Ķiploku advokātes – Sintija Rude un Inese Krūklīte

Dzīvesveids
Ilze Klapere
Ilze Klapere
6. augusts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Sintija Rude un Inese Krūklīte ir ķiploku advokātes – nē, tas nav oficiāls amats, tā ir interpretācija. Bet viņām tas ļoti piestāv! Jo, kā sarunas laikā teica Inese: «Pat reizēs, kad liekas – viss, nupat iet par grūtu, un uznāk lielais pinkšķis, mēs tomēr saņemamies, viena otru uzmundrinām un saprotam, ka Latvijas ķiplokam mūsu Raunā būs būt!» Un tā jau piecus gadus.

Labs tandēms

Sintija un Inese nav ne draudzenes, ne māsas – viņas satikās kādā seminārā un nolēma darboties kopā. Sintija, pēc profesijas pavāre, jau bija sākusi ar ķiplokiem darboties: «Man patika ķiplokus pievienot dažādiem ēdieniem, un tad iedomājos – pag, bet kāpēc man pašai tie neaug dārzā? Domāts, darīts, sastādīju, padevās labu labā raža – lēsu, ka būs pāri par 100 kilogramiem, bet novācu visus divsimt! Nebija nemaz kur tik daudz likt, daļu pārdevu un sapratu: o, ķiplokam no dārzeņiem ir visaugstākā cena, tas varētu būt labs rūpals! Tā arī sāku audzēt, paralēli pamatdarbam pa vasaru vakaros braucu ravēt un kopt.»

Tad Sintija gāja kursos, rakstīja projektus un biznesa plānu, un reiz kādā seminārā satika Inesi.

Arī Inese nebija bijusi nekādā saistībā ar ķiploku audzēšanu – viņai ir medicīniskā un finansista izglītība. Tomēr abas ir pārliecinājušās, ka kopā ir labs tandēms – audzē, pārstrādā, ražo un arvien izdomā ko jaunu. Un, kas svarīgi, – nestrīdas!

Vajag īstu ziemu!

Patlaban rudeņos Latvijas ķiplokā novāc 4–5 tonnas no hektāra. Liekas daudz? Sintija teic, ka ideāli būtu 8–9 tonnas, taču laikapstākļi ir tādi, kādi tie ir, un liedz tikt pie lielām ražām. Kādi laikapstākļi tad ķiplokiem patīk? «Normālu ziemu vajag, tik vien!» smej Sintija.

«Augt jau tie aug, bet ražība bez kārtīgas ziemas nav tik laba. Mitrums, siltums veicina visādas slimības, puves un tā tālāk,» – šī ziema audzētājas dara visai bažīgas: nez kas būs gaidāms?

Vienubrīd abas domājušas, ka jāaudzē vairāk, plašākās platībās, bet sapratušas, ka labāk būt pieticīgām. «Nevar jau spēt apkopt: mēs ķimikālijas nelietojam, tāpēc mums ir vagošana un ravēšana – mēslojam ar kūtsmēsliem un, kā zināms, no kūtsmēsliem nāk ļoti daudz nezāļu. Tāpat vajag arī tehniku – nesen iegādājāmies arī stādāmo aparātu, līdz tam mēs bakstījām zemē tādu ķeksi, kas, protams, visu stādīšanas procesu padarīja visai laikietilpīgu.»

Ķiploku audzēšanā, garšas īpatnībās un glabāšanā liela nozīme ir šķirnes izvēlei. Sintija un Inese audzē vairākas, tostarp kā galveno lepnumu min Latvijā selekcionēto seno šķirni Kente: «Pavairojam un atjaunojam to no sēklām, jo kā gan Latvijas ķiploks bez īsta Latvijas ķiploka? Nesen par to saņēmām arī kultūrzīmi Latviskais mantojums

Noslēpumainais melnais ķiploks

Sintija un Inese nupat ir ļoti lepnas par savu atklājumu – melno jeb fermentēto ķiploku. Pareizāk sakot, ap fermentēšanas procesu viņas ir būrušās jau trīs gadus, bet tikai nupat, pērnā gada nogalē, izdevās uzķert īstos knifus. Fermentēšana nav nekāda joka lieta – mēs ar fotogrāfi (aut.) minam, cik dienas tā notiek, bet izrādās, ka pasmagi kļūdāmies – process nav mērāms pāris dienās, tas rit veselu mēnesi!

Precīzu laiku, temperatūru un citus knifus abas ķiploku advokātes atsakās stāstīt, un tas arī saprotami, jo, cik zināms, patlaban Latvijā neviens cits melnos ķiplokus nepiedāvā – jauna niša biznesam! «Gāja grūti.

Izmēģinājām fermentēt dažādās iekārtās, dažādos laikos un tā tālāk, bet nesanāca tā īstā struktūra – te par cietu, te par sīkstu, te vēl kaut kas.

Protams, arī īstā šķirne ir no svara. Un tā, kā smejies, trīs gadi mums pagāja eksperimentējot,» stāsta Inese.

Zinātnieki izpētījuši, ka fermentēšanas procesā ķiplokā pieaug vērtīgo antioksidantu daudzums, tam piemīt arī antibakteriālas īpašības. Un tas izskats, un tā garša! Ķiploka daiviņas fermentējoties top mellas kā velli, bet visiem zināmais asais ķiploku aromāts pārvēršas saldenā, karamelizētā garšā, kuras buķete ir tik daudzslāņaina, ka abas ar fotogrāfi degustējot dvešam un pūšam: melnās plūmes, karameļu cukurs, kaut kas skābens – mēs sagaršojam vēl un vēl.

Recepte

Melno ķiploku debesmanna

Ne velti fermentētos ķiplokus iecienījuši smalku restorānu šefpavāri, kuri no tiem uzbur tādus desertus, ka nezinātājs var minēt no rīta līdz vakaram un tā arī neatminēt, kas piešķir TO īpašo garšu. Tāpat mēs ar fotogrāfi nemūžam neuzminētu, kāpēc Sintijas vārītā debesmanna garšo tik kolosāli – ja melnais ķiploks mums jau iepriekš nebūtu parādīts! Lūk, recepte!

Sastāvdaļas

  • 1 l piena
  • 20 melnā ķiploka daiviņas
  • 100 g cukura
  • 100 g mannas
  • 1/2 tējkarotes vaniļas

Uzsilda pienu, pievieno cukuru, maisa. Melnos ķiplokus samīca un arī liek klāt. Kad piens sāk virst, ber mannu un turpina maisīt, līdz tā sabriest. Tad ņem no plīts nost, ļauj padzist un pirms pasniegšanas uzputo ar mikseri. Ēd ar pienu un uzmanās, lai nenorītu mēli!

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+