Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Auniņš paliek laukumā
«Hokejā esmu kreisās puses uzbrucēja, lai gan uzbrucēji parasti ir salīdzinoši īsi. Es drīzāk izskatos pēc laba aizsarga. Laukumā tu esi tāds, kāds nekad neesi dzīvē. Šeit parādās mans auna raksturs. Te ir rupjāki paņēmieni un bortiņi. Tas viss ir manī iekšā, un no tā nekad nebaidījos. Gāju ar gaļu, lai dabūtu ripu vārtos. Šeit es sevi iepazinu no citas prizmas. Tieši laukumā es atstāju savu auniņu un ikdienā biju daudz mīļāka un jaukāka.
Šobrīd man ir trauma, un kādus divus gadus jau neesmu spēlējusi.
Hokejs ir sprints ar 30–40 kilogramu smagām bruņām mugurā.
Tas ir riktīgs spēka sports. Jūtu, ka pietrūkst hokeja. Manī iekšā kaut kas deg, un pietrūkst vietas, kur to atstāt. Eju daudz staigāt pie dabas, pārdomāju un cilāju emocijas, bet jūtu, ka man prasās izsist to, kas krājas iekšā. Ticu, ka tas, ko neizlaižu ārā, pēcāk atspoguļojas veselībā. Kad varēju to visu izlikt uz āru, arī veselība bija labāka.»
Pati nodarbojos ar boksu, un ar Alisi nosmejam: redz, ko dara jaunās un garās latviešu sievietes – trenējas hokejā un boksā, satiekas uz baltiem dīvāniņiem un ar skaistiem auskariem ausīs runā par dzīvi. Alisei vēl nebija trīsdesmit gadu, kad viņa izdeva savu grāmatu «Ar uzturu uz tu». «Es vienmēr esmu taisījusi kolāžas, kurās attēloju to, ko vēlos izdarīt pēc pieciem gadiem.
Šajā pēdējā kolāžā, kurā bija paveicamie uzdevumi līdz 31 gada vecumam, pašā augšā bija grāmata. Es nepiekrītu daudz kam tam, kas pašreiz notiek uztura zinātnē, un man gribējās aiz sevis atstāt savu redzējumu. Kā ir teicis Džims Kerijs, ja vēlies miljonu, izraksti sev čeku un turi to sev makā. Sandis Ozoliņš man teica, ka viņš nevienus vārtus bullīšos nav iemetis, tos iepriekš neizdomājot un nevizualizējot. Pēc tā es arī vados. Man ir grāmata ar miljons lapiņām, kurā sarakstītas lietas, kuras vēlos dzīves laikā izdarīt. Tā man ir laba atskaite.
Ja tu zini, ko tu gribi, tas nāk.
Man nebija ne jausmas, kā izdot grāmatu, bet zināju, ka to vēlos. Informācija par to, kā to izdarīt, atnāca pie manis pati. Interesanti ir tas, ka es savu kolāžu biju aizkrāmējusi ar svečturiem. To izņemot, atklājās, ka ir piepildījusies tieši tā daļa, kas bija atklāta un redzama. Viss bija piepildījies līdz tādām niansēm, ka man pat ir mašīna sarkanā krāsā. Mašīnas krāsa man nebija obligāta, bet kolāžā tā bija sarkana. Un tagad es braucu ar sarkanu mašīnu. Sapratu: tas, ko tu neredzi, nenāk. Apgriezu kolāžu uz otru pusi,» viņa nosmej.
Intervijas turpinājums:
