Mazulis pēc 40. Nē vai tomēr jā?

Mazuļa ienākšana ģimenē
Lolita Lūse
28. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Lai arī jaunās māmiņas pēc četrdesmit gadu vecuma šodien nav nekas ārkārtējs, šajā vecumā izlemt par labu mazulim nav nemaz tik vienkārši – jautājumu nereti ir vairāk nekā atbilžu. Konsultē ginekoloģe, endokrinoloģe ASTRĪDA TIRĀNE un psihoterapeite KAIJA GULBE.

Pie tavām namdurvīm stāv divi: tava četrdesmitā (vai kāda nākamā) dzimšanas diena un tai cieši blakām – bērniņš, kurš gribētu izvēlēties tevi par savu mammu. Tu labi saproti: ir pēdējais brīdis teikt jāvārdu mazulim – vai nu tagad, vai nekad. Tomēr ir daudz iemeslu, kāpēc tam nevari saņemties. Bažas, kāda būs grūtniecība un dzemdības – lai cik jauna jūties garā, organisma dabīgo novecošanu neviens nav atcēlis. Esi arī dzirdējusi, ka tava vecuma sievietes, kas gaida mazuli, automātiski tiek uzskatītas par riska grūtniecēm. Vēl tev ir žēl zaudēt ierasto brīvo dzīvi – agrā jaunībā dzimušie bērni ir izauguši, un tev vairs nav jāsteidz mājās no ballītes, lai viņiem iedotu vakara buču. Tevi baida arī negulētas naktis un tas, ka sava 40+ gados dzimušā bērna devītās klases izlaidumā uz pārējo māmiņu fona izskatīsies kā vecmāmiņa. Īsāk izsakoties – ar sirdi tu bērniņam saki jā, bet ar prātu – nē.

Viss ir iespējams – vajag tikai gribēt

«Es esmu dzimusi, kad manai mammai bija 45 gadi, bet tēvam – 50. Nu paskatieties! Un kas man vainas? Man ir divi bērni, septiņi mazbērni un jau divi mazmazbērni,» saka ginekoloģe endokrinoloģe Astrīda Tirāne, kas savā praksē ikdienā palīdz četrdesmitgadniecēm ieņemt un veiksmīgi iznēsāt bērniņus. «Katram sava dzīve jānodzīvo tā, lai justos gandarīts. Sievietei instinktīvi bērnu gribas vairāk nekā vīrietim, un tieši ap 40 viņa nereti sev uzdod šo jautājumu: vai mana dzīve ir un būs piepildīta,» stāsta daktere. «Ir sievietes bez bērniem, kas ap 40 gadiem apjauš, ka nupat ir pēdējais brīdis. Mēdzu teikt: prinči sen ir beigušies – palikuši veči un džeki. Daudzām sievietēm esmu teikusi: ja tev ir draugs – ļoti labi, bet, ja nav drauga un gribas bērniņu, iespēja ir joprojām, jo spermatozoīdus mūsdienās var arī nopirkt, un tad, lūdzu, tev ir tavs bērniņš! Dažreiz sievietes raizējas – bet kā es viņu uzaudzināšu!? Ziniet, daba uzaudzinās: piens būs – labi, nebūs – ir maisījumi, mūsdienās viss ir iespējams. Galvenais, lai sievietei, ja viņa ir viena, būtu normāla finansiālā situācija un kāds palīgs – mamma, vecmamma, auklīte.»

Lai kliedētu sievietes šaubas un neziņu par grūtniecības riskiem, mūsdienu medicīna piedāvā daudz iespēju. Piemēram, jau agrīnā grūtniecības laikā – septītajā, devītajā nedēļā – var ar īpašu asins analīzi noteikt, vai bērniņš ir ģenētiski vesels. «Jā, pēc 40 gadiem sievietes olnīcas kļūst slinkākas – pastāv spontānā aborta vai apstājušās grūtniecības risks. Taču ir izglītoti dakteri, kuri prot pabarot grūtniecību, lai piedzimtu vesels un stiprs bērniņš. Protams, ir svarīgi izvēlēties labu grūtniecību uzraugošo ginekologu – es iesaku gados jaunos, modernos speciālistus. Lai nosargātu grūtniecību, īpaši svarīgs ir tieši pirmais trimestris – ja kaut kā trūkst, to tūliņ var piedot klāt, un piedzimst veseli, stipri un forši bērniņi,» uzmundrina daktere Tirāne.

Bērniņš notur pāri kopā

Parasti daudz runā par to, ko nozīmē būt mammai pēc 40, bet mazāk aizdomājamies, ko tas nozīmē vīrietim. «Kad pārim lielie bērni jau ir izauguši, tētim un mammai divatā var kļūt garlaicīgi. Un tad viņi nolemj – vajag bērniņu! Ja finansiāli tas ir iespējams, ja attiecības ir labas – uz priekšu! Pāra ieguvums no tā ir ļoti liels. Vīrietis atkal ir jaunais tētis, viņam ir jaunas rūpes, ir, kā dēļ censties. Es taču redzu, kā vīrieši nāk uz sonogrāfiju kopā ar sievieti, – tie ir pilnīgi citādi topošie tēvi, nekā 20 gados! Pusmūža vīriešiem, gaidot mazuli, rodas izteikta kopības sajūta ar sievieti. Ja ir jau dēli mājās un tiek pie meitiņas – jaunais tētis viņu lolo kā savu sievu jaunībā. Ja dabū puiku, tas ir viņa pēcnācējs, viņa biznesa turpinātājs – īsta svētlaime! Nezinu nevienu pāri, kas būtu izšķīries, kad pusmūžā piedzimst bērniņš,» stāsta Astrīda Tirāne.

Bet par to, ka sieviete, izvēlēdamās mazuli savos 40+, baidās zaudēt brīvo dzīvi, daktere Tirāne saka: «Un kas tev būs no tās brīvās dzīves? Kas būs, ja vīrs, gribēdams pašapliecināties, aizies pie jaunākas un atstās tevi ar visu tavu brīvo dzīvi? Dzīvo nu! Vai arī – kāda būs tava brīvā dzīve, ja vīrs cauriem vakariem tikai blenzīs televizorā? Drīz tevi arī vīrs vairs neinteresēs – būsiet katrs par sevi. Bet forša ir tā sajūta, ka jūs esat kopā, un bērniņš gan saved, gan notur kopā. Turklāt mūsdienās bērns vairs nepiesien mammu pie mājas tā, kā tas bija kādreiz. Mazajam divi gadi – jau uz slēpēm, jau laivā, tētis brauc ar motociklu sacensībās, bet mamma turpat kukuriņos nes bēbi un uzmundrina braucēju. Tagad taču citi laiki, un jādzīvo tiem atbilstoša dzīve!»

Ilgas pārdomas – tas ir tikai normāli

«Tas, ka sieviete ap 40 ilgi domā un rūpīgi izsver – viņai vajag mazuli vai ne –, ir tikai normāli, tas liecina par atbildību un rēķināšanos ar realitāti. Esmu ievērojusi, ka mediķi mēdz uzsvērt: viss ir ļoti vienkārši – galvenais ir palikt stāvoklī, ar pārējo tiksim galā,» savu viedokli pauž psihoterapeite Kaija Gulbe. Tikmēr sievietei jautājumu ir ļoti daudz, un nepavisam neder atbilde: kā būs, tā būs, un – tu redzēsi, viss būs labi. Jaunībā lielākajai daļai sieviešu ir vairāk paļāvības, ka viss nokārtosies pats no sevis, bet vecumā ap 40 mēs domājam daudz dziļāk un sazarotāk. Piemēram, sieviete pusmūžā vairāk apsver esošo attiecību stabilitāti – vai tiešām starp mums viss ir un būs kārtībā, jo palikt vienai ar bērnu nepavisam negribētos. Viņa rūpīgāk izvērtē to, vai arī vīrietis grib bērnu. Viņa sadzird arī vīrieša nē un domā, ko iesākt ar šo atteikumu. Un, protams, sievietei ir bažas par savu veselību, piemēram, par to, vai grūtniecība nesaasinās kādas hroniskas kaites. Viņa raizējas arī par bērniņa veselību – kā to ietekmēs topošās māmiņas vecums. Zinot par ģenētisko slimību riskiem, sieviete domā: kā rīkoties situācijā, ja analīzēs izrādīsies – risks ir ļoti augsts? Un ko darīt, ja piedzims slims bērniņš? Tāpat sieviete domā par to, kā viņa tiks ar visu galā – mazs bērns tomēr prasa daudz rūpju. Vai es varēšu izskraidīt savam mazulim līdzi – sēdēt rotaļu laukumā, spēlēt paslēpes, palīdzēt vilkt burtus, grebt kabačus rudens dārzeņu izstādei un ko tik vēl ne? Sieviete rēķina: kad bērnam būs 15, man jau būs 55, vīram – 60. Kādi mēs būsim? Kas notiks, ja viens no mums – es vai vīrs – nomirs? Kas tad izaudzinās bērnu? Protams, nekur jau nav teikts, ka notiks tieši tā. Varbūt mazulis būs veselāks par veselu, naktīs gulēs kā incis un gan viņa tētis, gan mamma nodzīvos vismaz līdz 80 gadiem. Bet – kamēr sieviete nav atšķetinājusi savas bažas, viņa turpina šaubīties. Un tikai tad, kad viss salikts pa plauktiem – saprasts, kas ir fantāzijas un kas konkrēti jautājumi, uz kuriem jāatrod atbildes, – ir iespējams pieņemt lielo lēmumu: nē vai tomēr jā.

VIJA BATHENA-KRASTIŅA, Rīgas Dzemdību nama galvenā vecmāte: Nē, tu neesi veca!

«Grūtnieču vecumam pēdējos gados ir tendence pieaugt, tāpēc sieviete pēc 40 gadiem dzemdību nodaļā – tas jau sen vairs nav nekas TĀDS. Tomēr jāsaprot, ka cilvēka organisms ar gadiem mainās, līdz ar to palielinās arī dažādi ar grūtniecību saistītie riski – ģenētiskie, vielmaiņas traucējumi (piemēram, gestācijas diabēts), arī paaugstināts asinsspiediens.  No šiem riskiem gan nevajag pārlieku baidīties – mūsdienu tehnoloģijas un mediķu zināšanas spēj ļoti daudz. Ne grūtniecību, ne dzemdības nenosaka tikai gadi – nav nekā tāda, ar ko sievietes, kas pārsniegušas 40 gadu vecumu, kaut kā īpaši atšķirtos no gados jaunākām dzemdētājām. Esmu pieņēmusi dzemdības sievietei, kam bija 47 gadi, un – viss kārtībā! Atšķiras vienīgi tas, kā sieviete pati uztver un izjūt grūtniecību un dzemdības – ar gadiem sieviete kļūst viedāka, tādēļ pret visu izturas gan filozofiskāk, gan atbildīgāk.

Iesaku sievietēm neuztvert sāpīgi to, ja kāds mediķis izmanto terminu veca dzemdētāja. Tas nav domāts ne kā pārmetums, ne nosodījums, ne noniecinājums! Šis termins diemžēl ir pagātnes mantojums – agrāk mediķu valodā, piemēram, sievieti, kam pirmais mazulis dzima pēc 35 gadu vecuma, medicīnas valodā sauca par vecu pirmdzemdētāju. Ja mūsdienās mediķis saka veca dzemdētāja, tad tas nozīmē, ka vajadzīga īpaša uzmanība un rūpes, jo ar gadiem organisms tiešām mainās. Reizēm sievietes pašas nez kāpēc sevi sauc par vecām – atnāk pie mediķa ar pirmo grūtniecību 35 gadu vecumā un saka: «Es jau esmu veca…» Nu kāda veca! Ja vari ieņemt un iznēsāt mazuli – nē, tu neesi veca! Uz priekšu!»

SOLVITA KABAKOVA, foruma Līdere dibinātāja: Mazulis netraucē piepildīt sapņus

«Mana jaunākā meitiņa piedzima, kad man bija 41 gads. Atceros, kad vīram teicu, ka gribu trešo bērniņu, viņš sākumā centās atrunāt: kāda mūsu dzīvei tagad vaina – abi bērni paaugušies, varam darīt visu, ko gribas, vakaros iet, kur vien vēlamies, bet, ja būs trešais bērniņš, atkal visas rūpes sāksies no jauna! Bet… kad sievietei dzimst doma par mazuli, tur neviens neko vairs nespēj izdarīt. Galu galā vīram bija vairs tikai viens noteikums: labi, ja tu tik ļoti gribi – lai notiek, tikai tad šoreiz paši ar visu tiksim galā, nekādu aukļu! Protams, teicu jā, jo man bija sajūta, ka visu varu un varēšu. Kad bēbis pieteicās, biju ļoti priecīga. Un tikai tad, kad sākās sliktā dūša un visi grūtumi, sapratu: cik ātri aizmirstas viss sliktais! Dzemdības, pirmais laiks ar pavisam mazu bērniņu – viss ir kā pirmoreiz, atkal neko nesaproti. Bet viss paiet – sliktais aizmirstas, paliek tikai pozitīvās emocijas.

Grūti pat pateikt, kas radās pirmais – doma par pirmo forumu sievietēm Līdere vai bēbītis – gan ideja, gan mazulis pieteicās vienlaikus. Vīrs jautāja: ko nu? Atbildēju, ka forumam ir jābūt, jo biju iedegusies par šo ideju – tā man bija jāīsteno! Izrādījās, ka forumam esmu izvēlējusi precīzi to laiku, kad jādzimst mazulim, pārcēlu to par divām nedēļām agrāk. Tuvinieki teica: tu esi traka – pāris nedēļu pirms dzemdībām rīkot tik milzīgu pasākumu! Bet es biju pārliecināta, ka viss būs labi – foruma ideja mani mobilizēja. Kad laiciņu pirms foruma sajutu dīvainas sāpes, nobijusies domāju – nu tā! Teicu mazulim: klau, bet tu taču saproti, cik man ir svarīgs šis pasākums – pacieties vēl divas nedēļas, un tad dzimsti kaut nākamajā dienā! Un es sarunāju! Es kāpu uz skatuves un uzrunāju foruma dalībnieces, bet meitiņa piedzima pēc divām nedēļām. Šogad, kad organizēju otro forumu, mazo meitiņu ļoti daudz pieskatīja vīrs. Jā, esam tikuši galā bez auklēm.

Gaidot trešo bērniņu, biju ļoti mierīga. Biju izsapņojusi, kādas būs manas trešās dzemdības: gribēju piedzīvot, kā tas ir, kad pēkšņi noplūst augļūdeņi. Tieši tā arī notika: pamodos naktī un sapratu – tas ir sācies. Nemodināju vīru un dažas minūtes, sēdēdama krēslā, apzināti izbaudīju: šis ir tas laiks, kad esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kurš zina, ka tūliņ, tūliņ pasaulē nāks mans trešais bērniņš. Tas bija īpašs mirklis.»

DACE MIEZĪTE, dūla: Nebaidīties no savām bailēm par to, kā būs

«Man bija gandrīz 40 gadu, kad sapratu – man būs ceturtais bērniņš. Es nezināju – grūtniecība izdosies vai neizdosies, un tieši šīs apziņas dēļ to, ka esmu gaidībās, ilgi glabāju noslēpumā. Domas šajā laikā mēdza lidot augšup un lejup kā ķīvītes – te laimīgās cerībās uzvīties debesīs, te krist šaubu un nedrošības bezdibenī. Atzīšos, ka tas nebija viegli – vienkārši gaidīt un audzēt sevī paļāvību. Bet man izdevās.

No papildu analīzēm atteicos, jo skaidri zināju – lai kādi būs rezultāti, es bērniņu saglabāšu, mīlēšu un audzināšu. Tāda ir mana pārliecība. Sievietēm, kuras jūt un domā līdzīgi kā es, iesaku izvēlēties atbalstošu ārstu grūtniecības uzraudzīšanai un kopīgi izvērtēt ģenētisko analīžu lietderību. Jāpajautā sev: ko es darīšu, ja analīžu rezultāti būs slikti? Ja apzinies, ka šādā situācijā nebūsi gatava mazuli saglabāt, – domā. Bet, ja zini, ka bērniņu saglabāsi jebkurā gadījumā, tad kāda jēga ir no analīzēm? Lai sēdētu, kreņķētos un traucētu mazuli viņa mājiņā? Nē, man to nevajag! Pēc tam, kad man jau bija piedzimis vesels mazulis, uzzināju, ka mani pirmā trimestra skrīninga analīžu rezultāti tiešām bija slikti. Ārste, zinot manu attieksmi, mani ar tiem neapgrūtināja, un joprojām esmu viņai par to bezgala pateicīga. Ko man būtu devis tas, ka es to būtu zinājusi?

Visu grūtniecības laiku jutos ļoti labi, un arī dzemdības bija lieliskas. Jā, izturēt pusgulētās naktis bija grūtāk nekā jaunībā, bet man kā pieredzējušai mammai jau bija pārdomāts plāns un es spēju palūgt palīdzību. Tagad droši varu teikt: ar vienu bērnu ir daudz grūtāk nekā ar četriem bērniem, jo katrs bērns padara mammu gudrāku. Būt četru bērnu mammai ir lieliski!

Ir tikai normāli, ka sieviete sēro par savas ierastās dzīves un brīvības zaudēšanu. Jā, tu uz brīdi kaut ko zaudēsi, bet tas, ko iegūsi pretī, būs kaut kas daudz, daudz vairāk. Nevajag baidīties no savām bailēm par to, kā būs. Būs tā, kā būs, un mēs taču zinām, cik bieži tas, ko esam savā prātā uzpūtušas par zemeslodes lieluma balonu, vienā mirklī pārplīst tā, it kā tajā būtu iedurta maza adatiņa, un izrādās – tāds nieks vien ir.»

LĪGA PENNERE, uzņēmēja, titula Latvijas Vecmāmiņa 2016 ieguvēja: Mēs viņu gaidījām divdesmit gadu

«Kad man bija 20 gadu, mums ar vīru piedzima dēls. Ļoti gribējām otru bērniņu, bet nekas neizdevās. Izmēģinājām visu iespējamo un neiespējamo, bet – nekā… Kad man tuvojās 40 gadu, vēlmi par otru bērniņu pilnībā atmetām. Samierinājāmies – neko darīt, ja nav lemts, tad nav. Tolaik atkal un atkal redzēju vienu un to pašu sapni – ka man ir meitiņa baltiem, gariem, sprogainiem matiem. Kad uzzināju, ka esmu stāvoklī, sapratu, cik zīmīgs bija šis sapnis. Tās bija vārdiem neaprakstāmas izjūtas – 20 gadu neveiksmīgi mēģināt tikt pie bērniņa, atmest cerību un pēc pusgada saprast: tas tomēr ir noticis! Visus grūtniecības mēnešus es gluži vai lidoju, un pats lielākais brīnums bija tas, ka mums piedzima meitiņa kā manā sapnī – gariem, blondiem un čirkainiem matiem. Tas bija īpašs laiks: jūlijā apprecējās dēls, augustā man piedzima meitiņa, bet tieši pēc deviņiem mēnešiem – mazmeitiņa.

Mūsu meitai ir jau astoņi gadi – laiks paskrējis tik ātri. Tagad droši zinu: lai cik gados sievietei piedzimst bērns, viņa uzreiz kļūst jaunāka – gan man, gan vīram ir tik daudz enerģijas un spēka, mēs visur ejam, visu darām. Kas zina, kādi mēs būtu, ja meitiņa nebūtu pie mums atnākusi…»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs