Ģimene ar krampi: Laukos ir laba un cerīga dzīve!

Ģimene
Ilze Klapere
Ilze Klapere
Ieva
Ieva
23. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Alma un Salvis Bērziņi
Foto: Ieva Andersone
Alma un Salvis Bērziņi
Laukos dzīve joprojām rit savu ritumu – zemnieki sēj, audzē un kopj. Šajā laikā, kad mēs visi pārdomājam dzīvi un vērtības, gribam pastāstīt par kādu jaunu un strādīgu ģimeni – ALMA un SALVIS BĒRZIŅI saimnieko Vecsaules pagasta Jundās un ir pārliecināti, ka laukiem ir nākotne un spēku dzīvei dod ģimene.
  • Bērziņu ģimene audzē gaļas liellopus un pārdod labu, kvalitatīvu gaļu.
  • Alma ir saimniecības īpašniece un vada vēl vienu uzņēmumu, Salvis ir pārvaldnieks un galvenais darbu darītājs lopu novietnē.
  • Aizpērn Bērziņu ģimene tika pie laureātu goda ikgadējā Zemkopības ministrijas konkursā Sējējs nominācijā Jaunais veiksmīgais zemnieks.

Alma ir runīga, Salvis atturīgs, tāpēc arī šoreiz galvenā stāstītāja ir viņa. Arī Almas vecāku ģimenē ir līdzīgi – mamma Olita Spangere ir runīga, tētis Viktors Spangers kluss. Arī viņi saimnieko turpat netālu, Vecsaules pagasta Mežmārtiņos – nodarbojas ar graudkopību. Tā nu šoreiz saruna veidojas diezgan neierasti – es sarunājos ar meitu un mammu, un rezultātā viņu abu stāsti viens otru papildina, paskaidrojot galveno – to, ka cilvēka spēks veidojas ģimenē, no darba nevajag baidīties un ka laukos ir laba un cerīga dzīve.

Pastāvēs, kas pārvērtīsies

MEITAS ALMAS STĀSTS

«Vidusskolā no laukiem aizgāju mācīties uz Rīgu – ļoti gribējās izrauties uz pilsētu! Kamēr mācījos, vecāku saimniecība arvien attīstījās. Atceros, reiz pie mammas un tēta brauca no žurnāla Saimnieks – intervēt. Sāku domāt – pag, bet ko tad vecāki tādu dara, ka viņus tagad liks uz žurnāla vāka!? (Smejas.) Bet manā dzīvē tas bija tāds kā pagrieziena punkts – jā, toreiz tā kārtīgi padomāju, iedziļinājos un sapratu, ka gribu studēt lauksaimniecību un nodrošināt lauku vidi arī saviem bērniem. Sākumā bija ideja iegūt tādu izglītību, kas saistīta ar zinātni, jaunu šķirņu selekcionēšanu. Bet diezgan ātri apjautu, ka tas man nav īsti piemērots, gribējās kaut ko ātrāku, dinamiskāku – varbūt uzņēmējdarbību, produktu ražošanu… Audzēšu liellopus!

Dzīve izspēlē jokus

Tā nu pēc studijām atnācu atpakaļ uz laukiem, vecāki palīdzēja ar īpašuma iegādi, un ap to pašu laiku, kad atveda pirmo lopu kravu, es satiku savu vīru. Iepazināmies Rīgā, Kaņepes kultūras centrā, Salvis tur strādāja par bārmeni. Atceros, tolaik viņš teica, ka nekad laukos nedzīvos, ka viņam tas viss riebjas. Lūdzu, te nu viņš ir – laukos, mūsu saimniecības pārvaldnieks! Dzīve izspēlē jokus, vai ne? Un Salvis ir apmierināts ar dzīvi, ļoti daudz strādā – man pat šķiet, ka par daudz. Bet tieši tādu partneri es meklēju – strādīgu, kurš var turēt man līdzi, jo pati esmu ļoti orientēta uz darbošanos, man patīk strādāt, patīk izaicinājumi un risināt sarežģītas situācijas.

Jau bērnībā man tētis iemācīja – jebkurai problēmai ir vismaz divi risinājumi.

Es to joprojām izmantoju savā darbā, vienmēr atrodu tos divus risinājumus,» stāsta Alma.

Kā Alma kļuva par starptautiska uzņēmuma vadītāju

Te nu nepieciešama maza atkāpe, lai pastāstītu par Almas uzņēmību – jau kopš divdesmit divu gadu vecuma (tagad Almai ir 27 gadi) viņa vada arī starptautisku uzņēmumu, kas nodarbojas ar gaļas liellopu tirdzniecību. «Tas notika vēl studiju laikā. Piestrādāju par biroja administratori liellopu tirdzniecības kooperatīvā, bet vadītāji nebija tie uzticamākie puiši, tādēļ pēc pusgada izlēmu iet no darba prom un par savu aiziešanu informēju arī Šveices sadarbības partnerus, ar kuriem biju strādājusi. Viņi palūdza, lai atstāju savus kontaktus, jo viņiem esot paticis ar mani strādāt, – laikam biju atstājusi labu iespaidu. Un gadu vēlāk viņi mani uzmeklēja! Teica, ka nolēmuši veidot paši savu uzņēmumu, un es saņēmu piedāvājumu to vadīt. Atceros, mans tētis neticēja un teica: Alma, nomierinies, tas nevar būt, tur kaut kas noteikti nav tīrs! Nu, jā, tas tiešām izklausījās neticami – pieredzējuši ārzemju bisnesmeņi jaunai meitenei dos vadīt uzņēmumu… (Smejas.) Bet tas bija nopietni, un viss tur ir tīrs – mans priekšnieks joprojām ir ļoti apmierināts ar to, kā strādāju. Viņš saka, ka savulaik saredzējis manī potenciālu un atbildības izjūtu. Kad mani tagad uzaicina kaut kur uzstāties, lai iedvesmotu jauniešus, stāstot par saimniecību, es to vienmēr uzsveru – lieliskas iespējas var pavērties ikvienam, kurš vienkārši labi dara savu darbu, lai kāds tas arī būtu,» ir pārliecināta Alma.

Mūsu sarunas laikā Alma vairākkārt uzsver, ka liela nozīme ir audzināšanai ģimenē un vecāku piemēram: «Mani vecāki vienmēr ir daudz un smagi strādājuši, tomēr no bērnības man nav atmiņu par to, ka tas būtu kaut kas briesmīgs. Viņi mūs, bērnus (Almai ir māsa un brālis – aut.), nav nobiedējuši ar darbu, un tā nu visi trīs tepat laukos esam palikuši.

Atceros, tētis bērnībā teica, ka nav sieviešu un vīriešu darbu – vienkārši ir darbi, kas jāizdara.

Un mēs darījām. Man joprojām patīk strādāt. Patlaban, ārkārtējās situācijas apstākļos, mums ir gluži vai pieprasījuma sprādziens, jo paši izvadājam savu gaļas produkciju pa mājsaimniecībām. Parasti ap šo laiku piebremzējām ar gaļas piegādi, lai varam paspēt apdarīt visus pavasara darbus, bet šogad esam sasparojušies, lai tomēr varētu nodrošināt piegādes, jo – kas zina, kā klāsies turpmākajos mēnešos. Nupat pēdējā piegādē pietrūka astoņdesmit kilogramu maltās gaļas, lai varētu aizvest visiem, kuri bija pasūtījuši. Un tas apstākļos, kad ļoti krītas pieprasījums pēc kvalitatīvās gaļas (piemēram, steikiem) – to redzu savā liellopu vairumtirdzniecības biznesā –, jo Eiropā vairums restorānu ir aizvērti.

Laukos dzīvojot, ir drošības izjūta

Es cenšos neuztraukties par šo pandēmijas laiku, kaut raizes jau, protams, ir – īsti neticas, ka tas kādā jaukā dienā beigsies, visi būs veseli un priecīgi, naudas nevienam netrūks… Labi, ka bērni vēl mazi un nevajadzēja viņus izraut no ierastā ritma, kā tas tagad ir skolēniem. Protams, man ir bažas par ekonomisko krīzi, kas būs globāla un dziļa… Bet allaž paturu prātā Raiņa vārdus: «Pastāvēs, kas pārvērtīsies,» – tas ir ļoti aktuāli arī šobrīd. Un vēl – lai gan vienmēr esmu priecājusies, ka dzīvojam laukos, tagad par to esmu vēl jo vairāk laimīga. Jo ir drošības izjūta, ka pat tad, ja viss būs pavisam slikti, mēs varēsim izdzīvot. Te ir zeme, un mēs esam strādīgi. Ja salīdzina latviešus ar citām tautām, mēs tomēr joprojām esam ļoti saistīti ar zemi – latvietis vēl nav aizmirsis  norises un cikliskumu dabā, vēl prot apstrādāt zemi, prot audzēt un kopt.

Patlaban mūsu saimniecībā ir 80 lopu – gaļas liellopu šķirnes Herefordas, Angus un Limuzīnas. Iepērkam mazos teliņus un nobarojam tos par gaļas lopiem – tas ilgst no pusgada līdz gadam –, tad atkal ņemam jaunus. Man mēdz jautāt, vai nav žēl audzēt lopus kaušanai… Esmu to noformulējusi tā – mēs audzējam atbildīgi, nodrošinot lopu labturībai atbilstošus apstākļus, un, nē, par žēlumu tur nav runas. Esam lepni, ka varam piedāvāt Latvijā kvalitatīvi izaudzētu gaļu mūsu pašu latviešu cilvēkiem.

Mierā nosēdēt nevaram

Kādu laiku mums bija ap 100 lopiem, bet, nepiesaistot papildu darba rokas, tas ir par grūtu. Tagad Salvis viens ar visu tiek galā. Un vēl jau ir piemājas darbi saimniecībā – zāles pļaušana, vasarā siena sagatavošana… Audzējam arī vistas – tas ir vīra hobijs. To mums ir 40, bet plānojam skaitu palielināt, jo pieprasījums pēc olām ir ļoti labs. Vēl mums ir siltumnīca, garšaugi, zemenes…

Vai es kādreiz atpūšos? Jā, esmu ļoti daudz ceļojusi, tas ir mans mīļākais atpūtas veids, pašlaik gan tas jānoliek tālākā plānā. Tagad vislabāk atpūšos, staigājot pa mežu, – ideālā variantā viena, bet nav ne vainas arī visiem kopā. Būšana pie dabas gādā arī par garīgo veselību. Tāpat kā darbs spēj ārstēt cilvēku – precīzāk sakot, darbs uztur cilvēka garu.

Kad mums piedzima pirmais bērniņš, es gribēju dzīvot mājās un nestrādāt, atpūsties. Bet piedzima otrs, un… sapratu, ka atkal gribu strādāt! Tāpēc mums dažas stundas dienā tagad nāk auklīte un varu apdarīt savus darbus. Vakaros esmu ar bērniem, bet, kad viņi aizmieg, ap deviņiem vakarā ir atkal mans darba laiks – sēžos pie datora un strādāju. Salvis paralēli paveic savus darbiņus. Tādi mēs esam, mierā nosēdēt nevaram. Tagad saprotu, ka neapzināti biju meklējusi vīrieti, kurš pēc dabas būtu līdzīgs manam tētim. Tētis ir ļoti gādīgs, viņam ļoti rūp, lai visiem būtu labi un nevienam nekā netrūktu. Jā, viņš bieži staigā apkārt tāds uzvilkts un no malas šķiet pat dusmīgs, bet es zinu, ka tā nav, – tētis vienkārši visu laiku tur rūpi. Salvim arī tas piemīt, tā ir silta un droša sajūta.»

Asinis ir biezākas par ūdeni

MAMMAS OLITAS STĀSTS

«Mēs Vecsaules pagastā dzīvojam jau sestajā paaudzē – savulaik mani senči Mežmārtiņu mājas nopirka no muižas. Tad nāca izsūtījumu skarbais laiks… Mans vectētiņš neatgriezās, bet vecmāmiņa atgriezās. Diemžēl viņai bija tuberkuloze un vecmāmiņa drīz aizgāja. Ļoti gaišs cilvēks… Viņa noturēja Mežmārtiņus, lai arī pēc atgriešanās no Sibīrijas te nebija viegla dzīvošana – mājas bija sadalītas, te dzīvoja visādi cilvēki, arī ne tie patīkamākie… Nu, kā jau tajos laikos visur bija. Pirms nāves vecmāmiņa rakstīja maniem vecākiem, lai brauc šurp uz mājām, jo viņai nav daudz dienu šaisaulē atlicis. Un tā mani vecāki no Burtniekiem atgriezās Mežmārtiņos. Un tagad šeit saimniekojam mēs ar Viktoru.»

Ar vecmāmiņas vārdu

«Mūsu vidējais bērns Alma mantojusi manas vecmāmiņas vārdu – piemiņai un cieņai, ka mēs joprojām šeit varam būt saimnieki. Tas laiks, izsūtīšana, izpostīšana… Tas viss iznīcināja viensētas un dzimtas, sadzina cilvēkus dzīvoklīšos, kur bija mazas istabiņas un vēl mazāka virtuvīte – ģimenei vairs nebija, kur normāli pulcēties un normāli justies. Tāpēc zinu cieši – mums Mežmārtiņi bija un ir jānotur,» nopietni saka Olita.

Olita un Viktors… Gluži kā no latviešu klasikas Limuzīns Jāņu nakts krāsā! Olita smejas: «Jā, jā, mums bieži sanāk par to parunāt! Un labākais ir tas, ka MANS Viktors tiešām var visu! Viņš ir strādīgs, es arī, un arī bērnus esam tā audzinājuši. Viena no pamatlietām, ko man tēvs jau agrā bērnībā iemācīja, ir: nav jēgas klausīties, kā dara citi, kā viņiem iet! Viņš teica cieti: tu neesi citi, mēs darām tā, kā darām mēs. Un punkts. Vecāki manī ieaudzināja mīlestību pret darbu un pacietību. Es joprojām cieši ticu, ka bez darba nekas nevar būt. Neticu piedāvājumiem, kur sola peļņu bez darba! Nē, tā nevar notikt, tas ir pret pasaules kārtību! Nav jau darbam obligāti jābūt fiziskam, bet jāstrādā ir, lai kaut kas būtu un notiktu.

Mēdz teikt, ka grūtos laikos latviešiem palīdz dziesma. Jā, dziesma ļoti notur, tie nav tukši vārdi! Mani vecāki bija koristi, es pati darbojos folkloras kopā, tagad gan mēģinājumi nenotiek. Bet kopīga dziedāšana ir tik pozitīvs spēks, tas burtiski iztīra! Savukārt darbs cilvēku norūda. Ja to neaizmirsīsim, būs labi, jo domāju, ka darbā mājo latviešu spēks. 

800 hektāri graudaugu

Kad 90. gados sākām saimniekot, mūsu pirmā doma bija par piena lopkopību, jau bija padaudz govju… Bet tad sanāca tā, ka radi atguva savus īpašumus un piedāvāja mums, vai negribam apsaimniekot zemi. Un vēl nāca visādi notikumi, tostarp kritās piena cenas un visa tā bēdu leja – atceraties? Pa starpu mēs vēl mēģinājām kartupeļus un citus dārzeņus audzēt, arī zemenes, bet vienā brīdī sapratām, ka esam noplēsušies kā suņi. Izlēmām, ka pievērsīsimies graudaugu audzēšanai. Audzējam kviešus, rapsi, auzas, pupas, kopā apmēram 800 hektāros.

Pašlaik mums klājas labi – es varu tā teikt, jo zinu, kā ir, kad ir grūti.

Tagad ir tehnika, ir strādnieki… Runājot par tagadējo un vēl gaidāmo krīzi – varbūt mēs, lauku cilvēki, esam tādi rūdītāki pret krīzēm vispār? Mēs esam pieraduši par visu maksāt paši – kad jumts sāk tecēt, tas jāsalabo, mums nav namu pārvaldes! Ja uz ceļa ir bedres, mēs tās beram ciet paši, par saviem līdzekļiem. Un esam atkarīgi no laika un citiem ārējiem apstākļiem. Mēdzu sacīt tā; mums, zemniekiem, jau uz kazino nav jāiet, jo katru gadu to ruleti spēlējam, un uz diezgan lieliem cipariem.

Man patīk, ka ir smuki

Bet kopumā pašlaik laukos ir cerīga aina – nāk saimniekot jaunas ģimenes. Tā kā skolas pagaidām slēgtas, redzu, ka daudzās viensētās cilvēkiem parādījušies mazbērni no pilsētām. Tas priecē. Tāpat kā tas, ka visi mūsu trīs bērni ir darbīgi, visi ir centušies atrast savu vietu Latvijā. Tas ir stāsts par savējiem, jo cits citam varam palīdzēt. Mana pārliecība ir, ka vecākiem nav jādzīvo kopā ar pieaugušajiem bērniem, taču rūpe ir jātur. Kā saka, asinis ir biezākas par ūdeni – par savējiem jāpastāv. Esmu priecīga, ka varējām palīdzēt visiem bērniem uzsākt savu dzīvi, ka visiem ir savas mājas un mēs visi esam tuvumā. Almas māju varu saredzēt pa logu, vecākā meita Līna dzīvo nedaudz tālāk, bet arī Vecsaules pagastā, jaunākais dēls Krišjānis dzīvo mums kaimiņos, varbūt reiz pārņems mūsu saimniecību.

Mums ir arī piemājas dārzs, kur izaug ogas, vasaras dārzeņi, ziemai piepērkam klāt vien lielās saknes – kartupeļus, bietes. Man ir arī puķu dārzs. Mazdēlam tagad ir cieņā uzlīmju grāmatiņas, un viņš no manis samācījies – rūpīgi, rūpīgi, lai ir smuki! Jā, man patīk, ka ir smuki. Piemēram, mums patīk skaisti paēst mājās. Beidzamos gados pārsvarā gatavo Viktors, viņam ļoti garšīgi sanāk un ir iepaticies, bet man patīk saklāt galdu, iedegt sveces, ieliet glāzēs vīnu un pasēdēt pašiem vien!

Brīvākos brīžos labprāt adu, bet tikai lielos gabalus, zeķes es divas vienādas noadīt nevaru – kamēr adu vienu, otru jau gribas citādu (smejas). Patīk kaut ko uzšūt, kādu spilvendrānu, vēl kaut ko, nupat mazbērniem uzšuvu tādu būdiņu, kur varam kopā spēlēties.

Ļoti priecājos par mazbērniem! Vecākajai meitai ir puisītis, Almai meitiņa tādā pašā vecumā un vēl mazais dēliņš… Mīlestība pret mazbērniem ir īpaša – tāda pilnīgi beznosacījumu mīlestība. Kad jāaudzina savi bērni, tu esi kā tāda vilcene, tev ir tā atbildība, lai bērniem viss būtu, izglītība, visu laiku jāmudina, jāpabaksta. Ar saviem bērniem es nekad nevarēju nolikt malā visus darbus un cauru dienu veltīt sevi viņiem. Ar mazbērniem es tagad varu. Paldies dzīvei par to.»

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+