Mainīt visu dzīvi un pacelties debesīs. Lidmašīnu pilote Veronika Oļeiņika

Klubs
Ieva Smilga
Ieva Smilga
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
13. decembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
VERONIKA OĻEŅIKA ir drosmīga sieviete ne jau tikai tāpēc, ka ir pilote. Drīzāk viņa jāciena par uzdrošināšanos sekot aicinājumam, četrdesmit gadu vecumā pilnīgi mainot savu dzīvi.

Jūrā, debesīs vai IT?

Kamēr citas meitenes sapņoja kļūt par pārdevējām, aktrisēm vai dziedātājām, Veronika jau kopš bērnības vēlējās kļūt par piloti. «Vecmāmiņa un vectētiņš dzīvoja Uzbekistānā, un mēs ar vecākiem katru gadu lidojām pie viņiem ciemos. Lidojums bija diezgan ilgs, bet vienmēr, ieejot Rīgas lidostā, valdīja patīkams satraukums – atkal lidošu! Man ļoti patika lidot un es katru gadu gaidīju šo lidojumu uz Taškentu. Mans tētis ir kuģa kapteinis, un viņš vienmēr ļoti skaisti stāstīja par saviem reisiem. Pāris reizes braucu viņam līdzi jūrā, bet sapratu, ka man labāk patīk lidot.

Mācīties par piloti vēlējos jau pēc skolas beigšanas, bet tolaik, deviņdesmito gadu vidū, Latvijā īsti nebija, kur to apgūt. Savukārt, lai brauktu studēt uz ārzemēm, nebija naudiņas. Iestājos Rīgas Aviācijas universitātes Radio inženieru fakultātē. To arī pabeidzu – man ir augstākā tehniskā izglītība.»

Pēc studiju pabeigšanas Veronika strādāja IT nozarē par testa inženieri, lēnā garā nonākot līdz kompānijas vadītājas amatam. Tā pagāja gandrīz divdesmit gadi… «Sāku domāt – kaut nesanāca izmācīties par profesionālu piloti, varētu to izdarīt sev par prieku, hobija līmenī, iegūstot privātpilota licenci. 2013. gada oktobrī sāku mācības, bet pēc licences saņemšanas instruktori sāka mani motivēt – ja jau tik labi sanāk, jāiet tālāk! Katram cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņš skaidri saprot, ko vēlas darīt, tikai kādam tas pienāk ātrāk, kādam – vēlāk.»

18 gadus nostrādāju IT nozarē, kaut gan mans sapnis bija lidot. Es gan par to nedomāju katru dienu, taču beidzot sapratu – ja vēlos lidot, ir jārīkojas.

Veronika pieņēma lēmumu turpināt mācības, lai kļūtu par komercpiloti. «Mans mērķis bija pēc iespējas ātrāk izmācīties un atrast jaunu darbu, jo mācības ar esošo darbu apvienot nevarēja. Aizgāju no darba, astoņu mēnešu laikā ieguvu visas nepieciešamās kvalifikācijas, reitingus un licences, kā arī pabeidzu airBaltic Training kursus. Uzreiz pēc tam, 2016. gada oktobrī, airBaltic mani uzaicināja uz pārrunām un piedāvāja janvārī sākt strādāt par piloti.»

Jāgrib mācīties

Darba pārrunas pilotiem gan ir atšķirīgas. «Mums ir jāatbild arī uz teorētiskajiem jautājumiem – tiek pārbaudītas pilota zināšanas. Ja šo daļu nokārto, seko sesija simulatorā, lai redzētu lidošanas iemaņas. Noslēgumā – pārrunas ar galvenajiem pilotiem, lai viņi pārliecinātos par saviem topošajiem kolēģiem.»

Veronika stāsta – lai kļūtu par pilotu, ir jābūt vēlmei mācīties tehniskas lietas, jo nepieciešama tehniska un analītiska domāšana. Apmācības un pārbaudes pilotiem notiekot visu laiku. «Ja cilvēks vēlas profesiju, kuru viņš var apgūt un pēc tam dzīvot mierīgi, pilota darbs nebūs piemērots. Mums jābūt gataviem visu laiku mācīties. Pat katrā lidojumā iemācos jaunas lietas, daloties pieredzē ar citiem pilotiem. Ja gribi būt pilots – ir jāgrib mācīties!»

Sarunā Veronika ik pa laikam lieto terminus angļu valodā. Ne velti, jo aviācijas valoda ir angļu valoda. «Man par lidmašīnas uzbūvi vieglāk ir pastāstīt angliski. Ja tas būtu jādara latviski, tad vajadzētu domāt, tulkot un varbūt pat meklēt palīdzību vārdnīcā. Tā kā mācības notiek angļu valodā, tu to angliski iemācies un atceries. Arī kolektīvs mums ir internacionāls – ir daudz ārzemju kolēģu. Pat ja visa kuģa apkalpe ir latvieši, oficiālās procedūras notiek angļu valodā.»

Vēl viena īpašība, kas nepieciešama topošajiem pilotiem, – drosme mēģināt un nenobīties. «Viens ir tas, ka iemācies teoriju – to var katrs, bet, izpildot lidojumu vienmotora lidmašīnā, daudzi atklāj, ka viņiem ir bail, piemēram, lidot pret zemi un nosēdināt lidmašīnu, tad jāsamierinās, ka lidošana tomēr nav domāta viņiem. Savā pirmajā lidojumā es vēl vairāk sapratu, ka lidošana ir tieši tas, ko vēlos darīt, kam esamu gatava veltīt savu laiku.

Tagad esmu gatava celties četros no rīta, lai dotos uz darbu, un pārnākt mājās pusnaktī.

Lidošana bija mans hobijs, ar kuru sāku pelnīt naudu. Tas nozīmē, ka man nav jāstrādā – es daru to, kas man ļoti patīk. Ja esi izmācījies profesiju un tajā strādā, bet tev nepatīk – maini!»

Ģimenes atbalsts

«Vīrs vienmēr ir zinājis, ka es vēlos lidot, pat palīdzēja man sameklēt pirmo skolu. Viņš gan negaidīja, ka es mainīšu profesiju, jo uzskatīja, ka tas man tikai tāds hobijs, neparedzēja, ka man būs tik nopietna pieeja šim jautājumam. Bet – es esmu ļoti mērķtiecīga! Vīrs bija pārsteigts, kad mani pieņēma darbā par piloti, jo neticēja, ka četrdesmit gadu vecumā cilvēks var tik krasi mainīt savu nodarbošanos. Viņš to skaļi neteica, bet es redzēju, ka bija šaubas.»

Pirmais jaunās dzīves posms esot bijis visgrūtākais, jo ģimenes darba grafiki pavisam nav sakrituši. «Viena lieta ir strādāt normētu darba laiku no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, retu reizi pastrādājot arī brīvdienās. Pavisam kas cits ir strādāt aviācijā, kur it kā arī ir normāls darba laiks, taču režīms pilnīgi atšķiras no ofisa darba laika. Man vajadzēja strādāt arī sestdienās un svētdienās, kad vīram un bērniem brīvdienas, savukārt tad, kad es nestrādāju, mājās neviena cits nebija.

Vajadzēja laiku, lai pielāgotos un saprastu, kā man tagad savu dzīvi sadalīt darbam un ģimenei.

Bija viens ļoti īss brīdis, kad man nedaudz pietrūka ģimenes atbalsta jaunās profesijas izvēlē, bet, sākot plānot laiku rūpīgāk, atradām veidu, kā visu apvienot. Tagad varu pilnīgi droši un godīgi teikt, ka ģimene mani atbalsta. Ģimenes atbalsts ir svarīgs, un bez tā būtu ļoti grūti.»

Veronikai spilgtā atmiņā ir pirmais reiss – lidojums uz Hamburgu. «Atceros, laika apstākļi bija ļoti labi. Pirmajās lidojumu reizēs mums blakus sēž uzraudzības lidojuma kapteiņi – pieredzējuši piloti, kuri sākumā palīdz. Vadīt lidmašīnu – tā ir liela atbildība, jo man aizmugurē sēž septiņdesmit pieci pasažieri, un nelidoju sava prieka pēc. Todien bija gandarījums par to, ka beidzot esmu piepildījusi savu sapni un tiešām esmu pilote, vedot cilvēkus no punkta A uz punktu B.»

Izrādās, mūsdienās aizvien vairāk sieviešu kļūst par pilotēm. Veronika to skaidro ar to, ka sievietēm mūsdienas ir vairāk laika, jo profesija prasa lielu sava laika un resursu ieguldījumu. «Agrāk sievietes vairāk uzņēmās mājas darbus un audzināja bērnus. Manuprāt, mūsdienās tas vairs neaizņem tik daudz laika un šajos darbos daudz vairāk iesaistās arī vīrieši, līdz ar to sievietēm ir vairāk iespēju attīstīt sevi un veltīt vairāk laiku savai profesionālajai darbībai. Otrs – lidmašīnu vadīšana mūsdienās fiziski ir daudz vieglāka.»

Šogad vien airBaltic pilotu akadēmijā mācās piecas sievietes. Tas nozīmē, ka nākotnē redzēsim aizvien vairāk sievietes – pilotes. «Pirms neilga laika, ielidojot Sanktpēterburgā, bija interesants gadījums – apkalpē bijām tikai sievietes: gan kapteine, gan es – otrā pilote, gan divas stjuartes. Lidostas darbinieks, kurš mūs sagaidīja, pajautāja, vai tā maz drīkst būt. Īsti nesapratām jautājumu, un viņš precizēja, ka mums nav kapteiņa –vīrieša…

Šādus jautājumus Krievijā vēl mēdz uzdot, bet Eiropa ir nedaudz priekšā, jo aviācijā jau ir diezgan daudz sieviešu.

Dažkārt, kad esmu nolasījusi kapteiņa oficiālo uzrunu, stjuartes stāsta – pasažieri brīnījušies, ka kabīnē sēž sieviete. Bet sievietes ir taču arī ārstes, policistes, un arī armijā dienē sievietes! Vai mēs esam sliktākas? Neesam. Manuprāt, sievietēm mūsdienās ir vieglāk saplānot savu dzīvi, un tā ir līdzsvarotāka – vairs nav tikai jābūt mājās ar bērniem un mājas darbiem.»

Procedūras rakstītas ar asinīm

Lidojuma laikā pienākumi ir stingri sadalīti. Kabīnē atrodas kapteinis un otrais pilots. Viens vada lidmašīnu, bet otrs – pieskata notiekošo, tas ir, kontrolē degvielas patēriņu, pieraksta laiku, izmanto frekvences. Atpakaļceļā piloti mainās ar pienākumiem. Tas kurš lidoja, tagad uzrauga, un otrādi.

«Protams, vienmēr lielākā atbildība par lidojumu ir tieši kapteinim. Arī tad, ja lidojuma laikā notiek nestandarta situācijas, gala lēmums vienmēr jāpieņem kapteinim. Piemēram, lidojām uz Hamburgu un lidojuma laikā sievietei kļuva slikti. Bijām jau tikuši diezgan tālu – lidojām aptuveni pusstundu un atradāmies virs Lietuvas, kad pieņēmām lēmumu griezties atpakaļ uz Rīgu. Bija gan jākomunicē ar aviokompāniju, gan jāstāsta pasažieriem, kas tagad notiek. Mums ir noteiktas procedūras, pēc kurām vadāmies.

Aviācijā tas ir ļoti svarīgi – strādāt tā, kā ir rakstīts, jo tā ir drošība. Pilota paša izdomāts solis pa labi vai kreisi var novest pie nevēlamām situācijām.

Šī nav profesija, kur var ļauties improvizācijām. Ir tāds teiciens, ka visas pilotu procedūras ir rakstītas ar asinīm. Jo procedūras veidotas, pamatojoties uz industrijā pieļautām kļūdām – gan uz zemes, gan debesīs. Šajā nozarē drošība ir vissvarīgākā, un aviācijas vēsture ir pietiekami ilga, lai situācijas būtu maksimāli noslīpētas.

Divas reizes gadā mums ir apmācības, kuru laikā simulatoros nostrādājam visas ārkārtas situācijas, kuras jāzina no galvas. Pirmajās reizēs tas ir satraucoši, bet ar laiku šīs procedūras tiek tik ļoti ietrenētas, ka kļūst par tādu kā muskuļu atmiņu. Tu zini no galvas, kā rīkoties un kas jādara konkrētās situācijās. Izspēlējam arī nestandarta situācijas, kurās tiek ņemti vērā apstākļi, vieta, kur esam, pasažieri – visu izvērtējot, jāpieņem lēmums, kur un kā tālāk lidot. Šādi mēs uzkrājam pieredzi neparedzētiem apstākļiem, cerot, ka to nekad nevajadzēs izmantot reālajā dzīvē. Improvizācija pilota darbā ir tikai tik daudz, lai izdomātu, ko vēl var izdarīt, lai pasažieri tiktu droši nosēdināti uz zemes.

Vienmēr ir prieks un pat lepnums, ja izdodas lidmašīnu nosēdināt mīksti. Īpaši tad, ja ārā ir slikti laika apstākļi. Ir tik daudz cilvēku, kuriem nepatīk lidot, un mēs vēlamies, lai viņiem iespēju robežās lidojums būtu patīkams un nebūtu bail.»

Dažreiz pasažieri saka paldies – lidojuma beigās man patīk turēt vaļā kabīnes durtiņas…

Pašreiz Veronika ir otrā pilote un lido ar Bombardier Q400 NextGen lidmašīnām. «Ir tāds teiciens – slikts ir tas zaldāts, kurš nesapņo kļūt par ģenerāli. Katrs otrais pilots sapņo par to, ka kādreiz kļūs par kapteini. Tāds tagad ir arī mans mērķis, jo ar savām nolidotajām stundām tuvojos tā saucamajam upgrade. Nākotnē skatos ar cerību – ja kompānija mani redzēs kā kapteini, tad nākamgad jau varbūt būšu kapteine. airBaltic ir plāns, ka flote varētu sastāvēt tikai no Airbus A220–300 lidmašīnām, līdz ar to man būs jāiziet jaunas apmācības, jo katrai lidmašīnai ir sava specifika, kas jāapgūst.»

Dzirdēts, ka mūsdienās aizvien populārākas kļūst bezpilotu tehnoloģijas. Jau tagad ielās testē auto un sabiedrisko transportu, kas pārvietojas bez vadītāja. Vai šāda nākotne iedomājama arī aviācijā? Veronika uzskata, ka tā var notikt.

«Domāju, ar laiku tehnoloģijas varētu atņemt darbu pilotiem – jau tagad mēs daudz lidojam ar autopilotu, un to pat mūsu darbā iesaka. Statistika liecina – ārkārtas situācijās 73–75 procentos gadījumu nelaimi izraisa tieši cilvēciskais faktors. No otras puses – ja ir sabojājies dzinējs, arī autopilots atslēdzas, un pilotam jārīkojas pašam. Nav tā, ka autopilots mūsdienās var paveikt visu. Piemēram, brīdī, kad tiek pārsniegts noteikts turbulences līmenis, autopilots atslēdzas.

Man arī tā ir bijis – jau sāku sēdināt lidmašīnu un redzēju skrejceļu, kad sākās turbulence un autopilots atslēdzās. Tad man bija jāpārņem kontrole.

Pieņemu, ka ar laiku varētu būt tā, ka nepieciešams tikai viens pilots, un varbūt kaut kad nākotnē pilotu vairs nevajadzēs vispār. Ir bijusi aptauja, vai pasažieri gribētu, lai nav pilota un lidmašīna pati viņus aizved. Pārsvarā atbilde tomēr bija . Pilotam ir atbildības sajūta par pasažieriem. Mašīnai… Mašīna ir tikai mašīna. Piemēram, noskatoties to gadījumu, kad lidmašīna tika nosēdināta Hudzonas upē un visi cilvēki izglābās, jāsecina, ka autopilots to nespētu. Lai izglābtos, vajadzēja tieši cilvēcisko domāšanu un reakciju.»

Roku vietā spārni

«Dažreiz sanāk lidot tuvu pērkona negaisam, bet arī te ir noteiktas procedūras, cik tuvu drīkstam lidot, lai lidojums būtu drošs. Man pašai nav bail, jo, zinot teoriju, tu gaisā jūties drošāk. Mums tiek mācīta arī meteoroloģija, tāpēc zinu, ko sagaidīt no laika apstākļiem un kā jārīkojas. Pēc statistikas – katra ekipāža vismaz reizi gadā piedzīvo zibens spērienu lidmašīnā.

Arī es esmu piedzīvojusi, ka lidmašīnā iesper zibens. Tas notika augustā, lidojot uz Stokholmu.

Pēkšņi lidmašīnā atskanēja skaļš troksnis un viss kļuva sarkans. Tā bija tikai pāris sekundes. Ātri noreaģēju un sapratu, ka ar lidmašīnu viss ir kārtībā – viss strādāja. Protams, uzreiz pastāstījām pasažieriem, kas noticis, un saprotams, ka daži bija nobijušies, jo domāja, ka kaut kas noticis dzinējam.

Pēc zibens spēriena atgriezāmies Rīgas lidostā, nomainījām lidmašīnu un pēcāk visus pasažierus veiksmīgi nogādājām Stokholmā. Pilotiem šādās situācijās nav stresa, jo jākoncentrējas uz to, ko darīt tālāk. Ja tu ļausies šoka vai stresa situācijai, tad ir liela iespēja, ka tālāk nespēsi rīkoties pareizi.»

Lidojumi vizuāli ierobežotos apstākļos pilotiem ir gandrīz ikdiena, bet vai šādos apstākļos iespējams pilnībā koncentrēties lidmašīnas vadīšanai? «Apmācību laikā, kad esi vēl students, instruktors nepārtraukti norāda – nedari šitā, nemāj ar galvu… Ierobežotas redzamības laikā viss apkārt ir pelēkbalts, un, ja lidmašīna tiek sagriezta nedaudz ilgāk, smadzenes tam var pielāgoties, un tev liekas, ka lido taisni, nevis griez uz sāniem. Tas ir bīstami, tāpēc mums ir jātic tam, ko rāda instrumenti. Ja tie rāda, ka spārni ir slīpi, bet pašam liekas, ka taisni, tad, lūdzu, uzticies instrumentiem un iztaisno!

Debesīs nav orientieru, tāpēc pašam grūti noteikt, vai lidmašīnas deguns ir uz augšu, vai uz leju.

Turbulences laikā pasažieriem, saprotams, sajūtas nav patīkamas, tāpēc mēs mēģinām aplidot apkārt lielajiem mākoņiem, kuri varētu izraisīt turbulenci. Pastāv tā saucamā tīrā gaisa turbulence, kura rodas arī bez mākoņiem – skaidrās debesīs. Protams, mēs varam paskatīties metroloģiskajās tabulās, lai saplānotu, kādā augstumā vislabāk lidot, lai nebūtu turbulences. Varam arī nedaudz mainīt maršrutu, lai no tās maksimāli izvairītos, jo varam lidot nedaudz zemāk vai uzkāpt nedaudz augstāk. Piloti vienmēr pirmām kārtām domā tieši par pasažieru drošību un komfortu. Saka, ka dažiem pilotiem ir nevis rokas, bet spārni. Pilotam ir jājūt lidmašīna.»

Starp negaisiem

«Man parasti ir četri reisi dienā, un garākais lidojums sanāk aptuveni divas ar pusi stundas – uz Odesu. Sanāk divi lidojumi turp un atpakaļ, ko saucam par četriem sektoriem. Dažreiz ir nakts lidojumi – izlidojam vēlu vakarā un agri no rīta esam atpakaļ.

Man ļoti patīk lidot tieši uz Odesu – tas ir nakts lidojums, un īpaši skaisti ir tad, ja debesīs nav mākoņu. Reiz lidojām virs Lietuvas un redzējām, ka mums labajā pusē – virs Palangas – bija spēcīgs pērkona negaiss, bet pa kreisi – Daugavpils pusē – tieši tāds pats. Abi negaisi naktī bija ļoti labi redzami, turklāt pa vidu mums bija skaidrs koridors bez mākoņiem un ar zvaigznēm debesīs. Tas bija tik skaisti! Tādus lidojumus tiešām izbaudu.

No malas uz negaisiem ir ļoti interesanti paskatīties, bet, ja tāds gadās priekšā, tad mums tas ir jāaplido, jo lidot iekšā negaisā nav droši – tas ir aizliegts.

Es lidoju jau trešo gadu, bet pilnīgi katru reizi šķiet, ka lidoju jaunu maršrutu – nav vēl bijuši divi vienādi skati. Katru reizi ceļš ir citādāks. Tā ir ļoti patīkama mūsu profesijas sastāvdaļa, ka varam baudīt fantastiskus skatus no augšas.»

Arī savā atvaļinājumā Veronika mēdz lidot, bet tad – jau pasažiera vietā. «Kad esi pilots – tu esi darbā. Kad esi pasažieris – tad esi pasažieris. Protams, es varu atšķirt dzinēja skaņas un saprotu, kurā brīdī sākam nosēšanos pat tad, kad tas vēl nav pateikts. Man vienmēr ir prieks, ja kolēģiem izdodas labi nosēdināt lidmašīnu. Bet, lidojot kā pasažierim, es daudz neanalizēju, kas notiek pilota kabīnē. Uzbekistānā diemžēl neesmu bijusi jau kādus gadus piecpadsmit. Atvaļinājumos es lidoju pārsvarā kaut kur uz Eiropu, bet tagad jau sāk vilkt arī kaut kur tālāk. Varbūt uz Āziju? Nezinu kāpēc, bet ļoti velk uz Singapūru. Tas ir viens no maniem sapņiem.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+