Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2011. gada 12. numurā.
Skaista, sulīga, koķetērīga
«Pēc kara, kad Drāmas teātra studija uzņēma jaunos aktierus, bija liels konkurss. Starp tiem, kas to izturēja, bija arī Dzidra – meitene no skaistās Kurzemes pilsētas Talsi. Vienmēr smaidīga, koķetērīga, sievišķīga… Starp mums izveidojās sirsnīgas attiecības. Jutu, ka neesmu viņai nepatīkams, bet biju precējies. Dzidra bija lepna, nesūdzējās par grūtībām, līdz kādā dienā piepeši zaudēja samaņu. Atklājās, ka Dzidras tēvs atrodas izsūtījumā, meitene dzīvo uz savu roku, pusbadā,» stāsta Dzidras Ritenbergas kursabiedrs un draugs aktieris Jānis Kubilis.
Dzidras skaistums un aktrises talants vēl nebija pietiekami spēcīgi ieroči, lai viņu pieņemtu darbā Drāmas teātrī.
«Tur priekšā bija spēcīgas aktrises, prīmas – Velta Līne, Lidija Freimane,» Jānis Kubilis min iemeslu, kāpēc Dzidru Ritenbergu izbrāķēja. «Teātrī vienmēr aktieriem bijuši savi protežē, bet Dzidrai tāda nebija. Un tolaik nebija arī vajadzības vēl pēc kādas spilgtu lomu tēlotājas.»
Dzidras Ritenbergas pirmā darbvieta un aktrises amata kalve bija Liepājas teātris, kur viņa sāka strādāt 1948. gadā.
«Dzīvojām mājā, kur mita zvejnieki,» Liepājas posmu savās atmiņās ataino Dzidra Ritenberga. Autobiogrāfiju viņa nepaguva uzrakstīt – Teātra muzejā Smiļģa mājā glabājas manuskripts, to palīdzēja sakārtot viņas brālis Rihards Ritenbergs. «Skaistas, lielas reņģes maksāja deviņpadsmit kapeiku kilogramā, tās pirkām un cepām. Dažkārt mūsu reņģītes bija vienīgās uzkodas pie gruzīnu vīna. Saietos vīns bija tikai piedeva labam garastāvoklim. Diezgan bieži mūsu kompānijai pievienojās Žanis Kopštāls, lords pēc visiem dotumiem un burvīgs formas režisors. Mūsu pulkā nāca arī Nikolajs Mūrnieks. Apveltīts ar labu humora izjūtu, viņš uzturēja kolektīva dzīvo garu. Būdams ne tikai labs režisors, bet arī lielisks aktieris, viņš labi pārzināja teātra iekšējās virtuves noslēpumus. Mīļais, jaukais skolotājs, džentlmenis ar mūžīgi saslapinātajām ondulācijām īsajā, sirmajā matu cekulā, mūžam sagriezušos taurenīti pie kakla. Viņš bija jautrs, bet viņa acis sekoja katrai vīna lāsei, kas bija glāzītē. Tā bija fantastiska pasaule, kuru viņš uzbūra mūsu acu priekšā, stāstot par seniem laikiem un lielajām teātra zvaigznēm. Bija darbs, mēģinājumi, veiksmes, neveiksmes, reņģu bļodas un kartupeļi, bija jaunības azarts un mīlestība, bet galvenais – skatītāju mīlestība,» Dzidra Ritenberga raksta savās atmiņās.
Lielā slodze un nepilnīgais uzturs iedragāja aktrises veselību, par sevi lika manīt sirds. Brīžiem Dzidra jutās tik vāja, ka ar grūtībām šķērsoja ielu. Brālis veda māsai pārtiku, lai tirgū pirktās reņģes un kartupeļi nebūtu viņas vienīgā ēdmaņa. Toties izrādēs, kurās spēlēja Dzidra Ritenberga, pirmās desmit rindas bija izpirkuši Liepājas kungi.
Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja speciāliste Margita Mantiņa stāsta: «Dzidra bija temperamentīga, sulīga, skaista. Viss viņai bija: atvērta sirds, spēcīgs raksturs, talants, taču karjeras sākumā ne uzreiz pavērās ceļš uz lomām, jo arī Liepājas teātrī bija spožas aktrises. Dzidra konkurēja ar teātra prīmu Irmgardi Mitrēvicu, kurai bija savs statuss – viņa bija režisora Nikolaja Mūrnieka sieva. Par kādu lomu Dzidra gan esot cīnījusies, uzstājot, ka tā pienākas viņai, jo tādu varoni nepiedienot spēlēt vecākai dāmai.»
Kolēģes Dzidru apskauda ne vien tālab, ka vīrieši kā traki skrēja skatīties viņas izrādes.
Dzidras jaunības mīlestība bija skaistulis un sieviešu pielūgsmes objekts aktieris Valdemārs Akuraters (dziedātājas Ievas Akurateres tēvs – K. Z.). Viņi iepazinās, kad Dzidrai bija tikai astoņpadsmit gadu, Valdis bija desmit gadu vecāks. Viņš sekoja līdzi savai mīlestībai uz pilsētu zem liepām, un sešus gadus viņi bija kopā, dzīvoja nereģistrētā laulībā. «Akuraters bija manas māsas lielā mīlestība,» saka Rihards Ritenbergs. «Kara laikā Valdi iesauca vācu armijā par izpalīgu, iedeva vācu formu cepuri. Sākās kapitulācija, un viņu nosūtīja uz filtrācijas nometni. Tad palaida vaļā, bet, kad lietu skatīja otrreiz, notiesāja par sadarbošanos ar vāciešiem. Akurateru sāka vajāt čeka, apcietināja un izsūtīja.» Čeka pieskatīja un pratināja arī Dzidru.
Jānis Kubilis: «Reiz Valdim jautāju, par ko tevi aizrāva uz Sibīriju? Viņš teica: «Nezinu, laikam kādam pateicu ko tādu, ko nevajadzēja.»»
Aktrise rakstīja mīļotajam vēstules uz Sibīriju, sūtīja paciņas, taču viņu attiecības izjauca vēstis, kas nonāca Dzidrai ausīs: viņu kopdzīves laikā Valdim bijušas arī citas sievietes. «Jā, Valdis bija dāmu mīlulis. Viņiem ar Dzidru sākās konflikti, un attiecības pārtrūka. Abi bija lepni un skaisti,» Jānis Kubilis ir lakonisks.
Valda Akuratera pēdējā mīlestība bija rakstniece Dagnija Zigmonte, ar kuru Dzidra vēlāk satikās filmēšanas laukumā, – viņa rakstīja scenārijus režisores filmām.
Teātra aprindās mēļoja, ka arī Voldemārs Zandbergs bija neprātīgi iemīlējies Dzidrā Ritenbergā. Viņas brālis šīs runas noraida: «Starp viņiem nebija nekā vairāk kā iedvesma radīt labu mākslu. Dzidra apjūsmoja viņu kopīgo sadarbību uz skatuves, par Zandbergu teica: brīnumbērns, tīrradnis, kam Dievs devis izcilu talantu, jo viņš nav mācījies aktiermeistarību.»
Zvaigžņu stunda
Pelnrušķītes stāstam cienīgs pavērsiens mainīja viņas dzīvi. Kijevas A. Dovženko kinostudijas režisors Vladimirs Brauns meklēja aktrisi filmai Malva, ko bija iecerējis uzņemt pēc Maksima Gorkija jaunības dienu stāsta. Apstaigājis filmu uzņemšanas paviljonus Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā un Harkovā, bet neviena jaunā aktrise Braunam nešķita piemērota šai lomai.
«Ritenberga tolaik filmējās savā pirmajā lomā režisora Vara Krūmiņa diplomdarba lentē Cēloņi un sekas,» stāsta Margita Mantiņa. «Noskatīt aktrisi Malvas lomai nebija vienīgais iemesls, kālab Brauns ieradās Rīgā. Viņš apmeklēja drēbnieku, jo Rīga visā Padomju Savienībā bija izslavēta ar izciliem meistariem, kas, protams, savu amata prasmi bija kaldinājuši Latvijas laikā. Režisors iegriezās filmēšanas paviljonā (tolaik tas atradās bijušā kinoteātra Pionieris telpās, tagadējā Skolas ielā – K. Z.). Brauns ievēroja Dzidru, viņi apmainījās ar pāris pieklājības frāzēm. Atvadoties Varim Krūmiņam, Brauns teicis: «Dzidrai ir raksturs!» – «Un vēl kāds!» atsaucies latviešu režisors. Viņš arī lika Dzidrai manīt, ka viņa varētu būt noskatīta Malvas lomai.»
Liepājā sākās mēģinājumi izrādei Kamēliju dāma, kurā Dzidra atveidoja Margaritas Gotjē lomu. Viņas domas kavējās pie zvejnieka meitenes Malvas. Saņēmusi telegrammu, ka apstiprināta Malvas lomai, aktrise apsvēra iespēju aiziet no Liepājas teātra. Vispārdrošākajos sapņos viņa nevarēja iztēloties, ka Malva būs viņas zvaigžņu stunda (Dzidra pat lāgā nemācēja krievu valodu) un viņas dzīvi apgriezīs kājām gaisā. «Ne vienmēr izdevās darbs pie Kamēliju dāmas, un tādās reizēs es glābos pie Malvas,» raksta Dzidra Ritenberga. «Tad pienāca diena, kad atskanēja telefona zvans no Kinokomitejas Maskavā. Jauna, spalga balss jautāja: «Vai jums ir desmit tūkstoši rubļu tualetēm?» – «Kāpēc?» – «Malva brauc uz Venēcijas festivālu.» – «Nav gan.» – «Nu, tad nebrauksiet! Saruna beidzās.»
Malvas atveidotājas vietā 1957. gadā uz XVIII Venēcijas kinofestivālu aizbrauca cita aktrise. Arī režisors Vladimirs Brauns neaizbrauca, jo neilgi pirms starptautiskās atzinības bija aizgājis no dzīves. Kinofestivāla žūrija Dzidru Ritenbergu par Malvas lomu atzina par labāko aktrisi un piešķīra Volpi kausu – tā ir vienīgā šāda veida atzinība, ko jebkad saņēmis latviešu aktieris.
Ritenberga šo kausu pirmo reizi rokās turēja tikai pēc divdesmit gadiem, kad tas bija izklejojies pa Savienības kino instanču kabinetiem.
«Malva bija mana zvaigžņu stunda,» teikusi aktrise, «visus šos gadus tā gājusi man cieši līdzās, atvērdama daudzas durvis un daudzas sirdis.»
«Malva bija skaista, sievišķīga, seksīga,» Jānis Kubilis raksturo kolēģi šajā lomā.
Nodedzinājusi visus tiltus ar Liepājas teātri, Dzidra pēc filmas uzņemšanas atgriezās Rīgā un… Neviens teātris atplestām rokām viņu negaidīja. Margita Mantiņa: «Liktenīgi, bet, pārbraukusi no Kijevas, Dzidra Ritenberga aizgāja uz Drāmas teātri noskatīties Kamēliju dāmu – izrādi, kurā viņa spēlēja pēdējo lomu Liepājā. Satikusi savu pedagoģi, Krievu drāmas teātra galveno režisori Veru Baļunu, atzinās, ka ir bez teātra un darba. «Nāc, mazais (tā Baļuna sauca visus savus mīluļus), uz Krievu drāmas teātri!» Dzidra šo piedāvājumu pieņēma.»
Otrā mīlestība. Sieviešu elks
Pēc triumfa Venēcijas kinofestivālā Dzidra Ritenberga saņēma piedāvājumus filmēties visās Padomju Savienības kinostudijās. Krievu drāmas teātrī palika nenospēlētas lomas, jo paralēli darbam teātrī aktrise filmējās A. Dovženko kinostudijas lentēs Negaisi pār laukiem un Vētrā dzimušie, Rīgā sākās darbs pie filmas Atbalss pēc Jāņa Jaunsudrabiņa romāna Aija, kurā Ritenberga spilgti atveidoja galveno lomu. «Aizrāvusies ar kino, biju pilnīgi pametusi teātri, nodevusi Baļunas uzticēšanos,» atmiņās raksta aktrise. «Centos glābt, kas glābjams, atteicos no filmēšanās Minskā, Moldāvijā, Odesā, atgriezos Rīgā un sāku mēģināt lomu lugā Viss paliek cilvēkiem.»
Tā bija Dzidras Ritenbergas pēdējā izrāde Krievu drāmas teātrī.
Volpi kauss viņai pavēra ceļu arī uz kinofestivāliem. «Par visu, kas notiktu ar mani, ja nebūtu atnācis kino, es domāju, staigājot pa Kannu festivālam uzposto bulvāri. Te nu es biju! Kā man likās, pasaules viducī. Un bez stiprās rokas. O, nē! Mana stiprā roka smaidīja no krāsainās afišas filmu reklāmā un Volpi tur uzrakstīts daudz lielākiem burtiem nekā mans uzvārds. Mani gaidīja tā sauktā priekšā stādīšana pārējiem festivāla dalībniekiem. Manī jau bija radusies apjausma par man svešās pasaules paražām un tikumiem, kad vakarā festivāla pilī ieraudzīju aizkulisēs pazibam pazemo Džinas (itāļu aktrise Džina Lolobridžida – K. Z.) stāvu krāšņos dārgakmeņos un bezgala kuplā, sarkanā tafta vakarkleitā. Man kļuva pavisam bēdīgi ap sirdi. Preses pārstāvji riņķoja ap viņu kā dunduri karstā laikā. Sākumā pieteica mani. Te es atdzimu. Dzirdot vārdu Volpi, sapratu, ka neesmu te lieka. Jā, tas ir man, šis Volpi, nevienam nezināmai, jaunai aktrise no Rīgas. Nu tu vari čaukstināt savu sarkano tafta kleitu un mirdzināt dārgakmeņus, Džina, tev viņa nav!
Mēs visi saņēmām naudas prēmiju par labu darbu. Nopirku sev baltu sintētisku kažoku un devos atpakaļ uz Kijevu. Biju samīlējusies kādā krievu aktierī, tāpēc sirds nemaz nesāpēja, šķiroties no Francijas, gluži otrādi – tā traucās lidmašīnai pa priekšu. Ak, mīlestība, tu esi bijusi mana mūža visuzticamākā pavadone!»
Ar sieviešu dievināto aktieri Vjačeslavu Tihonovu, īpaši pēc Štirlica lomas filmā Septiņpadsmit pavasara mirkļi, Dzidra Ritenberga iepazinās restorānā Kijevā.
Sākās kaislīgs romāns četru gadu garumā.
«Kad viņi iepazinās, Slava Tihonovs bija pašķīries no sievas, slavenās aktrises Nonnas Mordjukovas, ar kuru viņiem bija dēls,» par Ritenbergas un slavenā krievu aktiera attiecībām stāsta Margita Mantiņa. «Tihonovs viesojās pie Dzidras Rīgā.» Muzeja speciāliste rāda pabalējušu bildi, kurā abi aktieri slēpo. Citā viņi ir kopā, mīļi sakļāvušies. «Tihonovs sūtīja telegrammu, lai izsauktu Dzidru uz tālsarunu telefona centrālē. Viņi stundām runāja, un centrāles darbinieces noklausījās viņu mīlas pilno dialogu. Viņi nepalika kopā Tihonova neizlēmīgā rakstura dēļ. Kad vajadzēja izšķirties par viņu un Nonnu, aktieris palika pie sievas, jo viņiem piedāvāja dzīvokli Maskavā, bet šķiršanās skandāla dēļ viņi varētu palikt bez mājokļa. Vēlāk gan viņš aizgāja no slavenās aktrises.»
Maskavas starptautiskajā kinofestivālā, uz kuru Dzidra Ritenberga devās kopā ar Viju Artmani un Valdemāru Zandbergu, satikdama Vjačelavu Tihonovu, sirds vēl ietrīcējās, taču viņi pagāja viens otram garām. Šajā forumā aktrise satika savas dzīves liktenīgo vīrieti – Jevgeņiju Urbanski. «Mūsu skatieni krustojās,» atminas Dzidra Ritenberga. «Urbanskis turpināja kustēties telpā, tikai tagad jau virzienā uz mums ar Viju. Nostājies mūsu priekšā, viņš smaidot sacīja: «Es jūs pazīstu – jūs esat Malva.» Tālāk viss notika vienkārši – viņš no latviešu aktrises ne soli neatkāpās. Pēc svētkiem atgriežoties filmas uzņemšanas laukumā, Urbanskis režisoram Pāvelam Čuhrajam teicis: «Es iemīlējos sievietē.»»
Liktenīgais
Jevgeņijs Urbanskis bija šķīries. Dzidru Ritenbergu viņš iemīlēja no pirmā acu skatiena un bija gatavs viņu precēt – tagad un tūlīt!
«Žeņa bija Dzidras mūža mīlestība,» atzīst Rihards Ritenbergs. «Salīdzinājumā ar iepriekšējām attiecībām, kas bija spontāni uzplaiksnījumi, šajā mīlestībā viņa iedegās. Jā, Akuraters bija skaists vīrietis, prata sevi pasniegt; Tihonovs bija kaislīga aizraušanās, bet ar laiku pārgāja, viņi šķīrās viegli. Tihonovs bija normāls vīriņš, pret mani kā pret Dzidras brāli izturējās mazliet uzspēlēti.»
Aizvien stiprāk par sevi lika manīt vājā sirds.
Dzidrai Ritenbergai bija nepieciešama operācija. Statistika bija skaudra: pēc šādas operācijas izdzīvo katrs desmitais pacients. Aktrisei bija tikai trīsdesmit… Šādā brīdī viņa negribēja uzsākt nopietnas attiecības. Jevgeņijs Urbanskis vēlējās, lai mīļoto operē labākie ārsti, interesējās par iespējām operāciju veikt ārzemēs, taču tam bija nepieciešama valūta. Maskavas ārsti paveica brīnumu. Kad aktrise reanimācijas zālē atvēra acis, viņai blakus bija viņas tuvākie: brālis Rihards un mīļotais Žeņa. «Ja brīdī, kad esi uz dzīvības un nāves robežas, blakus ir tāds cilvēks, uz viņu sāc skatīties ar citām acīm,» vēlāk teica Dzidra Ritenberga.
Atlabusi aktrise gatavojās atgriezties Rīgā, bet Urbanskis uzstāja: «Ja aizbrauksi, tad pie manis vairs neatgriezīsies. Apprecēsimies!» Viņi devās uz zagsu. Bija pusdienlaiks. «Mēs vēlamies sareģistrēties. Tūlīt!» Jevgeņijs Urbanskis sacīja dzimtsarakstu nodaļas darbiniecei. «Kā – tūlīt? Jums nav ne svētku tērpu, ne mums ir muzikālais pavadījums,» darbiniece bija apjukusi. Viņi vienojās, ka Urbanska un Ritenbergas savienību nostiprinās pēc dažām dienām.
Pēc laulībām Jevgeņijs sievu pavadīja uz Latviju. Dzidra bažīgi iepazīstināja tuviniekus ar savu vīru, taču raizes bija veltas – ģimene Urbanski pieņēma. Rihards Ritenbergs: «Žeņa nevarēja nepatikt. Visās kompānijās viņu pieņēma kā savējo. Viņš izprata cilvēkus, spēja pielāgoties, nejutās pārāks par citiem. Urbanskim bija plaša sirds, viņš bija īsts krievu mužiks – patiess, labestīgs.»
Krievu aktierim Rīga patika, un viņš pat sāka mācīties latviešu valodu.
«Zināju šo aktieri,» Urbanski vērtē Jānis Kubilis, «man viņš šķita diezgan primitīvs. Bet Dzidra teica, ka viņš esot iejūtīgs, vīrišķīgs, jauks. Viņa man daudz stāstīja par savu dzīvi ar Urbanski. Šajā laulībā viņa bija ļoti laimīga, viņiem abiem bija lieli plāni.»
Jevgeņija Urbanska darbvieta bija Staņislavska teātris, pēc kāzām arī Dzidra Ritenberga sāka tur strādāt. Vairākās izrādēs, piemēram, Millera Salemas raganās, viņi spēlēja kopā. «Dzidra Maskavā bija ārzemniece, akcenta dēļ nevarēja tēlot galvenās lomas,» stāsta aktrises brālis. «Tā kā Žeņa bija viens no galvenajiem aktieriem, viņai piemeklēja lomas.»
Aktieru pāris kopdzīves sākumā mitinājās teātrī nelielā kambarītī virs ģērbtuvēm. Urbanskim bija plašs draugu loks: teātra un kinoļaudis, rakstnieki, mākslinieki. Viņš latviešu aktrisi ieveda smalkās aprindās. Mazajā istabiņā valdīja bohēma, notika saviesīgi vakari ar dziesmām un dejām. «Pateicoties vīra popularitātei arī Maskavas inteliģences vidū, es drīz vien nokļuvu spilgtu personību redzeslokā. Sākumā mani pieņēma tikai kā Urbanska sievu, ļaujot izrādīties visā košumā. Tā kā pēc savas būtības neesmu slavaskāra, brīdī, kad man priekšā tika stādīts toreiz jaunais, bet daudzsološais dzejnieks Jevtušenko, godīgi atzinos, ka nezinu, kas viņš ir. Mani draudzīgi uzņēma jaunajā kultūrvidē, tā bija mana augstskola. Starp Urbanska draugiem bija dzejnieki Mihails Svetlovs, Bulats Okudžava, Roberts Rozdžestvenskis, režisors Grigorijs Čuhrajs, aktieri Jurijs Ņikuļins, Vladimirs Visockis un citi. Manai cilvēciskajai un mākslinieciskajai izaugsmei Žeņa izdarīja ļoti daudz.»
Pēc lomas kinofilmā Komunists un citām Jevgeņija Urbanska popularitāte auga, un valsts viņiem piešķīra divistabu dzīvokli Sokoļņikos.
Traģēdija
1965. gada 5. novembrī virs Dzidras Ritenbergas galvas savilkās melni mākoņi. Uzņemšanas laukumā gāja bojā viņas vīrs – viņu saspieda zem automašīnas. Dzidra bija grūtniecības sestajā mēnesī un, gaidot bērniņu, dzīvoja Rīgā pie mammas un brāļa ģimenes.
Braucot filmēties, Urbanskis rakstīja mīļotajai vēstules. Pēdējo viņš nosūtīja pusstundu pirms savas nāves. «Zdrastvuj, travinka moja jeģinstvennaja! Vsegda Ttvoj vesjolij i grustnij, Tvoj smelij i slabij, Tvoj maļčik Žeņa.»*
Savas dzīves noslēpumus Dzidra Ritenberga uzticēja Jānim Kubilim, un, kā saka aktieris, «daudz kas no šīm vaļsirdīgajām sarunām paliks pie manis». Draugi un kolēģi Kubilim uzticēja grūto uzdevumu paziņot Dzidrai par vīra nāvi. «Piezvanīja Valija(?) Freimane un teica: «Jāni, mēs, viņas draugi, nolēmām, ka tev jāpasaka Dzidrai, ka Urbanskis gājis bojā,» Jānis Kubilis atsauc atmiņā to novembra dienu. «Biju jauns, psiholoģiski man nebija nekādas nojēgas, kā to darīt. Šī saruna mainīja mūsu attiecības, tāpēc dusmojos, ka tieši man to uzticēja. Vēlāk kopā filmējāmies, bet man šķita, ka Dzidra no manis vairās. Tas sāpēja… Todien, pirms braucu pie Dzidras, konsultējos ar dakteri, kā man rīkoties. Viņš teica: paņem nomierinošus līdzekļus sev un Dzidrai un ej! Ģimene gatavojās Oktobra svētkiem, Dzidra virtuvē cepa un vārīja, iznāca man pretī smaidīga un piesarkusi. Kad paziņoju bēdīgo vēsti, sākās raudāšana, pārmetumi man – tas, ko biju gaidījis. Kā es runāju ar viņu? Intuitīvi. Teātrī biju nospēlējis daudz lomu, zināju sieviešu un vīriešu psiholoģiju. Tādos brīžos intuīcija diktē, ko teikt. Mēs runājām vairākas stundas. Kad šķīrāmies, Dzidra teica: «Vai zini, kas notiek ar tiem, kas atnes tādu ziņu?» Es zināju… Vēlāk Dzidra man atzinās, ka es esot smalkjūtīgi paziņojis par Urbanska nāvi.»
Dzidra uz bērēm neaizbrauca. Ģimeni pārstāvēja brālis.
Jevgeņiju Urbanski apglabāja Novodevičas kapsētā, kur gulda ievērojamus cilvēkus un valstsvīrus.
«Vai esat redzējuši melnu sniegu?» Dzidra Ritenberga atmiņās apraksta dienu, kad viņai paziņoja par mīļotā nāvi. «Es esmu. Sniegs krita aiz loga lielām pūkām, tikai tas bija melns, visa sniega noklātā iela bija melna. Zem sirds jau sešus mēnešus nesu viņa bērnu. Es nesu dzīvību, tādēļ bija jādzīvo. Pēc trim mēnešiem piedzima meita Jevgeņija. Viņa nes tēva vārdu, kas Latvijā nebija gudrākais solis, bet man tā bija svēta piemiņa.»
Rihards Ritenbergs stāsta, ka pēc Urbanska nāves aktrise pastiprināti lietoja nomierinošus līdzekļus. «Tā kā māsai bija veikta sirds operācija un ņemot vērā lielos pārdzīvojumus, Rīgas ārsti baidījās saņemt bērnu. Kad tuvojās dzemdības, Dzidra ar manu sievu brauca uz Maskavu, kur mazā Žeņa nāca pasaulē ar ķeizargriezienu. Kad Dzidra atgriezās darbā Maskavas teātrī, meitu šeit audzināja mamma un mēs ar sievu. Dzidra bieži apciemoja Žeņu, bet, kad mamma sāka pārāk uzstāties, meita teica: «Brauc projām!»» smejas brālis.
Margita Mantiņa stāsta: «Kolēģi Staņislavska teātrī Dzidrai palīdzēja pārvarēt sāpes, tomēr viņa pēc vīra nāves vairs neredzēja jēgu dzīvei Maskavā, atteicās piedalīties izrādēs, kurās spēlēja kopā ar Urbanski. Paralēli lomām izrādēs viņa strādāja arī par režisora asistenti. Viņai ļoti patika šis darbs. Ritenberga izteicās, ka pati ir bijusi savu lomu režisore.»
Atgriešanās Latvijā
Kad pēc desmit gadu ilgas prombūtnes aktrise atgriezās Latvijā, viņu te neviens negaidīja. Aizbraucot uz Maskavu, kultūras ministrs Dzidrai Ritenbergai teica: «Vai jūs nebaidāties, ka, aizbraukdama no Latvijas slavas zenītā, tauta jūs aizmirsīs?» Aktrise atbildēja: «Tauta mani neaizmirsīs, priekšniecība gan.»
Jānis Kubilis: «Dzidru Latvija nepieņēma tāpēc, ka ilgus gadus viņa bija pie krieviem. Maskavā viņa bija zem Urbanska spārniņa, jutās aizsargāta. Dzidrai piemeklēja lomas Staņislavska teātrī, un viņa varēja izpaust sevi.
Atgriezusies Latvijā, viņa vairs nejutās par sevi tik droša.
Četrdesmit gadu vecumā viņa Konservatorijā ieguva kinorežisores diplomu, uzņēma filmas, bet īstas veiksmes dzīvē vairs nebija. Tāda traģēdija nevar palikt bez sekām.»
Rihards Ritenbergs uzskata, ka teātrī vienmēr valdījusi liela konkurence. Dzidrai kā PSRS Nopelniem bagātajai skatuves māksliniecei bija augstākā likme – kā Vijai Artmanei, Veltai Līnei un citām prīmām. Pieņemot viņu darbā, kādai nauda jāņem nost. Neviens teātris to nevēlējās.
Dzidras Ritenbergas radošā darba spožākais posms bija aiz muguras, taču kā režisore viņa uzņēma vairākas filmas, kas izpelnījās skatītāju atzinību: Šīs bīstamās balkona durvis, Valsis mūža garumā, Trīs minūšu lidojums, Pats garākais salmiņš un citas. Aktrise arī pati turpināja filmēties: atveidoja lomas lentēs Mans draugs – nenopietns cilvēks, Ilgais ceļš kāpās, Durvis, kas tev atvērtas.
Dzidras Ritenbergas meita Jevgeņija absolvēja Konservatoriju, ar kori Latvija apbraukāja pasauli, bet, mainoties varām, nolēma no mūzikas aiziet un pievērsās biznesam. No pirmās laulības viņai ir dēls Gustavs, kas strādā Liepājā par tulku un grāmatvedi, otrajā laulībā piedzima dēls Kārlis. Žekas, kā viņu sauca mamma, dzīve rit starp Vāciju un Latviju.
«Aktiera un režisora profesija ir gaistoša māksla, pat nedaudz traģiska,» vērtē Teātra muzeja speciāliste Margita Mantiņa. «Kamēr mākslinieks ir uz skatuves, viņu atceras, bet, kad viņš aiziet, ātri aizmirst.»
Dzidru Ritenbergu cilvēki neaizmirsa. Kad 1995. gadā aktrisei bija nepieciešami līdzekļi otrajai sirds operācijai, tauta tos saziedoja.
Pēc operācijas aktrise teica: «Esmu tikusi no savas tautas mīlēta, lolota un atpakaļ pieņemta. Visgrūtākajā dzīves stundā, jau stāvot uz mūžības sliekšņa, ar Latvijas iedzīvotāju līdzdalību no jauna atdzimusi.»
Operācija, kuras laikā Lietuvas slimnīcā viņai nomainīja sirds vārstuļus, Dzidrai Ritenbergai uzdāvināja vēl astoņus gadus. Viņas sirds uz mūžu apstājās 2003. gadā.
Kāpēc temperamentīgā, harismātiskā, skaistā aktrise neapprecējās otrreiz? Šo jautājumu viņai uzdeva bieži. Dzidrai Ritenbergai bija pielūdzēji («Vēl sešdesmit gados man bija mīļākais!» viņa draugiem bija teikusi), taču Urbanska vietu neviens cits nevarēja ieņemt – līdzvērtīga viņam nebija.
