Kā strādāt gudrāk, nevis vairāk

Izdegšana
13. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Dzirdot moderno vārdu jaunuzņēmums, iztēle uzbur tehnoloģiski advancētu hipsteru bariņu, kas ar savu ģeniālo ideju ātri vien tikuši pie pirmā miljona. Realitāte ne tuvu nav tik spoža. Liela daļa biznesa iesācēju sākumā piedzīvo gan neveiksmes, gan vilšanos, gan izdegšanu. Jaunuzņēmēju vidū stresa līmenis ir ļoti augsts, un tas atstāj ietekmi uz garīgo veselību.

SJUARTS RODŽERSS ir tehnoloģiju un biznesa jaunumu portāla VentureBeat analītiķis. Viņš bija viens no interesantākajiem dalībniekiem februārī notikušajā konferencē TechChill 2019, kur runāja tieši par to – kā saglabāt garīgo veselību stresa pārpilnajā biznesa vidē. Viņš piekrita par to pastāstīt arī intervijā Annas Psiholoģijai.

– Vai taisnība, ka jūs pašlaik dzīvojat, nemitīgi ceļojot?

– Jā, pirms kāda laika nolēmu iegūt dzīvē vairāk brīvības un savu triju guļamistabu māju nomainīju pret čemodānu un mugursomu. Šobrīd esmu konstantā ceļojumā un būtībā mētājos apkārt pa pasauli, vidēji vienā valstī pavadot aptuveni piecas dienas. Pēc Rīgas došos uz Barselonu, uz Mobile World Congress, kas ir viens no gada lielākajiem tehnoloģiju industrijas pasākumiem, pēc tam uz Telavivu, kur piedalīšos nākamajā pasākumā.

– Kā tas notika, ka, būdams tehnoloģiju industrijas cilvēks, jūs tomēr esat nonācis pie nepieciešamības runāt par garīgo veselību?

– Mani vienmēr ir interesējis, kā cilvēki domā un kāpēc rīkojas tā, kā rīkojas, bet to sāku uztvert daudz personīgāk, redzot, ka cilvēki, arī mani tuvi draugi, saskaras ar nopietnām problēmām. Pagājušais gads bija īpaši smags – burtiski katru mēnesi, izņemot decembri, kāds no man pazīstamiem industrijas cilvēkiem izdarīja pašnāvību. Tā pilnīgi noteikti ir epidēmija. Sāku analizēt, kāpēc tā notiek, un sapratu, ka jārunā arī par to, nevis tikai mākslīgo intelektu vai datu blokķēdēm.

– Kāpēc, jūsuprāt, šāda epidēmija vairāk skar tieši jaunuzņēmumu vidi?

– Skatoties uz pētījumu rezultātiem (tie gan pamatā veikti ASV), redzam, ka tādi vai citādi garīgās veselības traucējumi ir 18% cilvēku. Tas ir liels skaitlis.

Bet, ja mēs skatāmies tieši uz jaunuzņēmumu aizsācējiem, skaitļi ir pilnīgi nenormāli. Acīmredzot spiediens, ko viņi izjūt, ir tik liels, ka, izrādās, pastāv trīsreiz lielāka iespēja, ka viņi ķersies pie narkotikām vai alkohola, un desmit reizes lielāka iespēja, ka viņi saskarsies ar bipolārajiem traucējumiem.

Pētījumi liecina, ka biznesa aizsācēju vidū divreiz lielāks skaits cilvēku ir domājuši par pašnāvību nekā sabiedrībā caurmērā. Un tie nav tikai uzņēmumu vadītāji, tas var skart jebkuru komandā. Jaunuzņēmumu vide šajā ziņā ir ļoti jūtīga.

– Bipolaritāte gan nerodas kādu apstākļu dēļ, tā var saasināties procesā, tāpēc jautājums – vai varētu apgalvot, ka cilvēki ar jau esošiem bipolāriem traucējumiem vairāk pavelkas uz jaunuzņēmumu vidi?

– Domāju, diezgan droši var teikt: lai kāds kļūtu par jaunuzņēmēju, ir nepieciešams noteikts īpašību kopums. Parasti tie ir cilvēki, kam šķiet, ka viņiem ir jauns risinājums kādai problēmai, viņiem ir ideja, kā mainīt pasauli. Un tieši tāpēc, ka tā ir viņu ideja, viņi sevi jau uzskata par uzņēmuma vadītājiem. Bet būt par uzņēmuma galvu nav vienkārši, tam vajadzīgas noteiktas īpašības un talanti.

Viņiem vajadzētu būt godīgiem pret sevi un saprast, ka par vadītāju labāk pieņemt cilvēku ar atbilstošāku personības tipu. Bet visu jau gribas pašam. Tāpēc papildus parastajam uzņēmējdarbības stresam klāt nāk spiediens, kuru uz sevi izdara pats vadītājs, prasot no sevis to, kam, iespējams, nemaz nav īsti piemērots.

– Stress biznesā skar visus. Kāpēc jaunuzņēmējus īpaši?

– Lielākajai daļai cilvēku nav jāiet cauri finanšu atbildības spiedienam – viņi iet uz darbu noteiktā laikā, aiziet jaukās pusdienās un saņem algu. Uzņēmēju, bet īpaši jaunuzņēmēju, realitāte ir citāda – viņiem ir jācīnās, lai savilktu galus kopā.

To, protams, var risināt, laujot iesaistīsties investoriem vai riska kapitāla fondiem, bet tas rada jaunu problēmu: viņi visi gribēs atgūt vismaz ieguldīto summu, citreiz pat piecas vai desmit reižu vairāk. Tas atkal rada spiedienu.

Un, tiekot pie investīcijām, rodas nepieciešamība pieņemt jaunus darbiniekus, tā ka tagad vadītājs ir atbildīgs arī par to, lai šie cilvēki saņem algu un spēj nodrošināt iztiku sev un saviem bērniem. Tehnoloģiju tirgū jāstrādā ātri – ja tevis radīto risinājumu kāds apsteidz, tavējais nevienam vairs nav vajadzīgs. Viss tas kopā rada ļoti augstu stresa līmeni, kas pastiprināti liek izdalīties adrenalīnam un kortizolam, un tas, protams, nav veselīgi. Jaunuzņēmēja stresa līmeni es salīdzinātu ar policista darbu vai cietuma apsarga darbu – tas ir ļoti augsts.

– Kāds ir risinājums?

– Ir daudz dažādu mehānismu (es tos saucu par mehānismiem, jo tie nav risinājumi), kas var palīdzēt tikt atpakaļ uz ceļa. Tā kā pats esmu saskāries ar to visu, varu dalīties pieredzē. Man ļoti svarīga ir meditācija ik dienu. Tā ne tikai palīdz tikt galā ar stresu, bet arī maina domāšanas veidu, palīdz koncentrēties uz to, kas notiek šeit un tagad, un uz to arī virzīt savu enerģiju tā vietā, lai bažītos par pagātni un nākotni, ko tāpat nevar mainīt.

Meditācija man iemācīja, ka ir iespējams koncentrēties tikai uz tagadni, būt pateicīgam par to, kas ir. Svarīgi ir arī sevi uzturēt formā, nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm, pat ja tā ir tikai staigāšana. Ļoti dziedinoša ir būšana dabā. Un nevajag aizmirst… spēlēties.

Mēs esam laikmetā, kurā valda uzskats, ka ir jāmočī, jāmočī un jāmočī, ka nekas netiks sasniegts bez 16 stundu darbadienas. Bet tā vienkārši nav taisnība.

Lielākā daļa cilvēku tik un tā reāli strādā četras stundas dienā – jā, viņi sēž pie ekrāniem cauru dienu, bet pārējo laiku domas kaut kur aizpeld un viņi vienkārši skatās ekrānā, darbs ir lēns un nav radošs. Tāpēc vajag iet laukā, darīt bērnišķīgas lietas, spēlēties – ja tu kusties, tas aktivizē un motivē. Vislabākais režīms – atpūties, pastrādā, atpūties, pastrādā. Tā tiek izdarīts tas pats darbs, tikai pavisam citā kvalitātē. Rodas labākas idejas, viss iet no rokas.

Vēl ļoti svarīgi ir tas, kā izturamies pret neizdošanos, un tas, kā izturamies viens pret otru. Diemžēl ir tradīcija katru neveiksmi uzskatīt par katastrofu. Šķiet, slavenajā Silīcija ielejā tas ir visizteiktāk – ja jaunuzņēmums sākumā saņem 20 miljonu finansējumu, tad lai pat neiedomājas nākamajā raundā prasīt investoram tikai 15 miljonus, tā būs pilnīga izgāšanās, tu esi zaudētājs.

Lai gan kopumā tie ir jau 35 miljoni. Jābūt nemitīgam kāpinājumam, un tas rada nemitīgu stresu. Tā vietā mēs varētu pieņemt, ka kaut kas arī neizdodas, no tā mācīties, augt un palīdzēt augt arī citiem, tādējādi radot labāku sabiedrību, produktus un pakalpojumus.

Tāpēc mana ziņa industrijai ir – mainiet savu attieksmi! Koncentrējieties uz to, kā palīdzēt otram, kā viņam likt justies labāk, piedāvāt dzirdīgu ausi un atbalstošu plecu, vienkārši pajautāt – kā iet? – un tik tiešām ieklausīties. Es ticu, ka uzklausīšana un būšana gatavam palīdzēt tiešām spētu šo to mainīt.

– Bet jūs jau teicāt: jaunuzņēmumā lēni nedrīkst. Tad neizdosies.

– Domāju, ka visai biznesa pasaulei ir laiks nedaudz piebremzēt. Ja paskatāmies statistiku, lielākā daļa startapu tāpat nomirst, tikai ļoti daži piedzīvo panākumus. Varbūt nevajag tā steigties, varbūt vajag sevi nedaudz vairāk izglītot un veikt izpēti pirms lielā darba, jo, ļoti iespējams, divritenis jau ir izgudrots un nevajag to darīt vēlreiz.

Ir taču jaunuzņēmumi, kas nāk klajā ar 400 dolāru vērtu produktu, kas aizstātu papīra saspraudi (un tādi tik tiešām eksistē!). Es viņiem tiešām būtu ieteicis divreiz padomāt, vai ir tā vērts.

Mēs visi esam dzirdējuši par iesācējiem, kas guvuši ļoti straujus panākumus. Ātrie panākumi ir kārdinošs kumoss. Kādreiz, piemēram, mūziķim bija jāstrādā gadiem, un arī tad nebija nekādas garantijas, ka būsi pazīstams un veiksmīgs, tagad vari vienreiz piedalīties TV šovā un jau esi slavens. Sāk likties, ka tā arī jābūt, un, arī uzsākot savu uzņēmumu, tiek gaidīta tūlītēja slava un veiksme. Tikai realitātē visbiežāk aiz šīs slavas dienas ir desmit gadu smaga darba, tāpēc nevajadzētu baidīties strādāt, tikai jāstrādā ir gudri tā vietā, lai strādātu smagi.

– Kā jums šķiet, ja cilvēkiem ir kādi garīgās veselības traucējumi (un tādi, kā mēs redzam, ir daudziem) un viņš to apzinās, bet tik un tā sapņo piepildīt savu biznesa ideju, vai viņam vajadzētu pievienoties jaunuzņēmumu ekosistēmai?

– Pieaudzis cilvēks šādu lēmumu pieņem pats. Tomēr domāju, kamēr apzinies savus vājos punktus, zini, kas gaidāms, un zini, kādus aizsargmehānismus lietosi, lai par sevi parūpētos, var to darīt. Ar aizsargmehānismiem es domāju to, kas dara tevi laimīgu un liek izdalīties endorfīniem. Vēl svarīgi, lai būtu atbalsta tīkls, tajā iekļaujot terapeitu, ja nepieciešams. Terapija joprojām tiek stigmatizēta, bet ir taču pilnīgi normāli, ka par savu prāta veselību rūpējamies tāpat kā par ķermeņa veselību. Mums ir jābūt par atbalsta punktu arī citiem, lai, brīdī, kad redzam, ka ar kādu viss nav kārtībā, varētu mudināt viņu vērsties pie speciālista.

Te gan jāpiebilst, ka tas nav tikai biznesa vides, bet visas sabiedrības sāpīgs jautājums. Amerikā liela daļa iedzīvotāju nav ar mieru iztērēt pāris dolāru nedēļā, lai nodrošinātu pieejamu veselības aprūpi visiem valsts iedzīvotājiem. Un, ja mēs nespējam nodrošināt elementārākos veselības aprūpes pakalpojumus visiem, jautājums par garīgo veselību, protams, vispār aizbīdās aizmurē. Paskatieties, kāds bezpajumtnieku skaits ir Sanfrancisko, Losandželosā un citur! Amerikā tā ir ļoti nopietna problēma.

– Vai ir vēl kādi mehānismi garīgās veselības stiprināšanai, ko iesakāt lietot ikdienā?

– Ne visu mēs varam mainīt, taču visi var mainīt to, kā viņi izturas pret sevi un cits pret citu. Neļausim šim vājprāta ritmam mūs pārņemt, pieskatīsim sevi un savus draugus, kaut vai vienkārši pajautājot, kā viņiem iet un vai viss kārtībā, – tas jau nav maz. Pārstāsim stigmatizēt neizdošanos un neteiksim, ka cilvēki, kam kaut kas neizdodas ar pirmo reizi, ir lūzeri. Iemācīsimies atpazīt, ka neizdošanās ir kaut kas, no kā mācīties, nevis pēc kā norakstīt cilvēku. Tās ir vienkāršas lietas, ko varam darīt tagad un tūlīt.

– Rīgā ne pārāk sen ir parādījusies un strauji izaugusi pasākumu sērija, ko sauc par Fuckup Nights. Šajos pasākumos uz skatuves kāpj cilvēki ar visdažādākajām pieredzēm un runā par saviem feiliem, kas arī šķiet laba iniciatīva.

– Es dievinu šos pasākumus! Atceros pirmo šādu pasākumu, ko apmeklēju Telavivā, – tā tik tiešām ir lieliska ideja, jo šie cilvēki, daloties savās neveiksmēs, ļauj mācīties mums nepieļaut tās pašas kļūdas un mācīties atpazīt savējās.

– Vai uzstājoties plānojat runāt par šo tematu arī turpmāk?

– Jā, vēlos šo ziņu izplatīt visā pasaulē, cerot, ka tas kaut ko mainīs cilvēku uztverē. Ticu, ka tā kādam var palīdzēt, varbūt pat iespējams glābt dzīvību. Tā ir mana sirdslieta, tāpēc ceru par to stāstīt un runāt visur.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs