Mārtiņš Vilsons: izrādes beigās visu var redzēt cilvēku acīs un dzirdēt aplausos

Personība
Ieva Smilga
22. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksne, no Izdevniecības žurnāls Santa un Mārtiņa Vilsona personiskā arhīva
MĀRTIŅŠ VILSONS uzskata, ka viņam par sevi nav daudz, ko stāstīt. Tomēr viņš stāsta. Par atmiņām un to, kas aktuāls. Par dzīvi.

Ar Mārtiņu Vilsonu tiekamies agrā rītā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Citas dienas un citi laiki nav pieejami, jo dienas aktierim paiet no viena mēģinājuma otrā. Mārtiņš gan vairs nav tikai aktieris, bet pievērsies arī režijai, un, kad jautāju, kā tas nākas, ka aktieri kļūst par režisoriem, bet otrādi nav dzirdēts, viņš smejoties atbild, ka aktieri vienkārši ir talantīgāki.

Tā paiet mūsu saruna teātra grimētavā – runājot par dzīvi, par sajūtu atmiņām, un daudzas frāzes, lai arī pateiktas nopietni, tomēr ir joks. Kā to zināt? Jo jūtams, ka mēle saka vienu, bet gaisā cita sajūta. Tieši tā, kā tas notiek uz skatuves, kur neviena izrāde nav tāda kā iepriekšējā, kaut gan runātais teksts ir viens un tas pats. Galvenais – kāda doma tajā brīdī pārslīd runātāja galvā.

Izrādes krievu valodā

Kad jautāju par aktuālo viņa dzīvē, Mārtiņš viegli atbild, ka pati dzīve ir aktuāla. «Lielos vilcienos aktieris un režisors ir vienā nišā, un es zinu, ka vienu dienu gribu to visu beigt. Man vēl ir citas lietas, ko darīt. Tomēr, kamēr es vēl varu un kamēr man vēl nav to problēmu, kas brīžiem parādās mana vecuma cilvēkiem, es turpinu.

Laiks aiziet, un ir divi varianti – vai neko nedarīt, vai strādāt. Es strādāju. Mēs ar sievu (režisore Zane Vilsone – aut.) izveidojām firmu Vilsons Production. Mums ir izrāde KĻOV…, ko spēlējam Krievu teātrī. Drīz būs gatava izrāde Amerikāņu kalniņi, ko februāra beigās spēlēsim Vefā – arī krievu valodā. Veidosim arī izrādi jauniešiem – Brīnumu laiks. Ir jāveido izrādes krievu valodā – latviski šobrīd, manuprāt, nav vērts, jo latviešu publika jau ir pārsātināta.

Pie mums vienmēr ir dzīvojuši gan krievi, gan vācieši un citas tautas, un nerunāt ar viņiem būtu pēdējais idiotisms.

Ar viņiem ir jārunā un jāsaka, ka mēs, latvieši, jums taisām labākās izrādes! Tā kā esmu dzimis un ļoti daudz filmējies Krievijā, es saprotu krievus – arī tos, kuri nekā nesaprot. Arī jauniešu publika nav nekāds bieds, jo, lai arī viņi saprot lietas citādi nekā jaunieši agrāk, man viņiem ir, ko dot. Savā ziņā jaunā paaudze ir zinošāka par mani, bet, no otras puses, – jaunie nemāk to, ko māku es.»

Kolima un Daugava pie Ikšķiles

Mārtiņa vecāki ir Zenta Vilsone un Rolands Čehovičs. «Piedzimu tik tālu izsūtījumā, cik krievi paši nekad nav bijuši, – Kolimā. Taigā. Biju aizbraucis paskatīties, kā tur tagad ir. Nekā tur vairs nav. Dažas mājas palikušas. Tajā vietā, kur mammai atļāva dzemdēt, nu ir milzīga bedre. Vienīgais, ko padomāju, ka mamma pa logu redzēja to pašu, ko es tagad… Tā ir cita dzīve un cita izjūta. Tas ir labi, ka es tur piedzimu.

Tētis aizgāja, un man palika mammas uzvārds, nevis tēta. Daudzreiz esmu to nožēlojis un domājis, ka vajadzēja atstāt tēta uzvārdu, jo pēc tēta neviens ar viņa uzvārdu nepalika. Bet arī tas ir pārejoši. Vilsonu arī reiz nebūs. Viss ir izmirstošs. Viss pieņem jaunas formas un jaunus vārdus. Tas, kas bija, tas vairs nekad nebūs.

Jādzīvo ir tikai uz priekšu, un tā es arī daru – dzīvoju uz priekšu un domāju, ko izdarīt, lai būtu pielicis savu roku tam, kas saucas uz priekšu. Pašlaik it kā viss izdodas. Katru dienu mostos ar šaubām un domām, bet arī tas ir ļoti labi, jo tikai tas ļauj izvēlēties ceļu un veidu, kā to iet.»

Kad Mārtiņam bija četri gadi, ģimene atgriezās Latvijā. «Atceros, ka biju pavisam mazs puisītis, un dzīvojām Ikšķilē pie Daugavas, kamēr tur vēl nebija viss uzpludināts. Ai, kas tur bija par krastiem! Un vīri stāvēja Daugavas vidū, kad Ķegumā bija aizvērtas slūžas, un uz maijvabolēm ķēra milzīgus sapalus. Es arī turpat līdzās, mazs, mazs puisītis, uz milzīga akmens sēdēju. Vai arī dzīvojāmies gar krastiem un mazās forelītes ķērām. Aiz lielā akmens peldējām, sacenšoties, kurš no mums tiks aizstraumē. Māte tikai no rīta mani redzēja un vakarā sauca, lai nāku mājās, prasīdama, kāpēc nebiju pusdienās. Tā bija cita dzīve. Tagad vairs tā nenotiek.

Es neesmu tik ģeniāls, lai gribētu, ka mani cilvēki nākotnē atcerēsies.

Ja būtu ģeniāls rakstnieks, tad teiktu – jā, es gribu! Bet tagad – kāpēc lai mani atceras? Pasaules attīstībā jāieliek kaut kas ļoti būtisks, lai tevi atcerētos. Es ļoti mīlu Maksu Frišu. Man viņš patīk, un es viņu pārlasu, bet tādi īsti pīlāri, ko atcerēties, manuprāt, ir tikai mūzikā.

Piemēram, Dostojevski jau zina tikai pēc vārda, bet viņu lasa aizvien mazāk… Turpretī Mocarts, Bahs… Viņi nezudīs. Lūk, ja es kaut ko tādu izdarītu… Bet tad man vēl pāris reizes jānolaižas uz zemes.»

Neko nemainīt

«Pirmo reizi par tēvu kļuvu pirms armijas. Kad mani iesauca armijā, sākumā pusgadu biju Ukrainā, Čerņigovā. Pēc tam kā bojevoj otļičņik (kaujas teicamnieku - kr. val.) mani aizsūtīja celt BAM (Baikāla-Amūras maģistrāli – aut.). Tur es sabiju gandrīz divus gadus. Reizēm tur bija tā, ka cepure piesala pie telts sienas… Tieši tur iemācījos to, ka varu paļauties tikai pats uz sevi. Biju neglābjami slims – atsaldēju nieres – un pats sevi izārstēju: bez zālēm, tikai ar domām. Es biju jauns un stiprs. Ja vajag, tagad arī tā varu. 

Rakstīju uz mājām, bet man neatbildēja. Piezvanīt nevarēja. Tad atnāca vēstule, tur bija teikts: «Mums nav, kur dzīvot.» Atbildēju, ka nokārtošu. Bija man dzīvoklītis, aizgāju pie priekšniekiem un teicu, ka esmu seržants padomju armijā, bet manai sievai un bērnam nav, kur dzīvot.» Dzīvoklis tika noorganizēts.

Kad atnācu no armijas, man bērnu nerādīja. Aizgāju uz parku un no tāluma skatījos, raudāju…

Tas viss ir bijis, un tā laikam jābūt. Katram no mums dzīve ir īpaša, bet galvenais – ko tu ar to dzīvi dari? Kā tu saproti to, kas ar tevi notiek? Kā tu to lieto pēc tam? Man līdz šim viss ir izdevies, es nevaru sūdzēties. Protams, man ir bijuši melnie caurumi, un esmu daudz dzēris, bet arī tas apnika. Vienkārši vienu dienu vairs nedzēru.

Šad tad gan esmu iedomājies, vai dzīvē kaut ko būtu darījis citādi? Man mamma mēdza teikt: «Ak Dievs, ja es varētu sākt no gala, tad daudzas lietas būtu jādara citādi!» Es viņai oponēju, sakot, ka tad viņa nebūtu tur, kur ir tagad. Kļūdas jau nav nekas slikts. Tas ir veids, kā mums mācīties. Ar noteikumu, ka tu mācies. Es esmu mācījies un joprojām cenšos saskatīt savas kļūdas. Vai man tas izdodas?

Gan jau ir oponenti, kuri teiks, ka neizdodas, bet es par to domāju katru rītu un katru vakaru. Tātad – kaut kas labs tur ir.»

Uz skatuves pie Krodera

Pēc atgriešanās no dienesta Mārtiņa ceļi aizveda uz Liepāju. «Man viens draugs Liepājā bija aktieris, kurš teica, ka varu palikt viņa istabiņā. Tur bija tukšas pudeles un viena sega. Nodevu tukšās pudeles un nopirku maizi. Aizgāju uz teātri, satikos ar Kroderu. Prasīju viņam, vai aktierus nevajag. Viņš atbildēja, ka ir jau mani pieņēmis. Tiku Liepājas teātra studijā.»

«Talantīgi režisori jau uzreiz redz, vai cilvēkam vajadzīgi eksāmeni.»

Mārtiņš smej, ka viņam nevajadzēja kārtot nekādus eksāmenus. «Es pats biju kā eksāmens. Ja viņi mani saprata, bija nokārtojuši eksāmenu. Ar mani gan ir viegli strādāt – esmu ļoti atvērts. Tas man no Krodera nāk. Pie viņa, atnākot uz mēģinājumiem, vienmēr varēja izrunāties par visām aktualitātēm un kārtīgi izjokoties. Un tad spēlējām izrādi. Tam visam gan vajag talantīgus cilvēkus. Bez talanta jau nekas nenotiek. 

Galvenais – režisora darbā jābūt atklātam un saprotošam. Ir jau visādi režisori, arī tādi, kas aktieri pazemo līdz pēdējam. Despoti. Es viņus ciest nevaru, un viņi mani laikam arī nevar, jo neesmu pie tādiem nekad spēlējis. Esmu vienu, otru reizi mēģinājis, bet raksturā esmu tāds diezgan riebīgs – ja man kaut kas nepatīk, paceļu cepuri un aizeju. Neiešu taču mocīties! Var jau teikt, ka paliekot un darot būs slava vai nauda, bet… man galvenais, lai es labi justos un varētu no sevis dot to, ko no manis vēlas saņemt, nevis mocīties pārmetumos.

Tā, paceļot cepuri, es aizgāju no Dailes teātra. Skandāls sākās, kad pateicu, ka zinu, kur te ir izejas durvis. Uz to teica, ka neskries man pakaļ. Bet, ja neskries, tad kāpēc es tur esmu?! Aizgāju, un tagad esmu brīvmākslinieks. Paldies Dievam! Teātris – tā ir zināma katorga. Visi aktieri, kas ir teātrī, atšķiras no tiem, kas ir brīvmākslinieki.»

Es nesaku, ka esmu labāks, bet tā kā viņi es nemāku, nevaru un negribu! Man ir citi uzdevumi. Man tas neder – izlasīt uz ziņojumu dēļa lomu sarakstu un par to priecāties. Tas nav mans!

Kādu Liepāju atceras aktieris? «Atmiņas man saglabājas sajūtu līmenī. Vienmēr esmu bijis tāds cilvēks, kurš to laiku, kas paiet, uztver nedaudz atšķirīgi nekā citi. Atceros Liepājas teātra lielo mēģinājumu zāli. Pa logu varēja redzēt ielu… Šķūnīšus un banku. Atceros to atmosfēru, kad visi sanāca, Kroders apsēdās… Atceros, kā viņš smaida. Atceros viņa kurpes. Tādas brūnas, no ādas, spicas. Viņš ļoti mīlēja skaisti ģērbties. Tie bija citi laiki, un visiem nebija iespējas pucēties. Kroders teica, ka viņš laikam nemāk kurpes nonēsāt.

Atceros izrādes, kurās spēlēju, un kā viens pats pa tumšo Liepāju gāju uz mājām. Neviena nebija ielās. Klusums, tikai kaut kur dunēja tramvajs… Un galvā domas.

Ar pārtraukumiem Liepājā nodzīvoju 25 gadus. Man tur visādi gāja. Liepājā arī bērniņi man dzima. Kaut ko tur skrēju un sitos, kā mācēdams. Reizēm nācās prasīt, vai nevar palaist no mēģinājuma, jo man skatuve jābūvē – strādāju arī par skatuves strādnieku.»

Vienu brīdi strādāju arī par smagās mašīnas šoferi, jo sapratu, ka ar teātri neko nevarēšu nopelnīt.

Deviņdesmito gadu beigās Mārtiņš Vilsons aizgāja no Liepājas teātra un izveidoja savu teātri, dodot tam spēcīgu nosaukumu – Mūris. Top arī kafejnīca Nāves ēnā. «Tāds nosaukums nevienam nav bijis,» Mārtiņš nosaka. «Teātri izveidoju ļoti skaistu. Tas atradās tur, kur Pētera I namiņš. Telpas – bijušais dzintaru apstrādes cehs, kuram pārbūvēju griestus, izņēmu ārā milzīgu stabu. No graustiem visu pats skaisti sataisīju. Pats piedalījos visā pārbūvē – krāsoju, slīpēju… Vecajai ķieģeļu mājiņai iedevu otro elpu. Sētā iestādīju kokus… Manis iestādītā priede tik liela nu izaugusi! Nobrīnījos, to redzot.» Teātris pastāvēja aptuveni četrus gadus, līdz to nācies slēgt finansiālu apsvērumu dēļ, un mūsdienās bijušā teātra telpās joprojām darbojas jaunieši.

Cieņpilnas attiecības

Mārtiņš ir bagāts tēvs – viņam ir astoņi bērni, kurus, lai arī kā gājis, vienmēr audzinājis ar atbildību. «Es savos bērnos redzu atsevišķus cilvēkus, kuri ir ienākuši šajā pasaulē. Man ar viņiem ir tik daudz sakara, kā pienākums viņus atbalstīt, kamēr viņi paši nostājas uz kājām.

Es viņiem nekad neko neesmu uzbāzis ar varu. Bērni neesmu es. Tie ir citi cilvēki, kuri te ir ienākuši caur mani. Man ar bērniem ir ļoti cieņpilnas attiecības. Skatos uz viņiem ar cerībām, ka viņi daudz ko sapratīs, bet es jau tur neko nevaru darīt, jo tā ir viņu dzīve, nevis manējā.»

Jaunākais bērns, meitiņa Frīda, piedzima, kad aktierim bija sešdesmit.

Maniem bērniem ir mīlestība, un šajā mīlestības gaisotnē viņi aug.

«Un, kad es nebūšu, viņiem to mīlestību neviens neatņems. Dzīvos pēc tam savu dzīvi, nevis manējo. Nekad nezvanīšu bērniem un nejautāšu, vai viņi ir paēduši un vai kājiņas sausas. Kas tas ir?! Tev ir jāuzticas – viņi ir pieauguši cilvēki. Vienmēr esmu teicis, lai man zvana, ja ir kādas nepatikšanas, es palīdzēšu! Bet ne jau tā, ka visu laiku zvanītu un tracinātu. Tā jau patiesībā ir pieauguša cilvēka nevarība. Cilvēki tādā veidā aizpilda savu dzīvi. Un tas nav pareizi.»

Aktieris ir precējies ar režisori Zani Vilsoni, ar kuru gredzenus mija zīmīgā datumā – 09.09.09. Šī viņam ir piektā laulība, un kādā intervijā viņš stāsta: «Nevajag arī pārprast, domājot, re, kā Mārtiņam – viena, otra, trešā, ceturtā sieva, kamēr beidzot kaut kas īsts sanāca. Nevienam to nenovēlu, bet izsaku sajūsmu par tiem, kam izdodas ar pirmo reizi. Man tā nav gadījies.»

Kā Mārtiņš satika Zani? «Atceros, Mūrī skatījos pa logu uz Zani un domāju, ka varbūt ar šo meiteni varētu dzīvot. Nemaz nezinu, no kurienes tā doma. Tā nodomāju un aizmirsu. Pēc tam viss notika. Aptuveni tā vienmēr ir bijis, tikai katru reizi kļūsti gudrāks, atbildīgāks. Ja kļūsti. Var jau arī nodzerties. Var aizmirsties. Visādi var būt. Un es nevienu nenosodu. Katrs jau mēģina iet to savu dzīves ceļu. Mēs jau te tikai vienu brīdi esam – tas arī jāsaprot.»

Attaisnot lomu

«Aktiera darbs ir grūts, bet uz skatuves tev jābūt vieglam. Nevari spēlēt traģēdiju ar traģisku sejas izteiksmi. Tad ir vakars. Tas nav viegli – katru reizi izrādē runāt jau zināmos vārdus, atkārtot vienu un to pašu, bet katru reizi ielikt citu jēgu. Jo izrāde nekad nav tāda pati kā iepriekšējā reizē. Tu saki vienu, bet domā citu. Un, ja tu to iemācies, tad viss ir kārtībā. Tad uzrakstīto vari pasniegt pilnīgi citādi.»

Aktierim ir bagātīgs saraksts ar teātra lomām, bet vēl garāka – filmogrāfija, kas sākas 1983. gadā ar leģendāro filmu Mirāža, kura viņam atnesa milzu atpazīstamību. Viena no jaunākajām lomām ir latviešu filmā Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, kura iznākšanas gadā kļuva par vienu no visvairāk skatītajām filmām valstī. «Šai filmai ir ļoti foršs režisors – Varis Brasla,» Mārtiņš piebilst.

Kur aktieris jūtas labāk: teātrī vai tomēr – kino? «Ir aktieri, kuri jūtas labāk kino. Citi – uz skatuves. Man ir vienalga. Es varu abus un spēlēju tajā manierē, kas der. Lomā aktierim ir jāattaisno tēls, lai arī kāds viņš būtu – slikts vai labs.

Ir slikti režisori un sliktas izrādes, bet nav sliktu lomu. Izņemot, protams, debili uzrakstītas, bet tādas es nespēlēju. Es uzreiz atsakos.

Reizēm aizeju uz teātri paskatīties arī no malas – ir foršas izrādes, tomēr pārsvarā gan nav. Kritiku par savām izrādēm nelasu, man tā nav vajadzīga. Kritiķi jau arī ir cilvēki, kuri tikai dara savu darbu. Nu, lai jau dara! Man svarīgs ir skatītāju viedoklis.

Izrādes beigās visu jau var redzēt cilvēku acīs un dzirdēt aplausos. Man ir iekšējā sajūta, vai es baroju cilvēkus ar sūdiem vai ne… Un nekad neatļautos cilvēkiem iebarot ko sliktu. Dalos ar idejām, kas cilvēkiem varētu būt svarīgas. Vispār jau attiecībās ar cilvēkiem esmu diezgan ass, bet tas tā ir, tikai no ārpuses skatoties. Būtībā esmu ļoti atdevīgs. Tomēr man ir asas izpausmes, kas, domāju, ir aizsardzība. Un vēl es nekad nerunāju daudz, jo kam runāt? Viss jau tāpat skaidrs. Ir jādara.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs