Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Caur un cauri rietumu cilvēks
«Tomēr dzīve ievirzījās citādi – studēju angļu valodu Svešvalodu fakultātē, kur drīz vien kļuva zināms, ka interesējos par Austrumiem. Tā nu profesors Viktors Ivbulis mani uzaicināja uz Indijas tēmu. Pēc augstskolas beigšanas radās iespēja mācīties aspirantūrā Maskavā, Austrumu pētniecības institūtā pie Zinātņu akadēmijas. Mani tur ļoti labi uzņēma, sastapu atsaucīgus kolēģus.
Aspirantūrā man bija iespēja mācīties hindi valodu. Disertāciju rakstīju par anglofono indiešu dzejnieci Sarodžīni Naidu. Tas bija tā neparasti: rakstīju krievu valodā par indiešu dzejnieci, kura rakstīja angļu valodā. Disertāciju Maskavā publicēja grāmatā.
Mana pirmā īstā saskare ar Āziju notika, kad kā tulce piedalījos krievu etnogrāfu ekspedīcijā Mongolijā. 40 dienas braucām pa Mongoliju, meklēdami senu civilizāciju pēdas, ko arī atradām.
Kad es tagad paklausos, ko stāsta ziņās, vai izlasu, ko raksta tie ļaudis, kas tur tagad bijuši, saprotu, ka tur nekas daudz nav mainījies, joprojām nav ceļu, ir tikai virzieni.
Savukārt Indijā pirmo reizi nokļuvu 1981. gadā, kad jau biju beigusi mācības. Krievu zinātnieki no Austrumu pētniecības institūta arī mani uzaicināja piedalīties konferencē, vienlaikus esot par tulci.
Indijā mani visvairāk pārsteidza milzīgā nevienlīdzība starp cilvēkiem un tas, ka cilvēki to pieņēmuši un ar to samierinājušies. Viņi zina, ka nekas citādi nebūs, jāpieņem dzīve, kāda tā ir, un jāpriecājas, ja ir kaut mazākā iespēja priecāties. Tāpēc jau daudzi brauc uz Indiju meklēt līdzsvaru dzīvē. Un zināmā mērā to tur var atrast. Ja vari pieņemt dzīvi, kāda tā ir, un neko no tās negaidīt, tas dažreiz palīdz.
Tomēr es esmu Rietumu cilvēks. Man tuvāka tā dzīves izpratne, kas Friča Bārdas dzejas rindās – cīnīties, ilgoties, tiekties… Tomēr, ja ir jādzīvo bez tā, tad dzīve ir pavisam citāda, un tu to dzīvo citādi.»
Kad jautāju, vai atšķirība starp cilvēkiem pie mums ir mazāka nekā Indijā, Sigma izsaucas: «Katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāuzliek par pienākumu aizbraukt un padzīvot Indijā. Apmesties nevis kādā greznā viesnīcā, bet gan starp parastiem ļaudīm. Tad mēs visi novērtētu, kādā laimes zemē dzīvojam. Te ir tīrs ūdens, ko dzert, ir daba – pagaidām vēl nesamaitāta, un cilvēks ar darbu var sev sagādāt iztiku.»
Intervijas turpinājums:
