• Guntis Ulmanis: Nav vairs baiļu no dzīves gala. Bailes ir par saviem tuvajiem, par bērniem un mazbērniem

    Dzīvesveids
    Ievas Stāsti
    Ievas Stāsti
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    20. novembris, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Mārcis Gaujenietis un no Gunta Ulmaņa personiskā arhīva
    2/5Mīļā oma – sargs Sibīrijā

    Mīļā oma – sargs Sibīrijā

    «Pēc gadiem, kad atklājās daudzas patiesības, sapratu, cik manas mammas dzīve bijusi traģiska. Vera Goldmane, izaugusi Kuldīgas pusē, Padures pagasta Strēļos, bija stipra rakstura, uzņēmīga, enerģiska un ļoti skaista lauku meitene. Darbojās aizsardzēs, organizācija rīkoja pasākumus ar dziedāšanu, dejošanu, teātra spēlēšanu, aicināja uz tiem viesus, un kādā saietā uz Kuldīgu no Rīgas bija atbraucis Eduards Ulmanis, tolaik jau Universitātē ieguvis tautsaimnieka izglītību un sācis strādāt Iļģuciema cementa rūpnīcā. Ballē viņi iepazinās, 1937. gada Ziemassvētkos svinēja kāzas, un Vera pārcēlās dzīvot pie vīra uz Rīgu. Kāzās bija arī Eduarda onkulis, tēvabrālis Kārlis Ulmanis – Latvijas Valsts prezidents.

    Tolaik tauta bija daudz vairāk satuvināta.

    Kārlis Ulmanis un viņa dzimta nebija citiem pāri stāvoša. Tāda augstākā elite, atrauta no vienkāršās tautas, nepastāvēja. Visi uz savu valsti bija gājuši caur neatkarības cīņām, Latvijas dibināšanu, smagu darbu un bija vienlīdz līdzvērtīgi.

    Tēvs bija sapņojis par lielu ģimeni, gribējis divpadsmit bērnus. Mani kā pirmdzimto ārkārtīgi mīlējis. Man ir fotogrāfija no maniem pirmajiem Ziemassvētkiem, kad man vēl tikai trīs mēneši, un tā ir vienīgā, kurā esmu redzams kopā ar abiem vecākiem. Nākamajos – 1940. gada Ziemassvētkos – tēvs jau bija apcietināts un mēs ar mammu palikuši vieni.

    Manas pirmās apzinātās bērnības atmiņas sākas ar Sibīriju. Kad 1941. gada 14. jūnijā visus, kas bijām Strēļos, izveda, man bija gads un deviņi mēneši. Jau Rīgā no mums nošķīra opapu un abus mammas brāļus, Sibīrijā Krasnojarskas apgabalā mammu nometināja citā sādžā, mani ar omu – Buganajā pie Kamas upes, un viņa visiem, kas jautāja, mani uzdevusi par savu dēlu, un tā viņa mani vienmēr turēja – kā savu trešo, jaunāko, dēlu. Vecāmāte patiešām man bija vistuvākais un mīļākais cilvēks, pie kura mana bērna dvēselīte varēja rast patvērumu. Sibīrijā viņa bija mans sargs.

    Manās atmiņās nometinājums Buganajas sādžā bija kā filmā Ilgais ceļš kāpās. Tas ir tieši mans stāsts. Dziļi sniegi, aukstums un drūmi šalcoša taiga. Pārsteidzošas sakritības notikumos izpaudās pat detaļās. Vecmamma smagi strādāja, gāja pa kluso zagt sasalušus kartupeļus, jo mums nebija, ko ēst. Viņu noķēra, apcietināja, un četru gadu vecumā kādu nedēļu es paliku viens.

    1947. gadā atgriezāmies Latvijā, un tad manā dzīvē ienāca cilvēks, kurš mani ienīda kā neviens. Tas ir manas mammas otrais vīrs Aleksandrs Rumpītis.»

    Intervijas turpinājums:

    Nākamā lapa

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē