Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Sirds hokejā
«Šis ir stāsts, ko agrāk nestāstīju, bet ar laiku esmu sapratusi, ka cilvēkiem uzticību vieš īstas pieredzes. Kad man bija sešpadsmit vai septiņpadsmit gadu – jaunības maksimālisma laiks –, gāju tērpu demonstrētāju studijā. Nebija tā, ka kāds uz mani tur izdarītu spiedienu, bet vide un specifika bija tāda, ka gribas izskatīties labi. Un aizvien labāk. Tieši tur iedzīvojos diezgan lielās problēmās.
Tā nebija gluži anoreksija, bet ļoti tuvu tam. Svars bija ļoti zems. Biju metrs astoņdesmit un svēru kādus piecdesmit vai četrdesmit deviņus kilogramus. Ļoti labi atceros, ka stāvēju pie spoguļa un redzēju tur citu bildi, nevis realitāti. Un tas ir drausmīgi. Lai ko man teica citi cilvēki, domāju, ka izskatos slikti. Ir vajadzīgs ilgs laiks, zināšanas un līdzcilvēku atbalsts, lai šādu problēmu risinātu. Sanāca tā, ka es nokļuvu sportā – hokejā. Jau tīņu gados gāju vieglatlētikā. Lēcu, metu lodes, skrēju sprintu. Man tas patika, bet kaut kā ne līdz galam.
Ģimenē spēlēja basketbolu, un man arī bija doma tam pievērsties, bet mamma teica, ka labāk nevajag.
Viņa uztraucās, ka basketbols pārāk maina ķermeņa uzbūvi, un ieteica man izvēlēties ko citu. Liekas, vēlme pēc hokeja manī ielikta ģenētiski, jo bērnībā, kad biju pavisam maza, cēlos viena pati agri no rīta un, kamēr visi vēl gulēja, slēdzu televizoru un skatījos hokeju bļaujot un fanojot. Man ir radinieki, kas spēlē hokeju, un man ļoti, ļoti patika to skatīties. Bija sajūta, ka tas ir mans sports, bet nekad nebija sanākusi iespēja to spēlēt. Atceros, tas bija pirmajā aprīlī – Joku dienā, kad mani uzaicināja uz izmēģinājuma treniņu. Man iepatikās, un es paliku.
Man toreiz nebija vīzijas, kā samaksāt par treniņiem un visu ekipējumu, bet tas tikai pierāda: ja tu ļoti kaut ko gribi, darīsi visu, lai to panāktu. Atradu lietotu ekipējumu un vietas, kur to var iegādāties lētāk. Man pat nebija vēl astoņpadsmit gadu, bet es jau apzināti gāju uz mērķi un atradu ceļus, kā to piepildīt. Vienā brīdī sapratu, ka hokeja laukumā nevaru būt ar to ķermeņa masas uzbūvi, kas man ir, jo dažbrīd tiku pat līdz bezsamaņai. Ķermenī vienkārši nebija enerģijas. Bija jāizvērtē prioritātes.
Tas man bija spēcīgs grūdiens, un sapratu, ka hokejs ir tas, kas man ir sirdī.
Man patika uzkāpt uz ledus, atdot sevi pilnībā un nokāpt laimīgai. Šeit sākās mans ceļš uz otru pusi. Sapratu, ka man jālieto uzturs pareizās proporcijās un formās, lai laukumā būtu panākumi. Es pēkšņi vēlējos būt ļoti laba hokejā. Man vajadzēja daudz strādāt ar savu psiholoģiju un ēdienkarti, lai no viena svara pārietu uz otru. Sakārtojot ēdienkarti, jutu spēku, un aizvien vairāk patika, kā izskatījos, kaut biju ieguvusi plus piecpadsmit kilogramu. Pirmo reizi saredzēju sevi reāli, un man patika tas, ko redzu.
Process līdz tam bija ļoti smags, bet palīdzēja tas, ka es sapratu, kas ar mani notiek. Tas bija darbs ar sevi, speciālistiem un literatūru. Tas ir stāsts par to, ka ir iespējams izārstēt sevi un mainīt uztveri gan par ēdienu, gan savu ķermeni, pilnīgi transformējot savu dzīvi.»
Intervijas turpinājums:
