Ērģelniece Ilona Birģele: Esmu kā vāvere ritenī, mans vaļasprieks ir pabūt vienatnē, klusumā

Iedvesmas stāsts
Kaija Zemberga
2. decembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No privātā arhīva
Ērģelnieces ILONAS BIRĢELES ceļš pie klausītājiem sākās trīsdesmit gadu vecumā, pēc četru bērniņu piedzimšanas. Viņas karjera noslēpumainās un reizē pārdabiski spēcīgās ērģeļmūzikas pasaulē lai ir iedrošinājums citām mammām – nekas nav neiespējams!

Ar latgalietes saknēm

Ilona Birģele uzaugusi Varakļānos, mazpilsētā, kas atrodas netālu no vēsturiskās Vidzemes un Latgales robežas. «Lielākā daļa ērģelnieku nāk no Latgales, kur spēcīgas kristīgās ticības saknes,» saka māksliniece. «Mana tēva dzimtās mājas ir Nautrēnu pagasta Rogovkā, mamma dzīvoja turpat netālu Ilzeskalnā.

Vecāki iepazinās Nautrēnu vidusskolā. Uzaugu pedagogu ģimenē. Mamma Varakļānu vidusskolā strādāja par latviešu valodas skolotāju, tēvs mācīja mūziku. Tētis bija aktīvs mūziķis un kultūras darbinieks – vadīja korus un pūtēju orķestri, es dziedāju viņa vadītajā ansamblī. Vectēvs no mammas puses spēlēja vijoli kāzās, ballēs, jubilejās. Mācījos Viļānu, vēlāk Varakļānu mūzikas skolā. Tēta ietekmē vēlējos kļūt par pianisti. Kad mācījos 5. klasē, Varakļānu kultūras namā koncertēja Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas koledžas ērģeļu nodaļas audzēkņi. Bija atvestas divu manuālu (klaviatūru – aut.) elektriskās ērģelītes, un topošie ērģelnieki uz skatuves sniedza koncertu.

Atceros, Iveta Apkalna spēlēja Vivaldi Ziemu. Pēc koncerta sapratu – es būšu ērģelniece!

Man nebija priekšzināšanu – Varakļānu baznīcas ērģeles tolaik bija sliktā stāvoklī, un es iestājos Rēzeknes mūzikas koledžā pianistu klasē. Ceturtajā kursā fakultatīvi sāku mācīties ērģeļspēli.

Manās mājās aizliedza runāt par Dievu, bet mani ļoti interesēja, kas notiek tajā baltajā namā ceļa malā. Vienpadsmit gadu vecumā pa kluso iegāju Varakļānu baznīcā un apstulbu: tur bija tik daudz skaistu lietu – spīgulīši, statuetes, sveces. Sāku interesēties, kam par godu šī karaļvalsts būvēta. Manā klasē mācījās meitene, kura regulāri apmeklēja dievkalpojumus. Viņa mani aizveda pie mūķenes Tekliņas, un es pie viņas apguvu ticības mācību.

Vienu dienu mammai teicu: «Es vēlos nokristīties.» Viņa bija pārsteigta, taču neiebilda.

Valstī bija sākušās pārmaiņas, un daudzi pievērsās baznīcai. Es nokristījos, gāju pie pirmās komūnijas, grēksūdzes. Sāku regulāri apmeklēt baznīcu, piedalījos procesijās, dziedāju baznīcas korī un ansamblī. Sešus gadus devos svētceļojumā uz Aglonu. Sākumā – no Varakļāniem, tad no Rēzeknes, un četrus gadus gāju no Rīgas.

Pirms satikos ar ērģelēm, mūzikas skolas ceturtajā klasē skolotāja man iedeva spēlēt Baha invencijas. Ērģelnieku repertuārā ir ļoti daudz Baha mūzikas, polifonisko un baroka laika skaņdarbu. Invencijas mani ļoti apbūra, es tām biju kā pielipusi. Es ļoti mīlēju mūziku, man tā padevās, bet kā mazam bērnam pietrūka spēka nopietni strādāt. Būtu gribējies, lai kāds mani vairāk uzmana, motivē, iedrošina – tev sanāk, tev izdosies!

Tētis vēlējās, lai es kļūstu par mūziķi un mani atbalstīja, taču viņš ātri aizgāja, 49 gadu vecumā mira ar vēzi.

Man bija 17 gadi, mācījos Rēzeknes mūzikas koledžā, un tajā laikā man mūzikā bija uzplaukums. Tēva nāve ietekmēja manu tālāko izaugsmi. Tas bija grūts un vientulīgs periods. Tētis nepaguva mani atbalstīt līdz galam, bet tagad, es domāju, viņš lepotos ar mani. Man viņa joprojām pietrūkst…

Asara nobirst, arī atceroties vectētiņu, kurš spēlēja vijoli. Es viņu ļoti mīlēju, man, astoņgadīgam bērnam, tā bija liela traģēdija, kad viņš aizgāja. Nav taisnība, ka bērns vieglāk pārdzīvo, aizmirst tuvinieku nāvi. Pieaugušie ir aizņemti ar bēru organizēšanu, savām sāpēm un varbūt neapzinās, ka bērnam ir vajadzīgs stiprinošs vārds. Viņam ir grūti tikt galā ar zaudējumu, un tas var atbalsoties nākotnē.

Man dzīvē bijusi ļoti svarīga tuvu cilvēku ticība, atbalsts, reāla rīcība. Esmu ļoti pateicīga par atbalstu savai vecmammai, tēta mammai.

Stājos Mūzikas akadēmijā uz ērģeļniekiem un izkritu mūzikas vēstures eksāmenā. Neveiksmi ļoti pārdzīvoju, jo vēlējos savu dzīvi saistīt ar mūziku. Kad vecmamma Nadežda, kārtīga lauku sieva ar piecu klašu izglītību, uzzināja, ka esmu apraudājusies eksāmena dēļ, viņa savāca pēdējos 300 latus govs naudas, lai mazmeita var piepildīt sapni un mācīties Mūzikas akadēmijā maksas grupā.

Otrajā semestrī jau tiku budžetā un ar labām sekmēm pabeidzu augstskolu, pēc tam iestājos maģistrantūrā. Mana māsa ir filoloģe, viņa aizgāja mammas pēdās.»

Dieva sūtīta veiksme

«Ērģeļspēli apguvu pie ērģelnieces Ligitas Sneibes, kas ir mācījusies pie viena no pasaules izcilākajiem meistariem zviedru ērģelnieka Hansa Ūlas Ēriksona. Sapratu, ka, izvēloties mūzikas studijas, esmu īstajā vietā, bet atbalsta trūkums man, biklai meitenei no laukiem, mazliet traucēja attīstības ceļā.

Kad satiku cilvēku, kas man ir blakus, apprecējos, spars un gribasspēks pieauga.

Man mūzikas ceļš sākās pēc trīsdesmit – tad pa īstam sāku apgūt ērģeļspēli.

Mana otra pusīte ir Dieva sūtīta veiksme. Ar Spodri iepazināmies studentu kopmītnēs. Mācījos Mūzikas akadēmijā trešajā kursā, un mans topošais vīrs kādu laiku dzīvoja tajā ēkā. Paziņa, ar kuru dziedāju kopā korī Mūza, nāca ciemos pie darba kolēģa un aicināja mani līdzi. Domāju – kā es iešu ciemos pie svešiem puišiem?! Taču viņa mani pierunāja, un tur mani ieraudzīja Spodris.

Pirms nākšanas uz šo sarunu es vīram jautāju: «Vai tu manī iemīlējies uzreiz?» Viņš atbildēja: «Tu ienāci tik pārliecināta, skaista, biji citāda nekā citas… Es nevaru aprakstīt sajūtas, kas mani pārņēma, bet tas bija kā degt!»

Spodris bija pieklājīgs, patiess, sirsnīgs, viņā nebija koķetēšanas, uzstājības, bravūrības, un tas mani uzrunāja. Sākumā viņš zvanīja reizi nedēļā, tad mēs satikāmies, bet nākamā tikšanās bija tikai pēc nedēļas, tad vēl pēc nedēļas.

Emociju vilnis manī nebija tik straujš kā viņam, manī nebija tās uguns, kas dega viņā, tieši otrādi – esot kopā ar viņu, manī iestājās miers.

Mani fascinēja šis miers, un es sapratu, ka viņš ir tas cilvēks, ar kuru es vēlos būt kopā. Draudzējāmies divus gadus, un es viņā iemīlējos pēc kāzām. Spodris ir finansists ar mākslinieka dvēseli. Viņš mācās fotografēt un šobrīd to vien dara, kā fotografē, īpaši mani (smejas). Bērnībā sapņoju, ka mans vīrs būs mūziķis un abi koncertējot apceļosim pasauli, taču tagad saprotu – viņš ir mana īstā izvēle. Spodris ir atvērts, patiess, sirsnīgs, es varu uz viņu paļauties. Viņš mani atbalsta, redz, ka mūzika mani aizrauj un dara laimīgu.

Kad precējāmies, man bija 25, viņam – 32 gadi. Mums bija skaista laulību ceremonija Svētā Jēkaba katedrālē, tajā dziedāja manas draudzenes. Pēc gada piedzima meita Elizabete, un pēc tam rindiņā trīs dēli – Marks Dāvids, Pāvils un Lūkass Jānis. Partnerattiecības veidojas laulības dzīvē – mēs abi mācāmies, augam, pieslīpējamies, taču, kad trijiem bērniem vienlaikus jāmaina pamperi, nav laika domāt par savstarpējām attiecībām.

Kamēr bērni mazi, bija daudz grūtību, pārdzīvojumu, reizēm māca izmisums, jo mums nebija atbalsta, pašiem vajadzēja tikt ar visu galā. Man nebija nekādas pieredzes bērnu kopšanā.

Pirmais mazulis, ko turēju rokās, bija mana meita Elizabete, un es vienlaikus mācījos būt sieva un mamma.

Mums ģimenē lielu lomu spēlē paļāvība uz Dievu, Viņš ir vadošais spēks, un es zināju, ka viss būs labi. Bija grūti, bet bērni ir mana lielākā dāvana un mans zelts. Pēc koncerta mani mājās sagaida pieci cilvēki, kas krīt un ceļas par mani.

Kā katrā ģimenē, arī mūsējā ir strīdi, nesaprašanās. Katrs bērns ir personība un grib sevi parādīt, pierādīt gan savā starpā, gan vecākiem, taču mēs cits citu atbalstām, esam godīgi cits pret citu. Ja esam dusmīgi, pasakām, par ko, ja esam mīļi, samīļojamies, sakām cits citam – es tevi mīlu. Ar trim bērniem tiku galā pati, un, kad pieteicās ceturtais, biju gatava rūpēties arī par visiem četriem, taču gudra sieviete, kas ienāca manā dzīvē un palīdzēja daudz ko saprast, teica, ka man ir vajadzīga palīdze. Viņa redzēja, ka mūzika man ir ļoti svarīga, tā ir mana dzīve, mana lielā mīlestība un man ir jāatsāk spēlēt. Sarunāju auklīti, kuras galvenais pienākums bija palīdzēt sagatavot ēst un pieskatīt bērnus.

Tas ir liels stress, ja baro bērnu ar krūti, bet tev ir jādomā, ko tajā brīdī otrā istabā dara pusotra un divarpus gadu vecāki dēli.

Es biju iegādājusies digitālās divu klaviatūru ērģeles, bet tās stāvēja iepakojumā, jo mūziku biju nolikusi pie malas. Kad piedzima ceturtais bērns, sasparojos un atsāku vingrināties. Mazākajam bija gads, kad spēlēju savu pirmo koncertu Rīgas Doma baznīcā. Paralēli bērnu audzināšanai mācījos Mūzikas akadēmijā maģistrantūrā pie profesora Tālivalža Dekšņa.

Tagad bērni ir paaugušies, jaunākajam dēlam jau ir deviņi gadi. Viņi visi ir ļoti apdāvināti – Marks Dāvids spēlē basketbolu, bet pārējie trīs mācās Jāzepa Mediņa mūzikas skolā. Pāvils spēlē vijoli, Elizabete mācās kora klasē, bet Lūkass Jānis dzied zēnu korī. Viņiem ir jāspēlē arī klavieres, un vingrinoties mājās ir tāda kakofonija! (Smejas.) Dzīvojam Rīgas centrā, un bieži vien mums dzīvoklī iet ņigu ņegu. Kaimiņi nesūdzas. Vai nu ir ļoti iecietīgi, vai nedzird cauri biezajai sienai.

Neuzskatu, ka maniem bērniem ir jākļūst par pasaulslaveniem mūziķiem vai par pasaules līmeņa sportistu, katram ir jāiet savs ceļš.

Bērni ir diezgan patstāvīgi, bet es pieturu rociņu, esmu blakus šajā ceļā. Kad braucu uz koncertiem, meistarklasēm, vīrs uzņemas atbildību par bērniem, darbojas ar viņiem. Pārnākot mājās no darba, es pārslēdzos no mūzikas un kalpoju ģimenei – palīdzu bērniem mācībās, pēc tam izlemjam, ko katrs nākamajā dienā vilks mugurā.

Saimnieciskās rūpes uzņēmies vīrs – viņš fantastiski gatavo, izmēģina jaunas ēdienu receptes, mazgā grīdas. Lai izaudzinātu bērnus, ir ļoti daudz jāstrādā ar sevi, vajadzīga rūpīga plānošana, iekšējais menedžments. Es zinu, cikos bērni nāk no skolas, ko kurš kurā brīdī dara. Šodien Pāvils devās uz starptautisko kameransambļu konkursu Kauņā, un vakar mēs gatavojāmies šim braucienam.

Aizvakar jaunākajam – Lūkasam Jānim – bija ieskaite klavierspēlē. Iepriekšējā vakarā mēs klausījāmies, kā puika spēlē, veicām pēdējos pielabojumus. Rīts man bija brīvāks, un es viņu pucēju un vedu uz ieskaiti. Pēc ieskaites mēs pasēdējām kafejnīcā. Ja stunda ir brīva, sēžos pie ērģelēm un spēlēju. Kad uzstājos Latvijā, ģimene brauc līdzi uz koncertiem. Agrāk, kamēr reģistrēju skaņdarbus, bērni skraidīja ap baznīcu, vīrs ar viņiem gāja uz spēļu laukumu. Šovasar man bija brīnišķīgs piedzīvojums – koncertā Roņu salā, kur uzstājāmies kopā ar operdziedātāju Kristīni Gailīti, vijoli spēlēja dēls Pāvils.

Esmu kā vāvere ritenī, un šobrīd mans vaļasprieks ir pabūt vienatnē, klusumā.

Tagad laika ir mazāk, bet agrāk gāju uz Vissvētākā Sakramenta adorācijas kapelu Svētā Jēkaba katedrālē. Tā ir neliela telpa, kur klusumā var pabūt Dieva klātbūtnē. Man ļoti patīk lasīt grāmatas, bērnībā daudz lasīju, un meita tagad ir pārņēmusi lasītprieku, piedalās apgāda Zvaigzne ABC rīkotajos lasītāju konkursos.

Vai atliek laika pabūt divatā ar vīru? Kad bērni bija mazi, pat radi nelabprāt viņus pieskatīja. Varbūt par vienu, diviem parūpētos, bet ne par četriem! Tagad ir vieglāk piesaistīt cilvēku, un mēs ar vīru varam atļauties kaut kur izrauties divatā. Pagājušā gada martā bērnus aizvedām uz Varakļāniem pie manas mammas un atpūtāmies Tenerifē.

Bērniem paaugoties, attiecībās esam atguvuši otro elpu. Skaidrs, ka mums ir konflikti, mēs strīdamies, apvainojamies viens uz otru, bet svarīgi saprast, kāpēc tā notiek, kas notiek šajā mirklī. Četrpadsmit gadus esam laulībā un joprojām strādājam, turpinām augt, visu laiku ejam uz priekšu. Tas nav viegli, tas ir dziļi personisks process, ko mēs izejam kopā.

Mēs veidojam ģimeni no jauna, necenšamies sekot vecāku vai citu ģimeņu piemēram.

Galvenais ir būt godīgiem citam pret citu un, lai cik sāpīgi kādā brīdī būtu, piedot, būt pacietīgiem, nebaidīties izrādīt mīlestību. Liels gandarījums, kad bērns iesēžas klēpī, mēs samīļojamies un pasakām viens otram – es tevi mīlu.»

Latvija – ērģeļu zeme

Ērģelnieces un mammas Ilonas Birģeles piemērs var iedrošināt citas māmiņas neatteikties no jaunības sapņa ģimenes rūpju dēļ. «Mana profesionālā izaugsme sākās pēc trīsdesmit gadu vecuma. Bērnība, pusaudzes gadi, bakalaura studijas bija nesapratnes laiks – es zināju, ka gribu kaut ko sasniegt mūzikā, bet nezināju – kā to izdarīt?

Tikai tad, kad man bija ģimene, bērni, es sāku domāt, risināt, strādāt, un pavērās tik daudz iespēju, ka tagad tam ritenim netieku līdz.

Man ir daudz piedāvājumu, un pat nākas atteikt vilinošus koncertus, jo gads ir saplānots uz priekšu. Kad atgriezos mūzikā, man bija svarīgi atgūt tehnisko varēšanu. Mūziķim visu laiku ir jābūt formā, jāmācās. Man bija ģimene, un es nevarēju studēt ērģeļspēli ārzemēs, taču turpināju mācīties vasaras ērģeļu akadēmijās pie pasaules izcilākajiem pedagogiem un koncertējošiem ērģelniekiem. Meistarklasēs ērģelnieki ne tikai mācās no pasaules līmeņa mūziķiem, bet arī paplašina redzesloku, apgūstot dažādus instrumentus. Katrs ērģeļbūvētājs šo instrumentu būvē citādāk, katrai firmai ir savas nianses. Latvijā ērģelnieku meka ir Rīgas Doma baznīca. Pasaules labākie ērģelnieki raujas te spēlēt.

Strādāju Rīgas 45. vidusskolā par klavierskolotāju un paralēli aktīvi koncertēju Latvijā un ārzemēs. Koncertēju kopā ar jauno talantīgo vijolnieci Paulu Šūmani, Operas solistiem Krišjāni Norveli, Kristīni Gailīti, Ingu Šļubovsku, Evitu Zālīti-Grosu, spēlēju ērģeles brīnišķīgā Ziemassvētku koncertā kopā ar soprānu Endiju Rezgali un flautisti Madaru Brišku.

Ir bijuši arī ļoti tāli koncertbraucieni, piemēram, uz Sibīrijas pilsētām Irkutsku, Krasnojarsku, Tomsku. Oktobrī es ar diriģenta Inta Teterovska vadīto kori Balsis koncertēju Permā. Šajā pilsētā ir fantastiska ērģeļu zāle ar izcilu akustiku. Koncertbraucienu uz Krasnojarsku apvienoju ar Rīgas 45. vidusskolas skolēnu viesošanos un koncertēšanu pa Sibīrijas bērnu takām. Vietējā gide mums stāstīja par Krasnojarsku un rādīja īpašu celtni – baznīcu, kas pilsētā kalpo kā filharmonija. Uz tās bija liels plakāts ar manu bildi. To ieraudzījuši, bērni izsaucās: «Re, kur skolotāja!»

Sibīrija ir ļoti skaista vieta ar atsaucīgiem, inteliģentiem, uzmanīgiem, pieklājīgiem cilvēkiem. Ciemojāmies pie Sibīrijas latviešiem, kas mūs fantastiski sagaidīja. Viņi runā latgaliskā izloksnē, jo nākuši no Latgales, un ir saglabājuši latviešu tradīcijas – gatavo latviešu ēdienus, svin Jāņus, svinīgos pasākumos velk tautastērpu. Tas ir ļoti aizkustinoši. Mēs iedraudzējāmies un sarakstāmies feisbukā

Ilonas Birģeles izlolotie vēsturisko ērģeļu svētki Latvija – ērģeļu zeme ieguvuši jaunu pievienoto vērtību: to ietvaros tiek vākti ziedojumi unikālu vēsturisko ērģeļu glābšanai. «Ideja rīkot vēsturisko ērģeļu svētkus man radās Latvijas simtgades svinību iespaidā. Kopā ar ērģelnieci Diānu Jaunzemi­-Gornoju rīkojām vairākus ērģeļmūzikas koncertus dievnamos, kuru ērģelēm ir vairāk nekā simts gadu. Piemēram, Ugāles ērģeles ir dzimušas 1701. gadā. Rīgas Doma ērģeļu mazā māsiņa ir Popes baznīcā, arī Alūksnes, Velēnas, Neretas dievnamos ir brīnišķīgi vēsturiskie instrumenti, taču mākslinieki tur koncertē reti.

Latvijā ir ap trīssimt vēsturisko ērģeļu, un tas ir daudz salīdzinājumā ar Krieviju, kur saglabājušies vien desmit vēsturiskie instrumenti.

Pirms vairākiem gadiem koncertēju Pēterburgā Svētā Staņislava baznīcā. Spēlēju modernas digitālās ērģeles un koncerta organizatoriem jautāju: «Vai jūs zināt, kur atrodas jūsu vēsturiskās ērģeles?» – «Nē,» viņi raustīja plecus, «droši vien izmestas.» – «Tās atrodas Latvijā, Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē,» paskaidroju. Tagad ērģeles pārvestas uz Ludzas baznīcu, kur tiek restaurētas un uzstādītas. Nākamvasar gaidāma to atkalatklāšana.

Pērn mēs ar Diānu turpinājām projektu, un visi ienākumi no koncertiem tika novirzīti Liepājas Svētās Annas baznīcas ērģeļu atjaunošanai. Dievnamā ir četru manuāļu ērģeles, kuras radījusi Vācijā slavena ērģeļu būvniecības firma Volker. Arī šīs ērģeles var uzskatīt par Rīgas Doma baznīcas ērģeļu jaunāko māsu. Tām ir īpašs tālskanis – no ērģelēm pa griestiem skaņa tiek aizvadīta līdz altārim, virs tā ir lūka, un vienas taustiņu rindas skanējums skan virs altāra.

Baltijā ir tikai divi šādi instrumenti – otras ērģeles ir Slokas dievnamā.

Liepājas Svētās Annas baznīcas ērģeles uzstādītas ar komponista Alfrēda Kalniņa aizgādību, un viņš uz tām spēlēja vēsturiskā instrumenta atklāšanas koncertā. Savā laikā baznīcā notika četri pieci ērģeļmūzikas koncerti mēnesī, bet nu tām ir vajadzīga steidzama palīdzība. Mēs nevaram savākt naudu šo ērģeļu restaurācijai, taču mēs varam pievērst sabiedrības uzmanību, jo vēl var pagūt tās glābt. Pērn oktobrī vērienīgā koncertā Doma baznīcā piedalījās 29 Latvijas ērģelnieki, un maratonkoncerta laikā trīs stundu garumā tika savākti līdzekļi ērģeļu ekspertīzei un izpētei. Vezums ir iekustināts, un ceram, ka valsts un pašvaldība palīdzēs glābt kultūrvēsturisko instrumentu.»

Ilonai Birģelei pūrā ir daudz skaistu stāstu par Latvijas ērģelēm, ko viņa apkopojusi, vadot ekskursijas par Latviju – ērģeļzemi. Visi braucieni jau ir izpirkti. «Pirms sešiem gadiem vēsturnieks un gids Roberts Ķipurs mani uzaicināja piedalīties tūrisma firmas Impro organizētajos tūrisma braucienos uz Latvijas dievnamiem. Cilvēkus saista ne tikai baznīcas arhitektūra, gleznas, altāris, viņi vēlas pabūt klusumā, mierā, paklausīties ērģeļspēli. Baznīcās es pastāstu par instrumentu, tā specifiku un divdesmit minūtes spēlēju ērģeles.»

Ar Dieva pieskārienu

Kur ērģelniece smeļas degsmi, enerģiju, iekšējos resursus? «Ja tev blakus ir īstais cilvēks, tu dari to, kas tev patīk un kur ir tava sirds, izdegt grūti,» māksliniece ar stingru pārliecību saka.

«Man nav laika domāt par nogurumu, izdegšanas sindromu, veģetatīvo distoniju.»

«Ļoti svarīgs ir darbs ar sevi. Tas nozīmē analizēt savu rīcību – vai rīkojies pareizi vai ne, kāpēc šajā mirklī jūties slikti, kas ir tas ārējais vai iekšējais faktors, kurš tevi satrauc un liek domāt par to, kas tevi šajā mirklī neapmierina, kāpēc neesi laimīgs. Ja jūties slikti, neesi pārliecināts par sevi, savu vietu dzīvē, svarīgi mēģināt kaut ko mainīt. Bieži vien cilvēki gaida, ka kāds izdarīs viņu vietā, vai nevēlas neko mainīt, jo tas bieži vien ir diezgan sāpīgs process.

Mēs visa ģimene apmeklējam dievkalpojumu Svētā Franciska baznīcā. Bērni piedalās procesijās, meita ir uzaicināta dziedāt baznīcas jauniešu korī. Lai kurā pasaules malā es būtu, cenšos svētdienā aiziet uz dievkalpojumu. Divreiz mēnesī spēlēju ērģeles dievkalpojumā Baltezera baznīcā.

Ērģelēm ir īpašs spēks, un pat visklusākajam reģistram ir pārdabisks skanējums. Dievs visu laiku ir klāt, un esmu pagodināta spēlēt Viņa namā, taču dievišķais spēks caur mūziku atklājas ikvienam mūziķim, ja viņš viss ir mūzikā, savu darbu dara no sirds. Šodien cilvēki ir izslāpuši pēc garīgā spēka un mīlestības, bet daudzi noslēgušies, aizvērti, apvainojušies uz Dievu, visu pasauli. Baznīca nav ienaidnieks, dievnamā var gūt mieru, spēku, stiprinājumu, atbalstu, rast atbildi uz ikvienu jautājumu. Dievs nav soģis, Dievs ir mīlestība. Pirms uzstāšanās lūdzu svētību, lai Augstākais spēks pagodinās caur mūziku, lai atver cilvēku sirdis. Mani dziļi aizkustina, ja pēc koncerta klausītājs pienāk klāt, pateicas un saka – es tagad ilgi domāšu…»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs