Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Aizbrauca uz brīvlaiku, palika - uz mūžu
Gadu vēlāk Aleksandra iestājās bijušajā Mākslas akadēmijā, kas pēc Padomju Krievijas reformas nu bija pārtapusi Augstākajās mākslinieciskajās darbnīcās. Mācības tur rit pēc renesanses principa – mācekļi iesaistās meistara projektos un reizē mācās. Tā bija veiksme, ka Beļcova nonāca slavenā konstruktīvista Natana Altmaņa studijā.
Suta nerimstoši rakstīja kaismīgas vēstules no Rīgas un sauca meiteni uz Latviju, solīdams zelta kalnus.
Pēcrevolūcijas Krievija bija badaina un drūma, dzīves apstākļi neciešami. Aleksandrai bada dēļ sapampa rokas… Vienu rītu varēja arī nepamosties…
1919. gada pavasarī viņa padevās Romana vilinājumam – uzrakstīja augstskolas rektoram iesniegumu, ka vasaras brīvlaikā līdz septembrim izbrauks uz ārzemēm, un sēdās Rīgas vilcienā pilna apņēmības rudenī atgriezties. Vai gan viņa varēja iedomāties, ka Krieviju pamet uz mūžu?
Romana draugs gleznotājs Džo Grosvalds pirms aizceļošanas uz Parīzi savu Teātra bulvāra dzīvokli nodeva jaunā pārīša rīcībā. Arī maizes Aleksandrai Romana paspārnē netrūka – viņa mātei Natālijai taču piederēja veģetārais ēdienu ķēķis ar mājturības kursiem un kafejnīca, Rīgas bohēmas maģiskā telpa Pauluči bulvārī (tagadējā Merķeļa ielā). Tur Romans un viņa modernisma pārņemtie draugi drīkstēja apgleznot sienas ar saviem abstraktajiem tēlojumiem, un viņi deva šai vietai nosaukumu Sukub (saīsinājums no supremātisma un kubisma).
Tikai ar bildinājumu Romans nebūt nesteidzās. Zinādams, ka māte viņam par sievu nemūžam nenovēlētu mākslinieci (tolaik sieviete māksliniece Rīgā bijusi reta parādība), turklāt – slāvieti, attiecības ar Aleksandru viņš no ģimenes sākotnēji slēpa.
Natālijas vizīšu brīžos Beļcovai vajadzējis klusi pasēdēt uz balkona…
Taču Aleksandra bija skaista sieviete. Viņa savija matus augstā copē, un Rīgas saviesīgajā dzīvē viņai apbrīnotāju netrūka. Kaut sākumā bijis grūti pierast pie latviešu mentalitātes, Aleksandra iestājusies latviešu valodas kursos, pateicoties lieliskajai atmiņai, strauji to apguvusi un bez pūlēm iekļāvusies mākslas sabiedrībā. Turklāt daudzus no kolēģiem viņa jau pazina kopš Penzas laikiem.
Tā nu Aleksandra bija teju vai vienīgā sieviete Rīgas mākslinieku grupā, un viņai tika arī iespēja apgleznot sienu Sukubā – gaitenī. Un likteņa ironija – gaitenis arī izrādīsies vienīgā vieta, kurš šie gleznojumi vēlāk būs saglabājušies. Jā, Sutas ietekmē arī Aleksandra pievērsās kubismam. Tomēr jau 20. gadu beigās viņa gleznos atkal reālistiski, tas būs Vācijā tobrīd ļoti populārs virziens – jaunā lietišķība: vēss, gandrīz sterili atturīgs zīmējums, tomēr pietiekami nosacīts.
