LU profesore Sigma Ankrava: Katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāuzliek par pienākumu padzīvot Indijā

Pieredzes stāsts
Sandra Eglīte
28. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārcis Gaujenietis un no Solvitas Kūnas personiskā arhīva
Pēc vairākiem Indijā nodzīvotiem gadiem mājās atgriezusies LU emeritētā profesore literatūrzinātniece un tulkotāja SIGMA ANKRAVA, un viņa teic, ka ar nupat iznākušo grāmatu Indiešu dievi un dieves savā dzīvē pieliek punktu Indijas jautājumam, jo: «Aug daudzsološa jauno indologu paaudze, un domāju, ka man jāpievēršas Latvijas lietām.» Kādas tās būs – to mēs uzzināsim pēc kāda laika.

Sigma, Taira un Granma

Kā Sigma tikusi pie sava vārda, vēsta ģimenes leģenda, ko viņa pati izstāsta: «Manas vecāsmātes brālis bija viens no latviešu karavīriem – brīvības cīnītājiem. Pēc tam viņš kļuva par matemātikas skolotāju. Manam tēvam bija kādi 15–16 gadi, kad ciemojās pie krusttēva un skatījās, kā viņš labo skolēnu burtnīcas.

Ieraudzījis tādu dīvainu ķeburu un jautājis: «Kas tas tāds?» Krusttēvs pretī: «Kā, tu to nezini?! Tā taču ir summa, tā ir sigma!» Mans tēvs nodomājis – ja viņš kādreiz apprecēšoties un viņam būšot meita, tad saukšot par Sigmu. Tā tas arī notika. Par savu vārdu es vienmēr esmu priecājusies, mēs – visas trīs māsas – bijām pieradušas, ka mums ir tādi vārdi, kas nav kalendārā. Taira – ir arābu vārds un nozīmē ‘tīrā’.  Granma nāk no Kubas, kur tādā vārdā ir avīze un arī kuģis, ar kuru Fidels Kastro ieradās Kubā, bet principā tas vārds nozīmē – ‘lielā māte’.

Tēvs bija jurists, bet, tā kā viņš izglītību bija ieguvis pirmskara laikā, tad nestrādāja profesijā, bet gan par inženieri celtnieku. Pēc dabas viņš bija humanitārs cilvēks, pabeidzis 1. ģimnāziju, un labi zināja valodas – latīņu, angļu, franču, vācu. Starp citu, tēvs ir sarakstījis grāmatu bērniem Desas piedzīvojumi, pēc tās Roze Stiebra uzņēmusi jautru filmu.

Tēvu interesēja Austrumi, un viņš arī mani par tiem ieinteresēja. Kad es augu, populāras bija indiešu filmas. Tās bija tik košas un man šķita, ka Indija ir laimes zeme, kur visi tikai dzied un dejo. Tēvs mani veda uz Ķīnas baletu, kad tas 50. gadu beigās viesojās – tajā viss izskatījās citādi, kā no citas planētas. Jau mācījos skolā, kad notika Sešu dienu karš starp Izraēlu un tās arābu kaimiņvalstīm. Mani ļoti interesēja šie notikumi, gribēju mācīties arābu valodu, lai saprastu, kas tur īsti notiek, kas tā par kultūru.»

Intervijas turpinājums:

Nākamā lapa

Nākamais: Caur un cauri rietumu cilvēks

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs