Lāču mamma Velga Vītola: Man ir blats pie dzīvniekiem un Dieva

Viņa iedvesmo
Lolita Lūse
Lolita Lūse
Ieva
Ieva
12. septembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
«Man ir 62 gadi. Nebaidos novecot un arī negribu atpakaļ jaunībā, gribu šodienu – šo brīdi, kad es te sēžu. Īsti nezinu, cik vēl palicis līdz pensijai, – tas ir ļoti tālu,» saka Līgatnes lāču mamma VELGA VĪTOLA.

Velga atzīst, ka  ir laimīga te un tagad. Šo sajūtu viņa rod, spēlējoties ar āpšiem, nesot barību aļņu mātei, griežot stirnām kartupeļus un meža vidū runājot ar Dievu. Velga stāsta: «Man ir otrās grupas invaliditāte, un esmu, kā saka, uz tabletēm. Dažs labs šausminās: diez kā tās tabletes ietekmē aknas un vēl ko? Nu un! Šīs tabletes man dod iespēju labāk dzīvot šodien! Es būtu ar mieru, ka man paredzētais mūžs samazinās par pusi, bet pretī par to dabūju labu fizisko veselību.

«Aprīlī svinējām Gaujas Nacionālā parka dzimšanas dienu, bija kliņģeris ar skaitli 45,» stāsta Velga. «Lai arī papīros skaitās, ka lēmums par parka dibināšanu pieņemts 1973. gada rudenī, direktors Gunārs Skriba te sāka strādāt 1974. gada 25. aprīlī, un šo datumu pirmie darbinieki uzskata par Gaujas Nacionālā parka dzimšanas dienu. Tieši pateicoties Gunāram Skribam, esmu šeit – Līgatnes dabas takās –, viņš mani, jaunu skuķi, savulaik pieņēma darbā. Esmu par to ļoti pateicīga un apzinos, cik ļoti man dzīvē paveicies. Šī ir mana vieta – strādāju te kopš 1981. gada un esmu laimīga. Eju riņķī aļņu voljēram – grāvmalas aizaugušas, vīgriezes zied, taureņi spārnos –, un esmu absolūtā laimes stāvoklī, manī ir apziņa: paldies par šo brīdi, par to, ka varu tā justies!

Gan jau mans paldies pats zina, kur tam jāaiziet. Būt pateicīgai par katru brīdi ir mans dabiskais stāvoklis. 

Man ir bijuši astoņi priekšnieki – katrs ar savām vēlmēm un prasībām –, un katram ir bijis jāpierāda, ka neesmu zemē metama. To izdarīt ir arvien sarežģītāk, jo arī man gadi iet uz priekšu. Ja es tagad zaudētu darbu, citu neatrastu, jo valodas neprotu, ar datoru esmu uz jūs – daudzi jaunie par mani būtu pārāki. Bet, zini, sevi nevajag celt debesīs un nevajag arī iemīt zemē. Apzinos, ka ar savu 38 gadu pieredzi esmu te noderīga – zināšu, kāpēc āpši tik neprātīgi uzvedas, jo viņiem ir pusaudžu krīze, un pratīšu pabarot aļņu māti, lai viņai nepietrūkst piena saviem mazajiem aļņu bērniem.

Šopavasar man gan bēdas, gan prieki. Nomira mans alnis Fredis. Viņš man bija īpašs – iemācīja dzīvot šim brīdim un paskatīties uz visu ar humoru. Nevienam citam dzīvniekam neesmu domās uzrakstījusi tik daudz nekrologu un bildējusi tik daudz pēdējo bilžu kā Fredim! Katru gadu es to darīju!

Kad mans Fredis savulaik bija tik švaks, ka dakteris nedeva nekādas cerības, jau izdomāju, kur viņu rakšu. Atradu un pie mājām noliku aso lāpstu kapam, un likos gulēt. Pamodos no nesaprotama trokšņa.

Palūru ārā pa logu – kas tur? Mans Fredis četros no rīta ar kapa rakšanai paredzēto lāpstu sētā spēlē futbolu! Sak, kur mans rīta pieniņš?

Fredis man pat uz viņa miršanu iemācīja skatīties ar humoru. Bez humora šodien dzīvot nevar. Un ir ļoti veselīgi pasmieties par sevi – es to vien daru.

Šopavasar esmu pārņemta ar aļņu mātei piedzimušajiem dvīnīšiem. Visi mani saista tikai un vienīgi ar lāčiem, un ir labi būt lāču mammai, tomēr vislabāk es saprotos ar aļņiem – pa gaisiem un telepātiski. Ir fakti, ko par dzīvniekiem var izlasīt jebkurā zooloģijas grāmatā: kur dzīvo, cik sver, ko ēd. Izlasot to, tu neuzzini neko. Man interesē, kāds dzīvnieks ir patiesībā, nevis cik viņš sver un cik viņam zobi mutē.

Mēs zinām, ka lauvas, vilki un hiēnas medī baros. Jau maza meitene būdama, prātoju: bet kā viņi sazinās? Es, cilvēks, varu tev pateikt: ej, pastāvi pie tā krūma, es tur dzīšu lopiņu garām, bet tu šausi. Kā lauvas to var pateikt bez valodas? Kāds gruzīns, kas bija iefiltrējies vilku barā, pēc tam stāstīja, kā darbojas dzīvnieku telepātijas spējas: viņi paskatās stingri acīs un nodod visu vajadzīgo informāciju – pie kura krūma jāstāv un kas jādara. Tā man ir ar aļņiem – viņi prot mani nolasīt, bet mans ierobežotais cilvēka prāts ne vienmēr ļauj nolasīt viņus.»

Nekas nav velti un nejauši

«Nedomāju, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijusi kāds dzīvnieks. Drīzāk esmu bijusi šamanis Kanādas ziemeļos – vismaz tā man ir teikts. Bet, ja godīgi, mani neinteresē, kas es esmu bijusi iepriekšējās dzīvēs. Daudzi nepieņem realitāti, tā vietā dzīvojot ilūzijās, rokoties pagātnē vai nākotnē. Man ir šī dzīve – to dzīvoju un tajā gūstu visas mācības: lūk, tev ir dots tāds darbs, tāds vīrs un tādi bērni, un tev ar to jātiek galā.

Viss, kas man bijis jāiemācās, nācis caur puņķiem un asarām – man pašai visam jāizsitas cauri, un tikai tad, kad esmu kaut ko sapratusi, izlasu to arī kādā gudrā grāmatā. Vai tad nevarēju agrāk uzšķirt un izlasīt?!

Dzīve mani ir riktīgi pārbaudījusi. Atzīšos, arī es savu reizi esmu rīkojusies tā, ka pēc tam brīnos: nu, kā es tā varēju! Bet neko nenožēloju, jo viss, kas ar mani noticis, ir mana pieredze. Nav vērts visu mūžu sev jautāt, kāpēc es tā darīju. Atbilde ir viena: būdama tāda, kāda toreiz biji, izdarīji labāko, ko varēji izdarīt, – tobrīd citādi nevarēji, tāpēc ir pilnīgi neauglīgi sev kaut ko pārmest. Ja tev vecus grēkus pārmet kāds cits – lai! Mēs nevaram nevienam liegt domāt tā, kā viņš domā! Lai jau domā ­– es tikmēr eju pie saviem āpšiem!

Dzīvē nekas nav velti un nekas nav nejauši. Stāsts ir par to, kā mēs kuru dzīves eksāmenu izturam – kāds cilvēks tu kļūsti no tā, kas ar tevi ir noticis. Daudziem ir dzelzsbetona viedoklis, pie kura turas un sit kulaku galdā: lūk, šādi ir jādzīvo! Bet es negribu sašķirot – tas ir briesmonis, bet tas ir zelta cilvēks, gribu parādīt, ka var rīkoties visādi.

Kad savulaik paņēmu alni Fredi, daudzi bija neizpratnē: kam tev tāds kroplis vajadzīgs! Bet varbūt tam dzīvniekam, kas atnācis slims un vārgs, ir kāds uzdevums, ko iemācīt cilvēkam? Ticu, ka viņš sevi ziedo un grib padarīt pasauli labāku.»

Līdzīgi kā slims bērniņš, kas atnāk pie savas mammas un nodzīvo tikai piecas dienas. Arī tā ir mācība. Kaut vai mācība par to, kā pēc pārdzīvotā turpināt dzīvot.

Neviens mani nepazīst pa īstam

«Draugos man ir vairāk nekā septiņi tūkstoši draugu, feisbukā – vairāk nekā pieci tūkstoši, jo vairāk nav ļauts apstiprināt, un vēl pulka sekotāju. Lieku sociālajos tīklos fotogrāfijas no Līgatnes dabas takām un redzu, ka cilvēkiem rodas interese par šo vietu, viņi cits citam raksta: braucam brīvdienās uz Līgatni? Šad tad satrūkstos, ka varbūt cilvēkus pieviļu – sasolu vairāk, nekā atbraucot varēs ieraudzīt.

Bildēs dzīvniekus rādu ļoti tuvu – kāds skatoties varbūt nodomā, ka te tieši tā arī būs. Bet apmeklētāji var iet tikai pa viņiem paredzētajām takām, turklāt viņiem pie dzīvniekiem nav tādas blatu būšanas kā man – tikai es esmu uzticības persona, mamma un draugs, tikai uz manu pusi var nākt, skatīties, jokoties, blēņoties un izrādīties.

Savu personīgo dzīvi sociālajos tīklos nerādu.

Šaubos, vai kāds cilvēks mani zina pa īstam. Katrā ziņā ne tie, kuri mani sauc par trako bābu, kas guļ kopā ar dzīvniekiem.

Priecājos, ja cilvēks atraksta: paldies, ka jūs esat. Bet ir otra galējība – cilvēki, kas mani paceļ debesīs. Ir vēstules, kurās tieku padarīta par elku. Tad man rodas sajūta, ka esmu kā bilde pie sienas, un cilvēks, kas to tur pielicis, domā, ka visu par mani zina. Nelieciet mani rāmītī – es tur nepalikšu, es tur neiederos, neesmu tāds cilvēks!  Jūs par mani zināt tik maz!

Saimniece es esmu – nekāda, mājās man ir haoss, bērnus audzināju viena, un man ir miljons sliktu īpašību. Es nekad neesmu atbildusi priekšstatam, kādai jābūt sievietei un sievai. Nevaru ciest gatavot ēst! Kad man kaut kur jābrauc, nekad nezinu, ko vilkt mugurā, – visu pasākumu bildēs esmu vienāda. Es ar to nelepojos, tas ir tas, kā man pietrūkst, – smuki šallīti ap kaklu apsiet. Ak, ja man kāds palīdzētu atrast izejamo kārtu – savas drēbes, kurās es justos labi un ērti! Darbam man neko nevajag meklēt, tam es pati humpalās visu sameklēju.

Pirms sešiem gadiem mani pierunāja piedalīties IEVAS pārvērtībās. Piedzīvojums bija foršs, bet cilvēku nemaz nav iespējams pārvērst. Galvenais ieguvums bija tas, ka tiku pie zobārstes. Atsauksmes pēc raidījuma bija dažādas. Cilvēki brīnījās, kāpēc es sociālajos tīklos neesmu nomainījusi profila bildi. Bet es tajā bildē biju kopā ar savu alni Fredi! Lai viņu nomainu pret krāsainām drēbēm!? Nē!

Bija cilvēki, kas rakstīja: beidzot jūs, Velga, esat skaista! Tikmēr pati skatījos uz bildēm un domāju: nē, nu šeit es sev galīgi nepatīku! Vēl citi teica: jūs tāda varētu būt ikdienā. Jūs ko, domājat, ka es – tāda uzkrāsojusies un uzštātējusies kleitiņā, ko man iedeva uzvilkt, – iešu pie lāča vai uz aļņu voljēru? »

Ejot pie dzīvniekiem, pat dezodorantu nedrīkst lietot – tā būs provokācija, tā es apdraudēšu savu dzīvību!

Tur augšā mani mīl

«Man ir 62 gadi. Nebaidos novecot un arī negribu atpakaļ jaunībā, gribu šodienu – šo brīdi, kad es te sēžu. Īsti nezinu, cik vēl palicis līdz pensijai, – tas ir ļoti tālu. Pat rudens man šķiet tālu. Kad pavasarī saka: rudenī taisīsim tādu un tādu pasākumu, es brīnos. Rudenī!? Līdz tam vēl jānodzīvo! Pat mēnesis jānodzīvo! Ja uz rītdienu jāplāno, tad jā – to es varu, tas vēl puslīdz droši. Tā es dzīvoju.

Man ir otrās grupas invaliditāte, un esmu, kā saka, uz tabletēm. Dažs labs šausminās: diez kā tās tabletes ietekmē aknas un vēl ko? Nu un! Šīs tabletes man dod iespēju labāk dzīvot šodien! Es būtu ar mieru, ka man paredzētais mūžs samazinās par pusi, bet pretī par to dabūju labu fizisko veselību. Kam man dzīvot līdz 100 gadiem! Labāk dzīvoju mazāku laiku, bet kvalitatīvi.

Ir ļoti svarīgi pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Man ļoti nepatīk teiciens: domājiet pozitīvi! Kad dēls bija mazs, viņš ļoti smagā stāvoklī bija bērnu slimnīcā. Ik pa laikam izgāju ārā izraudāties, pienāca māsiņa un sacīja, ka tur vairs neko nevar darīt, un ieteica domāt labas domas. Atbildēju viņai: te ir bērnu slimnīca, un te bieži nomirst kāds bērns.

Vai mirušo bērnu mammas nedomāja labas domas? Ko tieši dod šis ieteikums: domāt labas domas, ja bērni turpina mirt? Tas ir tukšs teiciens!

Tā vietā, lai domātu labas domas, ir jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir. Ne jau tā, ka slīksti un padevīgi noslīksti, bet pieņem, ka esi ar galvu zem ūdens, tāpēc mēģini tikt ārā. Ja sēdi sūdu čupā līdz ausīm, tad apzinies, ka tu tajā sēdi, nevis mēģini visiem teikt, ka tev tā ir labi, un vēl domāt labas domas. Pieņem reālo situāciju un rīkojies! Kā vardīte, kas kuļas pa krējuma ķērni, līdz sakuļ sviestu un tiek ārā. Es esmu daudz sviesta sakūlusi, o, daudz!

Arī man reizēm ir slikts garastāvoklis, bet tikai tad, kad esmu mājās un viena. Kad man bija mazi bērni un ģimene juka un bruka, biju klasiska līdzatkarīgā un vienu reizi pat aizgāju pie psihoterapeita. Noraudāju par visu naudu – cik vien laika man bija dots. Man speciālistam bija sagatavots tikai viens, bet konkrēts jautājums: kad man beigs sāpēt?

Seansa beigās ārsts teica: jums nav ko meklēt pie psihoterapeita, jūs pati esat spēcīga. Aizgāju noraudājusies, bet smiedamās.

Sāpēt beidza pēkšņi, pat mistiski. Strādāju pagalmā, it kā sastingu starp bērziem, paskatījos augšup un sapratu – dzīve ir skaista. Likās, ka kāds to izdomāja manā vietā – pati saviem spēkiem melno nastu no sevis es nebūtu spējusi novelt… Zinu, ka mani tur, augšā, ļoti mīl.

Blats man ir ne tikai pie dzīvniekiem, bet arī pie Dieva. Te, Līgatnes mežos, es ar viņu sarunājos. Ir cilvēki, kam šādas sarunas izdodas tikai baznīcā, bet man tas neder – tur pārāk daudz cilvēku. Runājot ar Dievu, man vajag būt vienai. Griežu stirnām kartupeļus un runāju – vai tas kāds grēks?  Cilvēki cits citu var piešmaukt, bet to, ko Dievam apsoli, būdama viena pati meža vidū, lūk, tas tev ir jāizdara, lai tur vai kas.»

Mana dzīve nav bijusi veltīga

«Katrs mans dzīvnieks man kaut ko ir iemācījis. Piemēram, alnis Fredis iemācīja uz visu skatīties ar humoru un dzīvot šai dienai, savukārt lācene Līzīte uz visu mūžu izārstēja no domām, kas sākas ar vārdiem: es gribu! Divu mēnešu vecumā Līzīte bija tik slima, ka mira, bet es gribēju, lai viņa izdzīvo, līdz sapratu: bet varbūt Līzīte negrib!

Sēdēju ar lācēnu klēpī un lūdzu piedošanu par to, ka lieku dzīvot.

Kad atteicos no tā, ko gribu es, viss mainījās. Stāstīju Līzītei, cik forši viņai būs tur, kur viņa aizies, – un viņa drīkst iet prom jebkurā minūtē. Un stāstīju arī par to, ko es viņai došu, ja viņa paliks. Līzīte izvēlējās palikt. Atteikties no tā, ko gribi, ir grūti, bet to protu līdz šim pat brīdim – vairs neko no citiem nepieprasu. Kādu vieglumu tas dod dzīvei!

Mani bērni ir izauguši, un man ar viņiem ir ļoti labas attiecības – varbūt tāpēc, ka viņus viena audzināju. Otrreiz attiecības pat nemēģināju veidot. Kad kāds vīrietis man mēģināja tuvoties, es uzreiz kā ezis ar adatām pretī. Gribu dzīvot viena, jo esmu pašpietiekama un nekad nejūtos vientuļa.  

Savā ziņā esmu bērniem arī sliktais piemērs. Viņi domā, ka darbam noteikti jāpatīk tikpat ļoti kā man – tā, lai acis spīd.

Mēģinu skaidrot, ka tā notiek reti, ka esmu izņēmums, ka ir tikai normāli prieku atrast arī kaut kur citur, ne tikai darbā.

Nezinu nevienu, kurš būtu ar mieru dzīvot kā es – tik daudz sevi atdot dzīvniekiem. Es pat vakaros un tumsā braucu nevis uz operu, teātri vai ārzemēm, bet uz mežu. Ieeju āpšu voljērā, sēžu uz maisiem, abi āpši man klēpī, es ar viņiem spēlējos – hihinos un hahinos, un jūtos absolūti laimīgs cilvēks. Tad gan pat pati par sevi domāju: nē, nu tiešām omīte ar putniem – atbrauc naktī spēlēties ar āpšiem! Nav nekā tāda, ko es būtu ar mieru mainīt pret dzīvniekiem. Un es zinu, ka mana dzīve nav veltīga. Tā ir ļoti laba sajūta. Tā mani padara brīvu – man neko vairs nevajag, jo man viss jau ir.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+