Dzīve Latvijas pierobežā Zilupē – tā nav pasaules mala!

Intervijas
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
4. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārtiņš Zilgalvis
Pašas audzētas melones, pašas organizēta jūnija Tauriņu nakts Grebļakalnā, pašas vītas desmitiem metru garas vasarsvētku vijas Pasienes baznīcā – tāda ir ILGAS IVANOVAS dzīve Latvijas pierobežā Zilupē, kur viņa ir gan novada tūrisma organizētāja, gan uzņēmēja, gan floriste un dārzniece. Liels dzīves izaicinājums bija abu dēlu nopietnās veselības problēmas, taču tās izdevies atrisināt, Mārtiņš un Jānis jau pieauguši, un viņiem ir savas ģimenes.

Zilupes pagasta Bitēs mūs sagaida ar karstām kartupeļu pankūkām. Ivanovu mājās uz galda nedrīkst būt ne kripatiņas parasto miltu, tā ir jau sen, un neviens par to nežēlojas. Lielāks uztraukums šopavasar bija par aizlijušajiem laukiem, kuros slīka tikko uzziedējušie meloņu stādiņi. Savā saimniecībā Ilga kopā ar ģimeni audzē melones, arbūzus un ķirbjus, vāra priežu čiekuru ievārījumu un priežu pumpuru sīrupu.

Savulaik viņa saņēmusi apbalvojumu Laiks Ziedonim, IEVAS sirdi, un Labklājības ministrijas un nevalstisko organizāciju Labās zvaigznes nozīmīti.

AIVA: Dzīve atkal iegājusi sliedēs, jūs atkal rīkojat pasākumus un audzējat melones. Bet pavisam nesen jums bija savi kovida piedzīvojumi – Latvijas robeža sen bija slēgta, bet Zilupes Ilga sociālajos tīklos taujāja padomus, kā tikt no Vācijas uz Latviju.

ILGA: Tas bija aizkustinoši – kad to ierakstīju, tik daudzi sāka ar manu ierakstu dalīties, tik daudzi atbildēja! Kolēģi bija gatavi lūgt palīdzību prezidenta kancelejā, bija pilnīgi sveši cilvēki, kas uztraucās, vai esmu paēdusi, vai neesmu uz ielas, bija gatavi dot patvērumu, palīdzēt atrast darbu un aizdot savu mašīnu. Man sūtīja uzzīmētas kartes, kā ar kājām tikt pāri Polijas un Lietuvas robežām.

Uz repatriācijas reisiem biļetes izpirka acumirklī. Biju jau nopirkusi biļetes lidojumam caur Minsku, bet nevarēju tikt līdz Frankfurtei. Taču robežu ar kājām šķērsot tomēr nevajadzēja, jo beigu beigās draudzene man atrada aviobiļeti, kura pēkšņi bija atbrīvojusies. Bet man bija vēl plāns B, plāns C un plāns D, kā nokļūt mājās.

Ar Vāciju bija tā – atvaļinājuma laikā braucu uz turieni pastrādāt savā floras dizaineres profesijā un pie viena papētīt tūrisma tirgu. Divas nedēļas nostrādāju, un – viss mainījās, mājās vairs nevarēju tikt. Labi, ka man ir daudz diplomu, tāpēc varēju ātri atrast citu darbu – man ir arī sociālā pedagoga izglītība, varēju sākt strādāt par veca cilvēka aprūpētāju. Sākumā domāju, ka pēc pāris nedēļām varēšu atgriezties, bet nē. Latvijā mani gaidīja darbi un jauni projekti. Bet es sēžu Vācijā! Sāku meklēt ceļu mājup.

Pēc atgriešanās man bija fanu grupas pa visu Latviju – cilvēki zvanīja un prasīja, vai esmu tikusi mājās.

Protams, godīgi nosēdēju savu laiku izolācijā, šajās nedēļās bija arī mana dzimšanas diena. Parasti rīkoju baļļukus, bet šoreiz puķu pušķi man bija atstāti pie iebraucamā ceļa.

– Mēs no Rīgas šurp braucām četras ar pusi stundas. Vai arī jums, te dzīvojot, ir sajūta kā pasaules malā?

– Ceļš, protams, nogurdina, bet nav jau tā, ka tieši lielpilsētas būtu pasaules centrs. Rādītājs nav, kur tu dzīvo, bet – kā dzīvo, ko dari, kā rīkojies. Pasaule tagad vairs nešķiet tik liela, ar cilvēkiem arī lielos attālumos var komunicēt gandrīz kā klātienē.

– Jūs esat līdz kaulam vietējā – zilupiete?

– Gandrīz, esmu dzimusi kaimiņos, Nirzas pagastā, un mums dzimtaskokā apzinātas trīspadsmit paaudzes. Nirzas pagasta Zaharu ciemā viss ciems bija Rudziši, un tas ir manas mammas uzvārds. Tētis nāca no Pastaru dzimtas, un arī tā ir ļoti sena. Padomju gados ar uzvārdu bija pārpratumi, piemēram, tētis aizbrauc uz sanatoriju, un tur tantuki stājas rindā uz grēksūdzi – pastor prijehal (krievu valodā – mācītājs atbraucis)! Tētis, jokupēteris būdams, jau esot bijis gatavs viņas uzklausīt. Uz Zilupi pārcēlāmies vīra darba dēļ, jo viņš strādāja robežsardzē un uz darbu bija jāiet kājām 25 kilometrus.

Sākumā mums Zilupe bija kultūršoks, jo Zaharu ciemā nebija neviena krieviski runājoša cilvēka, pārceļoties nevarējām ne iedomāties, ka, piemēram, bērnudārzā latviešu grupā audzinātāja var nezināt latviešu valodu. Bet viss ir risināms. Un tagad man liekas, ka te ir nevis pasaules mala, bet oāze.

– Jūs pirmā izglītība ir Bulduru Dārzkopības vidusskola, bijāt agronome sovhozā Nirza, bet nu audzējat Latgales melones un arbūzus savā saimniecībā.

– Nāku no senas dārznieku dzimtas, arī mans tētis bija mācīts dārznieks, gājis praksē pie slavenā selekcionāra Paula Sukatnieka. Sukatnieks bija selekcionējis Latgales melones, bet savus audzēšanas noslēpumus diemžēl paņēmis līdzi kapā. Viņa vīnogu šķirnes ir saglabājušās, bet informācija par melonēm Sukatnieks nebija pierakstījis.

Bija laiks, kad domājam – ko mēs ģimenē varētu darīt? Sākumā mums bija sivēnmātes, audzējām agros kāpostus un vēlos skābēšanai, bija sīpoli un bietes. Un vēl gotiņas. Vīrs gāja uz darbu, es ar bērniem un saimniecību. Tas bija labs atspaids. Bet ar laiku vairs nevarējām konkurēt ar lielveikalu produkciju, un bija jāmeklē kas cits. Un tā mēs nonācām pie melonēm, arbūziem un tagad arī ķirbjiem. Dēlu veselības dēļ nevaram darīt neko tādu, kas prasa lielu fizisku spēku, bet zaļos īkšķus mūsu bērni ir mantojuši.

Mūsu dēlam Mārtiņam bija 12 gadu, kad viņš izdomāja: ja Sukatniekam sanāca melones – vai tad mēs arī nevarētu mēģināt?

Sākumā sēklas pirkām veikalos, bet sapratām, ka tās nav piemērotas mūsu apstākļiem. Audzēt siltumnīcā nav vērts, jo tur melones neizaug tik saldas un arī audzēšana sanāk pārāk dārga. Es uzskatu – ja audzēt, tad uz lauka. Sākām atlasīt un veidot paši savus, mūsu apstākļiem piemērotus meloņu krustojumus. Tagad piestādīts pilns lauks, jau zied, tikai tas lietus apslīcinājis

– Pēc skolas beigšanas atbraucāt strādāt par agronomi. Kā tas bija –­ tik jaunai meitenei tikt galā, teiksim, ar traktoristiem?

– Kolhozā man bija viegli strādāt vairāku iemeslu dēļ. Mans vecaistēvs bija agronoms un brigadieris, viņš prata precīzi pareģot laiku, vienmēr runāja taisnu runu, un prata pateikt taisnību, nevienu neaizskarot. Viņam pat bija neoficiāla iesauka – Hruščovs. Arī mans tētis un mamma ciemā bija ļoti cienījami cilvēki. Mammīte izveidoja folkloras kopu, vadīja kapelu, rīkoja balles. Tēti sūtīja uz Tautsaimniecības sasniegumu izstādēm Maskavā, jo viņš bija ļoti labs biškopis, viņam bija izgudrojumi bišu slimības varatozes apkarošanā. Tētis rakstīja dzeju, mani audzināja ar tautasdziesmām un bija mans pirmais skolotājs. Dzimta jau iet pa priekšu. Ja esi Pastaru meita, tad nevari būt brāķis.

Sākot strādāt, jau zināju, ko tas nozīmē – būt agronomam, kad vasarā savas dzīves nav no lēkta līdz rietam, ir tikai darbs.

Un Bulduru skolas izglītība sovhozā kotējās ļoti augstu. Es savā iecirknī zināju katra pagalma ābeļu šķirnes, zināju, kur kāds ogulājs saslimis vai kāpostiem liga iemetusies. Protams, neiztika bez traktoristu jociņiem, bet manas zināšanas viņi novērtēja. Bija lietas, ko es nepieļāvu, un traktoristi mani respektēja. Pie stūres dzērumā – nekad! Teicu: ja nevari bez tā iztikt, tad izgulies un rīt atstrādāsi. Dzeršana bija briesmīga liga! Kolhozā nedzēra trīs cilvēki – priesteris, mans tēvs un sovhoza direktors. 

– Jau divdesmit septiņus gadus jums blakus ir Jurijs. Tas laikam saistīts arī ar to akmens sirdi pagalmā puķudobē?

– Juris atgriezās Nirzas pagastā apsaimniekot dzimtas īpašumus un bija tur viens no pirmajiem zemniekiem. Tad vēl pastāvēja sovhozs, un apkārt viņa zemēm bija sovhoza zemes. Bet Jura suns Muhtars visu laiku skrēja pie manis un staigāja man līdzi, tāpēc Jurim bija jānāk uz manām mājām pēc sava suņa. Aizeju uz veikalu, suns ierauga mani un – man pakaļ! Un visas tantes uzreiz sačukstas. Smieklīgi. Es tad vēl īsti nemaz nezināju, kā Juri sauc, bet viņām jau viss bija skaidrs – re, kā tur pāris veidojas! Mēs ļoti ilgi draudzējāmies, līdz vecāki deva savu svētību.  

Mārtiņš Zilgalvis
Mārtiņš Zilgalvis

Es nāku no gruntīgas dzimtas, bet Juris bija audzis bez tēva, viņš nomira, kad Jurim bija pieci gadi. Mammīte uzsāka jaunas attiecības, un Jurim tur īsti vietas nebija. Maniem vecākiem bija svarīgi: ja precas, tad precas uz visu dzīvi – nobriedīsiet, un tad veidojiet stabilu ģimeni! Un vecākiem ir taisnība.

Bet akmens pagalmā uzlikts Jura sunītim. Vienkāršs neliels krancītis, bet ļoti gudrs, ar savu raksturu un savu pārliecību. Viņš vēl izauklēja mūsu bērniņus un nomira no vecuma. Vēlāk atradām uz savas zemes akmeni sirds formā un uzlikām.

– Iznāk, ka Muhtars atrada pareizo cilvēku?

– Kad atnācu strādāt un nostājos to septiņdesmit traktoristu priekšā, tur bija daudz neprecētu puišu. Viņi noteikti bija labi cilvēki, bet man acu priekšā bija ideāls vīrietis, mans tētis, un es gribēju vismaz līdzvērtīgu. Ar sovhoza traktoristiem bija divas sarunu tēmas – dzelži vai spirtotie dzērieni. Bet mani tētis audzināja ar tautasdziesmām un pilnīgi citu redzējumu – ideālistiskā pasaulē.

Atceros, kā reiz mammai teicu: tu pat neceri, ka es precēšos, noteikti ne!

Ar Juri ir tā – jo ilgāk kopā dzīvojam, jo jūtas kļūst pilnīgākas. Man ir svarīgi, lai mēs varam aprunāties. Kad iepazināmies, domāju – vismaz kāds cilvēks, kurā varu arī paklausīties, nav jārunā vienai! Juris sāka strādāt robežsardzē, un viņa darbs – atklāt kriminālpārkāpumus, piemēram, nelegālas spirta kravas vai ieročus – bija kā staigāšana pa naža asmeni. Tolaik nebija daudzu mūsdienu tehnisko iespēju – rentgena, skenēšanas. Bija tikai intelekts, intuīcija, zināšanas un prasmes. Un mans Juris ir ar taisnu stāju, viņš nekad nepaceļ balsi, bet viņu visi respektē.

– Jums ir divi labi dēli. Mārtiņš pabeidza Zilupes vidusskolu, piedalījās olimpiādēs, Jānis kļuvis par podnieku, mācījās Rēzeknes Dizaina un mākslas vidusskolā.

– Pašlaik Jānis mācās ar otro piegājienu, jo pēc otrā kursa viņam savērpās mugurkauls, tika nosprostoti nervi, un viņš nevarēja vairs sēdēt pie podnieka virpas. Uz četriem gadiem pārtrauca mācības, sakārtoja veselību un tad sāka studēt no jauna.

– Bet sākums noteikti bija grūts, jo abiem jūsu dēliem bērnībā bija nopietnas veselības problēmas. Viss sākās ar neatklātu celiakiju jeb graudu glutēna nepanesību?

– Sākumā dēli attīstība ritēja ļoti labi, jau divu gadu vecumā abi runāja pareiziem teikumiem. Viņiem ir pusotra gada vecuma starpība, un abi bija ļoti gaidīti bērni. Sākumā pamanījām uzvedības traucējumus, un, ja es pati nestrādātu izglītības jomā, tad domātu, ka esmu slikta mamma, jo mani bērni nesaprata robežas. Tad likās, ka Mārtiņam nav labi ar redzi, jo viņš skrien virsū stūriem, bet acu ārsts teica: bērnam ir ideāla redze! Nelikāmies mierā, aizbraucām uz Redzes centru, tur pavēstīja: bērns ir praktiski akls – kur jūs bijāt agrāk…

Citiem vecākiem varu ieteikt – ja jūtat, ka kaut kas nav labi, vērts pārbaudīt kazeīna un glutēna panesību.

Ja organisms tos nepanes, šīs vielas nepareizi šķeļas un veidojas narkotikām līdzīgas vielas. Tās nonāk smadzenēs, bojā tur dažādus centrus, sākas traucējumi. Jānim tas izraisīja epilepsiju un neirotiskas problēmas, Mārtiņam skāra redzi un izraisīja spastiku.

Bijām pie ārstiem korifejiem, bet slimības gaita bija netipiska, un ilgi neviens neiedomājās pārbaudīt, vai nav celiakija. Abi ar Juri sākām studēt literatūru, meklējām cilvēkus, kas pētījuši šo jomu medicīnā. Celiakiju atklāja tad, kad vecākajam dēlam bija jau 12 gadu. Tad arī sāka ārstēt.

– Bet tagad izauguši lieli, gudri cilvēki, kuriem jau pašiem ģimene.

– Bija viena reize, kad ļoti raudāju bērnu dēļ, – toreiz man Medicīniskajā komisijā nicīgi pajautāja: «Un jūs uzskatāt, ka šie bērni ir apmācāmi? Tad tā ir jūsu problēma!»

Mums ļoti paveicās, ka atradām Ņukšu pamatskolu. Fantastiska skola! Diemžēl šīs skolas vārds jau ierakstīts debesīs, Mārtiņa izlaidums tai bija pēdējais. Mēs izanalizējām katrā stundā mācīto un pēc tam strādājām ar dēliem, ļoti daudz lasījām priekšā. Un paralēli daudz strādājām, lai panāktu izmaiņas likumdošanā. Izcīnījām, ka Mārtiņš varēja mācīties vidusskolā. Un ar visām savām diagnozēm viņš vēl spēja mācīties arī apdāvināto bērnu fakultatīvajā skolā. Tajā vidē viņš atrada savus domubiedrus, un tā ir metodika, kas palīdz bērniem ar nestandarta intelektu. Kad Mārtiņu izvēlējās lomai režisores Unas Celmas filmā Kur pazudis Elvis?, mēs uz pirmizrādi Ludzas kinoteātrī uzaicinājām lūgtos ciemiņus no dažādām organizācijām un iestādēm, dažādu nozaru speciālistus – visus, kas bija mūsu ģimenei palīdzējuši, kopā iznāca 350 cilvēku! Visi arī ieradās.

Ceru, ka mūsu puiši iegūs arī augstskolu diplomu. Mums bija svarīgi, lai dēli ir laimīgi un dzīvo piepildītu dzīvi, un tagad mēs kā vecāki jūtamies savu darbu izdarījuši.

– Jums ir četri mazbērni – vai arī kādam no viņiem ir celiakija?

– Jā, abiem vecākā dēla bērniem. Iespējams, tā ir kaut kāda gēnu mutācija. Bet, ja to zina, tad problēmas var novērst. Viņi abi nekad nav ēduši parasto maizi un glutēnu saturošus produktus. Veseli un gudri bērniņi!

– Jūs esat pierobežas meitene. Kad bijāt maza, pa visiem ceļiem varēja kaut kur aizbraukt, bet pēc tam Latvija ieguva neatkarību, un tagad priekšā robeža. Kā jūs to izjutāt?

– Bērnībā man bija piedzīvojums – mamma mani ar autobusu aizveda uz Sebežu Krievijā. Man bija tāds šoks! Tur auga nātres, bija tik neomulīgi, nebija pat, kur paēst! Lai gan mums ir daudz kopīga – tur ir kādreizējās latgaļu zemes. Bet šeit, Zilupē, mums ir ļoti multikulturāla vide. Līdz 12. gadsimtam te bijušas tīras latgaļu zemes, bet pēc tam ienākuši krievi, poļi, baltkrievi un citas tautas. Mēs ar to jūtamies bagāti. Pasienes baznīcā dievkalpojumi notiek piecās valodās. Tas mums liekas skaisti un neaizvaino nevienas tautas pārstāvjus.

– Pavisam drīz notiks skaists jūsu organizēts pasākums – tauriņu vērošana pierobežas Grebļakalnā. Ar ko vēl jums īpašs šis laiks?

– Mani laimīgu dara labi padarīta darba sajūta. Un pašlaik tādu jūtu. Tuvie cilvēki ir blakus, tāpat visu darām, dārzi ir sastādīti. Salijušais meloņu lauks gan jau izžūs. Galveno savā dzīvē esmu izdarījusi maksimāli labi, cik varēju izdarīt. Katru rītu cenšos piecelties ļoti agri, agrāk par pārējiem, un ar savu kafijas krūzi pastaigāju pa istabām, paskatos, kā katrs guļ, piekārtoju sedziņas. Izstaigāju dārzus un siltumnīcas – kas izplaucis, kuram augam vajadzīga palīdzība. Kad redzi rezultātu, tad redzi arī jaunus izaicinājumus, kas vēl jāizdara. Tas kalkulators galvā jau neapstājas. Dzīve tā iegrozījusies, ka mums nav iespēju atslābt, bet tas ir arī ieguvums, jo mūsu dzīve nebūtu tik piepildīta, ja nebūtu šo lielo izaicinājumu. Es saku – mēs, jo ar to domāju visu ģimeni. Es nevaru teikt, ka viena to izdarīju, tas nebūtu godīgi pret vīru un bērniem.

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+