Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
IVETA: Paula, cik tev ir gadu?
PAULA: Tikko palika 24.
– Tā nav drusciņ mānīšanās – pārdot tievēšanas programmu, ja pati esi tik jauna, izskatīga un visdrīzāk tev nekad nav bijis liekais svars?
(Sirsnīgi smejas.) Kā mani kaitina, ja man saka: tu esi jauna, tieva, tev jau nevajag ne vingrot, ne diētu ievērot. Nekā tamlīdzīga! Manā ģimenē lielākajai daļai radinieku svars ir virs simts kilogramiem. Vienīgā, kas mūsu ģimenē ir formā, ir mana mamma.
Viņa mani jau bērnībā brīdināja: meitiņ, mums nav tie labākie gēni – vienmēr skaties, ko liec mutē!
Bērnībā man bija tendence uz apaļumu, bet pavisam traki bija, kad no Dobeles pārcēlos uz Rīgu, lai mācītos profesionālajā vidusskolā par interjera dizaineri. Abas ar draudzeni dzīvojām īrētā dzīvoklī, pārtikām no makaroniem un pelmeņiem. Pat nepamanīju, kā svars pieauga. Vasarā sapratu, ka ir traki. Gada laikā bija nākuši klāt astoņi kilogrami. Turklāt man lielākā daļa tauku uzsēdās uz gurniem un kājām. Knapi varēju uzstīvēt staipīgas 42. izmēra bikses, un man tomēr bija tikai sešpadsmit. Jutos slikti un nolēmu – kaut kas ir jādara! Ienāca prātā doma, ka jāiet uz sporta zāli, lai gan nekad iepriekš nebiju to darījusi. Piezvanīju draugam, par kuru zināju, ka viņš trenējas, pajautāju, vai varu aiziet līdzi. Aizgāju, skatījos un atkārtoju, ko puiši darīja. Kad sapratu, ka ar treniņiem vien nepietiks, Instagram sāku sekot sportiskām meitenēm, pārsvarā amerikānietēm, pētīju, ko viņas ēd, un mēģināju atkārtot.
– Tas laikam nav pareizākais ceļš?
– Ja es sāktu tagad, visu darītu citādi. Ticu, ka arī rezultāts tad būtu bijis ātrāk. Kādas tik kļūdas neesmu pieļāvusi! Sākumā es katru dienu intensīvi trenējos, neļāvu muskuļiem atpūsties, arī nepievērsu uzmanību uzturam. Tāpēc esmu arī piedzīvojusi vilšanās, ir bijušas arī pārslodzes. Esmu izmēģinājusi visdažādākās diētas – piemēram, pusgadu pārtiku tikai no griķiem un šausmīgi nokritos svarā, nobijos. Tad beidzot paņēmu grāmatu un sāku lasīt par uzturu, par treniņiem. 18 gados iestājos treneru kursos, ieguvu sertifikātu. Bet sākumā visam kūlos cauri pati. Tāpēc es ļoti slavēju meitenes, kuras pie manis trenējas, jo ir jāprasa padoms. Kamēr visam pats izkodies cauri, esi noguris un viss apriebjas. Un bieži vien sportam tiek atmests ar roku.
Bet es kaut kā toreiz nepadevos, kaut gan īstenībā tas man nebija raksturīgi. Pirms nonācu trenažieru zālē, biju izmēģinājusi visu ko – hiphopu, rokasbumbu, dejas, bet man viss ātri apnika. Atceros, kad tikko sāku trenēties, mamma teica: nujā, šis arī būs uz pāris nedēļām. Bet, nē, pagāja mēnesis, divi, trīs, un es turpināju. Tad gan mamma noticēja un kļuva par manu lielāko atbalstītāju, ļoti lepojās ar mani. Man vispār ir superīga mamma – kā draudzene, mēs daudz ko kopā darām.
– Mūsdienās daudzas jaunas meitenes cieš no ēšanas traucējumiem, anoreksijas. Tev Instagram ir vairāk nekā 82 tūkstoši sekotāju, un liela daļa ir jūtīgas pusaudzes, kuras grib būt tievas. Tu viņām esi paraugs, tā ir milzīga atbildība. Tu to apzinies?
– Jā, tāpēc vienmēr ļoti rūpīgi apdomāju, ko publicēju. Jo viena lieta ir, ja tiešām blogeri vai jūtūberi izturas bezatbildīgi, bet nereti jau lietas vienkārši izskatās citādi, nekā tu to esi iecerējis. Redzi, arī tev no Instagram konta par mani radās atšķirīgs priekšstats, nekā ir tagad, kad satiekamies. Veidojot jaunu postu, vienmēr domāju, lai ar bildi vai ierakstu es palīdzētu vismaz vienam cilvēkam. Tāpēc mani ieraksti vienmēr ir pozitīvi un orientēti uz veselīgumu. Un es redzu, ka tas darbojas. Meitenes man regulāri raksta, sakot paldies par motivāciju, iedvesmošanu, padomiem. Sūta savas bildes ar panākumiem, uzdod jautājumus, uz kuriem es arī ļoti cenšos atbildēt.
Man šķiet, ka, sniedzot informāciju, galvenais ir atrast pareizo pieeju un intonāciju. Piemēram, arī mana mamma ar mani vienmēr ir runājusi par veselīgu uzturu, izskatu un svaru, bet tas nav mani iedzinis ēšanas traucējumos. Svarīgi, kā to pasaka, – nevis nosodot, nomācot un biedējot, bet ar pozitīvu attieksmi un piemēru. Piemēram, atceros, kad atnesu mājās čipsus, mamma neaizliedza tos ēst, bet noteica: «Meitiņ, nu, kam tev tie? Labāk ēd normālu ēdienu.»
Brīnumi nenotiek – ja es neturētos, man būtu liekie kilogrami ar visu trenēšanos. Ir daži laimīgie, kam ģenētikā ir izkritusi laimīga loze – var ēst, ko grib un svars nenāk klāt –, man tā nav.
– Kā tu nokļuvi Monako?
Visu interviju un Paulas vienas dienas ēdienkarti +efektīgus vingrinājumus lasiet 3. jūlija žurnālā IEVA
Vēlies kaut ko vairāk nekā vienkārši žurnālu? IEVA būs tava draudzene, tāpēc, lasot IEVU, tu nekad nebūsi viena. Priekos vai bēdās - vienmēr būs atbalsts un sapratne.
