Kāzu fotogrāfe Linda Lauva. Iemūžinot visskaistāko

Kāzas
Dagnija Zīverte
14. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Linda Lauva
Kā izskatās mīlestība? Mēs to jautājām Lindai Lauvai, kāzu fotogrāfei, kura to redzējusi pavisam cieši klāt. Visskaistākajā brīdī – kad mīlestība ir krāšņi uzziedējusi un sevi svin. Kāzās.

Fotogrāfes Lindas Lauvas vārds kāzu rīkotājām vai topošajām līgavām komentārus neprasa. Vienpadsmit gadu karjeras laikā Lindas kamera ir bijusi lieciniece kādās trīssimt, četrsimt kāzās. Viņas darbi ir gleznaini, romantiski, rotaļīgi, maigi, dzīvi, smeldzīgi – kā pati mīlestība. Un 2018. gadā Linda guva arī plašu atzinību – uzvaru starptautiskā fotogrāfu konkursā kategorijā Kāzu albums

Nu jau sen, sen Linda sapņoja kļūt par modes fotogrāfi. Strādāt ar stilistiem un modelēm un redzēt savus darbus uz glancētu žurnālu vākiem. Pa ceļam uz savu mērķi viņa sāka bildēt kāzas – tīri iztikšanai. Kurš daudzsološs jauns fotogrāfs gan sapņo par darbu, kas atņem nedēļas nogales, ak, ko tur – veselus vasaras un rudens cēlienus, liek pielabināt nervozas līgavas un noklausīties simtiem mācītāju uzrunu?

Tā pagāja viena vasara, nākamā un aiznākamā, Lindas klientu loks auga plašumā.

Viņa īstenoja arī savu sapni par glancēto modes pasauli, taču… gandarījumu savā uzvarā vairs nesajuta.

Ja tā padomā – kas gan ir modes pasaules saltā spozme pret iespēju ieskatīties mīlestībai tieši acīs tās skaistākajā, dzidrākajā, daudzsološākajā brīdī. Kad divi cilvēki saka viens otram – jā! 

Mīlestība ir kā upe 

Latviešu mīlestība ir kā Daugavas ūdeņi. Rāmi un dziļi, tie neputo krācēs un ūdenskritumos. Latviešu pāri fotokameras priekšā sasalst kā sālsstabi, izdzirdot aicinājumu «rādīt kaisli» (šī komiskā frāze kādās kāzās patiešām nākusi no filmēšanas operatora). Jā, mēs varbūt nedziedam viens otram sirdi plosošas serenādes, esam neveikli tango dejotāji un neprotam viegli ieslēgties Holivudas smaidā.

Mūsu mīlestība nav ārišķīga, taču reizēm – tādos liegos, īsos brīžos – tā uzmirdz.

Kad līgavainis, ejot pa ceļu, nes mīļotās kleitas malu bijīgi kā vislielāko dārgumu. Kad drusku neveikli sakārto viņas matu cirtas vai pielabo lencīti, kas vēl tikai draud noslīdēt. Kad līgava maigi pieglaužas viņa stiprajai mugurai un, nevienam citam nemanot un nedzirdot, ar plaukstas pieskārienu pasaka paldies.

Latviešu mīlestība mēdz uzsprakšķēt ķircinošos smieklos, kad kaut kas nogājis greizi. Parādīt mēli, kad svinīgums sāk spiest pakrūti. Latviešu mīlestība ir smalka zīda kurpīte vasaras lietus peļķē un jūrmalas smilšu piebirušas kabatas. Divatnes klusums saulrieta pļavā un danči līdz rīta gaismai. 

Mīlestības gadalaiki 

Līdzīgi kā dabā, arī mīlestībai ir savi gadalaiki. Un, tāpat kā dabā, katram mirklim piemīt savs īpašs, maģisks skaistums. Linda ir mīlestību satikusi pavasara reibonī un iemūžinājusi mirkļus, kad tā skaļi smejas un skrien pāri tikko apsētiem laukiem – tai pietiek ar šo mirkli, sauli un mākoņiem, jo tā var visu. Tā sēs un augs griezdamās!

Un vasaras pilnbriedā – kad tā atnāk lekna un ziedoša, un sola bagātīgu rudeni.  Vēlo mēnešu mīlestība ir dziļa un klusa – pavasaru vēji un lieti jau ir nolijuši, aizskalojot visu lieko. Un pietiek ar siltu skatienu, ar klusu kopā būšanu, lai pavardā iedegtos mūžība. Mīlestības liesmas neapdziest arī ziemas vējos. Tā deg tikpat karsti arī tad, kad jāvārds tiek teikts pēc piecpadsmit un vairāk gadu kopdzīves – jāvārds turpināt ceļu kopā, kurināt kopā. 

Mīlestība ir stirna 

Kāzu fotogrāfa darbs sākas nevis kāzu dienas rītā, bet ilgi pirms tam – ar brīdi, kad tiek uzrunāts piedalīties tajā īpašajā dienā. Mīlestību taču nevar tā vienkārši izraut prožektoru gaismā un nobliezt. Šis pienākums patiesībā ir privilēģija – fotogrāfa visu redzošo aci ieaicina tur, kur citiem ienākt nemaz tā nav atļauts. Divu iemīlējušos siržu laimes burbulī.

Jo svešinieka acīm mīlestība ir kā meža dzīvnieks – ja gribi tai pieskarties, bez uzmanības un pacietības neiztikt. Jāiepazīst cilvēki un telpa starp tiem – pirms pavērst kameras aci un iemūžināt to, kas tik grūti dodas rokā. 

Reizēm mīlestība ir īsts varoņdarbs

Ko tik neizdarīsi mīļotā priekam! Ņemsi savas abas kreisās kājas un nokomandēsi tām dejot valsi, piemēram. Vai metīsi pie malas kautrību par savu dziedāšanas prasmi un visiem klātesošajiem par aizkustinājumu savam mīļotājam nodziedāsi dziesmu – to, kas vienmēr palīdzējusi aizlāpīt kašķu un kreņķu bedres. Vai arī – notrauksi putekļus no sen pagātnē atstātās vijoles. Jo viņam tik ļoti patīk, kā vijolei pieskaries tieši tu…  

Mīlestība ir tad, kad nosēžas putas 

Filmās (un savu reizi arī dzīvē) redzam kašķīgas un prasīgas līgavas, kas cērt kāju pie zemes un komandē zvaigznes no debesīm nonest. Īstenība? Nepavisam! Ko tur liegties, kāzas – jo īpaši tās baltās un pūkainās – nozīmē arī satraukumu un asaras, un misēkļus un pa kādai piktai dzirkstelei. Taču tās visas ir putas, un putas nosēžas.

Un vispār – pēdējos gados latviešu kāzas ir kļuvušas… īstākas.

Tie laiki, kad kāzas bija pārcentīga pinterest bildīšu kopēšana, ir pagājušas. Nu jaunie pāri aizvien dziļāk apzinās – šī diena un patiesībā arī visa dzīve pieder tikai viņiem diviem vien. Un šis mirklis – tā, kā ir šodien, – vairs nebūs nekad. Ir pāri, kas vairāk uzmanības velta viesiem vai tam, lai viss notiktu pēc grafika. Ir pāri, kas pārņemti mežonīgas kaisles varā un vislabprātāk atrastos uz vientuļas salas. Un tādi, kas savas jūtas ārēji apliecina ar sadošanos rokās, ar laipniem smaidiem, ar ikdienišķām sarunām. Taču to, kas slēpjas zem putām, nevar noliegt un noslēpt neviens. 

Kā sniegpārsliņa 

Katra mīlestība ir cita. Esot ar kādu kopā, mēs tik reti par to aizdomājamies – ka tādas mīlestības, kāda tā ir šobrīd, nekad nevienam nav bijis un nekad arī nebūs. Nekad uz pasaules. Šī apziņa vien ir svinēšanas vērta, vai ne?

Katrs mīlasstāsts kā sniegpārsliņa lēnām laižas pats savā ceļā – kāds liegi, liegi, bet cits vējainās dejās.

Pilnīgi katras no tiem daudzajiem simtiem Lindas pieredzēto kāzu viņas profesionālajā karjerā un arī viņas sirdī ir atstājušas savu unikālo nospiedumu. Ir ceremonijas, kurās jālej aizkustinājuma asaras, ir priekpilnas ballītes, ir apdullinoša intimitāte, ir salūtu spozme. Taču nav bijis tādu, kas atstātu vienaldzīgu, – un vai tad mīlestība var atstāt vienaldzīgu? 

Mīlestība ir putukrējums 

Vai no mīlestības var nogurt? Vai tās var būt par daudz? Vai nebeidzami šampanieša burbuļi un kūku kalni vienā brīdī kāzu vērotāja labticīgo smaidu var pārvērst ciniskā smīnā? Ne jau vienmēr zem cukura glazūras slēpjas laime un saticība – to taču mēs zinām. 

Rītdiena pienāks, putas nosēdīsies, jā. Taču solījums, apliecinājums un diena, kad viss sākās, paliks uz visiem laikiem tieši tāda kā fotogrāfa acij – katru reizi like a virgin, balta, skaista, pirmo un vienīgo reizi. 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs