Āboli no debesīm – saruna ar armēņu rakstnieci Narinē Abgarjanu.

Intervija
Anna Peipiņa
18. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock un no personiskā arhīva
Viņas vārds ir armēniski skanīgs – NARINĒ ABGARJANA. Viņa raksta gandrīz tikai par Armēniju, lai gan pati jau vairāk nekā divdesmit gadu dzīvo Maskavā un raksta krievu valodā. Sākusi kā interneta blogere, viņa pat nepretendēja uz nopietnas rakstnieces slavu, taču tā viņu panāca. Narinē pirmā grāmatiņa Maņuņa – sirsnīgs stāsts par divu meiteņu bērnību tālā armēņu ciemā – kļuva par tāgada literāro atklājumu.

Tai sekoja turpinājums, tad vēl… Savukārt pirms dažiem gadiem izdotā No debesīm nokrita trīs āboli saņēma prestižo prēmiju Jasnaja poļana. Abi šie darbi tulkoti latviski.

Narinē grāmatas ir sirsnīgas un ļoti cilvēcīgas, vienlaikus ne gramu nav banālas, tāpēc viņu mīl gan lasītāji, gan kritiķi. Tas mūsdienās ir retums.

Skatoties uz jūsu sievišķīgo tēlu, nāk prātā rakstnieces no romantiskām filmām – kad viņas, tādas skaistas un apgarotas, sēž rožu dārzā un raksta…

Tas ir stāsts cilvēkiem, kam nav nojausmas par to, cik mokošs un pat fiziski grūts mēdz būt rakstnieka darbs. Patiesībā tās ir mocības, un rakstīšanu vajag ļoti mīlēt, lai ar to gribētu nodarboties.

Zināt, kā izskatās mans rīts? Pieceļos, pavadu dēlu uz universitāti, paēdu brokastis un atveru klēpjdatoru, lai sāktu rakstīt. Un tad sāku meklēt simt un vienu iemeslu, kas man tieši šobrīd varētu traucēt strādāt. Nav saklāta gulta, nav izņemta gaļa no saldētavas, nav veļa salikta veļasmašīnā… Zobus no rīta iztīrīju, bet pēc tam taču dzēru kafiju, tātad atkal jāiztīra! Kad nu visi darbi izdarīti un vairs nav neviena iegansta, atkal apsēdies pie datora un sāc truli blenzt ekrānā – ar cerību, ka beidzot no kaut kurienes uzradīsies īstie vārdi. Vārdi paši tomēr nerodas. Un tad sāc sevi presēt… Mirkļi, kad viss notiek šķietami pats no sevis un liekas, ka tiešām kāds diktē priekšā, ko rakstīt, ir ļoti reti.

Bet, protams, tie ir tīras laimes mirkļi, jo tad ir sajūta, ka esi dzīva kā nekad. Un ka Dievs šajā mirklī tev noglauda galvu.

Bet ikdienā tas ir visai neciešams darbs. Lai gan tik un tā mīlams.

Rakstniecībā ienācāt pavēlu.

Es teiktu, ka stipri vēlu – man jau bija trīsdesmit deviņi gadi, kad iznāca pirmā grāmata. Pēc izglītības esmu krievu valodas un literatūras skolotāja, tiesa, ne dienas skolā tā arī neesmu nostrādājusi. Varbūt arī būtu to darījusi, bet bija pats deviņdesmito gadu sākums, Armēnijā ekonomiskā situācija bija ļoti smaga, skolotāji pelnīja burtiski kapeikas. Vēl gāja karš, visapkārt bezcerība… Cilvēki veselām ģimenēm brauca prom. Es devos uz Maskavu. Patiesību sakot, ne sevišķi gribēju, bet mamma mani burtiski izgrūda no mājām, sakot: «Es zinu, tu nepazudīsi.» Kur tikai neesmu strādājusi – birojā, valūtas apmaiņas punktā, tad ar draudzeni pat mēģinājām nodarboties ar biznesu. Tur gan nekas nesanāca, pietiekami ātri bankrotējām un ar atvieglojumu sapratām, ka neesam tam radītas. Tad es izmācījos par grāmatvedi. Tā taču skaitījās ļoti pieprasīta profesija – mana paziņa, pat būdama ārste, pārkvalificējās par grāmatvedi, turklāt, izrādījās, ļoti labu, pat talantīgu. Viņa man teica: «Narka, grāmatvede ir profesija bez vecuma un smukuma prasībām, proti, neviens pat Krievijā sludinājumos neraksta, ka meklē grāmatvedi vecumā līdz divdesmit pieciem gadiem un ar garām kājām. Raksta – vajadzīgs pieredzējis grāmatvedis. Mēs tam derēsim vienmēr.» Es piekritu, pabeidzu kursus un kļuvu par visneaptēstāko grāmatvedi visā Maskavā. Biju bieds pat cilvēkiem, no kā visi trīc, – nodokļu dienesta darbiniekiem. Kad parādījos viņu kantorī ar atskaitēm, katrā lodziņā redzamajā sejā bija skaidri rakstīts – lūdzu, lūdzu, tikai ne pie manis… Vārdu sakot, tas nebija man. Un tad, lai kaut kā tomēr krāšņotu drūmo dzīvi, izveidoju blogu vietnē Živoj žurnal un sāku tur aprakstīt ainiņas no savas bērnības. Man nebija plāna kļūt par rakstnieci, nekur neko nesūtīju, vienkārši rakstīju par divām meitenēm – Narinē un Maņuņu tālā Armēnijas ciematā. Par sevi un draudzeni. Pēc tam mani atrada kādas izdevniecības darbiniece. Kad iznāca pirmā grāmata, izdevniecība pasūtīja nākamo, un es ar lielu prieku pārslēdzos no nīstās grāmatvedības uz rakstīšanu. Tāpēc es to mīlu, pat tajos mirkļos, kad no rīta stulbi blenžu datorā. Šo deviņu gadu laikā man jau iznākušas desmit grāmatas, un dēls mani pazobo, ka rakstu tik ražīgi tikai aiz paniskajām bailēm, ka citādi atkal nāksies strādāt par grāmatvedi…

Jūsu pirmā grāmata Maņuņa ir bērnības atmiņu stāsti. Kādu jūs atceraties savu bērnību?

Berda ir neliela pilsētiņa pie pašas Azerbaidžānas robežas, gandrīz trīssimt kilometru no Erevānas. Patiesībā tāds liels ciemats ar lauku dzīves atmosfēru. Toreiz man tā bija absolūtas laimes atmosfēra. Mūs, bērnus, ģimenē ļoti mīlēja un loloja, taču par mums nedrebēja. Toreiz mans rīts sākās ar to, ka skatījos, kā no katra pagalma nāca ārā govs, pulcējās ganāmpulkā un gans viņas dzina uz ganībām. Vakarā viss ganāmpulks atgriezās mājās. Tā bija laimīga lauku dzīve, mēs dauzījāmies ārā no rīta līdz vakaram, kāpām kokos, ēdām nemazgātas vīnogas, nereti pat negatavas.

Jums ir liela ģimene?

Man ir trīs jaunākas māsas un visjaunākais – brālis. Narinē, Karinē, Gajanē, Sona un Aiks. Tētis, kā jau īstens armēņu tētis, ļoti gaidīja dēlu, un mēs priecājāmies, kad viņš beidzot piedzima, jo vecāki noteikti būtu mēģinājuši, kamēr izdotos.

Jūs jau toreiz izdomājāt visādus stāstiņus?

Man jau liekas, ka tas ir raksturīgi daudzām meitenēm – izdomāt savu paralēlo realitāti un tajā ik pa laikam aizmukt. Kad paskaties spogulī un ieraugi uz pieres pumpu, tā ir milzu nelaime, un tad tu aizmūc uz savu paralēlo pasauli, kur esi brīnumskaista princese. Tā tāda dabiska slēptuve. Māsai gan tādu nevajadzēja, viņa bija dauzoņa ar blēņu plāniem galvā, vienmēr bija šeit un tagad. Es biju rāmāka, paklausīgāka, tāpēc man vajadzēja savu paralēlo realitāti.

Būdama armēniete, jūs tomēr rakstāt krieviski. Valodu jau bērnībā apguvāt tik labi?

Viena no manām vecmāmiņām ir krieviete, valodu pamatā iemācījos, sarunājoties ar viņu, turklāt mana mamma bija krievu valodas skolotāja. Nezinu, kā bija Latvijā, bet Armēnijā tā skaitījās inteliģences pazīme, ja ģimenē zināja abas valodas. Jo armēņiem ir paruna – cik valodu tu zini, tik reižu tu dzīvo.

Savukārt tēvs jums ir ārsts, vai ne?

Jā, un, patiesību sakot, sākumā gribēju iet viņa pēdās. Diemžēl netiku medicīnas institūtā, izgāzos ķīmijā, tāpēc iestājos krievu filologos ar domu nākamgad mēģināt atkal. Bet bija 1988. gads, tieši tad notika zemestrīce, viss sagriezās trakā virpulī, un es paliku, kur biju. Pabeidzu institūtu un devos uz Maskavu. Vecāki teica – brauc, te pagaidām nav nākotnes…

Deviņdesmito gadu Maskava jau nu gan arī nebija nekāds kūrorts.

Nebija gan. Man bija līdzi divsimt dolāru – tālaika Armēnijai milzīga nauda, ko mamma ar tēti bija kaut kā sagrabinājuši un Erevānas tirgū samainījuši valūtā. Maskavā tie ļoti ātri izkusa, ar visu taupību tik tikko pietika diviem mēnešiem. Iekārtojos viesnīcas Intūrists valūtas maiņas punktā, kas bija īstā vieta manam joprojām panaivajam dzīves skatījumam. Tur es tuvplānā uzzināju, kas ir valūtas prostitūtas, kazino spēles un čečenu mafija. Pat piedzīvoju bruņotu laupīšanu. Tā, protams, bija pamatīga dzīves skola, kas mani norūdīja un izdresēja, bet dīvainā kārtā nenocietināja un nepadarīja par cilvēku nīdēju. Joprojām uzskatu, ka cilvēki ir dažādi – gan labi, gan slikti. Arī mēs paši nezinām, kā rīkotos tajā vai citā situācijā; to saku kā cilvēks, kas piedzīvojis reālu karu.

Esmu redzējusi, kā kritiskā situācijā ārēji kārtīgs cilvēks kļūst par izdzimteni. Un kā pelēks, necils cilvēciņš paveic varoņdarbu.

Tagad jūs sevi uzskatāt par stipru cilvēku?

Nē, esmu vājš cilvēks, kurš mēģina būt stiprs, kad apstākļi piespiež. Taču man bērnībā pamatīgi iedzina, kas ir labi un kas slikti. Tomēr piederu paaudzei, ko lielā mērā audzināja vecmāmiņas un vectētiņi. Viņi bija dzīvojuši skarbu dzīvi un visu savu mūža laikā neiztērēto mīlestību atdeva mums. Kad reizēm domāju par savu vecvecāku dzīvi, brīnos, kā viņi vispār nesajuka prātā no grūtībām, kas pār viņiem nāca. Es diez vai izturētu. Bet viņi dzīvoja, strādāja, radīja un audzināja bērnus…

Varbūt nezināja, ka drīkst neizturēt.

Drīzāk nezināja, ka iespējama arī cita dzīve, vieglāka. Tas viņus arī glāba. Tā ir ļoti sīksta paaudze, arī paskarba. Zinu, ka, aizbraucot uz dzimto Berdu, mani uz ielas pilnīgi mierīgi var apturēt kāds sirmgalvis un stingri apjautāties, kā es tagad dzīvoju, vai nedaru ko tādu, par ko vecākiem un dzimtai vajadzētu kaunēties. Uzreiz sajūtos kā piecgadīgs bērns, kura vecāki ir droši – ja tāds ko sastrādās, kaimiņu tante paņems pie auss un pārvedīs mājās.

Ir tāda lieta kā armēņu raksturs?

Ir tāda lieta kā armēņu spītība. Un diezgan savdabīga humora izjūta. Mans vecaistēvs uzskatīja, ka tikai humora izjūta ir ļāvusi armēņiem izdzīvot. Mums ne visai paveicies ar ģeogrāfiskajiem apstākļiem – šajā zemes pleķītī krustojušās daudzu valstu intereses, turklāt vienmēr esam bijuši musulmaņu valstu ielokā. Daļa vēsturnieku uzskata, ka mums cauri gadsimtiem būtu klājies labāk, ja mēs tik ļoti neturētos pie savas kristīgās ticības. Bet tas nav iespējams – armēņu pašapziņa lielā mērā ir saistīta tieši ar ticību. Tāpēc arī esam dabūjuši pamatīgi. Toties kādu spītību ieguvuši! Mūsu Berdā teiciens ietiepīgs kā ēzelis ir kompliments, nevis apvainojums.

Vai taisnība, ka jūs savu blogu sākāt rakstīt arī slimības dēļ?

Man noteica smagu diagnozi, kas, par laimi, izrādījās kļūdaina, taču to uzzināju tikai vēlāk. Man bija trīsdesmit pieci gadi, sākās galvassāpes, tās kļuva aizvien stiprākas. Atnācu uz labu, respektablu Maskavas klīniku, kur man noteica diagnozi izkaisītā skleroze. Manam dēlam tobrīd bija deviņi gadi. Sapratu, ka man atlicis ierobežots laiks, kurā jāparūpējas par dēla nākotni un arī pašai kaut kā jāmēģina turēties, cik nu tas iespējams. Šādā noskaņā pavadīju trīs gadus, līdz nokļuvu pie cita ārsta, kurš visu izpētīja un teica, ka neesot stingra iemesla noņemt diagnozi, taču arī apstiprināt to nevarot. Man esot tāds kā robežstāvoklis. Nu jau pagājuši četrpadsmit gadi, nekādas slimības izpausmes nejūtu. Taču to triju gadu laikā man vajadzēja kaut kā novirzīt domas, tāpēc sāku rakstīt bērnības atmiņas interneta žurnālā. Acīmredzot šādos brīžos smadzenes meklē kādus ceļus, kā palikt līdzsvarā. Var jau būt, ka slimība bija arī zīme, ka beidzot jāsāk darīt to, uz ko aicina sirds, nevis jānodarbojas ar niekiem.

Atzīšos, man ļoti patīk jūsu No debesīm nokrita trīs āboli. Tik reti grāmata rada sajūtu, ka esi pieskāries brīnumam. Tas esot veltījums Markesa Simts vientulības gadiem, taču, lasot grāmatu, sāk likties, ka jums pašai ir simts gadu. Un pati esat piedzīvojusi visu vēsturi, karus, zemestrīces, badu…

Esmu tajā vidē augusi un visu uzsūkusi – gan apzināti, gan vēl jo vairāk neapzināti… Tu redzi, kā vecmāmiņa cep maizi, kā viņa izvelk to no krāsns, nolauž gabaliņu, apsmērē ar sviestu un dod tev. Tu piekod tomātu, ko noplūc turpat no dobes un kas ir tik smaržīgs! Tāpēc joprojām, tomātus pērkot, automātiski ceļu pie deguna. Viss nogulsnējas un vēlāk rada pasauli, kas tevī dzīvo un prasās uz papīra. Un tie cilvēki! Mums bija kaimiņiene, kura apzināti nomira bada nāvē, jo vienkārši atteicās ēst. Viņa bija stipri veca, nolēma, ka laiks mirt, apgūlās gultā un vienkārši neko neēda.

Nevar būt!

Jā, tas ir pilnīgi reāls stāsts. Tie bija apbrīnojami cilvēki. Viņi tik ļoti bija cīnījušies ar likteni, ka mācēja ar to tikt galā pat mirstot. Turklāt nevis aiz izmisuma vai slimības ciešanām, bet vienkārši izlēma, ka laiks.

Jums jau liels dēls, par kuru bieži rakstāt savā blogā. Kā jūs viņu audzinājāt, ka izveidojās tik labas attiecības?

Nezinu, laikam centos nekad nemelot… Ja Emīls uzdeva kādu jautājumu, uzskatīju, ka tātad ir gatavs dzirdēt godīgu atbildi. Protams, atbilstoši vecuma izpratnes līmenim. Bērni jau vispār ir ļoti jūtīgi pret falšumu – viņi ir kā kamertonis, kas uzstādīts uz patiesuma toni. Mums ir labas attiecības, dzīvojam, vilkdami viens otru uz zoba. Atceros, viņam bija deviņi gadi, kad viņš paziņoja, ka zinot, kāpēc cilvēki radot bērnus. Lai būtu, kas iznes miskasti.

Ar viņa tēvu jūs vairs neesat kopā.

Uzskatu, ka tad, kad beidzas mīlestība, attiecības kļūst mokošas. Kad redzi, ka sāc zāģēt cilvēku bez sevišķa iemesla, ir laiks iet katram uz savu pusi – lai nepārvērstu par elli ne viņa, ne savu dzīvi. Attiecībās ir stadija, ko varētu nosaukt par nemīlestību. Tas pat nav naids, tas ir pilnīgs mīlestības trūkums. Un, kad šī nemīlestība mums sāka pārmākt arī to mazo laimes gabaliņu, kas bija, sapratām – ir jāšķiras. Patiesībā jau juridiski to pat nevajadzēja darīt, jo nebijām reģistrējuši laulību. Tā ka esmu sieviete, kas nekad nav bijusi precējusies! (Smiekli.) Bet man ar bijušo dzīvesbiedru šobrīd ir labas attiecības. Turklāt esmu viņam ļoti pateicīga – kad sāku rakstīt, mēs dzīvojām diezgan nabadzīgi, naudas nebija, taču viņš ne reizi man nepārmeta, kāpēc niekojos ar tekstiņiem, nevis sameklēju kārtīgu darbu, kas papildinātu ģimenes budžetu. To es ļoti novērtēju.

Jūs esat romantiska būtne?

Esmu diezgan organizēts cilvēks, pietiekami racionāli domājošs. Apmēram saprotu, ko gribu no dzīves. Vienlaikus esmu visai infantila būtne, ko daži nezin kāpēc uztver par romantiskumu. Dzīvē tomēr ir situācijas, kad vajadzētu kaut ko stingrāk pateikt, sevi aizstāvot. Man tas nesanāk. Visu mūžu cīnos ar sevi šajā sakarā, bet ne sevišķi veiksmīgi. Laikam jau būšu atmetusi ar roku.

Kā jūs sadzīvojat ar saviem varoņiem? Dažkārt rakstnieki atzīst, ka varoņi kādā brīdī sāk dzīvot savu dzīvi, vairs neklausa un dara sazin ko. Nāk sapņos.

Agrāk domāju, ka rakstnieki ar to koķetē. Kamēr pati to nepiedzīvoju. Manā grāmatā No debesīm nokrita trīs āboli ir pāvs, kuru pat īsti nebiju plānojusi. Viņš pats kaut kā pēkšņi uzradās, un pēc tam nesapratu, ko ar viņu iesākt. Domāju, varbūt nobeigsies no kādas slimības. Nē, dzīvo. Vai vismaz aizlidos projām. Bezcerīgi! Viņš turējās sižetā kā iekrampējies. Es, protams, biju pateicīga, kad viņš uzradās, bez viņa tomēr grāmatai kaut kā trūktu, bet tikpat laimīga biju arī tad, kad viss atrisinājās. Grāmatu varoņi sapņos gan man nenāk. Ja tā sāk notikt, manuprāt, tomēr jādodas taisnā ceļā pie psihiatra.

Jūsu jaunākā grāmata ir stāsti par karu. Atkal Armēnija, atkal turienes notikumi…

Jā, esmu mēģinājusi rakstīt par ko citu, nesanāk. Man ir tikai vien grāmata par Maskavu – Понаехавшaя (Iebraukusī), arī diezgan autobiogrāfisks darbs par jaunu sievieti, kas atbrauc uz metropoli un mēģina te iedzīvoties. Acīmredzot kā piedzimu tur, tā esmu tur ar vienu savu daļu arī palikusi – ne velti visu laiku atgriežos pie šiem cilvēkiem un tēmām. Tāds, lūk, paradokss – rakstu par Armēniju, bet krieviski. Esmu mēģinājusi armēņu valodā, īsti nesanāk. Bet man ir ļoti laba tulkotāja, arī no dzimtās Berdas puses, viņa labāk par mani zina dialektu, kādā runā turienes lauku ļaudis. Es tā nemācētu uzrakstīt.

Nav domas reiz atgriezties uz dzīvi Armēnijā?

Ir. Es pat domāju, ka tieši tā arī notiks. Vēl tikai mazliet jāpagaida, līdz dēls nostāsies uz savām kājām, viņš vēl mācās vēsturniekos maģistrantūrā. Ceru, ka viņam būs meitene, ko viņš mīlēs un kas viņu mīlēs, – patiesībā tas arī viss, ko dzīvei vajag. Tad es mierīgu sirdi varētu pārcelties uz Berdu, mācītos cept maizi, ierīkotu sev tomātu dobi… Es gan esmu diezgan neprasmīga zemes darbos, manās mājās izdzīvo tikai kaktusi, bet varbūt tur tomēr iemācīšos.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs