Elita Veidemane: Cilvēkiem ir ierasts sīki nodot

Tā bija neparasta saruna. Mēs sēdējām žurnālistes ELITAS VEIDEMANES mājas terasē, un visapkārt granda un zibeņoja. Varbūt tāpēc, ka pirms 30 gadiem, Baltijas ceļa laikā, Elita, tolaik laikraksta Atmoda galvenā redaktore un Tautas frontes aktīviste, arī bija ierauta pašā Atmodas revolūcijas epicentrā?
Intervija
Aiva Kanepone
Žurnāls IEVA
19. septembris

Drukāt

Saglabāt

Foto: Lauris Vīksne un no personiskā arhīva

Pieturzīmes

– Žurnāliste un publiciste.

– Dzimusi 1955. gada 9. decembrī.

– Laikraksta Neatkarīgā Rīta Avīze galvenā redaktora vietniece.

– Vadījusi laikrakstu Atmoda un pēc tam Atmoda Atpūtai, strādājusi izdevumos Melnā Pantera un Vakara Ziņas.

– Sarakstījusi grāmatas Vīrieši manā mūžā; Atmoda. Mani dārgumi; Raimonds Pauls: leģenda rudenī; Latvietis vējā; Zemdegas gruzd. Eduards Pāvuls; Prāts vai instinkts; Delzsgriezējs un dūja.

– Šķīrusies. Meita Linda.

– 16 gadu bijusi mūziķa Aivara Brīzes dzīvesbiedre.

– Septiņu kaķu un suņa Teodora īpašniece.

AIVA: Kāds bija tavs 1989. gada 23. augusts?

ELITA: Es nekur tālu nevarēju aizbraukt, jo man bija jābūt Atmodas redakcijā, tāpēc varēju tikai aiziet uz Rīgas centru. Centrā bija ārkārtīgi daudz cilvēku, visi priecīgi un pacilāti, rokās ziedi. Man rokās bija divas sarkanas rozes un viena balta. Kad gāju garām cilvēkiem, mani atpazina un sumināja. Pat neatceros, kad vēl dzīvē būtu piedzīvojusi tādu pacilātību! Bija taču tikai 1989. gads, mēs vēl bijām Padomju Savienībā. Viss vēl bija tik neskaidri un nedroši, viss kas varēja notikt. Mūs varēja arestēt, varēja izsūtīt, varēja nejauši nošaut. 1991. gada janvāra notikumi to pēc tam pierādīja. Bet neviens nedomāja par to, kas varētu būt slikts, domāja tikai par to, kas varētu būt labs, – bija solidaritāte, draudzīgums, prieks citam par citu. Un doma, ka cilvēki sastāsies roku rokā no Tallinas līdz pat Viļņai caur Rīgu, likās kaut kas neticams. Es to joprojām izjūtu tā, ka liekas – sirds izkāps pa muti ārā no pacilātības un laimes, kas bija pārņēmusi ļoti daudzus cilvēkus. Tu ej sarkanbaltsarkans visur – rokās, sirdī – un saproti, ka Latvija būs brīva!

Kā tev šķiet, ko iekustināja vai mainīja Baltijas ceļš?

Tas bija viens no ķēdes posmiem, kas iekustināja cilvēkus vairāk atvērties un nebūt latviski atturīgiem. Latvietis tomēr kautrējas skaļi paust savas emocijas. 23. augusts iedrošināja izpaust savas patiesās emocijas un brīvības vēlmi, tas bija arī spēka un varēšanas apliecinājums.

Kaut vai uz neilgu laiku, bet sadoties rokās! Un kā tas bija uz robežām – kad latvietis stāv un pasniedz roku igaunim! Milzīgs spēks! Daudzi pasaulē pēc tam saprata, ka mēs varam. Mēs paši sapratām, ka varam, – tas bija svarīgākais.

Kāds tev bija tas laiks, kāda bija tālaika Elita?

Tāda pati kā tagad. Gan toreiz biju paštaisna, gan tagad esmu paštaisna; gan toreiz bez šaubīšanās iesaistījos konfliktos, gan tagad iesaistos, ja man ir pārliecība par savu taisnību vai jāaizstāv vājākais. Patiesība ir jāpierāda un jāaizstāv. Citādi patiesību pavisam mierīgi var izsvītrot, to var likvidēt. Toreiz biju nacionāliste, tagad esmu nacionāliste. Var jautāt – bet kā es līdz tam nonācu? Es taču esmu padomjlaiku bērns.

Zinu, ka tev bija savi rēķini par 1949. gadu un represijām tavā ģimenē.

Protams. Bet to es neuzzināju uzreiz. Mana vecāmāte atgriezās no Sibīrijas 1956. gadā, kad es tikko biju piedzimusi. Viņa man neko nestāstīja. Tikai astoņdesmito gadu sākumā man ģimenē sāka stāstīt kaut ko no tā, kas īstenībā noticis. Jautāju par to mātei un tēvam un tikai tad sāku saprast, kas ir noticis un kā mums ir melots.

Astoņdesmito gadu vidū sāku nopietni par to interesēties, un manī sāka mosties pretestības gars un vēlme būt opozīcijā jelkādai varai. Tolaik atrados opozīcijā varai, tagad arī atrodos opozīcijā varai – nekas jau nav mainījies! (Smejas.)

Liekas, ka tu esi cilvēks, kura īstais laiks ir revolūcija.

Jā, ja vien jēdziens revolūcija nebūtu apgānīts ar boļševiku apvērsumu 1917. gadā.

Tomēr Atmoda arī bija revolūcija?

Tā bija revolūcija gaišajā ziņā. Cilvēkiem tika atvērtas acis, un viņi to vēlējās. Un revolūcija pirmām kārtām notika cilvēka apziņā, nevis formācijas maiņā. Daudzi tagad saka: mēs negaidījām, ka būs tā kā tagad! Bet mēs dzīvojam šajā laikā, un mums ir iespēja mainīt to, ko varam mainīt. Ir vēlēšanas, ir iespēja protestēt un izteikt savu viedokli.

Atmodas laiks bija skaists un prasīgs. Vai bija kaut kas, ko tev nācās ziedot?

Protams, ka es ziedoju. Es ziedoju ģimeni. Tas bija lielākais un svarīgākais, pārējais ir sīkumi. Jo es izšķīros no vīra. Meita palika pie manis, bet Linda to atceras kā laiku, kad manis nekad nebija mājās. Viņa, protams, pārdzīvoja, ka mammai svarīgāka ir revolūcija.

Jūs ar Juri bijāt nodzīvojuši kopā jau diezgan ilgu laiku?

Bijām nodzīvojuši 13 gadu. Meita brīnās, ka mēs tik ilgi varējām kopā nodzīvot, jo Jurim ir pilnīgi citāds raksturs nekā man, viņš ir introverts, uz iekšu un ģimeni vērsts. Ļoti foršs cilvēks. Bet es esmu pilnīgi otrāda! Esmu uz konfliktiem. Varu stāvēt tribīnē un teikt, ko domāju. Taču mūs saistīja mīlestība, vindsērfings, kalnu slēpošana – tādas lietas. Sākums jau bija skaists, cerības – lielas.

Protams, esmu vainīga, ka nepievērsu ģimenei uzmanību, bet tāds bija mans liktenis, un nevaru teikt, ka briesmīgi kaut ko nožēlotu.  Kādam tas bija jādara, un liktenis izvēlējās mani.

Un to nevarēja darīt ar pusrociņu vai pussirdi. Varēja tā, ka vai nu viss esi Atmodā, vai to nedari. Es izvēlējos visu.

Latvijas vēsturē pagājušajā gadsimtā ir divi ārkārtīgi svarīgi notikumi – valsts nodibināšana un Atmoda. Bez tās nebūtu arī atjaunotās valsts.

Tu turējies kā kapteinis uz grimstoša kuģa arī tad, kad laikraksts Atmoda sāka pazust no skatuves.

Laiks bija diezgan pabriesmīgs. Bet visam kaut kad jābeidzas. Atmoda beidzās, tāpat kā beidzās Tautas fronte. Uzskatu, ka Tautas fronte beidzās ar trešo kongresu, bet laikraksts Atmoda beidzās brīdī, kad pie Tautas frontes ruļļiem piekļuva Uldis Augstkalns. Valde mūs gribēja iznīcināt, jo bijām nepaklausīgi. Ko lai dara – tādi mēs bijām, un arī to es nenožēloju. Uz kādu laiku mēs vēl pārveidojāmies par Atmodu Atpūtai – un tad jau sākās citi laiki, cits bizness. Es varu būt idejiskā iedvesmotāja, cilvēks, kurš par kaut ko pārliecina un realizē patriotiskas un nacionālas idejas, bet es nezinu, ko nozīmē bizness.

Tad tu kā tāda nesadegusi Žanna d’Arka vairs nezināji, ko iesākt?

Tur jau tā lieta! Man vairs tur nebija vietas, bija iestājies nežēlīgs laiks, kur galveno lomu spēlēja nauda un privātas intereses. Formācijas mainās, revolūcijas beidzas. Tad es kādu gadu nestrādāju.

Cepu šašlikus Jomas ielā. Krodziņā pie kāda drauga. Arī to laiku es nenožēloju – tad varēja saprast, kas ir tavs draugs un kas nav.

Naudas nebija, darba nebija. Pēc tam mani uzaicināja strādāt žurnālā Melnā Pantera, tad sāku rakstīt Vakara Ziņām un tad nonācu Neatkarīgajā Rīta Avīzē. Paldies Dievam, tur mani neviens nemāca, kā man ir jādomā un kas man jāraksta! Ja man kāds tā norādītu, es tūlīt meklētu citu darbu.

Un tad ir tā, kā par tevi rakstīja Sandra Kalniete, – var nepatikt tavs kategoriskums, bet tava kaislība ir cieņas vērta.

Jā, esmu kategoriska, iekrītu konfliktos, ja jūtu, ka jāaizstāv savs viedoklis. Mani tikko tviterī nosauca par negantu. Bet tāda esmu bijusi vienmēr! Uzskatu, ka negantība nav nekas ļauns, vienkārši tā ir mana rakstura īpašība, ka nespēju paciest izlikšanos, melus, liekulību. Labestīga un mīļa es varu būt pret dzīvniekiem un cilvēkiem, kuri paši sevi nespēj aizstāvēt, – veci cilvēki, mazi bērni.

Radies iespaids, ka tu reizēm diezgan nesaudzīgi mēdz uzšķērst arī sevi pašu.

Ja par citiem atklāti runāju, ko domāju, tad kāpēc lai es par sevi tā nerunātu? Daļa no manis ir arī manās grāmatās. Pirmā grāmata bija sentimentālais sieviešu romāniņš Vīrieši manā mūžā, par kuru esmu daudz bakstīta. Un baksta jau tie, kas nav lasījuši. Nu paskatieties spogulī – kas tik katram dzīvē nav noticis! Un, ja tas ir noticis, tad par to drīkst runāt.

Beidzamā ar manu vārdu iznākusi grāmata par Aivaru Brīzi – Dzelzsgriezējs un dūja. Un atkal tie, kas nav lasījuši, saka: kāda tu dūja? Bet tas jau nav par mani! Esmu ļoti tālu no dūjas, drīzāk esmu kaut kāds ūpis vai knābājoša sudrabkaija. Dūja ir dvēsele. Aiz tā Dzelzsgriezēja ārējā skarbuma taču ir dvēsele! Nu parunājiet ar savu dvēseli kādreiz un nebakstiet citus!

Uzšķēržot sevi, es iedrošinu parunāt pašiem ar sevi. Varbūt ar nākamo grāmatu būs līdzīgi.

Par ko tu raksti?

Esmu gandrīz pabeigusi vēl vienu grāmatu par Raimondu Paulu un Jāni Peteru – tajā es gribēju atklāt viņu sadarbību un absolūto saikni. Viņi abi ir pērļu zvejnieki, abi zvejo pērles un tās atdod mums.

Dzelzsgriezējs un dūja… Ir pagājuši seši gadi kopš Aivara Brīzes aiziešanas. Vai tev ar šo grāmatu izdevās to norakstīt no dvēseles, noraudāt nost?

Tas nav iespējams. Kad Aivars aizgāja, kāda paziņa teica: paies pieci gadi, gan jau viss aizmirsīsies! Pagājuši jau seši, bet man tas liekas kā vakar. Soli pa solim atceros savu braucienu uz Poliju, kad domāju, ka viņš vēl ir dzīvs, un tikai no rīta uzzināju, ka jau desmit stundu Aivara nav. Nekad nespēšu atkāpties no šīm sajūtām. Man ir teikuši: nu palaid vaļā! Ko tas nozīmē? Vai es pēkšņi izdzēsīšu kādu posmu no smadzenēm?

Protams, es dzīvoju tālāk. Bet ar šo piemiņu.

Laiks tiešām nedziedē?

Laiks aizvelk brūces, bet rēta paliek. Rēta kā sāpīgs dārgakmens, kas tevī smeldz un mirdz, un tu ieraugi jaunas šķautnes. Un domā: re, kā es varēju rīkoties mazliet citādi, un kaut kas būtu noticis citādi. Katram solim ir divas liktenīgas iespējas – vai nu tu iesi pa labi, vai pa kreisi.

Tu domā par to, ka varēji paiet Aivaram garām?

Bez šaubām! Es varēju neaizbraukt uz Mežotnes pili, kur notika Žaklīnas horoskopu balle. Mana mašīna kārtējo reizi bija remontā, un palūdzu draudzenes vīru, lai mani aizved. Tur satiku Aivaru, kuru pirms pāris mēnešiem biju intervējusi Panterai. Un no tā brīža mēs vairs nešķīrāmies.

Tas bija pilnīgi liktenīgi. Es kādreiz neticēju – kā tā var būt, ka cilvēki satiekas un vairs nešķiras? Nu izdomājumi! Bet mēs tajā brīdī tā savilkāmies kopā… Atpakaļceļā viņš iekāpa mūsu mašīnā. Mana draudzene gan bija mazliet dusmīga – viņš pat vīna pudeli nevarot pats nopirkt! Drīz pēc tam Aivaram bija vārda diena, un mēs braucām uz Lapmežciemu pie Aivara drauga. Man bija sajūta, ka pazīstu viņu visu savu iepriekšējo mūžu. Protams, arī agrāk zināju, ka ir tāds Aivars Brīze, un man patika viņa mūzika. Bet, lai man ienāktu prātā, ka starp mums kaut kas varētu notikt? Nu nekad!

Viņš mani ļoti saprata, un es sapratu viņu. Viņš bija kā liels bērns – tāds vientiesīgi labticīgs. Viņš domāja, ka visi cilvēki ir godīgi.

Es vienmēr esmu bijusi skeptiska, teicu: nu kā tu tā vari domāt! Protams, ka mūsu 16 gadu kopdzīves laikā viņš tika gan nodots, gan apmelots. Bet tik un tā saglabāja savu bērnišķīgo labticību.

Iedomājoties jūsu abu jaudu, gan jau brīžiem šķīda dzirksteles…

Un kā vēl! Šķīda tā kā tagad mums te apkārt zibens. Jo es esmu cilvēks, kas stāv uz zemes, bet Aivars ir mākslinieks visās savās izpausmēs. Un viņš nezina, piemēram, no kurienes rodas nauda. Tā vienkārši nokrīt no gaisa! Es saku: nē, nauda nokrīt no gaisa mērķtiecīgi, nevis nejauši. Mums sākumā bija ļoti švaki ar naudu. Biju sākusi strādāt žurnālā Melnā Pantera, bet aldziņa bija tāda, kāda bija. Tad Aivars izdomāja, ka viņam arī jāpelna, un sāka spēlēt krodziņā Majoros. Pēc tam Raimonds Pauls mums uzdāvināja aparatūru, Aivars nopirka sev ļoti labu divpadsmitstīgu ģitāru, kas man vēl tagad pie sienas, un mēs sākām muzicēt – krodziņos, mazos koncertiņos.

Mēs strīdējāmies galvenokārt par naudu.

Un alkohols? Nav noslēpums, kā tālaika rokmūziķi ar to cīnījās.

Jā, tas arī, protams! Bija ļoti grūti. Viņš bija pieradis dzert nepārtraukti – tāpat kā viņi visi to darīja. Sākumā domāju – varbūt pāries. Bet nevar pāriet tas, kas nevar pāriet! Pāries pērkons, bet dzeršana, kas ilgusi gadu gadiem, nevar pāriet tāpat vien. Tad es ierosināju ārstēties. Viņš sākumā bija baigi apvainojies: es taču neesmu nekāds alkoholiķis! Teicu: «Nē, tu esi. Pilnīgi nopietni. Un nav tā, ka es par tevi tagad ņirgājos. Es gribu, lai tu ārstētos! Lai tu tiec no tā vaļā.» Tad bija kādas trīs ļoti nopietnas ārstēšanās kūres. Divas bija pat Ģintermuižā Jelgavā. Bija Minesotas programma, bija tāda dziedniece Vija. Pat nezinu, kas viņu vairāk ietekmēja – Minesota vai tā dziedniece –, bet nedzeršanas periodi kļuva arvien garāki, un beigās viņš pat nedzēra kādu pusotru gadu. Domāju – paldies Dievam, iet uz labo pusi! Bet bija ārkārtīgi grūti.

Atceros to pazemojumu, kad viņš nedzer, nedzer, nedzer – un pēkšņi atkal!

Man pat nevajadzēja veikt alkohola testu, lai redzētu, ka viņš ir iedzēris. Ārprāts, viņš atkal mani piemānījis! Kārtējo reizi kritu histērijā, viņš jutās vainīgs, tad atkal ārstēšanās, atkal viss ritenis no sākuma.

Un beigās viņš devās savā pēdējā braucienā uz Austriju – mācīties par slēpošanas instruktoru. Viņš aizbrauca slims un saaukstējies, tur atkal iedzēra, organisms bija novājināts, un piemetās liktenīgā vīrusu pneimonija.

Tu esi kādreiz domājusi tā lielos mērogos – kāpēc tas notika, kāpēc Aivaram tik agri bija jāaiziet?

Mans vienīgais variants ir, ka viņš bija ļoti noguris, cīnoties pats ar sevi. Cīnīšanās ar alkoholismu nav tikai fiziska, tā lielākoties ir garīga. Kad viņš kādu gadu nedzēra, viss bija labi, bet, kad atkal uznāca, tad viņš bija morāli salūzis, iztukšojies un noguris no tā, ka viņam visu laiku jācīnās ar sevi.

Labi, es zinu divus cilvēkus, kas nomira no tādas pašas vīrusu pneimonijas, arī divu dienu laikā. Tas bija briesmīgi. Kā tā var būt – mūsu laikos! Tas taču nav nekāds mēris, tā ir vīrusu pneimonija. Man pēc tam ārsti Polijā skaidroja un rādīja Aivara rentgenuzņēmumus – plaušas pilnīgi sadegušas, to vienkārši nav.

Aivars pēdējo dziesmu ierakstīja Somijā kopā ar Fēliksu Ķiģeli, un to sauca Pasaule deg! Tā bija aktuāla toreiz – kad Aivars aizgāja, viņš sadega – un ir aktuāla tagad. Pasaule arī tagad deg, vārda tiešā nozīmē!

Tu runāji par Aivaru un brīžiem lietoji tagadnes formu. Ir sajūta, ka viņš joprojām stāv tev blakus?

Tā ir. Un es ar viņu sarunājos. Var uzskatīt, ka man aizbraucis jumts. Man ir divas iespējas – vai nu sarunāties ar saviem septiņiem kaķiem un suni, vai ar Aivaru. Viņš bija cilvēks, kas man bija ārkārtīgi tuvs, mana absolūti otrā puse – ar visām savām negācijām un visiem vājumiem. Un es esmu viena – lai arī man ir draugi, ar kuriem es tiekos, un mājās septiņi kaķi un suns –, bet man taču ar kādu mājās vajag sarunāties! Un es sarunāšos ar Aivaru! Strādāju vēlu vakaros un tad arī runāju ar Aivaru. Atceros, pirms brauciena uz to nelaimīgo slēpošanu Austrijā viņš apsēdās manā darbistabā uz gultas un teica: zini, Elita, man baigi negribas braukt prom. Es teicu: nu nebrauc! Visi viņu mēģināja atrunāt. Jo nebija nekādas jēgas braukt uz turieni mācīties kaut kādu instruktora profesiju. Un tagad es arī saku: nu apsēdies uz dīvāna, parunāsim! Tā es ar viņu runāju. Visbiežāk viņš man neatbild, bet tas ir normāli. Vai tad vīrieši daudz runā? Sievietes ir pļāpas.

Mēs daudz runājām par pagātni – bet šodien? Tu raksti grāmatu, bet vai ir vēl kaut kas, par ko sapņo?

Vēl kādu grāmatu uzrakstīt. Neko citu jau neprotu. Labi, protu kopt dārzu. Ja agrāk kāds būtu pateicis, ka stādīšu puķes un ravēšu dārzu, es neticētu.

Un, jā, es gribu, lai man blakus ir stiprs plecs. Jebkurš cilvēks ir vājš. Un tas, ka viņš izliekas stiprs, ir maska, kas pasargā no nelabvēļu un tukšas ziņkāres skatieniem. Es cilvēkus turu metra attālumā no sevis – nenāciet man klāt! Man tā ir bijis vienmēr.

Un vairāk neticu nekā ticu labajiem nodomiem. Jo cilvēkam ir ierasts sīki nodot. Bet tas dara pat gaužāk nekā tās lielās nodevības.

Ja ir liela nodevība, tu cilvēku izsvītro no savas dzīves. Bet par sīkumiem – nu kā tu izsvītrosi! Mazlietiņ, drusciņ nodeva. Varbūt labosies. Bet tad nodod atkal par sīkumiņu, tad atkal. Dzīve jau sastāv no sīkumiem. Sātans pamanāms sīkumos.

Bet Dievs taču arī?

Jā, un tad ir jāizvēlas.

Un tā tu te sēdi negaisa epicentrā un izvēlies?

Man ļoti patīk negaiss. Patīk viņa kaislība, uzstājība un drosme, viņa lepnums.

Atceros, kā pirmoreiz redzēju virpuļviesuli. Mēs sēdējām pie Augulienas ezera, Aivars vēl bija dzīvs. Bija forša draugu kompānija, uzcelta lielā telts, galds ar nojumi, biju uztaisījusi rasolu. Nāca melns mākonis – labi, lai nāk! Bet tad sākās virpuļviesulis. Tas nāca kā piltuve pār ezeru. Rihards Pīks sēdēja pie galda zem nojumes un dziedāja Pūt, vējiņi! Un tad tas vējiņš sāka pūst. Iznācu ar lielo rasola bļodu, likšu uz galda, un tas viesulis nāca ar tādu brāzmu – izrāva man no rokām bļodu, rasols bija dīķī ar visu bļodu, nojume noslaucīta, galds notīrīts –, bet Rihards joprojām sēdēja un dziedāja Pūt, vējiņi! Un pārgāja – redzam, ka piltuvīte jau aiziet tālumā. Un tad tu saproti, kāds tu esi puteklis ar visu savu rasola bļodu un visu savu dziedāšanu. Sēdi un gaidi – vai nu tevi aiznesīs, vai neaiznesīs? Bet tas bija vareni!

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs