Lai grūtības kalpo par dzinējspēku — 12 Vairas Vīķes-Freibergas atziņas

Atziņas
Ieva Jātniece
17. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Aiga Rēdmane, stils: Agija Vismane, grim un matu sakārtojums: Sandra Stepiņa
Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga iemieso mums katram tik vēlamās īpašības – milzīgu izturību un nepadošanos, spēju sasniegt mērķus un piedzīvot arī sievišķīgu laimi. Vaira Vīķe-Freiberga izceļ savas dzīves zelta atziņas.

1. Katrs indivīds ir vērtība, arī mazs bērns.

Kā bērns biju kautrīga, jo man tika mācīts, ka rātniem un labiem bērniem nevajag izcelties, vajag turēties ēnā. Tas nebija manu vecāku izgudrojums. Otrā pasaules kara gados arī angļiem un amerikāņiem bija izteiciens: bērnus drīkst redzēt, bet nedrīkst dzirdēt. Bērns netika uzskatīts par pilnvērtīgu cilvēku, viņa pienākums bija paklausīt, pēc iespējas netraucēt pieaugušos un nekādā ziņā neuzstāt uz savām tiesībām. Taču man ķērās pie sirds, ja man pārmeta bez pamata: es tīšām esot kaut ko izdarījusi. Bija incidenti, kad protestēju, jo ne jau tīšām es, piemēram, kādu lietu saplēsu. Taču pieaugušie vispirms apvainojās, ka tiek apšaubīts viņu spriedums, un tad dusmojās. Tai laikā nolēmu: tagad esmu bezspēcīga un neko nevaru ietekmēt, bet, kad pieaugšu, runāšu par to, cik pieaugušie mēdz būt nejauki pret bērniem. Manī bija dziļa pārliecība par katra indivīda vērtību un dzīves gaitā tā nav mainījusies. Joprojām manā darbībā cilvēktiesības ir pašā centrā. 

2. Sievietei nav viegli kāpt pa karjeras kāpnēm, jo māsas, mātes, draudzenes, vīri un pašas sievietes iekšējā sajūta saka: tas nav sievišķīgi. Vesels koris bremzētāju!

Manā jaunībā, pagājušā gadsimta piecdesmito gadu otrajā pusē, kad ierados Kanādā, dzīvs bija amerikāņu vidusšķiras sapnis: sievietei apprecēt krietnu un turīgu vīru, ar kuru radīt skaistus un mīļus bērnus, dzīvot nelielā mājā, kurai blakus iekopts dārziņš. Tāda izskatījās ideāla dzīve, kas sievieti darīs laimīgu! Bet pēc gadiem konstatēja, ka šīm sievietēm rodas dažādas neirotiskas problēmas, viņām vajadzīgas nervu zāles. Amerikā sākās vesela epidēmija – nomierinošo zāļu atkarība, kas radās pēc tam, kad neskaitāmas sievietes sabruka zem minētā sapņa realizācijas.

Man gribējās būt sievišķīgai un radīt ģimeni, bet es vēlējos arī mācīties. Turklāt vēlme pēc zināšanām bija tik stipra, ka biju gatava iet cauri mūriem. Redzēju, ka jauniem vīriešiem šķēršļus neviens ceļā nelika, gluži otrādi – mamma, paps domāja: kaut mīļais dēliņš tiktu universitātē. Bet man bija jāpārvar šķēršļi visu laiku! Labo atzīmju dēļ mani doktorantūrā nevarēja neuzņemt, taču varēja pēc tam demonstrēt vairāk vai mazāk atklātu nievājošu attieksmi: jūs, meitenes, šeit aizņemat vietu, ko varētu ieņemt īstenie topošie zinātnieki. Jūs apprecēsieties, apbērnosieties, un no jums nekas neiznāks. Tolaik studējām trīs jaunas, jau precētas sievietes, studiju laikā pat gaidījām bērnus, taču, kad pēc gadiem satikāmies, secinājām, ka mūsu sekmes bija labākas nekā dažam labam no puišiem – luteklīšiem, kuri, pēc pasniedzēju domām, nez kādus sasniegumus parādīs. Ja sastopies ar aizspriedumiem, tava labākā atriebība ir sekmes un panākumi!

3. Nevajag ļaut šķēršļiem sevi apstādināt, lai tie kalpo par dzinējspēku! Mani nekas tā neuzkurina uz rīcību, kā grūtības.

Īpaši prezidentūras laikā saskāros ar to, ka cilvēki mēdza izgudrot dažādus šķēršļus, lai manu darbošanos pataisītu grūtāku un sarežģītāku, mani iebiedētu. Tas notika dažādos līmeņos. Uz mani grūtības darbojas pretēji – tās iedod enerģiju un arī interesi noskaidrot, kāpēc man kāds liek ceļā šķēršļus? Kādas ir šī cilvēka vajadzības? Un tad es saprotu ko vairāk, ko citādi nebūtu ievērojusi.

4. Loģiskā domāšana palīdz iet savu ceļu arī privātajā dzīvē. Jaunībā mana mamma un viņas draudzenes mēdza par mani sacīt: «Meitene par gudru, par neatkarīgu, viņa vīru nedabūs.» Es toreiz domāju – ne jau visi vīrieši ir totāli dumji! Man nevajag vārgu vai dumju vīru!

Jau kopš agras bērnības dzirdēju, ka mamma savām draudzenēm saka: tas bērns ir spītīgs, viņa mēdz sacelties! Acīmredzot manī bija iekšēja taisnības izjūta, lai gan es ļoti gribēju būt mammas mīļā meitiņa un viņai izpatikt. Man bija arī tā nelaime, ka jau kā bērnam man piemita loģiskā domāšana. No apkārtējām sievietēm dzirdēju apgalvojumu, ka katrs vīrietis grib par sevi dumjāku sievu. Piedodiet, ne visi vīrieši ir totāli dumji. Vīriešiem ir dažādas inteliģences pakāpes, un, ja kāda meitene ir gudrāka par caurmēru, viss, kas viņai jāsameklē, ir vīrietis, kas arī ir gudrāks par caurmēru. Pārī vajadzīgs samērīgs inteliģences līmenis. Ja viens ļoti gudrs vīrs apprec skaistu, bet dumju zosi, viņas izredzes ar šo vīrieti nodzīvot līdz mūža galam nav nez cik izcilas. Ja sieviete tikai skaistuma dēļ apprecēta, tiklīdz viņai parādīsies pirmās krunkas, vīrietis, visticamāk, atradīs citu – jaunāku, smukāku un varbūt pat gudrāku.

Būdama bērns, mēdzu apšaubīt pieaugušo apgalvojumus un ieraudzīt to pretrunas. Piemēram, no vienas puses, tev stāsta, ka pasaulē ir gudru vīriešu deficīts, bet no otras – ka viss vērtīgais, kas pasaulē izgudrots, ir no vīriešiem. Kur loģika? Kāpēc ir jābaida meitene?

5. Visu mūžu esmu strādājusi kā darba zirgs un daudz darījusi brīvprātīgo kārtā. Noderīguma izjūta piešķir dzīvei jēgu un saturu.

Esmu pavadījusi tūkstošiem stundu brīvprātīgā darbā un turpinu to darīt vēl šodien. Tas dod dzīvei jēgu, saturu un gandarījumu – man svarīgi apzināties, ka arī es esmu piedalījusies, lai būvētu ceļu uz labāku nākotni.

No darba nevajadzētu vairīties nevienā vecumā. Savulaik mums bija traģisks gadījums Toronto. Manas mammas jaunības paziņa, Kanādā dzīvojošs būvuzņēmējs, iesaistot Kanādas vēstniecību, ar lielām grūtībām bija panācis, ka viņa savulaik uz Sibīriju izsūtītā mamma varēja pārcelties uz dzīvi pie viņa. Dēls bija sapelnījis lielu naudu, uzbūvējis skaistu, bagātu māju. Viņš turp atveda veco māmuļu, bet pats, protams, diendienā bija prom darbā. Sieviete angļu valodu nezināja, līdz ar to nevarēja sadraudzēties ar kaimiņiem un pat televīziju skatīties nebija jēgas. Mājās viņai nebija ko darīt, jo visu paveica mājkalpotāja. Vienā jaukā dienā viņa pakārās. Sieviete bija stāstījusi: Sibīrijā man bija kaimiņiene, ar ko parunāties, man bija gotiņa, kura katru dienu jādzirdina, jāslauc un jāapkopj, – manai dzīvei bija jēga, jo es biju kādam vajadzīga. Šeit viena sēžu greznā mājā. Mans dēls ir dzīvojis viens, es viņam neko nevaru dot. Šīs sievietes dzīvē bija tukšums. Un tas ir šausmīgi.

6. Skaudra dzīves pieredze, atstumtība no citu cilvēku puses palīdz empātiskāk raudzīties uz pasauli un apšaubīt arī pret citiem vērstus aizspriedumus.

Dzīves pieredze ne īpaši patīkamā veidā mūsu bēgļu un imigrantu gaitu dēļ trīs dažādos kontinentos man palīdzējusi ieraudzīt, cik netaisnīgi nereti rīkojas cilvēki, dažādu aizspriedumu vadīti.

Spilgti atmiņā palikusi kāda situācija Marokā. Mans brālītis bija pavisam mazs, un reiz viņš vēlējās pievienoties meitenēm, kas spēlējās smiltiņās. Es biju deviņus gadus vecāka, tāpēc jautāju: vai brālītis drīkst ar jums kopā spēlēties? Meitene gāja prasīt atļauju mammai. Pēc brīža atgriezās un teica: «Mēs nedrīkstam spēlēties ar netīriem krieviem.» Man sāpēja mana brālīša dēļ, un es biju priecīga, ka viņš nesaprata meitenes teikto.

Mēs esam saukti par netīriem krieviem, netīriem poļiem. Man nekas nav pret poļiem vai krieviem, bet, ja mani atstumj, lai to dara vismaz aiz pareizā iemesla. Un nesakiet man, ka esam netīri!

Bērnībā pieredzēju, ka cilvēki mēdz citiem uzbrukt, paši nezinādami, par ko. Kad redzu pret cilvēkiem vērstus uzbrukumus, paturu prātā, ka tiem var nebūt nekāda racionāla pamata.

7. Lai uzturētu priecīgu prātu un optimismu, vajag piestrādāt. Katram ir jāuzņemas atbildība par savas apziņas saturu.

Ieslīgt pašnožēlā – tas ir slidens ceļš. Domām ir tendence kamolā velties. Interesanti, ka dainās ļoti daudz sieviešu dziesmu saistītas ar sāpīgiem pārdzīvojumiem, visvairāk nevalodām – acīmredzot mūsu tautai dziļi asinīs ir citu cilvēku ļauna aprunāšana un apmelošana.

Dainas parāda, ka cilvēki smagos brīžos izraudājās, bet tad «lika bēdu zem akmeņa un pāri gāja dziedādami». Tā ir dziļa tautas gudrība, tā rāda psiholoģiskus aizsargmehānismus, kas palīdz cilvēkam iegūt izturību. Ne vienmēr tas notiek automātiski. Negatīvas domas smadzenēs aizņem vietu. Bet uzmanību mēs varam vērst tikai uz kaut ko vienu. Ja domājam par ko jauku, iepriecinošu, paliek silti ap sirdi. Apziņa ir piepildīta ar prieku un negatīvās domas netiek klāt. Tās jāuztver kā meža zvēri, kas uzglūn un grasās uzklupt. Gluži kā agrāk cilvēkam vajadzēja saglabāt modrību, lai viņš nekļūtu par upuri kādam meža zvēram, modernam cilvēkam jābūt modram pret savām domām. Tām ir milzīgs spēks. Ja cilvēkam ir kāds mērķis, kas nav savtīgs un citiem nedara pāri, to vizualizējot un uz to koncentrējas, brīnumainā kārtā tas realizējas.

8. Latviešiem ir pretestība pret izcilības jēdzienu. Mums būtu jau no maziem bērniem jākultivē ekselences ideja, atbalsts un konstruktīva slavēšana. Kritizējot bērnus, mēs neveicinām to, lai izaugtu nākamie līderi.

Manas paaudzes cilvēkus audzināja ar domu: slavēšana sabojās bērna raksturu. Nedrīkst labu vārdu teikt, paliks iedomīgs. Patiesībā tieši kritizēšana samaitā bērna raksturu. Mani neviens neslavēja ne mājās, ne skolā, bet, par laimi, dzīve ienes savas korekcijas. Skolā man bija ļoti labas atzīmes, un tas bija lietišķais pierādījums, ka kaut kam deru.

Taču ir bērni, kurus kritika iznīcina, kuri visu mūžu mokās mazvērtības izjūtā. Literatūrā ir aprakstīts sievietēm piemītošs sindroms: sasniedzot zināmu veiksmes līmeni, viņas jūtas kā viltvārdes. Viņām šķiet, ka notikusi kļūda: cilvēki, kas uzticējuši augsto amatu, noteikti ir pārskatījušies, jo viņas taču ir nederīgas.

Kritizējot bērnus, mēs neveicinām to, lai izaugtu nākamie līderi. Jau no agras bērnības ir jādod iespēja izkopt līderismu, uzņemoties jaunu atbildību. Jo spēju vadīt cilvēks iemācās tikai no pieredzes.

9. Cilvēki Latvijā dzīvo ar milzīgu paranoju, vajāšanas māniju – visā ļaunumu saskatīt. Tas ir kaitīgi pašiem un valstij.

Aizdomīguma iemeslus varam saskatīt ar neapbruņotu aci.

Atgriežoties Latvijā un aizbraucot uz vectēva māju, kur no pamatiem bija palikuši vien daži akmeņi, mēs satikām vecvecāku kaimiņieni. Viņa stāstīja par pašas piedzīvoto. Kādu agru rītu brālis gāja dzirdināt zirgus. Viņš redzēja: pār pagalmu viņa draugs un kaimiņš ved prom labāko zirgu. Ko tu dari ar manu zirgu? Kaimiņš atbild: «Tur, kur tu dosies, zirgs nebūs vajadzīgs.» Un tikai tad brālis paskatās, ka uz mazā lauku ceļa, kas ved uz mājām, nogriežas smagā mašīna – viņiem brauc pakaļ, lai vestu uz Sibīriju. Tātad šis draugs un kaimiņš jau visu iepriekš zināja, zirgu jau bija noskatījis un laikus atnāca pakaļ, lai kāds cits to nepievāc.

Šāda vēsture atstāj pēdas tautas psihē. Bet ir pagājuši gadu desmiti. Sen laiks bijušo atstāt aiz muguras. Savu uzvedību mēs varam izskaidrot, bet ne attaisnot ar to, kas notika ar mūsu vecākiem vai vecvecākiem. Kamēr cilvēks nav izdarījis neko sliktu, mums vajadzētu būt pret viņu atvērtiem. Domājot, ka visi ir ļauni, cilvēks dzīvo vienās bailēs un pats sevi nobaida no spokiem. Tas rada paralīzi lēmumu pieņemšanā un traucē sadarbību – neuzticēšanās ir kaitīga dažādos veidos.

10. Itin pie visa dzīvē ir jāpiestrādā. Arī pie mīlestības un laulības.

Kad es vēl biju zināma tikai kā publisko runu teicēja un rakstu rakstītāja Jaunajā Gaitā, bija cilvēki, kas manam vīram teica: «Tev laikam grūti ar tādu sievu dzīvot.» Viņš atbildēja: «Kādas muļķības! Mums kopā ir viegli dzīvot!» Viss ir subjektīvi, un, paldies dievam, viens otru par nastu neuzskatām – mums abiem ir laimējies. Tomēr pieslīpēties ir jāmāk, un tas ir smags darbs katram pārim. Turklāt pieslīpēšanās jāturpina visu mūžu, jo cilvēks mainās. Ar gadiem mēs kļūstam citādi, mums jāpielāgojas savam vecumam un tā brīža pienākumiem un jāpieslīpējas arī otra mainītām prasībām. Darbs ir itin visa dzīve.

11. Ja tevi kāds apmelo un tev uzbrūk, uztver to kā zobu sāpes! Tās pāries!

Es vienmēr apbrīnoju karavīru drosmi iet cīņā frontes līnijā, kad zini: uz tevi šaus, un tu kuru katru brīdi vari mirt. Tomēr dzīves cīņā uz tevi kāds snaiperis jebkurā brīdī var šaut no mugurpuses vai kāds no sāna iedurt dunci ribās. Un tas notiek brīdī, kad to vismazāk sagaidi. Dzīve nav frontes līnija, šeit notiek slēpti uzbrukumi un aiz iemesliem, kas nereti nav atšifrējami. Bet tu ej un dzīvo tālāk. Vislabākā atbilde uzbrukumam – sekmīga dzīvošana.

12. Ne visu dzīvē var izskaidrot. Viena no noslēpumainākajām lietām ir cilvēka izturība.

Psihologi jautājumu par izturību ir analizējuši. Kā rāda pētījumi, tie cilvēki, kam ir izturība, spēj pārvarēt lielas grūtības, un, pārvarot grūtības, izturība tiek uztrenēta vēl lielāka. Tas ir cirkulārs arguments, kam nav precīza izskaidrojuma.

Savulaik mani lūdza uzrakstīt recenziju par Agates Nesaules grāmatu Sieviete dzintarā, kurā viņa nelaimīgu pieaugušas sievietes dzīvi skaidro ar bērnības traumām. Pēc grāmatas izlasīšanas ieliku aicinājumu laikrakstā ar lūgumu atsaukties tos, kas bērnībā pārdzīvojuši smagas traumas, bet vēlāk dzīvē spējuši iet uz priekšu, notikušo atstājot aiz muguras. Man atrakstīja kāds ducis cilvēku. Man būtu morāls pienākums šos stāstus apstrādāt un publicēt.

Pēc savas pieredzes varu teikt, ka katra nākamā krīze izturību pārbauda no jauna. Cilvēks var būt izturīgs piecpadsmit reižu, bet sabrukt sešpadsmitajā. Jo, kā saka latviešu sakāmvārds, katrs vadzis kādā brīdī lūst. Neviens nav ne neievainojams, ne nemirstīgs.

 

Novērtē rakstu

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs