Ex-rīdziniece Marta Zandersone: «Visiem vajag laukus!»

«Es domāju – lauku īpašumam jābūt tādam, lai varu plika iziet pagalmā. Arī tad, ja to nekad neizdaru,» saka Marta Zandersone. Jau trīs gadus Martai un viņas vīram Armandam ir tāda māja pašā Vidzemes sirdī. No pilsētniekiem pārtapt par lauciniekiem ir aizraujošs piedzīvojums, un šajā pieredzē Marta ir gatava dalīties ar tiem, kuri vēl tikai lolo sapni par laukiem.
Dzīvesveids
Zanda Lielbārde
10. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone

Te, laukos, Marta mēģina sevī modināt sievietību, jo daba un dzīves ritms visu saliek pareizajās vietās. «Paēdam brokastis, vīrs dodas ārā un visu dienu fiziski strādā. Ko varu es? Tikai pagatavot ēst, uzklāt skaistu pusdienu galdu, sakurināt krāsni un iztīrīt māju, puķītes čubināt, aiznest padzerties aitām, sagrābt zāli, kaut ko piekārtot un pasapņot. Armands dara veču lietas, bet es – sieviešu. Tā īsti to var sajust tikai laukos.»

Kāds ir piecgades plāns?

Marta teic, ka viņas un Armanda versijas par dzīvi laukos, visticamāk, atšķiras: «Par daudz ko varu teikt, ka sākumā nezināju, kā jādara, bet vīrs droši vien sacīs – es gan zināju! Varbūt viņš zināja…»

Taču šis stāsts ir Martas versija – viņas acīm redzēta, ar prātu izsvērta un ar sirdi izjusta.

Viss sākās tā – kādudien pavasarī, sēžot pie datora, Marta, tolaik vēl caur un cauri rīdziniece (sabiedrisko attiecību vadītāja televīzijā), paziņoja vīram: «Vajag piecgades plānu! Mums jāzina, uz kurieni virzāmies.»

Tobrīd bija vien viņas sapnis par laukiem, svaigu gaisu, klusumu un suni…

Armands sacījis, ka vēl nav īstais laiks. Lauki esot forši, bet kaut kad vēlāk. Tomēr nejauši vai apzināti abi ik pa laikam apmainījušies ar internetā atrastiem sludinājumiem par lauku īpašumu pārdošanu. Vasarā, apceļojot Latviju, kādā brīdī sapratuši, ka maršrutus plāno tā, lai varētu mājas apskatīt. Latgale šķita pārāk tālu, Kurzeme ar tās vēju un jūru nevilināja, Zemgales ainava – pārāk plakana. Tātad māja jāmeklē Vidzemē.

Viens no kritērijiem, protams, bija zema cena, otrs – lai paši var taisīt tā, kā vēlas. «Es neesmu no tiem, kas grib ienākt gatavā mājā un tad tik desas grilēt. Man vajag ar savām rokām visu apčamdīt, sataisīt. Bet, tā kā cienām visu veco, jaunu māju būvēt arī nevēlējāmies. Vizinājāmies pa Vidzemei visu vasaru, līdz atradām šo vietu. Gribējās tā: jo lielāki džungļi, jo foršāk būs vēlāk redzēt, ko esam paveikuši,» atceras Marta.

«Ja es būtu zinājusi, ka būs tik daudz putekļu, tāda netīrība un nekārtība, un sajūta, ka dzīvo būvlaukumā! Visu laiku tikai tīri un tīri…»

«Es jau esmu tāda mazliet lidotāja, bet ne būvētāja. Māju droši vien varētu nopirkt arī pati, bet nezinu, ko tālāk iesākt. Ja Armands nebūtu man blakus, bez viņa nekas nenotiktu. Man bija vīzija, kā te reiz būs, bet pat neienāca prātā padomāt, kā to visu paveikt. Taču mēs esam laba kombinācija – visas praktiskās lietas ir uz vīra pleciem. Un, tā kā abi strādājām, pelnījām naudu, tad pārcelties uz laukiem mums nebija grūti.»

Ģimenes gan jauno cilvēku lēmumu uzreiz nespēja pieņemt. «Kad teicām, ka gribam te dzīvot vienmēr, nevis tikai vasarās, viņi jautāja – kāpēc? Kā naudiņu pelnīsiet? Jums taču ir tik labs darbs, jūs varat ceļot, pasauli apskatīt… Jā, bet tie ir citu cilvēku sapņi, mūsējie ir citādi. Un, ja arī nekas laukos nesanāks, vienmēr var atgriezties Rīgā. Man šķiet, ka vīra ģimenes bastions krita tad, kad viņi ieraudzīja šo virtuvi – tas tiešām notiek! Viņi to dara!

Nu mēs esam izvērsušies līdz aitām un pīlēm un nevienu brīdi to nenožēloju. Stāvu aitu kūtī ar mēslu dakšām rokās un domāju: es esmu laimīga! Nekas, ka kūtī smird, – smakas ir dabiskas. Te es redzu sava darba rezultātu un, jā, arī laimīgas aitas!»

Visu ar prātu

Viss notika pakāpeniski. Pirmajā ziemā Marta un Armands uz laukiem nebrauca, jo bija dziļš sniegs. Pavasarī pavadīja laukos brīvdienas, kaut ko atjaunoja. Nākamajā ziemā jau atbrauca biežāk, bet vēlāk arī visus atvaļinājumus vadīja šeit. Armands pirmais izmainīja savus darba plānus – aizgāja bezdarbniekos, pabeidza metinātāju kursus un tūlīt zināšanas lika lietā – pats sametināja boileri. Visos darbos neaizvietojams palīgs ir Armanda vectētiņš – viņš var salabot un uztaisīt teju jebko.

«Man joprojām visu kaut ko gribas pirkt, bet vīrs saka: tev to nevajag. Es viņam pretī – vajag gan! Labi, bet kāpēc jāpērk? Ja tev vajag, varam uztaisīt. Armands ir ļoti racionāls. Labi, ka viņš mani bremzē,» ar smaidu saka Marta.

«Piemēram, es izdomāju, ka man vajag veikalā nopirkt mulču. Viņš saka: aizej uz šķūni, tur atradīsi! Tā arī ir.»

Gandrīz visu, kas nepieciešams mājas iedzīvei, jaunie saimnieki sadabū lietotu. Dažkārt, kad draugi pēc remonta maina mēbeles, tās tūliņ ir gatavi vest uz laukiem. Bet Marta saka: «Paldies, vispirms paskatīsimies. Mums vajag, lai ir arī smuki. Vīrs gan apgalvo, ka laba gaume esot viņam, manējā klibo!»

Labs veids, kā tikt pie nepieciešamajām lietām, turklāt netērējoties, ir Facebook.com, kas piedāvā iespēju atbrīvoties no lietām. «Mēs ierakstām to, ko mums vajag, un atsaucas kāds, kam šīs lietas ir liekas. Katrreiz brīvdienās vīrs brauc no Rīgas ar piekrautu piekabi. Starp citu, internetu izmantojam arī, lai mācītos to vai citu darbu, tikai angļu valoda jāzina. Var atrast informāciju, kā gultu uztaisīt, kā krāsni uzmūrēt… Pat ar video. Tomēr katru pamācību vajag pielāgot savām vajadzībām.»

Pirmais nopietnais darbs, ko Armands un vectētiņš paveica, – jumta vājās vietas savilka ar trosēm un nodrošināja, lai tas turas kopā, līdz būs iespēja uzlikt jaunu. Nu jau vectētiņš remontē vecu lubiņu mašīnu – tiklīdz būs kārtībā, ķersies pie jumta.

Šķūnītis bija teju pilnībā sabrucis. Marta domājusi – tas tik būs ugunskurs! Bet nē – abi vīri skrubinājuši dēlīti pa dēlītim, labākos noēvelēja, apzāģēja un piešķīra tiem otro dzīvi.

Mājai noteikti jāmaina logi, bet to darīs tad, kad būs uzlikts jauns jumts. «Pagaidām es katru ziemu lūdzos, lai nav daudz sniega un jumts iztur līdz pavasarim,» teic Marta un piebilst «mums te viss ir sezonāli – ja labs laiks, darbi ārā, ja ne – istabā. Skaties, te vēl virtuvē līstes jāuzliek un citi sīkumi jāpabeidz, bet to rudenī.»

Kas lēni nāk, tas labi nāk

Marta pārliecinājās – nevajag steigties priekšā dabai. Lai zinātu, kas kur auga iepriekšējiem saimniekiem, bez steigas jānogaida viens gads. Tad redzi, kur ir ceriņi, kur jasmīns, kur jāņogas un kur floksis.

«Laukos viss notiek lēnām, un tas tev ļauj izvairīties no kļūdām. Kaut ko izdari, pavēro, kā tas darbojas, saproti, kas nav labi un vari paspēt kļūdu novērst. Es regulāri sēžu un zīmēju mājas plānus, bet idejas tikpat regulāri transformējas. Piemēram, sākumā man bija ideja virtuves zonu izvietot pretī maizes krāsnij. Ilgi sēžot un vērojot, sapratu, ka tā nebūs labi. Un arī vīrs teica: «Nē, man vajag 3D televizoru – uguni krāsns mutē – un dīvānu pretī.» Tā šis virtuves salas plānojums arī atnāca. Tagad gaidām, kad nāks doma, kādā tonī lielās bīdāmās durvis krāsot. Arī lampas virtuvē mums nāk ļoti lēnām – pagaidām ir tikai spuldzītes,» stāsta Marta.

Vēl nav radusies arī doma par to, ko Marta vēlas darīt laukos. «Pašlaik mans statuss ir bezdarbniece – paldies Dievam, varu to atļauties – strādāju un nodokļus maksāju. Tomēr nekad neesmu sēdējusi kādam uz kakla. Šobrīd man vēl nav idejas, kur tieši rast sev pielietojumu, esmu procesā. Pārāk gan sevi nekurbulēju, ļauju atslābt no pilsētas, atgūt spēkus, savākt nervus un tikai tad ļaut, lai dzimst ideja.

Ļoti negribētos iekļūt tajā ritenī, kad tu sāc salīdzināt sevi ar citiem: kāds kaimiņam dārzs, kādu darbu šodien izdarījis, ko es neesmu paspējusi? Man patīk, ka mums blakus nav kaimiņu, ar kuriem sacensties. Te esmu es un vēl tikai taustu, kurš ir mans ceļš.»

Brūzis, terase un kazas piens…

Tagad, atskatoties atpakaļ, Martai šķiet, ka viss notika loģiski, taču pirms trim gadiem nudien nebija skaidrs, cik lielā mērā viņi kļūs par lauciniekiem. Toreiz nebija pat nojausmas, ka būs vēlēšanās izveidot saimniecību – ieviest aitas, pīles, vistas.

No pašas pirmās dienas Marta fotografē svarīgākos padarītos darbus. «Un vēl viena lieta, ko varu ieteikt: vajag apstaigāt īpašumu, pasēdēt, pavērot un papriecāties par to, kas paveikts. Ikdienā tu ej un redzi tikai to, kas jādara, kas vēl nav izdarīts, bet kaut kas neizdarīts būs vienmēr. Tāpēc ik pa laikam vajag pašiem sevi novērtēt.»

«Katru gadu vienā konkrētā datumā nobildēju konkrētas vietas. Tikai tad var redzēt, ko esam izdarījuši.»

Uz virtuves galda stāv garš, garš darbu saraksts, kurš regulāri tiek papildināts, bet padarītie darbi atzīmēti ar krustiņu. Jaunākais ieraksts ir par mežrozēm: «To te ir nenormāli daudz, un mēs tās visu laiku mēģinām ierobežot, bet ir jāatrod veids, kā tās varētu izmantot.»

Marta teic, ka viss šeit būs un būs labi, tikai šodien viņa nevar pateikt – kas tieši un kā. «Zinu, ka pēc pieciem gadiem mums būs alus darītava. Vīrs to jau būvē, un arī nepieciešamos papīrus kārtojam. Cilvēki brauks iedzert alu, būs terase, kur varēs jauki pasēdēt. Zinu, ka man būs arī kaziņa un kazai piens… Es vairs nemēģinu konkrēti plānot, bet es redzu vīzijas, eju un daru.»

Nevienu nevajag klausīt!

«Vēroju cilvēkus, draugus, kas atbrauc ciemos, – varbūt viņi nav gatavi te dzīvot, vēl nav gatavi, bet laukus viņiem vajag. Agri vai vēlu – laukus vajag visiem. Lielākajai daļai lauki saistās ar sūrumu, smagu darbu. Atceros, mana vecmāmiņa teica: «Martiņ, laukos ir grūti – krāsnis jākurina, no akas ūdens jānes.» Bet es viņai sacīju: vecmāmiņ, tagad var uztaisīt tā, ka iekurini vienu krāsni un visa māja silta, un ūdensvadu pievilkt, lai ūdens tek pa krānu. Tagad ir daudz vieglāk.»

Marta ir pārliecināta – ja domā par dzīvi laukos, pirmais noteikums – nevienu neklausīties! Gan pieņemot lēmumu pārcelties, gan arī pēc tam. «Kāpēc? Jo tevi visu laiku biedēs ar grūtībām! Kad ņēmām aitas, mums teica, ka nevajag, jo vilki apēdīs vai cilvēki nozags. Un tā par visu. Bet mūs ar vīru neinteresē, ko teiks citi. Ir cilvēki, kuriem uzticamies, tiem arī jautājam padomu un tajos ieklausāmies. Nav jātērē enerģija pārliecinot kādu, kurš netic, ka tu dari to, kas tev jādara. Pats esi knapi uztaustījis to foršo sajūtu – man sanāk! Kāpēc gan ļaut kādam sabojāt?»

Ikviens pieredzējis laucinieks droši vien par viņiem pasmaidīs, domā Marta. Ar ko gan viņi te lepojas! Un viņa atzīst, ka īstie varoņi ir tie, kas laukos dzīvo jau sen.

«Lauki ir mūsu izvēle. Vienkārši izdzīvot laukos – salabot mājas vājās vietas, nopļaut zāli, turēt aitas un vistas, iekopt dārziņu – to mēs jau mākam, bet vajag tā, lai ir forši. Man ir svarīga māksla dzīvot laukos. Tā doma man ienāca prātā, kad satiku citus dīvaiņus (labā nozīmē) – jaunus cilvēkus, kuri, gluži kā mēs, pametuši pilsētu. Kāda gatavo dažādas augu eļļiņas, sīrupus, cita – šuj interesantas lietas bērniem, citi – taisa desas. Bet ziemā viņi pilnmēness naktīs dodas vērot, kā uz aizsalušas upes vilki dejo. Tie ir cilvēki ar krampi un arī ar māku dzīvot laukos skaisti. To man gribas!»

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs