Kāds ir slepenais latvieša kods?

Valsts svētki
Aiva Kanepone
15. novembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Nu skaidrs, ka mēs katrs esam atšķirīgs. Bet kaut kas mūs, latviešus, tomēr vieno. Kaut kāds latvieša kods. Tautasdziesmas, pirts, pašu lasītā zāļu tēja, sklandrauši, Rainis un Ziedonis, burbuļsaktas? Sēņu lasīšanas, ziedu un kapu kultūra? Kas tad atšķir latvieti?

Dainu latvietim ir smalka dvēsele

Aīda Rancāne, folkloriste, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece:

«Dainās viens no pamanāmākajiem aspektiem par latvieti ir dziesma un dziedāšana. Dziedu celdamās, dziedu guldamās, dziedu, laiku kavējot, sirdi remdējot, dziedu dienu un nakti, un ar dziesmu var piedziedāt arājiņu – komunikācija dziedot. Ir daina par to, ka augstākais, ko no Dieva varam izlūgt – dziedot mirt. Dziedot man tēvs nomira, dziedot mira māmuliņa – acīmredzot tā ir liela vērtība mūsu pasaules skatījumā. Agrāk domāju, ka tā ir poētika, taču esmu to pieredzējusi arī savā dzīvē, jo mana tante tā arī mira. Viņa savās pēdējās dzīves stundās dziedāja rotāšanas dziesmu.

Tikpat nozīmīgs latvietim ir darba tikums, un pat līgava tiek lūkota nevis pēc daiļuma, bet tāda, kas glītu darbu dara un kam ir gudrs padoms.

Un viss, ko rada latvietis, ir harmonisks, estētisks un daiļš.

Nevar nepieminēt dabu. Dainās ir tik daudz deminutīvu – smildziņa, kociņš, lapiņa, saulīte. Tas parāda latvisko izjūtu, kurā mums viss ir mīļš un tuvs. Arheologs Vladislavs Urtāns stāstīja, kā izsūtījumā Sibīrijā tranšejas bija jārok no saules lēkta līdz rietam. Cittautieši palaikam paceļ galvu, vai saule vēl augstu, un nolamājas. Bet latvietis paskatās un saka – ej, saulīte, drīz pie Dieva, dod man svētu vakariņu. Viņš nevar dusmoties uz dabu.

Vēl gribas minēt senču godināšanu. Daudz kas saglabājies līdz mūsdienām – mūsu kapu kultūra un pieminēšana.

Vēl tāda iezīme kā pateicība – folklorā bieži pateicas Dieviņam, Mārai, māmiņai, tētiņam. Dainu latvietim ir tāda smalka dvēsele.

Un, par spīti mūsu savrupībai un viensētnieciskumam, kā Zenta Mauriņa saka – tam mūsu katra eža kažociņam, tomēr ir arī spēja sadoties rokās, lai sniegtu palīdzību vai padarītu lielāku darbu. Mūsu bagātīgā folklora arī ir kopīgi radīts produkts.

Visam tam pāri latvietību raksturo tāda simboliskā domāšana, simbolu un zīmju pazīšana. Tikai latvietis zinās, kas ir ozoliņš, – vīrišķais spēks. Un liepa – sievišķais. Zinās, kas stāv aiz kumeliņa, – seksualitāte. Nāve tiek nosaukta par baltu puķi, rožu dārzs saistās ar sievietes auglību. Mūsdienās katram līmenis ir citāds, bet ir populārākās lietas, ko latvietis uzreiz atkodēs un sapratīs.

Ja par ģērbšanās kultūru – viss ir ļoti izrotāts, un pušķošanās ir viena no mūsu iezīmēm. Gan ar ziediem – vainagu tradīcijas, šūpuļu un māju pušķošana; gan apģērbu rotāšana, kur rotām vienlaikus ir arī sargājošais aspekts. Senākos laikos tās bija bronzas rotas, vēlāk tas pārgāja izšuvumos. Visas bīstamās zonas, atveres apģērbā – piedurkņu gali, kakla izgriezums – tika aizsargātas vai nu ar rotām, vai izšuvumiem.

Latvietis spēku gūst dabā, darbā, daiļumā. Daudzos rituālos tiek pieminēta svētība – tā ir augstākā garīgā enerģija, kas nāk no mūsu senčiem.

Jā, skaists tas mūsu folkloras latvietis. Bet tas turpinās arī mūsdienās, un cilvēki meklē, kā to izpaust cita veida kultūrā.

Man arī šķiet, ka nekas nevar pazust. Tas var saglabāties slēptā stāvoklī kaut kur dziļi mūsu gēnos – bet tas ir mūsos. Tikai jautājums, kā mēs to atmodināsim un saklausīsim sevī.»

Dažādas reliģijas, dažādas pamattautas

Guntis Zemītis, LU Latvijas vēstures institūta direktors, biznesa augstskolas Turība profesors:

«Mēs esam ļoti dažādi – vienā Latvijas galā ir ventiņi, otrā latgalieši no dziļas Latgales. Mums atšķirībā no kaimiņtautām – lietuviešiem un igauņiem – nav pat vienas ticības, te ir gan katoļi, gan luterāņi, gan pareizticīgie. Okupācijas gados lietuviešiem bija katolicisms, uz ko balstīties, igauņi juta saikni ar protestantu zemēm ziemeļvalstīm. Mēs esam daudz vairāk sašķelti.

Mēs arī neesam veidojušies no vienas pamattautas, latviešu nācijā saplūduši gan kurši, gan latgaļi, gan zemgaļi, gan sēļi, un zem tā visa vēl somugriskais lībiešu mantojums.

No otras puses, ja to saprātīgi izmanto, šī dažādība ir arī bagātība. Viens piemērs ir barikāžu laiks, kad visi bija mobilizējušies un gatavi aizstāvēt neatkarību. Barikāžu gadadienā Okupācijas muzejā es sāku runāties ar kādu katoļu priesteri, kurš stāstīja, ka barikāžu dienās bijis Zaķusalā un viņam kā katolim bijis līdzi arī svētais ūdens un viss, kas vajadzīgs pēdējam svaidījumam. Tad es domāju – cik mēs tomēr esam dziļa nācija, mums ir viss. Ja būtu bojāgājušie un kādu vajadzētu izvadīt, tad blakus būtu gan luterāņu mācītāji, gan katoļi un gan jau arī kāds pareizticīgais.

Otra doma – kādā no intervijām viens no Latvijā gudrākajiem cilvēkiem Imants Lancmanis, daloties pārdomās par latviešu tautu, sacīja, ka redz mūsu sasniegumus, taču okupācijas gados šis tautas dzīvais kodols diemžēl ir nedaudz iedragāts un tautas dvēsele ir skarta. Tam var piekrist. Jo mēs esam zaudējuši uzņēmību un paļaušanos uz saviem spēkiem.

Bet latvieši vienmēr ir spējuši atjaunoties.

Katrai tautai un nācijai ir vajadzīga sava elite – garīgā, saimnieciskā un rūpnieciskā –, tāpēc visas okupācijas varas to vienmēr centušās iznīcināt pirmo. Represijas un Otrais pasaules karš mūsu intelektuālo daļu iznīcināja gandrīz līdz pamatiem, bija jāsāk no nulles. Bet padomju gados atkal uzplauka ļoti spilgta intelektuālā elite, kas mums neļāva aizmirst, ka esam latvieši un deva iespēju saglabāt savu identitāti. Mēs nekad neesam tā mīlējuši dzeju kā tajos gados, jo tur izskanēja daudzas brīvas domas.

Un es kā vēsturnieks gribētu šai elitei pieskaitīt ne tikai radošo inteliģenci, bet arī savus kolēģus arheologus, kuri izcēla no zemes mums ļoti nozīmīgos simbolus Āraišu ezerpilī, Turaidas pilī, Lubānā un citās tautai nozīmīgās vietās; un arī muzeju direktorus, kas to nosargāja. Es augstu vērtēju arī tos cilvēkus, kas spēja radīt Gaujas Nacionālo parku. Mēs spēsim atjaunoties. Ja toreiz mēs varējām atjaunot intelektuālo eliti, kas spēja saglabāt kultūras mantojumu, tad šobrīd mēs varam izpausties visās jomās – gan mākslā, gan zinātnē, gan saimnieciskajā darbībā. Tikai jāatbrīvojas no pagātnes rēgiem, tādiem kā korupcija, alkatība un dzīšanās pēc peļņas bez principiem.»

Mēs neesam pelēki!

Dagmāra Beitnere-Le Galla, politiķe un kultūras socioloģe:

«Mums ir ziedu kultūra, dziedāšana un dejošana, mākslinieku un dzejnieku tauta.

Es teiktu, ka latvieši bēg no realitātes. Cilvēki gatavi muzicēt, dejot un dziedāt, bet nestājas partijās un gaida, ka kāds viņu vietā visu atrisinās. Mums kā koloniālai tautai ir vājas attiecības ar varu, tas mums vēsturē nav bijis dots, tāpēc nav izveidojusies izpratne par to un ko ar to var sasniegt.

Taču mēs neesam pelēki. Es tikko nogāju lielāku gabalu pa Rīgas centru – kādas skaistas sievietes! Cik interesanti ģērbtas! Kā no modes lapām. Ne jau pārpucētas. Mēs esam ļoti skaista nācija. Pelēki mēs esam, kad nekontaktējamies un neskatāmies cits citam acīs. Tas nāk no tā, ka mums ir tik daudz pelēku dienu, nav saules, un tad neizstrādājas laimes hormons. Taču jaunā paaudze apkalpojošā sfērā ir ļoti laipna, smaida un skatās acīs.

Lietuvieši izveidoja savu valsti, viņiem bija karaļi. Kāpēc mēs neizveidojām? Tas ir neatbildams jautājums. Bet vēsturē mēs tomēr esam uzvarētāji, jo esam atnākuši līdz šodienai.

Es sev veicu gēnu testu – man ir 98 procenti baltiešu gēnu. Bet, ja godīgi, mēs pasaulē nu jau visi esam nenosakāmi. Etniskā piederība vairāk saistīta ar kulturālo piederību un valodas piederību. Tas nav stāsts par āriešu asinīm kā nacionālsociālistiem, tas gan ir pilnīgs murgs! Gēnu kokteilis ir visās nācijās. Ja nu varbūt vienīgi ne perifērijā, kaut kur Lapzemē vai Islandē. Un nācijas veselībai tāda jaukšanās nāk tikai par labu. Tas uzlabo genofondu.

Kultūras patēriņa ziņā mēs esam nopietna nācija – visos reģionos tagad ir labas koncertzāles, un koncerti ir labi apmeklēti. Cilvēkiem ir vajadzība pēc izstādēm, pēc grāmatām. Audzināšanā ir ielikta vajadzība pēc kultūras. Pat kapos mums ir īpaša kultūra. Teātra spēlēšana, grāmatu lasīšana – tas bija ļoti svarīgi un ir daļa no identitātes.

Vēl jau arī tuvība ar dabu – sēņošana, ogošana, vienkārši pastaigas pa mežu vai gar jūru. Industriālās kultūrās tas izzūd.»

Mainīgs un sīksts

Ivars Kalviņš, ķīmiķis, Latvijas Organiskās sintēzes institūta zinātniskās padomes priekšsēdētājs, profesors:

«Pirmā lieta laikam ir tā, ko Rainis minējis, – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Latvietis ir nemitīgi mainīgs. Gan attiecībā uz vidi, gan paražām, gan uz visu citu. Arī uz tikumu – ja jau mēs tik viegli atstājam šo zemi, lai meklētu, kur labāk. Tajā pašā laikā latvietis vienmēr ir spējis pielāgoties ārējās varas izpausmēm. Tas sasaucas ar otru, manuprāt, raksturīgu iezīmi – latvietis ir ārkārtīgi sīksts. Izturīgs ne tikai fiziski, bet arī garīgi, čīkstēs, bet nepadosies un cīnīsies līdz galam. Savulaik, kad vērtēja dažādu tautu piemērotību izdzīvošanai ekstremālos apstākļos, latviešus Rietumu pasaulē novērtēja kā vienus no visvairāk piemērotajiem.

Vēl viena īpašība – latvietis labāk grib būt vienpatis un darīt pats, nevis strādāt komandā.

Mums ir izcili dziedātāji, mūziķi, sportisti. Latvijas tauta ir tik neliela kā viena pilsēta Rietumos. Kur vienā pilsētā būtu tik daudz izcilu mākslinieku?

Latvietis gatavs strādāt pats, bet komandas spēlēs tā ir, kā ir. Šis vienpatīgums saistīts ar latvieša galvenajām vērtībām: ģimene, darbs, sava tauta un zeme. Un dzīvi viensētās, nevis sādžās.

Latvietis spēj par sevi pastāvēt – tas arī ir pie tā paša sīkstuma. Nu jau daudzus gadsimtus latvieši nemēģina iekarot kādas citas zemes, bet spēj pastāvēt par savu zemi, savu ģimeni, saviem bērniem!

Mūsu genotips ieguvis ļoti daudzus gēnus no citām tautām – un tas nosaka mūsu mainību un spēju pielāgoties. Es pats pēc sejas pantiem esmu ļoti tālu no tā, ko varētu saukt par ģenētiski tīru latvieti. Esmu pa daļai lībietis, un manos gēnos ir arī zviedri un gan jau vēl citas tautas. Taču es atturētos par noteicošo uzskatīt genotipu. Noteicošais ir cilvēka kultūra un garīgās īpašības.»

Uz galda visas kaimiņu tautas

Mārtiņš Sirmais, pavārs, raidījuma Sirmais. Kulta ēdieni vadītājs:

«Mēs esam jauna tauta un tik ļoti ietekmējusies no blakus tautām, ka savu kulināro identitāti vēl neesam atraduši un mūsdienu kosmopolītiskajā sabiedrībā diez vai atradīsim. Paskatāmies uz svētku galdu – bērēs vai kāzās! Bēres vislabāk raksturo to, cik konservatīvi esam un cik visa tā mūsu iedomātā kulinārija ir utopiska. Uz bēru galda ir visas mūsu kaimiņu tautas: zviedri, krievi, vācieši… Siļķe, šņabis, frikadeļu zupa, ukraiņu borščs.

Paklausies, kā mēs runājam par ēdienu! Mēs pret ēdienu attiecamies dīvaini. Mēs to saucam mīļvārdiņos – kartupelīši, mērcīte ar kotletītēm. Citām nācijām tā nav.

Varbūt tas ir tā bada dēļ gan vergturības laikos, gan Padomju Savienības norieta posmā?

Esmu mazliet studējis kulinārijas vēsturi, un, kad man ārzemēs jautā par latviešu ēdieniem, pilnīgi strikti varu pateikt, ka mums nekā raksturīga nav. Viss ir saplūdis kopā. Nav ne kā tāda, ko mēs paši esam izdomājuši. Jo mēs esam maza un jauna tauta. Lielajām nācijām ar lielajām kultūrām ir pamatojums katrai receptei. Mums tās receptes ir izveidojušas apkārtējās tautas, senākas kultūras, kuras varēja atļauties vairāk nekā vienkārši vārīt putru. Kas tad ir tā bukstiņputra? Miežu putraimi ar kartupeļiem. Un cik bieži to ēd? Trīsreiz gadā? To mūsdienās vairs neēd. Tas ir stūķis, ar ko piestūķēties un iet strādāt. Klimats ir mainījies, un mēs esam mainījušies, vairs nestrādājam fizisku darbu. Mēs ēdam to, kas ir ātri un veselīgi.

Mūsdienās latvieši pasūta ēdienu vokpannā, daudz ēd hesītī, lidiņā, ganbejos. Bet mājās vienkārši izvēlas uzcept cūkgaļu un apēst ar kartupeļiem. Vai pasūtīt suši un picu.  

Kulināriju nevar padarīt par Brīvdabas muzeju un uzskaitīt lietas, ar ko lepojamies.

Rupjmaize ir ļoti labs vāciešu izgudrojums – pumperniķelis, kuram mēs esam izgudrojuši ļoti labas adaptīvas receptes. Šeit agrāk neauga kvieši, tāpēc mēs ēdām rudzu maizi. Bet cik mēs to tagad ēdam? Paskaties rupjmaizes un baltmaizes proporciju restorānā un plauktos lielveikalā!

Latvijā pat nav radīts neviens siers, ja neskaita Latvijas sieru. Jāņusiers nav īsti siers, tam nav pat fermentizācijas procesa, tas ir uzsildīts biezpiens. Jā, tas ir kruts produkts. Bet mēs to neēdam ikdienā, mēs to ēdam reizi gadā. Tāpat kā pelēkos zirņus ēdam reizi gada.

Bet man Latvijā ļoti garšo šejienes produkti. Mums ir ģeniālas sēnes, ir labākās meža zemenes pasaulē, perfektas lācenes, perfektas kaņepes. Pilns mežs un pļava ar zālēm, no kurām mēs izmantojam tikai piecas un sešas. Mēs neesam atkoduši savu dabu. Tā ir tā bagātība.

Bet ar daudznacionālo virtuvi mums vajag lepoties. Un nevajag meklēt savu identitāti, gan jau tā pati radīsies. Vajag lepoties, ka mēs varam pagatavot garšīgāko soļanku un tādus suši, kas latvietim garšo labāk nekā tie, ko viņš ēd, aizbraucis uz Tokiju. Turklāt lielākā daļa pasaules kulta ēdienu nav radušies tajās valstīs, kur mēs domājam, bet kāda cita nācija vai valsts tos ir padarījusi par kulta ēdieniem.»

 

 

 

Neesam garākās Eiropā

Silvija Umbraško, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore, antropoloģe

 

«Nav taisnība, ka Latvijas sievietes ir garākās Eiropā. Tas ir mīts, radies no 2016. gadā publicēta pētījuma, kur kardiologi vāca datus par kardioloģiskajām slimībām, un tur bija iekļauti arī pacientu antropometriskie parametri. Bet tas nebija objektīvi, lai spriestu par cilvēku vidējo garumu valstī.

Ir veikti salīdzinošie pētījumi par Latvijas sievietēm – mēs neatšķiramies no kaimiņvalstīm, un saskaņā ar šā gadsimta pētījumiem pēc vidējiem rādītājiem esam pa vidu starp lietuvietēm un igaunietēm. Vidēji visgarākās ir somietes.

Pašlaik vidējais sievietes augums Latvijā ir 167,6 centimetri. Salīdzinoši ar pagājušo gadsimtu, kad divdesmitajos un trīsdesmitajos gados pētījumu veica Jēruma-Krastiņa, mūsu gadsimta sievietes ir aptuveni septiņus centimetrus garākas. Taču Jēruma-Krastiņa pētīja tikai latvietes, turpretī mūsu pētījumos tautība nav noteikta. Lielajā zinātnē visā pasaulē ir pieņemts – lai noteiktu tautību, trijās paaudzēs jābūt vienas tautības cilvēkiem. Tas nozīmē – gan maniem abiem vecākiem, gan visiem četriem manu vecāku vecākiem jābūt latviešiem, nevienam nedrīkst būt cita tautība. Un Latvijā tīras tautības latvietes ir ļoti neliels procents.

Prognostiski varam teikt, ka 2050. gadā vidējais sievietes garums Latvijā sasniegs jau 171 centimetru. Vīrieši šajā aspektā ir maz pētīti, taču esam pētījuši zēnus, un 17 un 18 gadu vecumā jauniešiem Latvijā vidējais augums ir 180,4 centimetri.

Par citām ārējām pazīmēm, piemēram, par matu krāsu, mūsdienās Latvijā jau vairs nevar spriest, jo matus balina jau pamatskolā. Kas attiecas uz acu krāsu, Latvijā pārsvarā raksturīga pelēcīgi zilganā krāsa. Brūnās acīs ir vairāk pigmenta, tās vairāk absorbē saules starus, tās raksturīgas dienvidniekiem, kur Saules vairāk.

Vēl var pateikt, ka latviešu sievietes ir skaistas! Nopietni.»

 

 

Nav tāda latvieša gēna!

Ivars Austers, Latvijas Universitātes sociālās psiholoģijas profesors

 

«Normāls cilvēks ir pārliecināts, ka latvietība ir iedzimta, tā ir asinīs – latvieša gēns. Tās ir muļķības. Cilvēki ir dažādi. Pat rases dabā nepastāv, kur tad vēl tautības! Nav universālas latvietības un universālu latvieša īpašību.

Var runāt par reģionālām iezīmēm, un tur var mums blakus nolikt arī igauņus un lietuviešus. Mēs esam pa vidu starp ziemeļvalstīm un, teiksim, Krieviju. No vienas puses, esam krietni lielāki individuālisti nekā cilvēki Krievijā, bet mazāki individuālisti nekā Ziemeļvalstīs. Mums ir mazliet lielāka vajadzība pēc skaidrības un noteiktības, esam mazāk gatavi kaut ko izdomāt, ja mums nepasaka priekšā. Mums, salīdzinot ar Ziemeļvalstīm, ir nedaudz lielāka vajadzība pēc varas hierarhijas, kas Krievijā ir vēl izteiktāka, – ja vēlaties, tas ir stāsts par cara tētiņu.

Ir salīdzinoši pētījumi par to, cik laimīgi ir cilvēki katrā valstī, ņemot vērā tādus objektīvos rādītājus kā iekšzemes kopprodukts, veselības stāvoklis, savstarpējā solidaritāte, paredzamais mūža ilgums, politiskā brīvība, korupcijas uztvere. Mēs neesam ne ļoti nelaimīgi, ne ļoti laimīgi, esam pa vidu, pat augšējā trešdaļā – 53. vietā pasaulē no 156 valstīm. Lietuva ir 50. vietā, bet Igaunija 63. vietā. Pirmajā vietā pēc pagājušā gada datiem ir Somija.»

 

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs