«Es vēl esmu ņipra!» Baibas Indriksones ieteikumi veselīgai dzīvei

Dzīvesveids
Ginta Auzniece
4. marts
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Foto – Matīss Markovskis. Stils – Lolita Graudiņa. Asistentes – Jekaterina Prokofjeva un Irina Soroko. Apģērbs – Apranga
Tā saka žiperīgā Olitiņa no Limuzīna Jāņu nakts krāsā un dzīvespriecīgā krogus meita no Vella kalpiem – vecākā spēlējošā Nacionālā teātra aktrise BAIBA INDRIKSONE. Viņas dzīves gudrībās ir vērts ieklausīties, lai ņiprums šopavasar pielīp arī tev.

Baiba Indriksone

  • Vecums: 87 gadi.
  • Nekad neesmu: smēķējusi.
  • Mazais grēciņš: nopirkt lielveikalā salātiņus un nedzert pietiekami daudz šķidruma.
  • Labākais ieradums: vienmēr pateikties, pasacīt paldies.
  • Rituāls, kas palīdz: tase kafijas no rīta un pēcpusdienā – lai vakarā nebūtu šļaugans garastāvoklis.
  • Fakts, ko daudzi nezina: kad man bija 75 gadi, vēl aktīvi gāju uz trenažieru zāli un cilāju svarus kopā ar jauniem puišiem.
  • No nīkulības glābj: tas, ka esmu vajadzīga – dēlam, mazbērniem, visiem saviem mīļajiem. Tāpēc man jābūt formā!

Mani vitamīni – skatītāju mīlestība

«Pirmoreiz uz Nacionālā teātra skatuves uzkāpu 1951. gada 1. decembrī. Šķiet, pagājusi mūžība, un neviena no tiem cilvēkiem, ar ko toreiz biju kopā, vairs nav šai saulē. Toreiz biju visjaunākā aktrise – man bija 19 gadu, bet tagad esmu visvecākā – man ir 86.

Ziniet, vispār tā ir milzīga avantūra, ka piekritu aprunāties ar IEVAS Veselību, – vakar pieveicu 500 kilometru pie stūres uz Rēzekni un atpakaļ, pusdivos naktī tik biju mājās. Rēzeknē mums notika Olgas Dreģes jubilejas koncerts – tādi būs vēl visu aprīli un maiju pa visu Latviju. Mani mīļie un ģimenes daktere jau saka: «Paskaties pasē! Vajag dzīvot lēnāk, nevajag tā skriet. Atļaujies būt drusku slinka.» Bet es tā neprotu. Man ir daudz mīļu cilvēku, katram gribas atdot kripatiņu sava laika, uzmanības, mīlestības. Arī skatītājus negribas apbēdināt – piemēram, uz Olgas Dreģes koncertiem biļetes pērk jau no decembra, zāles ir skatītāju pilnas! Izjūtu ļoti lielu atbildību pret skatītājiem.

Man agrāk Nacionālā teātra mazajā zālē bija monoizrāde Kas tu esi, mīlestība? Reiz sniegotā, aukstā vakarā uz izrādi bija atbraukuši skatītāji no Smiltenes. Pēc izrādes kāda sieviete man pasniedza amarilli. Ziediņš bija turēts rokās no Smiltenes līdz pat Rīgai, vēl pusotru stundu izrādē… Mani tas tik ļoti aizkustināja, atceros līdz pat šai dienai. Iedomājos vēl, ka šim cilvēkam bija jābrauc no Rīgas atpakaļ uz mājām, uz Smilteni, bet es tai brīdī jau biju mājās, siltā gultā.

Kad saslima aktrise Venta Vecumniece, mani uzaicināja Dailes teātrī spēlēt izrādē Pirmā grēka līcis pēc Ērika Hānberga stāstu motīviem, kurā piedalās tikai vecākās paaudzes aktieri. Tur ir tāds moments, ka brīdī, kad mēs klanāmies, uz ekrāna tiek rādītas mūsu jaunības bildes, kādi agrāk izskatījāmies… Skatītāji ceļas kājās un ilgi aplaudē. Brīžiem domāju – nav jau nekāds Šekspīrs, bet laikam, redzēt to, kā mēs savā vecumā vēl spējam tā rosīties, kaut ko iedot no sevis, skatītājus emocionāli aizkustina.»

No ceļu operācijas nav jābaidās

«Pirms pieciem gadiem man veica abu ceļu endoprotezēšanu, spēka kājām nav kā agrāk, bet – nu jau varu arī uzdejot. (Smejas.) Vispār esmu pret sevi vieglprātīga – novembrī mani izoperēja, bet Ziemassvētkos jau pati braucu uz balli teātrī. Kad bija jāplāno, kur veikt operāciju, spriedu, ka varbūt jāoperējas kādā privātklīnikā, būs ātrāk, bet tad mājinieki pierunāja mani veikt operāciju Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Un tas tiešām bija labs lēmums – traumās ārstiem ir vislielākā pieredze, jo viņi taču ar to nodarbojas katru dienu. Bet tiem senioriem, kas vēl minstinās un nespēj izlemt – operēties vai ne, iesaku nebaidīties, jo locītavas tāpat vien mazāk nesāpēs, bet pretsāpju zāles tikai maitā kuņģi, un var iekulties vēl citās nepatikšanās. To man piekodināja arī mana dakterīte, un es paklausīju. Pēc operācijas man atsākt staigāt palīdzēja speciālie ratiņi, ko stumj pa priekšu, jo, lai staigātu ar kruķiem, man rokām nepietika spēka.»

Pašai savs limuzīns

«Jau kopš 1969. gada vadu mašīnu, un tagad, jo īpaši pēc ceļu operācijas, auto ir liela vērtība – tās ir manas kājas. Zinu – ja vietā, kur man jānokļūst, ir, kur apstāties, varu droši apsolīt, ka būšu. Ja ar auto tur piebraukt nevar – tad man reizēm nākas atteikt. Jau daudzus gadus mans uzticamais limuzīns ir Nissan Juke

Pēc stenta ielikšanas – insults

«Vienu brīdi sāku just, ka trūkst elpas, arī kāpt pa trepēm bija kļuvis grūtāk, tāpēc devos pārbaudīties, kas par lietu. Izrādījās, ka viena artērija bija aizsprostojusies jau par 90 procentiem, kas ir ļoti bīstami, tāpēc dakteri nolēma tajā ievietot stentu. Diemžēl viss nenotika tik veiksmīgi, kā gribētos. 10. maijā ielika stentu, un jau 11. maijā sākās komplikācijas – insults. Par laimi, biju slimnīcā, un tur ārstiem ātri izdevās uz šo situāciju noreaģēt, novērst ļaunumu, kas varēja notikt, jo insulta brīdī taču katra minūte ir no svara. Izspirinājos no šīs situācijas. Bet viegli nebija – nācās no jauna mācīties ēst, staigāt, rakstīt, arī rokraksts pēc šī insulta pagalam samaitājies… No šīs likstas mani izcēla gribasspēks. Man bija mērķis – Jāņos režisoram Streičam bija jubilejas koncerts Siguldas pilsdrupās, un es zināju, ka man tur jābūt. Un es biju! Liels paldies maniem dakteriem Latvijas Kardioloģijas centrā – profesoram Gustavam Latkovskim, dakteriem Rūdolfam Rozem un Ievai Briedei. Tagad regulāri jādzer ārsta parakstītās zālītes un jāiet uz analīzēm.»

Neapgrūtināt mīļos

«Domāju, ka slimības brīdī daudz kas ir katra cilvēka paša rokās un ar gribasspēku var panākt daudz. Tikai jāpārvar slinkums! Mana galvenā doma, kas varbūt ļāvusi izķepuroties no dažādām dzīves situācijām – es negribu apgrūtināt savus mīļos. Es taču zinu, cik viņi ir aizņemti savos darbos un pienākumos, kā ir noskrējušies, tāpēc nedrīkstu būt vārga egoiste. Ar prātu jāsaprot, ka jāpārvar sevi un jātiek uz strīpas.»

Neielaist sevī ļaunumu

«Ja varētu izvēlēties, ko spēlēt, es vienmēr būtu vēlējusies spēlēt tikai gaišās, labās varones, jo man ne visai patīk negatīvie tēli. Man nepatīk ielaist dvēselē ļaunumu. Nerakstīts aktieru noteikums ir – ja tev jāspēlē neģēļa loma, meklē veidu, kā šo tēlu attaisnot, domā, kāpēc viņš ir rīkojies tieši tā, atrodi viņā ko labu. Man tas daudzkārt ir noderējis arī dzīvē. Kad kāds nodarījis pāri, aizvainojis, cenšos šo cilvēku uzreiz nenosodīt, bet gan mēģināt saprast, kādēļ viņš tā rīkojies. Ja zinu, ka pati esmu kādu negribot sāpinājusi ar asu vārdu, man sāp dubultā.»

Rūdījums – lauki

«Esmu Rīgas meitene, bet, par laimi, vasaras varēju pavadīt laukos Diždžūkstē pie vectēva un krusttēva. Jau maza būdama darīju visus lauku darbus – raku kartupeļus, novācu bietes, piedalījos talkās. Arī lauku ēdiens un tīrais lauku gaiss noteikti deva savu.»

Prieks, ko gaidu

«Esmu nesavtīgi atrāvusi laiku, ko veltīt savai profesijai, lai maniem mīļajiem viss būtu labi – tas ir mans avanss nākotnei. Tagad domāju, ka bija vērts, jo lomas – tās aizmirstas, bet cilvēks, kam tu palīdzi izaugt, vēlāk veido savu likteni un atstāj pēdas, nospiedumus citu dzīvēs. Tā ir lielākā vērtība, kas aiz tevis paliek. Esmu lepna, ka esmu devusi Latvijai savu dēlu, brīnišķīgu baletdejotāju Aivaru Leimani.»

Baiba iesaka citām seniorēm

  • Pieraksties pie friziera! Beidzamajos gados staigāju ar gariem matiem, saspraustiem copītē, bet Olga Dreģe mani sarāja: «Baiba, tak nogriez to bizi!» Es viņai paklausīju un tagad tiešām jūtos žirgtāk, pazudis tas večīgums, kas manī bija iezadzies.
  • Trenē prātu. Es aizraujos ar krustvārdu mīklu minēšanu, lai prāts turētos kaut cik sakarīgs un atmiņa neklibotu. Un rezultāts ir – savus dzejolīšus, kas jārunā uz skatuves, vēl atceros!
  • Dzīvot ir jāgrib. Mana mammīte agrāk sūkstījās, ka nav ne spēka, ne veselības, gadu jau daudz… Un tad es viņai vaicāju: «Vai tad tu neesi ziņkārīga? Vai tad tev neinteresē, kā iet taviem bērniem un mazbērniem? Vai tad tev neinteresē, kas vispār pasaulē notiks?» Tagad to atgādinu sev – mani pie dzīves tur interese, ko es vēl savām acīm pasaulē ieraudzīšu. Nedrīkst zaudēt ziņkārību un interesi par dzīvi.

3 ēšanas lietas, ko nošpikot no Baibas

  • Man ir ļoti rūpīga vedekla, kas seko līdzi tam, ko ēdu. No manas ēdienkartes izslēgtas desas, kūpinājumi, žāvējumi – jo tas ir gan trekns, gan sāļš ēdiens. Toties katru rītu mums brokastīs ir pilngraudu auzu pārslu biezputra ar dažnedažādām saldētām ogām – to uz šķīvja pat ir vairāk nekā putra. Vasarā saldējam upenes, jāņogas, zemenes, avenes, mellenes.
  • Ēdienkartē daudz iekļauju sakņaugus un kāpostveidīgos – kāpostus, brokoļus, ziedkāpostus. No tiem sanāk gardi, sātīgi un veselīgi sautējumi!
  • Tā kā man ir arī cukura diabēts, jau daudzus gadus cukura vietā pie tējas un kafijas lieku cukura aizvietotāja tabletītes, ko var nopirkt aptiekā. Daži saka – ķīmija un kaitīgas, bet domāju, ka tam nevar ticēt. Es taču vēl esmu dzīva! Esmu iecienījusi aptiekās nopērkamo Canderel sarkanā bundžiņā, maksā – 6,91 eiro (300 tabletes).

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs