Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Beļcovas liktenīgā Dienvidfrancija
Jā, gleznainā Dienvidfrancija Beļcovas dzīvē ir liktenīga. Tur 1928. gadā viņai veica eksperimentālu operāciju – slimās plaušas rezekciju. Operācija izdevās un ļāva nodzīvot garu mūžu. Vansā un tās apkārtnē Aleksandrai tapa virkne pasteļa un akvareļa tehnikā gleznotu ainavu. Tur Aleksandra sastapa arī savu tautieti Annu, no Krievijas emigrējušu burvīgu aristokrāti, un abas sadraudzējās.
Aleksandra Annu gleznoja senā japāņu akvareļtehnikā – smalkā līnijā, gaišā krāsā… To spēcīgi iespaidoja Fužitas māksla, ko Beļcova Francijā bija redzējusi, – valdzināja kaligrāfiskais gaisīgums, vieglums un garīgums… Aleksandra centās panākt tādu pašu līnijas smalkumu, un viņai izdevās. Anna no Vansas sanatorijas neatgriezās…
Labi, ka Vansā Aleksandrai līdzās bija mīļotā un uzticamā Austra. Viņa zināja arī vietējo leģendu par krustu: ja kāds no tuviniekiem uzrāpjas augstajā klintī ar krustu galā un iegriež tur slimnieka vārdu, tas top dziedināts.
Tā bija tieši Austra, kura pirms Aleksandras gaidāmās operācijas atrada šo Vansas klinti un bezbailīgi paveica visu, kā sacīts leģendā.
Aleksandra turpmāk vienmēr zinās – nav viņai tuvāka drauga par šo neparasto sievieti. Kas viņa bija? Viena no aizraujošākajām būtnēm un latviešu inteliģences personībām – literāte un publiciste, kreisi noskaņota, bet vienlaikus bijusi saistīta ar Padomju Krievijas un Vācijas izlūkdienestiem … Latvijas valsts pirmajos gados pildījusi sūtņa pienākumus Vācijā.
Austra daudz smēķēja un nekad neslēpa, ka ir lesbiete. Elvija Pohomova stāsta, ka muzeja kolekcijā ir arī dažas vēstules, pēc kuru tekstiem var saprast, ka Krauzei Beļcova patikusi «nedaudz vairāk nekā vienkārši draudzene». «Mazliet romantiski. Bet mums nav rakstisku liecību, ka arī Beļcova būtu atbildējusi ar to pašu.»
Lai vai kā – plaušu operācija izdevās, un Aleksandra kopā ar Austru devās uz Franču Rivjēru to krāšņi nosvinēt.
Kad pēc 13 gadiem Rīgu okupēs vācieši, Austra ies bojā neskaidros apstākļos – viņu kopā ar dzīvokļa draudzeni, kādu ebreju pianisti, atradīs gultā mirušas. Noindējušās vai noindētas.
Pēc gadiem Aleksandra uz Vansu atvedīs savu meitu – parādīt vietas, kur tik daudz pārdzīvots un ciests, kur klaiņojusi ar kalnu kazām un pirms operācijas lūgusies Vansas baznīciņā… Viņas iegriezīsies arī Kannās, un, kad nauda būs beigusies un nāksies pārtikt vienīgi no franču maizes, vīnogām un retiem paziņu ielūgumiem pusdienās, Beļcova būs gatava izmēģināt laimi Montekarlo kazino – atstāt meitu sēžam parkā uz soliņa, kamēr pati iespēlēs naudu atceļa biļetēm uz Rīgu.
Par laimi, to darīt nenācies. Naudu aizņēmušās no paziņas. Ar viņām kopā Montekarlo līksmojis pats Anšlavs Eglītis. Tas bijis viņš, kurš ierosinājis pagaršot neparastus krūmājā augošu kaktusu augļus, pēc kuru baudīšanas dāmām slimīgi pietūkušas lūpas… Mājupceļā vilciena restorānā Beļcova ar apetīti notiesās vistreknāko šniceli lietuviešu gaumē…
