Māja kā magone, kurā dzīvo zobārste

Pilsētnieki guļbūvē

«Reiz es, meitene, kura nekad nav dzīvojusi laukos, izdomāju, ka man vajag māju. Kad sludinājumos atradu šo guļbūvi, bija jūlijs. Atbraucu, zāle līdz ceļiem, maza, skaista mājiņa. Jā, tā ir mana vieta! Māklerim toreiz teicu: tik daudz naudas, cik saimnieki prasa, man nav. Viņš jautāja: un cik tad jums ir? Nosaucu savu cenu, un viņš sacīja: labi! Izrādās, ka māklerim, izbijušam ārstam, es biju pirmā kliente,» atceras Rebeka.

Māja no tiesas ir maza un ērta dzīvošanai diviem cilvēkiem. Rebeka ievākusies te kopā ar savu dēlu Eduardu, tolaik vēl skolnieku. Viņš gan sākumā esot pukojies, ka uz skolu gabals, ko braukt, toties ar laiku šeit ieguvis trīs labākos draugus, ar kuriem joprojām ir cieša saikne, kaut gan visi jau pieauguši.

Lai cik liels ir bijis Rebekas prieks par jauno ieguvumu, tam sekoja arī nepatīkami pārsteigumi. «Pirmais saņemtais elektrības rēķins bija 400 latu. Domāju: tik mazā mājiņā tāds noteikti nevar būt, visticamāk, kāds zog elektrību.

Izsaucu no Latvenergo pārbaudi. Meistars atbrauc, paskatās un saka: kundze, jūs esat izvēlējusies visdārgāko apkures veidu – elektrību. Tad es

sapratu, ka kļūdas nav, tos 400 latus patiešām paši esam iztērējuši.

Pirmā doma bija par gāzes apkuri, bet tās ierīkošana izrādījās ļoti dārga. Mēģināju atrast ekonomiskāku apkures variantu ar dažādiem sildītājiem, un tikai pēc aptuveni pieciem gadiem ciemojoties ieraudzīju estētisku un stilīgu Tulikivi ziepjakmens kamīnkrāsni. Tā šai mājai ir labākais apkures variants – kurinu šeit, lejā, bet arī augšstāva guļamistabā ir tikpat silti, turklāt siltumu krāsns saglabā ļoti ilgi,» stāsta Rebeka.

Taču privātmājas pirmziemnieces pieredze neaprobežojās tikai ar atklāsmi par apkures problēmu. «Kādu nakti dzirdu – drausmīgs troksnis. Domāju, ka mājā ielaužas zagļi, bet troksni radīja plaisājoši baļķi.

Tā atklājās, ka starp baļķiem un arī logu rāmjiem ir spraugas, kas mājā ļauj ieplūst aukstumam – ja to neizlabo, ziemā te dzīvot ir neiespējami. Visas baļķu starpas pildījām ar sūnām, bet tajās iemājoja skudras. Tas bija dievīgi!

Tad es satiku burvīgus cilvēkus no Dorēm, uzņēmuma, kas ražo koka mājas. Viņi man ieteica, kā māju siltināt. Nomainīja logus, apšuva ar fasādes dēlīšiem, bet krāsot izlēmu ar lineļļu, kuras tonis saucās Magone. Zvana sašutis kaimiņš: nelaime – tava māja ir sarkana! Es atbraucu un skatos – tik bāla?»

Esmu ļoti priecīga, ka izvēlējos šādu krāsu – tā ar mani organiski sader.

Ērtākai dzīvošanai nelielo māju vajadzēja pārplānot. Lai ievietotu kamīnkrāsni, bija jānojauc starpsiena, kas atdalīja virtuves zonu. «Kad meistari to nojauca, jautāju, vai nevajag nostiprināt griestus, uzlikt kādu metāla sliedi. Man teica, ka ne, bet izrādījās, lai turētos 2. stāvs, nostiprināt tomēr vajag,» stāsta saimniece.

Šī ir pirmā māja, ko Rebeka pilnībā iekārto pati, un viņa atzīst, ka gūst no tā patiesu baudu.

 

«Ievācoties šeit, emocionāli vēlējos, lai man sākas jauna dzīve, un viss te ir jauns. Līdzi paņēmu maz lietu – divas Kuzņecova servīzes, kas mantotas no vecmāmiņām, grāmatas, mākslas priekšmetus un personīgās lietas. Šeit nav daudz vietas, tādēļ vajadzēja racionāli izdomāt, ko kur likt.

Mēbeles pirku Grīvas mēbelēs – kādreiz Pārdaugavā bija tāds veikals. Lietotu mēbeļu te nav, jo domāju: nez, cik tas ir labi – ņemt lietas, kas piederējušas citam cilvēkam, ienest mājās citu cilvēku dzīves, citu pieredzi? Vienīgi zaļais skapis ir vecs un renovēts – tas bija tik skaists, ka nespēju atteikties.»

Koka virtuves iekārta mantota no iepriekšējiem saimniekiem – pret to Rebekai nebija iebildumu, bet virtuves tehnika gan ir cita. «Uzskatu, ka tehnikai virtuvē jābūt ļoti labai, tam naudu nedrīkst žēlot. Draugi man uzdāvināja modernu tējkannu, un tā ir burvīga – uzvāra ūdeni tieši tādā temperatūrā, kādā man vajag, signalizē, kad gatavs, un arī uztur ūdeni siltu kā termosā. Dēls ieraugot smējās: mammu, kā tev šķiet, varbūt ar to arī e-pastu var aizsūtīt?»

Rebekas vājība ir trauki – to ir daudz, tāpat kā dažādu interesantu, glītu nieciņu. «Šī māja ir eklektiska, tai piestāv visādi krāmiņi. Draudzene teica, ka es esot katrā kaktiņā ieķēzījusi līdz pilnībai – nav nevienas brīvas vietas!

Jā, man ļoti patīk dizaina un mājas interjera veikali – es vienkārši tos ieraugu, gluži kā lietas, kurām pie manis ir jāatnāk.

Dažreiz man draugs saka: tev to nevajag, visa māja jau pilna! Bet, ja kaut kas iekrīt acīs, man naudas nav žēl. Tad, lai kur arī es būtu, galvenais ir uzvarēt līdzbraucēju atrunāšanu. Esmu lidmašīnā vedusi stikla trauku, rokās turot. Kad biju Zaļā raga salās, man iepatikās garas, slaidas koka skulptūras, kuras ielas malā ārprātīgā ātrumā greba kāds vietējais. Ļoti gribēju vienu atvest, bet kā? Jālido 12 stundu, turklāt salonā nemaz tādu nedrīkst ņemt – esot aukstais ierocis. Tomēr no katra brauciena uz ārzemēm es vienmēr vedu mājai kaut ko paliekošu – kādu figūriņu, trauku, vāzi vai svečturi.»

Mākslas priekšmeti Rebekas mājā ir arī ne tik tālus ceļus mērojuši. Viņas mamma savulaik studēja Mākslas akadēmijā, bet, kad piedzima Rebeka, studijas vajadzēja pārtraukt. Taču draudzenes mammai palika tās pašas, ar kurām kopā mācījās. Tāpēc mājās vienmēr bijis daudz mākslas darbu. «Kad mākslinieki ir jauni, trūcīgi, viņi savus darbus sevišķi augstu nenovērtē, piemēram, vienkārši uzdāvina dzimšanas dienā. Bet tad, kad mākslinieks jau viņsaulē, izrādās, ka viņš ir klasiķis.»

Rebekas draugu lokā ir ne viens vien mākslinieks. Piemēram, Aivars Vilipsons savulaik tieši šai mājai radījis brīnišķu grafikas darbu, kas rotā durvis uz dušas istabu, bet gleznotāja Agija Audere nupat uzdāvināja īpašu gleznu. «Mīļi, ka uz tās ir attēlots hotelis ar nosaukumu Rebeka. Domāju, kādreiz tā būs sevišķi smalka un vērtīga. Māksla man ir svarīga, un par katru lietu, ko iegūstu, ir atsevišķs prieks. Bet, ja ieeju mājā, kurā nav ne gleznu, ne grāmatu, pārņem kaut kāda nepabeigtības izjūta,» teic Rebeka.

Lieliski sadzīvojot ar paliekošām vērtībām, Rebekas māja mainās atbilstoši gadalaikam vai svētkiem.

Piemēram, Lieldienās interjerā ir pūpolu tēma – tiek nomainītas lampas, arī trauki un galdauti. Vasarā uz dzīvojamās istabas dīvāna parādās jautri raibi spilventiņi, bet Ziemassvētku gaidās telpu pārņem zaļās un sarkanās krāsas dekori. «Kolēģe šogad jautāja, vai drīkst atvest ciemos mazmeitiņas un parādīt, kādai jābūt īstai Ziemassvētku mājai. Tas bija tik mīļi! Varbūt man vajadzēja izmācīties par interjera dizaineri?»

Zobārstniecība, pavārnīca vai adāmadatas?

Rebeku aizrauj ne tikai interjera dizains. Pēc profesijas viņa ir zobārste. Turklāt tik īpaša, ka bērni nevis baidās sēsties viņas krēslā, bet gan jautā vecākiem, kad atkal dosies pie Rebekas. Tikpat labi viņa varētu būt lieliska pavāre vai psiholoģe – arī par šādām profesijām Rebeka ir domājusi un šo to apguvusi.

«Mans ebreju vectētiņš vienmēr teica, ka cilvēkam ir jāizvēlas tāda profesija, kas ļoti vajadzīga citiem, bet ko pats sev nevar izdarīt. To esmu ņēmusi vērā. Zobārstes darbs sniedz ļoti lielu gandarījumu, bet man vienmēr paticis pamācīties arī kaut ko citu. Piemēram, esmu bijusi kursos pie daudziem Latvijā slaveniem pavāriem, un man pat šķita, ka vēlos mainīt nodarbošanos.

Apsvēru domu braukt uz pavārskolu Anglijā, bet apdomāju: ko iesākšu ar zobārsta praksi, ja trīs gadus par pavāru mācīšos?

Tā es savu vēlmi apspiedu, taču labprāt gatavoju mājās. Un arī dēls jau lieliski gatavo. Kad šeit tikko sākām dzīvot, bieži braucām paēst ārpus mājas, bet tagad Eduards saka: kāpēc? Mums mājās viss ir garšīgi! Jā, man ir ļoti laba apetīte, ļoti patīk ēst un ļoti patīk gatavot – tas ir lieliski.  Tiesa gan, jāuztur sevi formā, lai nekļūtu par dūšīgu sārtvaidzi, kāda pati sev noteikti nepatiktu. Tāpēc vakaros kopā ar draudzeni joņoju pa mežu.»

Vēl Rebeku aizrauj adīšana. «Es adu ļoti ātri. Parasti veikalā noskatu kādu glītu adījumu un noadu sev līdzīgu. Pagājušajā gadā dāmu modes salonā Madam Bonbon bija manu adījumu izstāde,» stāsta Rebeka.

Augu pie vecmāmiņas, kura neuzskatīja par iespējamu, ka bērns šļaukājas pa māju, neko nedarot.

«Viņa vienmēr teica, ka bērnam jābūt noslogotam, uzskatīja, ka sievietei jāmāk šūt, adīt, jābūt gluži kā kaķim – lai kā tevi dzīve met, tu visu proti. Labi, ka man nav meitas, viņām arī būtu tāda pati dzīve!» smej Rebeka.

Vecvecāku dzīves gudrību Rebeka likusi lietā, audzinot savu dēlu – virzot un piedāvājot iespējas. Eduards iet mammas pēdās un studē medicīnu. «Interesanti vērot, kā notiek bērna pieaugšana. Kaut kādā brīdī visiem gribas projām no mājām, jo viņiem ir citāda uztvere – viņi noteikti grib likt citu krēslu un citā vietā. Bērnam ir jāizaug līdz prāta stāvoklim, kad lietas sāk saprast ne tā, kā saprata pusaudža gados, kad viss ir slikti – ne mājas labas, ne vecāki. Iespējams, Eduards turpinās studijas ārzemēs. Kad jautāju, varbūt tādēļ mums šo māju vairs nevajag, viņš atbildēja: vajag! Jā, tad, kad vecāki vēl saprot, bet bērns jau saprot, ir saskaņas mirklis. Un forši, ka mums ir arī kopīga profesionālā tēma, par ko vienmēr varam parunāt.»

Mazas mājas lielais šarms

Rebeka ir pārliecinājusies, ka dzīvei nevajag daudz. «Cilvēkam nav vajadzīga milzīga māja. Nu, neuzvilksi divas bikses uzreiz! Treknajos gados daudzi būvēja lielas mājas, droši vien domāja, ka arī bērni tur dzīvos, taču bērni izaug un izrādās, ka nemaz negrib dzīvot kopā ar vecākiem. Bet lielajā, tukšajā māja ir jāuztur siltums, tīrība, un tas viss maksā naudu.

Es nesaprotu, ko dara cilvēks 3000 kvadrātmetros. Vai viņš ir Holivudas zvaigzne ar miljoniem kontā?

Viņam noteikti ir bijusi ļoti grūta bērnība, lielas problēmas un tagad – vēlme kaut ko pierādīt sev un apkārtējiem. Bet lietas nav svarīgas, svarīgi ir, kam tās pieder. Daudzviet, sevišķi jaunajos ciematos, mājas ir gandrīz vienādas – ieeju iekšā un redzu, par ko cilvēks domā, kāda ir vērtību sistēma, kas viņam svarīgi.

Tagad visā pasaulē nāk modē mazas mājiņas – tās ir aizraujošas! Šādai mājai ir vieglāk piešķirt individualitāti, savu stilu. Lielā mājā arī var, tikai tas jau būtu kā tāds visas dzīves uzdevums. Bet, kad padomāju, kā tādu māju uzturēt, kā kopt, cik logu ik gadu jānomazgā, – negribu! Vēlos, lai lietas kalpo man, nevis otrādi,» saka Rebeka.

Viņas mājā telpu ir patiešām maz – otrajā stāvā ir tikai plaša guļamistaba. «Man bieži jautā, vai neapnīk, ka viss – griesti, sienas, grīdas – ir no koka. Nē, es vairs par to nedomāju. Reiz gan gribējās nokrāsot guļamistabu baltu un uztaisīt kā nodilušu vasarnīcu. Bet pārdomāju, kad iztēlojos, kāda nekārtība būs, kamēr to izdarīšu. Mana teorija – mēs visi nākam no savas bērnības,» teic Rebeka.  

Es esmu uzaugusi šādā vasarnīcā, tāpēc man pat prātā neienāk, ka koka var būt par daudz.

Mājas pirmajā stāvā atrodas dzīvojamā istaba kopā ar virtuvi, dēla istaba, duša un tualete. Jā, vēl lielisks priekšnams, kur jaukā kompānijā iemalkot kādu vīna glāzi, raugoties uz košo zaļumu tepat aiz vaļējām durvīm. Un arī šeit ir māksla, turklāt ar īpašu stāstu – sienu rotā mākslinieka Harija Blunava glezna, kurā attēlotas Rebekas vecāku kāzu rozes. Bet uz grīdas – melnbalto flīžu šahs. Tāda savulaik bijusi omītes virtuves grīda, un Rebeka apņēmusies  – kad izaugs liela un pašai būs māja, tajā būs arī kāda telpa ar tādu pašu grīdu.

Vasarā te ir par vēl vienu skaistu dzīves teplu vairāk, jo atdzīvojas terase – tur ir galds un krēsli, saulessargs, grils un daudz dažādu izmēru puķupodu ar koši ziedošām puķēm.

Zaļās zāles vilinājums

Rebeka teic, ka vismaz par 60 procentiem jūtas kā lauciniece. «Sākumā es ap māju sastādīju tikai mūžzaļos augus. Tad visu aizstādīju ar lavandām, bet, lai kā man gribētos, lavandas te nejūtas labi. Pērn pirmo reizi izauga milzīgs klēpis. Tad gan es visiem viesiem dāvināju un vedu līdzi, ciemos braucot. Bet šī ziema lavandām nepatika.

Nu jau sāku apdomāt, vai nevajadzētu uzsliet siltumnīcu. Ir lieliski, ja redzi, kā aug tavs ēdiens. Salāti, ko nopērkam, ir vienkārši zaļā masa – tie zaudē savu kvalitāti 30 minūtes pēc noplūkšanas.»

Rebeka atzīst: «Par īstiem laukiem šo vietu tomēr nevar dēvēt. Lai gan man te ir dzīvojuši divi tītari – Māris un Uldis. Viņi staigāja pa dārzu, knieba nost pilnīgi visas puķes, toties bija ļoti komunikabli – kad ciemos atbrauca manas draudzenes, viņi nāca runāties un darīja to dūšīgāk par mums. Bet apkārtējo māju iedzīvotāji lūdza atļauju atvest bērnus, lai viņi redzētu īstus tītarus.

Es uzskatu, ka, dzīvojot riktīgos laukos, kādu lopiņu noteikti vajag. Man šeit ir tikai taksis Bruno.

Parasti takšus raksturo sparīga riešana un rakšana, bet Bruno tāds nav. Viņš ir absolūti mierīgmīlīgs, slinks un liels gulētājs. Toties ļoti greizsirdīgs. Ja es augšstāvā smejos, viņš var lejā apgrauzt durvīm stenderi! Augšā Bruno netiek – īsas kājiņas, turklāt pirms pāris gadiem pārcietis mugurkaula operāciju.»

Kāda būtu Rebekas ikdiena, ja nebūtu iegādājusies šo māju? «Diezgan nomocīta sēdētu lielā dzīvoklī Čaka ielā. Vasarā, ja kādā brīvdienā esmu spiesta būt Rīgā, man šķiet, ka visa pilsēta ir kā tvanā. Bet te ir iespēja izbaudīt visus gadalaikus. Ziemā paņemu slēpes, divas minūtes ceļā, un esmu jau mežā. Vasarā – prom uz ezeru.

Es zinu, ka pa šo zāli varu droši staigāt plikām kājām. Šajā māja es lieliski atpūšos – ieeju guļamistabā, un mani nekas vairāk neinteresē. Ikreiz, kad man ir iespēja doties strādāt uz ārzemēm, es iedomājos, ka tur man vajadzēs dzīvot mazā dzīvoklītī ar ģipškartona sienām un man trūks gaisa. Bet šeit pēc darbdienas Rīgā iekāpju mašīnā un tanī pašā mirklī sajūtu – viss, esmu mājās.»