Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Dzīve pašā pīķī
«Man gribas sajūtu, ka esi kaut ko izdarījis un spēj labi pelnīt, lai bērnam visa pietiek,» Alise atbild, kad pajautāju viņai par bērniem un ģimeni. «Gan no sportiskā, gan no karjeras griezuma, bērnus vienmēr biju pabīdījusi kaut kur tālāk nākotnē. Vienmēr bija citas prioritātes. Tagad, kad ir trīsdesmit gadu, jūtu, ka šobrīd ļoti realizējos un šis ir mans pīķa moments, bet jāsāk skatīties arī bērnu virzienā.
Pieļauju, ka tad, kad izveidosies ģimene, arī sabalansēšu to ar karjeru. Tomēr šobrīd ir sajūta, ka jūtos ļoti, ļoti labi.
Beidzot zinu, kas es esmu. Es jūtos kā vērtība un veiksmīgi sevi realizēju profesionālajā ziņā. Piemēram, pirms pieciem gadiem es vispār sevi nenovērtēju. Un tāpēc citi nenovērtēja mani. Ir joks, ka sievietes ap trīsdesmit ir visbīstamākās – viņas joprojām ir skaistas, bet kļuvušas arī sasodīti gudras. Mamma man saka, ka sieviete nedrīkst būt pārāk stipra, jo vīriešiem jau ir bail…
Šobrīd man nav attiecību. Reiz biju saderinājusies, un viss bija iespējams, bet tolaik man prioritātes bija pavisam citas. Īstais cilvēks nāca nepareizā laikā – bija tāda sajūta. Viss bija labi, bet galvā bija velniņš, kurš jautāja, vai tiešām tas jādara tagad. Vai es tam tiešām esmu gatava, jo nākamais loģiskais solis būtu bērni. Mums nebija problēmu attiecībās, bet tolaik es vēl nebiju psiholoģiski tam nobriedusi.
Es nebija gatava tam, kas notiek, tāpēc pieņēmu lēmumu, kuru tolaik otram cilvēkam nemācēju pareizi pasniegt. Viņš tā arī nav dzirdējis šos manus vārdus, ka tas nebija mūsu attiecību dēļ. Tas bija smagi, bet bija sajūta, ka tagad to nevaru… Tomēr ticu, ka tā vajadzēja notikt, citādi nebūtu tur, kur esmu tagad. Būtu citādi… Varbūt, protams, ne sliktāk.» Tā mēs aizrunājamies gan par vīriešiem, gan skaistām sievietēm, kuras nemana savu skaistumu.
«Tikai sākot strādāt ar sievietēm, es atklāju, ka sievietes tik ļoti sevi nemīl. Es zināju, ka tas tā ir, bet nezināju, ka tik ļoti.»
«Vienmēr iedziļinos cilvēku privātajā dzīvē un pajautāju par attiecībām un ģimenes stāvokli, jo bieži vien tieši tur slēpjas iemesls, kāpēc mainās ķermeņa svars. Izeju cauri cilvēka dzīves griezumam, jo tur kaut kur slēpjas galvenā problēma. Man tas bija liels iekšējs pārdzīvojums, saprotot, cik ļoti sievietes sevi nemīl un nenovērtē. Ne velti mūsdienās aktuālas kļūst sieviešu nometnes, jo stāsti mums visām ir līdzīgi. Man pašai gribas atvērt kādu skolu vai uzsākt projektu, kur sieviete tiek apčubināta tik daudzos virzienos, ka iznāk ārā ar staltu muguru un pārliecību, ka viņa ir laba un pašpietiekama.»
