

Personība
Ievas Stāsti
19. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: MĀRĪTE KALNIŅA UN NO PERSONISKĀ ARHĪVA
Ļoti cienījamā 92 gadu vecumā ILZE INDRĀNE atgādina sirmu, dzīvesgudru vecmāmiņu no sava pēdējā īsprozas krājuma bērniem Baltā stunda (2008). Aiz muguras garš un bagāts rakstnieces, dramaturģes, skolotājas, skolas direktores, kā arī sievas, mammas un vecmammas mūžs.

Kad saulainā jūnija pievakarē ierodos Madonas novada Praulienas pagasta Lejaszīlēs, viņa sēž pie plaši atvērta loga ar skatu uz dārzu savā mājā, kur 50 gadus gandrīz nekas nav mainījies un kur apkārt liela daļa viņas dzīves. Ilze Indrāne aicina mani sēsties cieši blakus un, saņemot roku savās siltajās un mīkstajās plaukstās, labestīgi saka, ka turpmākās stundas būšu viņas tuvākais, ka tikai tā viņa varot būt patiesa.

Lejaszīlēs, kur saimnieko rakstnieces dēls Juris Jātnieks, viņa aizvada vasaras – apcerīgi un joprojām darbodamās dārzā, cik atļauj spēks. Savukārt pa ziemu dodas pie meitas Ievas Jātnieces uz Jēkabpils novada Rubeni. Šobrīd Ilzei Indrānei grāmatas vairs neiznāk. Pēdējā bija stāstu krājums Divpadsmit logi (2012) – divpadsmit neuzrakstīto romānu fragmenti. Tagad viņas rakstīšana atgādina atgriešanos agrā bērnībā, kad roka no lielajiem burtiem izzīmē tās dienas pārdzīvojumu vai atziņu.

Turklāt saikne ar bērniem, skolēniem nav zudusi – kad tikāmies, viņa svinēja Ilzes Indrānes 9. literārās jaunrades konkursa noslēgumu. Šo konkursu organizē Praulienas pamatskola ar Madonas novada pašvaldības atbalstu, un tajā piedalās ne tikai Madonas, bet arī Cesvaines, Lubānas, Ērgļu un Varakļānu novada 6.–9. klašu skolēni. Konkursa noslēgumā rakstnieces mājās ierodas pilns autobuss – skolēni un skolotāji, kuri dārzā zem nojumēm apspriež sacerējumus.

Rakstniece gan ļoti atvainojas viņiem, ka nevar vairs tā izlasīt, lai skaidri varētu sadalīt pirmās, otrās un trešās vietas.

«Man nekad nav patikusi šī prēmiju dalīšana, un es arvien dodu galveno prēmiju tam, kurš ķeras pie rakstīšanas.»

«Es priecājos, lasu virsrakstus, kuri reizēm ir arī manu darbu nosaukumi, piemēram, Lietu un cilvēku mūžs,» viņa stāsta.

Liezēres pamatskolas uzdāvinātā kladītē, kur pierakstīti konkursa dalībnieku vārdi, tapis šāds rakstnieces ieraksts: «Cik skaisti, skaisti debešķīgi ziedēja mans dārzs/ – simts acu mirdzumā un balsu mūzikā./ Es vēlreiz, vēlreiz biju skolotāja, rakstniece,/ un jūsu jaunie spārni manu domu, manu sajūsmu un pateicību saulē, vējā sēja.»

Meitene ar neparastāko vārdu

Ilze Indrāne ir rakstnieces radošais pseidonīms. Viņa dzimusi 1927. gada 23. aprīlī Lazdonas pagasta Ciskānos kalpu Jāņa Liepiņa un Bertas Jātnieces ģimenē, un pati atklāj romantisku, tam laikam pat ļoti avantūrisku stāstu par savu ierašanos šajā pasaulē: «Tā iznāca, ka mans tēvs – plostnieks – paķēra manu mammu, jaunu meiteni, aizveda savā dzīvē no Daugavmalas Koknesē, kur viņa dzīvoja mājās Magonītes, pašā upes krastā, un viņiem piedzima meitene, kurai vajadzēja neparastāko vārdu, kāda tuvumā nevienam nav. Un ielika vārdu Undīne.» Turklāt Undīne visu dzīvi nes mammas uzvārdu – Jātniece, arī viņas jaunākais brālis Uldis Jātnieks, kā arī rakstnieces bērni Juris un Ieva mantojuši šo uzvārdu.

Bērnības gadus Undīne ar vecākiem pavadījusi Vestienas pagasta Brantos un mācījusies Vestienas pirmās un otrās pakāpes pamatskolā, par kuru viņai arī krāšņas atmiņas. «Bagāta skola bija – Kāla ezera krastā, viļņi gandrīz šļakst pa logu iekšā, Vestienas baznīca kalna galā. Tur visi bijām Dieva bērni,» rakstniece stāsta, kā veidojusies viņas romantiskā pasaules uztvere, un arī ticība Dievam sakņojusies jau no bērnības.

No šejienes nākot arī viņas latviski labskanīgais pseidonīms.

«Jau pamatskolas laikā mēs nodarbojāmies ar dzejoļu rakstīšanu: visa klase rakstīja un izdomāja skaistus vārdus un uzvārdus, neviens nepalika pie sava vārda. Fui, kas tas ir – Undīne, un Jātniece! Šausmas, vai ar tādu var dzīvot? Brīnišķīga skolotāja mums bija pirmajās četrās klasēs – Rasma Grāvīte –, kura mūs rāja, kad bija atkal kādu žūksni izvilkusi no papīrgroza: nu jau visi kaķi dzejoļus rakstīs!» rakstniece smaidot atklāj. Viņai skolotāja gan neesot pārmetusi dzejošanu: «Es jau biju gatava Ilze Indrāne. Tas bija romantisks laiks, un tas aprakstīts vienā manā bērnības grāmatā – Anemone (1974).»

Vidējo izglītību Undīne ieguva Madonas ģimnāzijā (1941–1946), kura toreiz atradās tagadējās Madonas 2. vidusskolas ēkā, blakus Mīlestības gravai. Šķiet, likumsakarīgi, ka ģimnāzijas – kas bijis «tas labākais laiks ar jokiem un trikiem» – vietas, notikumi, cilvēki kļuvuši par prototipu viņas romānam par jaunatni Lazdu laipa (1963), ar kuru Ilze Indrāne pārliecinoši ienāca sava laika latviešu literatūrā.

Tagad gravā pār Madonas upīti no dēļiem uzbūvēta pamatīga lazdu laipa, kuru rotā arī divi citāti no šī romāna, atgādinot mūsdienu madoniešiem un pilsētas viesiem gan rakstnieces vārdu, gan viņas vēstījumu: «Jaunība visos laikos vienāda – mīlestības alkstoša.»

Turklāt runa nav tikai par romantisko mīlestību, kuru Ilze Indrāne pati piedzīvoja nevis ģimnāzijas laikā – kā daudzi –, bet gan krietni vēlāk.

Mīlestības alkas ir arī draugu un draudzeņu attiecības, savstarpēja atzīšana un pieņemšana, arī vecāku un bērnu mīlestība, drošības sajūta, ko jaunam cilvēkam sniedz savas dzimtas atbalsts. Undīnei tas bija. Viņa stāsta, ka tēvs, māte un krustmāte bija viņu diezgan labi sagatavojuši dzīvei, «lai meklētu vairāk nekā tikai reālo, lai meklētu garīgo visur, kur vien vari noķert».

Rakstniece atklāj arī kādu «briesmīgu notikumu» no šī laika. Sākotnēji viņa meklējusi Madonā īres dzīvokli. Kāds to palīdzējis atrast, taču, kad viņa ieradusies dzīvokli apskatīt, saimnieks – kāds baptistu sludinātājs, kurš braucis prom no pilsētas, jo padomju laikā viņam nebijis šeit vairs ko darīt, – nosaucis tik augstu cenu, ka Undīne aiziedama teikusi un vēlāk vēl izpļāpājusi citiem skolēniem: «Vai dies, kur viņš to naudu liek, laikam kazas baro!» Un tomēr: «Cik precīzi pasaka tādu nabadzīgu vecāku augošs bērns, kuram naudiņa dreb rokā,» viņa piemetina.

Tā nu Undīne dzīvojusi pie tēva māsas – krustmātes Jūliņas, viņiem ar vīru bijusi neliela mājiņa pie pilsētas kapiem. «Ļoti spēcīga ietekme no viņas bija. Viņa bija kristīta un ļoti ticīga, veda mani līdzi uz baznīcu, tad es kā ģimnāziste jau ar pilnu apziņu pieņēmu ticību,» stāsta rakstniece. Ģimnāzijas laikā viņa arī vadīja skolas literāro žurnālu Avots.

Dzimusi skolotāja

Jau pēc Madonas ģimnāzijas beigšanas, 1946. gadā, Undīne uzsāk skolotājas gaitas, kas bija viņas sirds aicinājums «pilnīgi neatņemami». Viņu uzaicināja strādāt Mārcienas pamatskolā par skolotāju apvienotajām 1.–4. bērnunama klasēm. Pēc diviem gadiem viņa devās iegūt augstāko izglītību Rīgas Pedagoģiskajā institūtā – Latviešu literatūras nodaļā. Paralēli strādāja par Kusas pamatskolas (astoņgadīgās) direktori un saņēma Skolotāja teicamnieka nozīmi. Tomēr 1956. gadā no direktores amata tika atstādināta par nepakļaušanos padomju varas prasībām, kura iepriekš bija apbalvojusi viņu kā teicamnieci. Turpmāk vienpadsmit gadus viņa strādāja nepilnu darba slodzi Praulienas pamatskolā, kur vadīja arī skolēnu dramatisko pulciņu.

«Burvība, noburtība, iedzimtība, jo man skolotāju dzimta stāv aiz muguras,» tā Ilze Indrāne raksturo savu skolotājas aicinājumu.

«Tēva brālis Reinholds Liepiņš bija skolotājs un skolas direktors Kalsnavā, ļoti ietekmīgs. Māsīca Erna Irēna Bariņa bija skolotāja Zilupē. Uz manu piedzimšanu tēva brālis atveda veselu kaudzi ar it kā nederīgām grāmatām – gan jau zināsiet, kur likt! Tur bija sen izdotas matemātikas grāmatas. Mēs smējāmies – mācīs uzdevumus. Bet tā attieksme pret grāmatu man veidojās tūlīt pēc dzimšanas,» viņa atceras.

Saviem audzēkņiem skolotāja un direktore Undīne Jātniece vienmēr centusies nodot to tikumisko pasaules uzskatu, kas pašai piemitis un ko vēlāk audzinājusi arī savos bērnos un mazbērnos: «Vienmēr saku – ievelc dziļu elpu un paskaties gaismā, tad tikai saki otram kādu pārmetumu. Labāk norij pats to kumosu, labāk, lai sāp pašam, bet otram neuzšķaudi.»

Būdama skolotāja, viņa pievērsās prozas rakstīšanai un debitēja 1955. gadā ar tēlojumu Vēstule pedagoģijas lektoram, ko publicēja Skolotāju Avīze. Pēc četriem gadiem iznāca Ilzes Indrānes pirmais īsprozas krājums Dzirkstis (1959) un viņu uzņēma Latvijas PSR Rakstnieku savienībā.

Režisors izsit no sliedēm

Pēc trīsdesmit gadu vecuma, strādājot Praulienas pamatskolā, Ilze Indrāne bija jau nobriedusi pedagoģe ar lielu pieredzi un «mierīga prozaiķe», kā pati sevi raksturoja. Un te pēkšņi «viens režisors» piebrauc pie skolas loga ar volgu un apstājas dārzā. Skolēni cits caur citu esot skandējuši: «Režisors ar volgu atbraucis!»

Jā, aktieris un režisors Rūdolfs Baltaisvilks «bija tik bagāts un garīgi spēcīgs, ka viņš mani, jau rakstnieci un rūdītu trīsdesmitgadīgu vecmeitu, spēja izsist no sliedēm, veiksmīgi un laimīgi, bez jebkādiem pārmetumiem, strīdiem, atļaujām, iebildumiem» – tā iepazīšanos ar savu dzīvesbiedru apraksta Ilze Indrāne.

Rūdolfs Baltaisvilks tolaik braukājis ar volgu no Praulienas uz darbu Daugavpils Muzikāli dramatiskajā teātrī. «Bija paredzēts, ka viņš iestudēs vienu manu lugu, bet teātrī to nepieņēma. Vai nu viņš bija tik gudrs, ka mani piemānīja, vai kā, bet viņš brauca uz citas lugas sagatavošanu. Manu lugu vadāja, vadāja līdzi un beidzot atdeva kādam pašvaldības teātrim pie Jelgavas, kur mans paziņa strādāja par režisoru,» rakstniece atceras, kā režisors viņu aplidojis.

Viņiem izvērsās laimīga kopdzīve, kaut gan Indrāne izvairoties no šī visparastākā vārda – laime, jo viņai tas šķiet pārāk skaļi teikts. «Pirkām šo māju, kad piedzima Jurītis, uz šī mūrīša pavisam mazu uzliku,» viņa stāsta, norādot ar roku uz senatnīgu un praktisku krāsns mūrīti, uz kura zemākās nišas tiešām var gan zīdaiņa groziņu nolikt, gan apsēsties aukstos ziemas vakaros, gan žāvēt piemirkušus apavus vai zāļu tējas.

Rūdolfs rakstura ziņā bijis ātrs un temperamentīgs – «Apkārtējie cilvēki, aktieri zināja, ka viņš tūlīt palēksies un pateiks kaut ko, bet – kā jau kulturāls cilvēks – bez apvainojuma.»

Tomēr kopdzīvē viņi audzinājuši ne tikai bērnus, bet arī sevi savstarpējās attiecībās, tāpēc «nevarētu teikt, ka būtu bijis par kaut ko jāstrīdas».

Protams, Ilzei Indrānei līdzsvaru un mieru vienmēr palīdzējusi saglabāt viņas ticība, garīgās vertikāles meklēšana. «Kad mēs ar vīru braukājām pa Latgali, kur vienā muzejā bija iestudēta mana luga un viņš bija tās režisors, viņš bija pārsteigts, kad es teicu – pieturi, te mēs pasēdēsim. Un tikai tad atjēdzās, ka tas ir pie baznīcas. Man tā patīk tās varenās baznīcas un ir daudz pārdomu par atspiešanos pret baznīcas balto stāvu un raudzīšanos augšup uz krustu. Ļauj mums pacelties augšā!» apcerīgi stāsta rakstniece.

Vajag lielu personību

Kopš 40 gadu vecuma Ilze Indrāne nodarbojās tikai ar rakstīšanu un bērnu audzināšanu. Kad 1963. gadā iznāca viņai plašu pazīstamību atnesušais romāns Lazdu laipa, tajā pašā gadā to iestudēja Valmieras Drāmas teātrī, kura režisors tobrīd bija viņas dzīvesbiedrs, bet pēc gada – arī Rīgā Jaunatnes teātrī. Par šo romānu Indrāne saņēma arī pirmo Valsts prēmiju. Padomju laikā vairākkārt saņēmusi vēl citus apbalvojumus. Savukārt salīdzinoši nesen – 2012. gadā, kad iznāca viņas pēdējais īsprozas krājums Divpadsmit logi – viņai piešķirts arī Triju Zvaigžņu ordenis.

Lai gan Indrānes attieksme pret katru pateiktu un uzrakstītu vārdu ir pat ļoti bijīga un viņa centusies nekad lieku nerakstīt, kopumā viņu var nosaukt par ļoti ražīgu rakstnieci un dramaturģi ar šādu darbu statistiku: četri īsprozas krājumi, septiņi romāni, starp kuriem bez Lazdu laipas savulaik atzītākie bijuši arī Ūdensnesējs un Zemesvēzi dzirdēt, deviņas bērnu grāmatas, četras lugas un viens filmas scenārijs – Liktenim spītējot.

Lai cik tas paradoksāli liktos, šodien Indrānei pašai daudzi savi darbi jau aizmirsušies.

Tomēr saglabājusies sajūta, ka savās grāmatās viņa spējusi nodot lasītājiem mīlestību uz Dievu, dabu, līdzcilvēkiem. «Man ir tēva pārliecība – tas jau nav nekāds brīnums un sasniegums, vari rakstīt tā un šitā, tikai, cik tu garīgi bagāts esi, ko tu tur ieliec,» saka rakstniece.

Domājot par Latvijas valsts un tautas nākotni, Ilze Indrāne viennozīmīgi iestājas par personību audzināšanu: «Šai zemītei vajag lielu personību. Mazās skolas nelikvidējiet, protiet atgriezties tai laikā, kad skolas bija ar desmit skolēniem klasē, vai nu ar transportu, vai ar skolu apvienošanu, bet gudri atgriezties, lai mums aug cilvēciski garīgi attīstītas personības, kuras var izvēlēties gan dažādas profesijas, gan iegūt izglītību ārzemēs un atvest to mājās, lai viņā ir liela cilvēka vēlēšanās. Ja tu būsi pilnvērtīgs cilvēks, savā sabiedrībā, savā valstī jutīsies cilvēcīgi arī bez lielākās algas un lielākās pensijas. Jutīsies, kā savai zemei – Dievzemei – piederīgs. Un tas ir daudz(i), tas ir daudz(i).»

Mantota dabas mīlestība

Savas garīgās bagātības Ilze Indrāne, protams, vispirms centusies nodot arī saviem diviem bērniem un septiņiem mazbērniem. «Uzskatu, ka mana dabas un mežu mīlestība no jaunības ir aizvirzīta tālāk manos bērnos un mazbērnos,» viņa stāsta.

Rakstnieces dēls Juris Jātnieks šobrīd ir Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors, iepriekš strādājis šajā pašā iestādē, vienbrīd arī par direktora vietnieku, pirms tam – par Teiču dabas rezervāta direktoru. Viņam ir sieva Līga Lieplapa, kura saglabājusi savas dzimtas latvisko uzvārdu, lai tas neizzūd, un četri bērni: Jānis, Miks, Māra un Toms. Abi vecākie dēli arī ir saistīti ar dabas inspektoru darbu. Māra studē Banku augstskolā un ir starptautiski atzītā rokām lasīto zāļu tēju zīmola PLŪKT radītāja. Toms ir skolnieks.

Savukārt rakstnieces meita Ieva Jātniece savulaik ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures nodaļu. Šobrīd vada biedrību Ūdenszīmes, kas nodarbojas ar dabas aizsardzību, mākslas, kultūras un izglītojošu pasākumu organizēšanu kādreizējā Kaldabruņas skolā Jēkabpils novada Rubenes pagastā. Ievai ir trīs bērni – Austra, Lelde un Reinis. Dēls Reinis ir gan meža speciālists, gan industriālā alpīnisma biedrības Pie kraujas dibinātājs Madonas novadā. Lelde Uzkure ir Raiņa memoriālā muzeja Tadenava speciāliste. Austra dzīvo un strādā Kopenhāgenā.

Rakstnieces dzīvesbiedrs Rūdolfs bija 24 gadus vecāks par viņu un arī ilgdzīvotājs – aizgāja mūžībā 92 gadu vecumā 1995. gadā, apbedīts Praulienas kapos.

Dievs katrā pēdā

Šobrīd rakstniece arī pati jūtas gatava mūžībai un viņā nav nekādu baiļu. «Es jau ļoti lūdzos: Dievs, man ir tik mierīga gulēšana, ļauj aizmigt un nepamosties, jo tas vecums un nevarēšana ir jau tāda, ka nekā cita nevari vēlēties,» viņa drosmīgi atklāj. Šajā brīdī sarunā nedaudz iesaistās dēls Juris un piebilst, ka «visi lielie jautājumi viņai ir atbildēti».

Ilze Indrāne dzīves laikā tā arī nav nokristīta, taču, kā pati saka, viņa ir visu konfesiju ticīgā vai arī visas liekvārdības nokratītāja sarunai ar Pašu Galveno.

«Gribas ievilkt dziļu elpu un klusēt, lai neliekas Dievam, ka izrunājos. Tā runa jau nav izrunājama. Tās izjūtas ir tādas, ka ievelc dziļu elpu un lūdz, lūdz, lūdz, katrā pēdā, katrā solī. Visas krustmātes Jūliņas dziedātās dziesmas atceros. Rīta Gaisma mūžīga… Pie rokas ņem un vadi, Kungs, mani Pats, līdz beigsies mūža gadi, bez Tevis iet ne soļa es nevaru. Un pati sev tā kā pārmetu – skaitīt jau tu proti, bet vai tu just tā jūti? Vai tu, vecenīt, to jūti, vai tu tik skaiti? Pilnīgi kā bērnam, kā skolniekam apjautājos: vai tevī pašā ir tik dziļa tā pēda?»

Uz atvadām izejam rakstnieces dārzā nofotografēties, viņa vēl stāsta par savu koku mīlestību un rāda mīļus koku suvenīrus, un it kā likumsakarīgi – uz koka zara zirdziņa veidolā sastopam dievsunīti (kāpuriņu), gluži kā viena viņas romāna nosaukumā. Indrāne apsēžas savā koka tronī, ko viņai uzdāvinājis kaimiņš, pats izgatavojis no vietējā ezerā izzvejota koka bluķa. «Paskaties, kāda debestiņa! Kā lai neraksta!» viņa romantiski iesaucas, rādot ar roku uz augšu.

Pēc fotografēšanās rakstniece piebilst, ka vēl izravēs šo dārza stūrīti, uz ko saku, ka viņai kož odi, bet Indrānei gluži nepiespiesti atnāk doma, par kuru viņa nebeidz priecāties, kad lēniem soļiem atstāju viņas debešķīgo dārzu: «Ja šī dzīve mani vēl nav pieveikusi, tad odi ne tik nepieveiks. Kāda atziņa, kāda atziņa…»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs