Aivara Janelsīša izlolotais Siguldas gaisa vagoniņš — piemineklis neatlaidībai un mīlestībai

Jaunākie raksti
Sandra Eglīte
28. novembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No Janelsīšu dzimtas arhīva un facebook.com/vagonins
Gaisa vagoniņš ir neatņemama Siguldas sastāvdaļa. Šķiet, tas tur ir bijis vienmēr, bet izrādās – vien 50 gadus. Turklāt tā nebūtu, ja ne AIVARS JANELSĪTIS. Diemžēl viņš nesagaidīja vagoniņa jubileju, ko nosvinēja 2019. gada janvārī, jo pērn maijā pēkšņi aizgāja mūžībā. Pie mīļās sievas Genovevas. Gaisa vagoniņš ir piemineklis abu mīlestībai.

Kad 1969. gada 3. janvārī, par spīti aukstajai dienai, muzicējot pūtēju orķestrim, svinēja gaisa vagoniņa atklāšanas svētkus, idejas autoram un īstenotājam Aivaram Janelsītim bija 39 gadi. Varam vien iztēloties, cik gandarīts viņš todien jutā!. Jo paveiktais bija kas vairāk par īstenotu pārdrošu projektu.  

Tēva novēlējums

Pēdējo reizi tēvu Aivars redzēja 1941. gada 14. jūnijā Cēsu dzelzceļa stacijā. Izsūtīšanai savesto ļaužu pulkā bija arī laikraksta Cēsu Vēstis galvenais redaktors Roberts Janelsītis, viņa sieva Elfrīda – grāmatvede, ekonomiste – un pāra abi bērni: vienpadsmitgadīgais Aivars un trīsgadīgā Ranta. Daudzus gadus vēlāk intervijā Latvijas Radio Aivars stāstīs, ka tad, kad ģimenes sadalīja – vīriešus nošķīra no sievietēm un bērniem –, tēvs viņu pievilcis sev klāt un teicis: «Kādu laiku tu ģimenē būsi vienīgais vīrietis. Turies stiprs, rūdījums tev ir no ganu gaitām, un atceries vienu: lai kur tu arī nebūtu, tava dzimtene ir šeit, pie svētupes Gaujas… Lai kur tu nebūtu, lai kādos apstākļos neatrastos – dari visu savas dzimtenes labā…» Tā arī darīju, kad atgriezos: Latvijas labā esmu darījis visu, tā ka sava tētiņa priekšā jūtos savu zvērestu izpildījis…»

Aivara Janelsīša vecākā meita Maija Cine atceras: «Tēta mamma stāstīja, ka izvešanas rītā vīrs steigā bija savācis kādas drēbes un ēdamo, taču tas palika pie viņa koferī… Kad Viesturs Kairišs gatavojās uzņemt filmu Melānijas hronika, tētis viņam daudz stāstīja par piedzīvoto. Viestura mammīte ar manu tēti daudzus gadus bija pazīstami pa ugunsdzēsības sporta līniju.

Baibas Brokas tēla – sieviete, kas vagonā nogalina savus bērnus un tad sevi, – prototips ir Cēsu miertiesneša kundze. Tētis teica – mēs jau to visu redzējām…

Vecmāmiņa ar abiem bērniem nonāca Krasnojarskas novadā. Jau nākamajā, 1942. gada, ziemā saslima Rantiņa. Vajadzēja zāles, bet to nebija. Sibīrijas sievas mēģināja palīdzēt – nesa tējiņas, taču ar tām bija par maz, un meitiņa mammas rokās nomira. Par laimi, viņa nezināja, ka tikko bija nošauts vīrs… To uzzināja daudz daudz vēlāk.

Vienīgā cerību stīga Sibīrijā parādījās1946. gadā, kad mājupvešanai vāca represēto latviešu bērnus, kas izsūtījumā bija kļuvuši par bāreņiem un pusbāreņiem. Vecmāmiņa izmantoja iespēju glābt dēlu, paliekot viena izsūtījumā.

Tēti pieņēma attāli radi Straupē, taču drīz vien viņš uzsāka patstāvīgu dzīvi. Uzzināja par Priekuļu Lauksaimniecības skolu, kur varēja apgūt profesiju (izmācījās par elektromehāniķi) un dzīvot kopmītnēs. Jau skolā viņš noorganizēja deju kolektīvu. Pat dienējot armijā, kur vieni puiši, tētis iemanījās apvienot latviešus, lai dejotu. Smējās, ka nācās vilkt ukraiņu tautas tērpus, jo citu nebija, toties dejojuši latviešu dejas!»

Jaunākie raksti

Tās acis, tās acis…

Aivara Janelsīša darba dzīvē koša epizode ir neilgais laiks, kad enerģiskais un uzņēmīgais puisis strādā par Siguldas kultūras nama direktoru. Tas ir liktenīgi, jo te viņa privātajā dzīvē notiek pavērsiens. Un tas ir būtisks arī gaisa vagoniņa tapšanā. Stāsta meita Maija: «Kādu darbdienas vakaru, aizkavējies kultūras namā, tēvs pavēra durvis uz telpu, kur notika deju kolektīva mēģinājums. Tā vadītāja sauca: «Nāc iekšā, man tevi ļoti vajag!» Uz mēģinājumu nebija atnācis kāds puisis, tāpēc tēti salika pārī ar jaunu meiteni, medmāsiņu Genovevu. Tālāk aizgāja, kā dzied Prāta Vētra, – īssavienojums.

Tētis atcerējās, ka viņš tobrīd neko vairs neesot redzējis kā tikai tās skaistās acis un nav sapratis, kas viņam jādara, kur jāliek kājas… Tā sākās abu stāsts.

Mamma pēc medmāsu skolas beigšanas bija atsūtīta praksē uz Krimuldas bērnu tuberkulozes sanatoriju. Kopā ar draudzeni viņām ierādīja istabiņu ēkas tornītī – tur bijušas divas gultiņas, divi naktsskapīši un burvīgs skats pa logiem. Mamma uzzināja, ka Siguldas kultūras namā ir gan koris, gan deju kolektīvs, un, kā jau aktīva meitene, iesaistījās deju kolektīvā.

Kad iepazinušies, tēvs pēc mēģinājumiem vienmēr mammu pavadījis uz mājām, uz sanatoriju. Iztēlojieties, kā tas ir – Siguldas kalns, grava, Gaujas tilts un augšā stāvā nogāze uz Krimuldu. Turpceļā jau skaisti – divatā, rociņās saķērušies, kāda bučiņa… Bet atpakaļ? Vienam pašam pa tumsu? Tētis gājis un domājis – ak, kāpēc gan es nevaru pārlidot pāri kā putns?!

Mums Rīgā dzīvoja radi, un Jāņonkulis abonēja tolaik populāro žurnālu Ogoņok. Sagadījās, ka tur tētis ieraudzīja žurnālu, kurā bija apraksts par trošu ceļu vagoniņu Gruzijā. Viņš atcerējās, kā juties, kad to ieraudzījis: «Šķita, ka caur mani izgāja strāva, it kā es būtu dabūjis spērienu. Tad es ar savu spītīgo un neatlaidīgo raksturu nosolījos – Siguldā arī tāds būs!»

Jo viņš ieraudzīja sava sapņa piepildījumu. Izrādījās, ka to var izdarīt! Tomēr viena lieta ir ieraudzīt, bet pavisam cita – īstenot. Taču šoreiz šķietami pārdrošā ideja bija sagaidījusi īsto cilvēku. Aivars Janelsītis sāka rīkoties. Neatlaidīgi un mērķtiecīgi.

Uzdrīkstēšanās

«Tā bija ne vien liela uzdrīkstēšanās, bet arī pamatīgs risks – būvēt kaut ko tik neparastu un Latvijas apstākļiem pirmatnēju, jo pirms tam šeit celmlaužu nebija,» pēc gadiem secināja Aivars Janelsītis. Bet laikā, kad viņš staigāja pa augstu amatvīru kabinetiem, pamatodams savas idejas dzīvotspēju, jaunais vīrietis par to nedomāju. Viņš mērķtiecīgi un pacietīgi turpināja savu ceļu.

Liela veiksme bija atsaucīgie ļaudis no Čiaturas – no pilsētas, kur darbojās žurnālā noskatītais trošu ceļš.

Gruzīnus sajūsmināja jaunā latvieša dedzīgums un ideja par tik garu trošu ceļu bez balstiem.

Viņi no sirds vēlējās palīdzēt un ķērās pie projektēšanas. Kad 1957. gadā Sigulda svinēja 750 gadus, uz svinībām ieradās Gruzijas delegācija ar īpašu dāvanu. Proti, viņi paziņoja, ka dāvina Siguldai trošu ceļa tehnisko projektu un nestandarta iekārtu.

Tomēr ar to vien, protams, nepietika. Idejas autoram nācās izbrist cauri birokrātijas jūrai – saņemot parakstus, rezolūcijas, apstiprinājumus no dažādām komisijām un amatpersonām, un ne jau tikai Latvijā. Turklāt vajadzēja uzcelt gan trošu ceļu, gan divas stacijas – Siguldā un Krimuldā, gan arī sagādāt vagoniņu. Dabūt gatavu kaut ko tik oriģinālu padomju laikā, kad deficīts bija pat parasts ķieģelis!

Turklāt – tas jau nebija Janelsīša darba pienākumu sarakstā, bet gan brīvprātīgi izvēlēta papildu slodze.

Lai gaisa vagoniņš Siguldā kļūtu par realitāti, nācās doties tālos ceļos, pie dažādiem ļaudīm, kuru varā bija palīdzēt vai to nedarīt. «Tēvs brauca uz Maskavu, Volgogradu, Gruziju. Domāju, daudz palīdzēja viņa prasme sarunāties ar cilvēkiem, pamatot savu domu, kā arī tas, ka tētis zināmā mērā bija aktieris, viņš lieliski pieskaņojās un improvizēja. Un allaž līdzi portfelītis, kurā, kā jau tolaik ierasts, bija balzams, šprotu bundžiņas, un tā tos vajadzīgos parakstus salasīja,» stāsta meita Maija.

Lai godinātu vagoniņa idejas autora piemiņu un atgādinātu par šī unikālā projekta tapšanas vēsturi, iecerēts līdzās stacijai Siguldas pusē izvietot Aivara Janelsīša skulptūru. Tēlnieks Valtis Barkāns jau izveidojis skici. Mākslinieks uzskatīja, ka līdzās uzņēmīgajam vīram jābūt arī portfelim, un tā nu tas skicē nolikts viņam pie kājām.

Populārākie

Pacietības pārbaudes 14 gadi

Kamēr Aivars Janelsītis cīnījās par gaisa vagoniņa būvniecību, viņa dzīvē notika daudz pārmaiņu. Vispirms Aivars kļuva par vīru savai mīļajai Genovevai. Tad jau viņš strādāja Siguldas rajona Komunālās saimniecības nodaļā, gādājot par pilsētas labiekārtošanas darbiem – ielu, ietvju un skvēru izbūvi, tajā skaitā Gūtmaņa alas apkārtnes sakārtošanu un dīķu kaskādes izveidošanu.

1958. gadā ģimenē bija divi priecīgi un ļoti īpaši notikumi: piedzima meita Maija un no Sibīrijas mājās atgriezās Aivara mamma.

Pēc diviem gadiem ģimeni papildināja meita Ilze. Un tas vēl nav viss! Līdztekus Aivars studēja neklātienē, gadu pirms gaisa vagoniņa epopejas noslēguma iegūstot jurista diplomu.

Tie bija Janelsīša dzīves 14 gadi, kas aizritēja, īstenojot ideju par lidojumu pāri Gaujai kā putnam. Viss ievilkās, turklāt birokrātisko šķēršļu dēļ darbi tika arī apturēti, dīkstāves laikā cieta trose un to nācās nomainīt. Tomēr viņš nepadevās un turpināja. Līdz pienāca satraukuma pilnais laiks, kad pirms nodošanas ekspluatācijā veica nopietnus drošības testus – pārbaudīja vagoniņa noslogotību, bremzēšanu, ritošā sastāva darbību ekstremālos apstākļos, ko izraisītu elektrības problēmas un dabas apstākļi. Viss bija paveikts godam!

Beidzot varēja rīkot atklāšanas svinības. Tās notika 1969. gada 3. janvārī, 20 grādu aukstumā.

Satraukušies un ieintriģēti sanākušie izmēģināja 1025 metrus garo braucienu 40 metrus virs Gaujas. Un neslēpa sajūsmu!

Svētki pagāja, satraukums norima un sākās ikdiena. Gaisa vagoniņš iekaroja cilvēku uzticību – to izmantoja ne tikai tūristi, lai priecātos par skaisto skatu un izbaudītu asas izjūtas, bet arī vietējie, kuriem šī bija iespēja atvieglot ikdienu, tikai dažās minūtēs mērojot ceļu no Siguldas uz Krimuldu vai otrādi.

Paradīzes dārzā

«Mums bija trīsistabu dzīvoklis, ko saucām par štābiņu,» atceras Maija. «Lielajā istabā vienmēr sēdēja kāds onkulis vai tante. Tētis, pārzinādams likumus, sniedza padomus pa labi un pa kreisi, pie viņa daudzi nāca konsultēties. Bija arī tādi, kas sacīja – gāju garām, redzu, ka Aivariņam deg gaisma, jāienāk aprunāties!

Tētis jau nespēja dzīvot mierā, viņam tik daudz kas interesēja, visur gribējās piedalīties.

Kopā ar skolotāju un TV diktoru Uldi Deisonu tētis vadīja – tolaik modē bija konferansjē – dažādus pasākumus un koncertus. Abiem bija sadalītas lomas – Deisons tas nopietnais, gudrais, tētis – komiskais personāžs.

Man bija četri gadi, kad Siguldā atklāja jauno kultūras namu. Tolaik pilsētā ļoti vajadzēja arī bērnudārzu. Tētis izdomāja, kā to apspēlēt. Viņš izstāstīja, ka man jāpieiet pie viņa un jāsāk raudāt. Atceros, kā apmulsu, kad nokļuvu starmešu gaismās, jo tā bija mana pirmā reize uz skatuves, bet tētis čukst – raudi, raudi! Kad sāku raudāt, viņš Deisonam teica: «Redzi, Uldi, man pat savs bērns jāņem līdzi uz koncertu, bet ja būtu bērnudārzs…»

Tētis Siguldā komentēja kalnu slēpotāju sacensības. Tā kā tur vajadzēja medicīnas personālu, mamma dežurēja pie kalna. Tas pats bija ugunsdzēsības sporta sacensībās. Protams, mūs abas ar māsu visur ņēma līdzi. Reiz gan mamma netika, jo strādāja slimnīcā, un iznāca pavisam traki.

Ugunsdzēsēju sacensību laikā pienāca ziņa, ka netālu pie Brasas tilta ir ugunsgrēks. Visi metās mašīnās, lai dotos dzēst. Tētis sauc – meitenes, ātri, nāciet! Tāds piedzīvojums – braucam ar sirēnām, tad stāvējām un skatījāmies, kā ugunsgrēku nodzēš. Dūmi veļas, sodrēji iet pa gaisu… Kā jau uz svētkiem, bijām sapucētas vasaras kleitiņās, pusgarās baltās zeķēs un ar lieliem pušķiem matos. Bet kādas mēs abas pārradāmies mājās! (Sirsnīgi smejas.) Melnas… Mamma dusmīga, bet tētis tikai smaidīja. Uz viņu vispār nevarēja sadusmoties vai apvainoties. Vecāki jau vienmēr visu prata pagriezt humorā.

Tētis strādāja Rīgā, Komunālās saimniecības ministrijā, un uz darbu brauca no Siguldas, jo nespēja iedomāties labāku vietu dzīvei. Viņš Siguldu sauca par paradīzes dārzu Gaujas senlejas krastos. Bija pilsētas deputāts. Neklātienē mācījās aspirantūrā Maskavas Komunālās saimniecības akadēmijā. Plus visas sabiedriskās aktivitātes, taču man viņa nekad nepietrūka – tētis nebija ne tālbraucējs, ne jūrnieks, ko mājinieki reti redz mājās.

Mums jau mājas dzīve bija kā burvīgs virpulis – cilvēki, sabiedriskā rosība, teātra izrādes, grāmatas, avīzes, žurnāli un sarunas.

Tētis uzskatīja – kas tad tā par māju, ja tur grāmatu nav? Viņš teica – šo izlasi, redzi, cik interesanti! Vasarās atpūtāmies Saulkrastos, no rīta gribu iet uz jūru, bet vispirms jāaiziet uz kiosku, lai atnestu jaunās avīzes.»

Kad jautāju, vai tēvam nebija rūgtuma par Sibīrijas gadiem, Maija saka: «Nē, to es nejutu, bet to gan, cik ļoti viņš centās īstenot sava tēva novēlējumu. Tas viņam patiešām bija ļoti svarīgi. Tētis ir izpētījis dzimtas koku līdz pat 1820. gadam, mums atliek tikai papildināt ar jaunpienācējiem. Viņam vienmēr bija pilna galva ar iecerēm. Cik aizrautīgi viņš metās darboties Turaidas muzejrezervāta fondā! Viss viņam interesēja līdz pēdējam brīdim…»

59 saskanīgi gadi

«Tētis pensijā?» Maija sirsnīgi smejas un nopietni turpina: «Varbūt pēc papīriem viņš bija pensijā, bet vienmēr aizņemts, pilna galva ar jauniem plāniem un darbiem. 68 gados viņš sāka celt māju! Ko par to teica mamma? Ko var teikt gudra sieviete? Dziedāja līdzi! Protams, māju uzcēla. Tā ir spilgti dzeltena, tāpēc mēs to saucam par cāļu māju.

Kad Siguldas pilī vecākiem svinējām zelta kāzas, pēc dzimtsarakstu nodaļas vadītājas ierosmes mēs ar meitu gājām par vedējām. Abas bijām tautastērpos. Es izvēlējos Zemgales, jo mamma vienmēr lepojās, ka kāzās bijusi Zemgales tautastērpā. Atceroties abu iepazīšanos, vienā brīdī visi sākām dziedāt – tās acis, tās acis, es aizmirst nespēju… Un tētis uzreiz uzaicināja mammu uz valsi, un abi tik skaisti dejoja.

Redz, kā iznāk: vecāki sadejojās, un tas dejas vīruss skāris visu mūsu ģimeni. Es pabeidzu toreizējo Konservatoriju, pēc izglītības esmu horeogrāfe, vadīju deju kolektīvus. Tas turpinās manā meitā Montā un varbūt turpināsies viņas dēlā. Savukārt māsa Ilze izmācījās par pirmsskolas iestādes pedagoģi, izaudzināja divus dēlus – Ģirtu un Gintu. Vecākais ir arhitekts, jaunākais – IT speciālists, jau audzina meitiņu.

Līdz mammas aiziešanai vecāki nodzīvoja kopā. 59 gadus, vai tas nav skaisti?

Mums ģimenē svētki varēja izpausties skaistā grāmatā ar kartīti, vienā šokolādes tāfelītē. Un kur tad skaistie braucieni, piemēram, uz Maskavu – mūs ar māsu vizināja metro, dzīvojām tagad nojauktajā viesnīcā Rosija, reiz gājām uz slaveno GUM un man pēkšņi nopirka jaciņu. Spontāni! Vecāki tā dzīvoja – vienmēr izmantoja vietu un situāciju, kas tobrīd ir. Nevis ilgi plānoja – mēs tagad iesim pirkt tev jaku. Vai arī – ēdīsi, un viss! Nemūžam pie mums tā nenotika, es varēju vispār pie tā šķīvja nepieiet, izskraidīties pa āru un tad atnākt un paēst.

Siguldā ir koncertzāle Baltais flīģelis, kur vecākiem jau bija savas vietas. Reiz tur notika loterija –  izlozēja braucienu pa trim valstīm. Izvelk lozi, nosauc rindu un vietu.

Tēvs pēc tam smējās, ka viņš uzreiz saprata – mamma ir laimējusi: sēžu un skatos, vai viņa atjēgsies?

Tolaik mājā lielā istaba un virtuve jau bija tiktāl gatavas, ka varēja ievākties. Kamēr vecāki braucienā, mēģināju ātri pasūtīt virtuves iekārtu, lai atgriežoties viņiem pārsteigums. Tā mēs vienmēr ģimenē esam centušies – un tas no tēta nāk – pārsteigt otru ar kaut ko izdarītu.

Kad tētis palika viens, viņš tika galā ar sadzīvi. Turpināja savus daudzos darbus. Viņam patika strādāt dārzā. Ļoti patika audzēt kartupeļus – te man būs zilie, te sarkanie… Pieskatīja, lai mēs visu izdarām pareizi un šķirnes nesajaucam kopā. Es teicu – ko tu ņemies, katlā viss būs kopā! Tomēr klausīju un arī jauniešiem teicu – darīsim, kā vectēvs saka!

Kā tētis gaidīja Latvijas simtgadi! Un vagoniņa 50 gadus! Pa vidu abiem svētkiem pagājušā gada 22. novembrī viņam paliktu 89 gadi. Pienāca maijs, viņš jau sāka braukt ar riteni. Kad satraucos, viņš teica, ka sniega jau vairs nav, var droši braukt. Tuvojās Siguldas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības 95 gadu jubileja. Tētis jau bija noorganizējis izstādi, visu salicis, vēl tikai vajadzēja katram biedram pie jubilejas medaļas apliecību sarakstīt. Viss sagatavots pa konvertiņiem – man tikai atlika izņemt un ierakstīt.

Viņš teica – nezinu, kas ar mani notiek, krīt pildspalva no rokas… Es mierināju – pāries. No rīta – jā, viss labi. Un tad pēkšņi viņš aizgāja…

Tā arī nesagaidīja ne Latvijas simtgadi, ne vagoniņa piecdesmit, ne lielos Dziesmusvētkus. Uz tiem jau bijām viņam kā pārsteigumu biļetes nopirkušas…»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs