Dziesminiece Inga Ruka – Lazdiņa: Neceriet, ka vīrietis jūsu dēļ mainīsies

Dzīvesstāsts
Līga Blaua
Līga Blaua
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
6. decembris, 2020
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Dziesminiece Inga Ruka – Lazdiņa
Foto: Ieva Andersone
Dziesminiece Inga Ruka – Lazdiņa
Grundzāles kultūras nama vadītāja INGA RUKA-LAZDIŅA, labi zināma savā pusē, visā Latvijā kļuva pazīstama, televīzijas Sirdsdziesmu raidījumā nodziedot dziesmu Trīs dzejnieku mīlas vārdi. «Dzīve met kūleņus vienā mirklī,» šī rinda no viņas dzejoļa ir stāsts par visu Ingas dzīvi.

Sajūtu senču garu

«Šogad pēc ļoti sāpīga zaudējuma daudz esmu domājusi par savas dzimtas sieviešu likteņiem, ko uzzinu, sākot meklēt pagātnes notikumu pēdas,» saka Inga. «Mana vecmāmiņa operdziedātāja Ērika Osītis-Vītiņa traģiski gāja bojā, kad manai mammai bija deviņi gadi. Tas notika četrdesmit septītā gada februārī. Kamēr vectētiņš bija darbā un bērni skolā, mājā ar viltu ielavījās laupītāji un vecmammu nosita. Vectētiņš viens uzaudzināja un izskoloja abus bērnus. Mana jaunākā māsa ir mantojusi vecmāmiņas vārdu – Ērika, tā mana mamma vēlējās.

Vecmāmiņa bijusi skaista sieviete – tumšbrūnām, dedzīgām acīm, melniem matiem, žilbinošu smaidu. Mums, tālākajām dzimtas atvasēm, viņas agrā aiziešana ir milzīgs zaudējums. Vecmāmiņas rokdarbnieces prasmes un muzikalitāte būtu bijusi milzu bagātību krātuve mums, mazbērniem. Viņa izšuva, adīja un tamborēja. Daži darbi saglabājušies līdz mūsdienām, bet gaužām žēl, ka mēs ar māsu neesam varējušas dzirdēt savas vecmāmiņas dziedāto šūpuļdziesmu. Tagad, kad pati esmu ome, izjūtu, cik mums mazbērnu dzīvē ir liela loma. Vecmāmiņa bija divdesmit gadus jaunāka par vectēvu Kārli Vītiņu, Latvijas laikā slavenu sportistu gan vieglatlētikā, gan smagatlētikā, sporta skolotāju un Pirmā pasaules kara dalībnieku. Vectētiņa medaļas tagad ir Latvijas Sporta muzejā.

Ilgus gadus neko nezināju par vectēva brāli operdziedātāju Jāni Vītiņu. Padomju laikā viņš – Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris – skaitījās tautas ienaidnieks. Pēdējā laikā par dzimtai piederīgajiem uzzinu daudz interesanta un caur šiem stāstiem sajūtu senču garu. Pa tēva līniju rados man ir arhitekte Marta Staņa. Viņa projektējusi Dailes teātra ēku, kas bija viņas pēdējais darbs no tolaik valdošās tipveida arhitektūras atšķirīgajiem objektiem.

Esmu Pārdaugavas meitene. Zasulaukā, kur vēl arvien dzīvo mana māsa, pagāja mūsu bērnība. Mamma bija pārtikas tehnoloģe, tētis – izcils kamīnu meistars, mūrēja krāsnis, plītis, pavardus un šo prasmi nodevis saviem dēliem, abiem maniem brāļiem. Vecāko brāli pirmo reizi satiku, kad man bija seši gadi, viņš mums ir pusbrālis no tēva pirmās laulības. Pirmā dzīve tētim nesanāca, un arī mammai ar viņu visādi gāja, bet mēs savus vecākus mīlējām.»

 Pārdaugavas meitenes

«Pēc šodienas prasībām un sabiedrības viedokļa vecāku tiesības būtu atņemtas gan maniem vecākiem, gan man,» spriež Inga.

«Mēs, sīki knīpuči, dzīvojām savā vaļā, nebija laika ne paēst, ne muti nomazgāt – bija jālēkšo pa āru līdz vēlai naktij.

Tagad apzinīgi vecāki pirmklasniekus vienus nekur nelaiž, bet es, maziņš meitentiņš, viena pati gāju lielu gabalu uz 4. vidusskolu. Tumšos rudens un ziemas rītos tas nebija drošs ceļš, bija visādas riska situācijas. Kad māsa sāka iet skolā, vienmēr turējāmies kopā. Dzīve mūs norūdīja – esam izdzīvotājas.

Bērnībā dzīvojām visai trūcīgi. Vasarās agri no rīta braucām ar vilcienu uz Bulduru sovhoztehnikuma laukiem strādāt un pelnīt skolai naudu. Lai cik pieticīga, dzīve tomēr mums bija interesanta. Jau no mazotnes mamma mūs vadāja uz nodarbībām klubā Vecrīga. Dziedājām pirmajā Latvijas bērnu ansamblī Mazputniņš. Tikām tērptas mammas šūdinātajās grietiņkleitās un tautastērpos. Vēlāk tagadējā Valsts prezidenta pilī (toreiz Pionieru pilī) dziedājām bērnu korī Rīga un meiteņu ansamblī Tonika. Pusaudžu gados gribējās pucēties, bet tam nebija nedz līdzekļu, nedz blatu.

Mammai bija grāmata No auduma līdz tērpam, kuru studējot sestajā klasē uzšuvu sev pirmos šauros svārkus. Sanāca šķībi un greizi, toties pašas skroderēti! Biju beigusi astoto klasi, kad tēvs mums abām ar māsu nopirka audumus, no kuriem uzmeistaroju pussaules griezuma svārkus ar vestītēm. Vasarā, aizbraucot uz laukiem, kur tēvs strādāja par fermu kompleksa būvdarbu vadītāju, vietējā tautas nama diskotēkā puikas bija gar zemi no mūsu daiļuma. Pirmo reizi izbaudījām lauku balles burvību un kārtīgi izdancojāmies. Strādājām lauku brigādē un diezgan labi nopelnījām. Māsa man vienmēr bijusi labākais draugs un tāda ir arī tagad.

Biju diezgan kompleksaina meitene ar visai zemu pašvērtējumu. Pēc 8. klases iestājos Rīgas Pedagoģiskās skolas Mūzikas pedagoģijas nodaļā, un kursa meitene, kas bija no Grundzāles, uzaicināja mani uz dzimšanas dienu. Tur iepazinos ar viņas brāli. Viņš bija pirmais puisis, kurš manos septiņpadsmit gados pievērsa man uzmanību, un es viņam noticēju.»

Dzīve līdzatkarībā

«Biju cerību pilna, ļaujoties pirmajām attiecībām. Jutos pat lepna – re, kā mani tomēr kāds novērtē! Apprecējos ļoti jauna – deviņpadsmit gadu vecumā. Vīrs bija piecus gadus vecāks. Likās, ka beidzot būšu drošībā, jutīšu vīrieša atbalstu. Mans tētis sirga ar alkohola atkarību, un jau no bērnības pieredze par sievietes un vīrieša attiecībām man bija izkropļota.

Izkristalizējās atziņa, ka sievietes liktenis ir upurēties, ciest un mocīties, bet vīrietis allaž tiek gaidīts atpakaļ.

Jutu atvieglojumu, dodoties uz vīra mājām, taču izrādījās, ka, no vilka bēgot, ieskrēju lācim rīklē. Mans jaunais vīrs nāca no tādas pašas ģimenes, bet galvenais bija dzīvot tā, lai no malas viss izskatās smuki. Mēs abi izrādījāmies upuru upuri un tādi sākām savu kopdzīvi. Viens pēc otra piedzima bērni, un sadzīves rūpes sāka parādīties īstajā gaismā. Arī tā saucamie «godi» man bija jaunatklājums – viss sākās ar baltiem galdautiem, rūpīgi servētiem traukiem, bet beidzās ar vīru lielo dūšu un sievu asarām.

Ātri sapratu, ka šādas tradīcijas man nav pa prātam, tāpēc meklēju vidi, kurā justos piederīga. Sāku iet ļaudīs, piedalījos pašdarbībā, atradu domubiedrus. Man patika dzīve kultūras namā, pasākumi. Biju taču augusi ar mūziku, teātriem, bet no jaunās ģimenes puses saņēmu vien nopēlumu – sak, kārtīgas sievas koros nedzied un nevazājas apkārt pa koncertiem. Ikviens solis, ko spēru, lai justos laimīga, tika nosodīts. Vīrs sāka biežāk dzert, un arī par to man bija jājūtas vainīgai.

Sūrākais laiks sākās, kad pajuka kolhozi un daudzi vīri zaudēja darbu. Tas bija apjukuma un lielu pārbaudījumu laiks, ko ne katrs spēja vīrišķīgi izturēt. Dzīve mājās kļuva neizturama, raizējos par bērniem. Lindai bija seši gadi, Mārtiņam – pieci, kad arvien biežāk piezagās doma, ka jāiet atpakaļ uz Rīgu. Tomēr nebiju tik drosmīga, lai viena pati ar maziem bērniem citur meklētu vietu. Biju līdzās vīram, kad vairākas reizes viņš piekrita braukt ārstēties vai kodēties.

Man atgriezās cerība, taču labie laiki parasti beidzās, un plosti sāka ņemt vēl lielākus apgriezienus. Tā bija dzīve uz pulvera mucas. Mocījos ar briesmīgām migrēnas lēkmēm. Lai es varētu turpināt strādāt skolā, bija jāsāk studēt. Sesijas Rīgā ilga nedēļu, bērni palika ar vīru. Bija reizes, kad no sesijas atgriezos aukstā, nekurinātā, pēc stacijas bufetes smirdošā mājā. Bērni dzīvoja savā vaļā, tētis gulēja. Meita tagad sarunās man ir atklājusi, cik briesmīga bijusi sajūta aukstajā mājā, kad biju prom.

Es nemitīgi jutos vainīga, ka vīrs dzer. Arī pati iemācījos dzert… Sāku spēlēt ansamblī, un muzikanta dzīves sabiedrotā bieži vien ir glāzīte. Tagad saprotu, ka tā bija sava veida bēgšana no realitātes. Tam nebija attaisnojuma. Man vajadzēja izvēlēties ceļu, lai pārstātu darīt sev pāri.

Vīrs ar paziņu nodibināja būvfirmu Rīgā. Naudas pietika, šķietami varēju atslābt. Ticot labākai nākotnei, ilgojos pēc vēl viena bērniņa. Piedzima Ralfs, mūsu prieks un acuraugs. Dzeršanas posts patiešām sāka jau aizmirsties, taču pusgadu pēc dēliņa piedzimšanas viss sākās no gala. Rīga sniedza vīram vēl papildu iespējas gremdēties dažādu izklaižu vietās, arī spēļu zālēs. Tad gan mani pārņēma totāls izmisums. Dzīvoju ar mazuli pa laukiem, kamēr vīrs un lielie bērni pa Rīgu. Atceros ziemu, kad mājās bija beigusies malka. Sēdināju mazo auto sēdeklītī un braucu pirkt skaidu brikešu paketes, lai būtu, ko kurināt. Pēc trešā bērna man radās artrīts, ļoti sāpēja rokas, briketes bija tik gauži smagas, bet gribējās siltumu, jo atmiņas par auksto māju nāca līdzi no bērnības, kad, aizkrāsnē sildoties un pustumsā lasot grāmatas, sabojāju redzi.

Vēlējos biežāk sazināties ar vīru, taču sarunas vai nu nevedās, vai klausule netika pacelta. Viņa bizness nogrima, vīrs atgriezās, mums nācās atkal mācīties dzīvot kopīgā namā. Tā abiem bija spriedze. Šķirtās dzīves laikā radušās pārmaiņas vairs nebija savienojamas ar kopīgu dzīvi.

Man bija ārkārtīgi sāpīgi, apjēdzot, ka kādreizējās jūtas ir mirušas.

Izlēmu, ka nav vērts sevi ziedot toksiskām attiecībām, kas nepiepilda ne vienu, ne otru. Pavisam citām acīm ieraudzīju savus bērnus, taču daudz kas jau bija nokavēts. Abi lielie bija izauguši, bet jaunākajam dēlam manu rūpju tika pārpārēm – centos viņam dot visu, ko nesaņēma vecākie. Sapratu, ka pienācis laiks dzīvē kaut ko mainīt.

Pārāk uzkrītošas bija zīmes, kas tika dotas. Ralfs vairākas reizes pēc kārtas guva dažādas traumas. Tikai brīnums atstāja dzīvu, kad viņš pagalmā uzgāza sev virsū vāji nostiprinātus smagus futbola vārtus. Lielā brusa bija pārkritusi tieši pāri deniņiem un piespiedusi bērnu pie zemes. Tikai rociņa, kurai bija pārspiests muskulis, pasargāja galvu. Citā reizē, uzgāžoties virsū nenostiprinātam durvju stiklam, viņam rokā iedūrās stikla lauska. Lēkājot pa pagalmā novietotu piepūstu gumijas laivu, puika salauza roku. Mūsu vide bija kļuvusi pārāk nedroša. Es jau vairs nesapratu, no kuras puses gaidīt nākamo nelaimi. Bija sajūta, ka māja ļogās un pagalmā vienmēr svilpo caurvējš. Sameklēju citu mitekli un ar jaunāko dēlu aizgāju no mājas, kurā biju dzīvojusi divdesmit piecus gadus.

Pēc visa, ko esmu pieredzējusi, gribu sievietēm pateikt: neceriet, ka vīrietis jūsu dēļ mainīsies! Jebkurš dzer tāpēc, ka grib dzert, nevis tāpēc, ka kāds cits pie tā vainīgs. Tikai pati varat izlemt – dzīvot savu dzīvi vai grimt kopā ar viņu. Pārstājiet sevi vainot! Ja ļaujat vīram saukt sevi par mammu, tad tāda viņam būsiet. Sievai vispirms jājūtas kā sievietei. Es biju mamma.»

Mainīju visu

«Divdesmit trīs gadus nostrādāju Grundzāles pamatskolā. Pēc profesijas esmu mūzikas skolotāja, tāpēc mans lauciņš bija radošie pienākumi, arī sākumskola. Kad piekritu aicinājumam strādāt par skolas direktori, iedzinu sevi stūrī. Esmu klasisks gadījums, kad izdeg darbā, kurš nav pie sirds. 2006. gadā godam pārlaidu skolas akreditāciju un pabeidzu Starptautisko psiholoģijas augstskolu. Rakstot galadarbu, kādā pauzītē mājas pagalmā atgūlos sauļošanās krēslā. Skatījos skaidrajās maija debesīs, zilajā jumā redzēju nesteidzīgi riņķojam septiņus stārķus un atskārtu – ak mans Dievs, cik ilgi neesmu sev neko tādu ļāvusi! Tobrīd manī pārtrūka bailes mainīt savu dzīvi.

Iestājos Stradiņa universitātes Māszinību fakultātē studēt deju un kustību terapiju. Kādā nodarbībā terapeite grupai lika sadalīties pāros un mūzikas pavadībā kustēties: viens no pāra bija dejotājs, otrs – viņa ēna. Tad bija jāmainās lomām. Pēc vingrinājuma sasēdāmies aplī, un terapeite vaicāja, kādas bijušas mūsu izjūtas, esot par dejotāju un tā ēnu. Kad pienāca mana kārta izteikties, atklāju, ka labāk esmu jutusies kā ēna, jo, būdama dejotājas lomā, visu laiku atskatījos un bažījos, lai ēna manas dejas laikā nesatraumējas. Tad terapeite man pajautāja: «Un kā ir dzīvē, Inga?» Sākumā apstulbu, bet tad sapratu, ka šis jautājums ir kā jauna atslēga manai nākamajai izvēlei.

Ticu, ka visas atbildes ir cilvēkā pašā, tikai jāspēj sev uzdot īstie jautājumi.

Studiju laikā ļoti smagi strādāju ar sevi. Ieraudzīt savus dēmonus, kā tagad mēdz teikt, ir ļoti nepatīkami, bet veselīgi. Tagad man ir darbs, kuru mīlu. Pēdējos desmit gadus strādāju Grundzāles kultūras namā par vadītāju, veicu koncertmeistares pienākumus tautisko deju kolektīva Rieda jauniešu un vidējās paaudzes grupu mēģinājumos, rosos radošo dāmu apvienībā Vienkārši prieks. Tā ir mana īpašā kompānija, kurā var izdziedāties, izsmieties un arī no sirds izraudāties.

Daudzu gadu vaļasprieks man bijusi muzicēšana dažādos saviesīgos pasākumos – kāzās, ballēs, jubilejās. Esmu spēlējusi un dziedājusi arī bērēs. Pašai dziesmas rodas tikai tad, kad ir, ko teikt. Jūtos neveikli, ja kādā pasākumā tieku pieteikta kā dziedātāja, dzejniece un komponiste. Manuprāt, šādi tituli ir jānopelna, nevis sev jāpiešķir. Esmu vienkārši dziesminiece.

Man patīk adīt, šūt, ķimerēties un izveidot kaut ko no nekā. Par lielāko brīvo brīžu aizraušanos kļuvušas krustvārdu mīklas, visbiežāk manā favorītžurnālā Mezgls. 2017. gadā sāku darināt sev tautastērpu. Brunci ar Valmieras – pilsētas, kurā esmu dzimusi, – strīpām, krekls man ir Rīgas, kur esmu augusi. Ziemeļvidzemes aube, veste un Smiltenes josta ir piederības apliecinājums vietai, kurā esmu pavadījusi ilgāko laiku savas dzīves. Zeķes, kurpes un josta mana tautastērpa komplektā ir vienīgie, ko neesmu darinājusi pati. Latvijas simtgades Dziesmu svētkos lepni stāvēju kora rindās, tērpusies savā veikumā, un gavilēju no visas sirds!

Velniņš dīdīja mani pieteikties konkursam Vecmāmiņa 2019. Satiku fantastiskas, dzirkstošas sievietes labākajos gados. Kopā iepazinām daudz jaunu vietu tepat Latvijā, mācījāmies stila gudrības, ieguvām vērtīgu pieredzi daudzās jomās, saņēmām titulus un jaukas balvas. Konkursa lielākais ieguvums – pleca sajūta, kad tā visvairāk nepieciešama. Vēl arvien tiekamies un cita citu atbalstām.

Man ļoti patīk sēņot. Šovasar, kad daudzi lepojās ar saviem baraviku guvumiem, kādā dienā, braucot no uzstāšanās Gulbenes pusē, telefonā no draugiem saņēmu attēlu ar baraviku spainīti. Mājupceļš veda cauri mežam, un nemiers urdīja piestāt. Tā bija otrā reize, kad sēņoju garajā kleitā, augstpapēžu kurpēs, ar nagu vīlīti un iepirkumu maisiņu. Pēcāk draugiem ziņoju, ka, sēžot pie stūres, ir traumējoši saņemt tādus attēlus. Tagad rīkojos gudrāk – mašīnā līdzi vadāju gumijas zābakus, grozu un nazi, jo nevar zināt, kad kāja paslīdēs uz meža pusi.»

Mani tuvie

«Vislielākā vērtība manā dzīvē ir bērni. Linda un Mārtiņš arī ir mantojuši muzikalitāti un mākslinieciskas dotības. Meita aizraujas ar dekoratīvo mākslu, dēls ir labi novērtēts būvdarbu meistars, lieliski spēlē ģitāru. Ralfs augumā padevies visgarākais, dejo Grundzāles jauniešu deju kolektīvā Rieda un mācās Smiltenes vidusskolas 12. klasē.

Linda dzīvo Londonā, kur mīt arī mana vienīgā mazmeitiņa Izabella. Kā ome esmu lepna, ka viņa mantojusi spicu muzikālo dzirdi, ātri apgūst dzirdētās melodijas, nospēlē tās uz klavierēm un dzied samtaini zemā altā. Abas esam sadziedājušās arī uz divām Latvijas skatuvēm – tepat Grundzālē un kaimiņu pagastā Variņos. Ticu, ka Linda un Izabella reiz atgriezīsies Latvijā. Londonas rindu mājas un parki nav viņu pasaule. Vaļā matiem, basām kājām pa upmalu – tā ir viņu īstā dzīve.

Man tuvie cilvēki ir arī dziedošās māsas Legzdiņas – Aija un Gundega –, kuras daudzi iepazina televīzijas Dziedošo ģimeņu šovā. Ar māsām esam māsīcas pa tēva līniju, un ar viņām saistās vienas no jaukākajām bērnības atmiņām. Daudzas vasaras abas ar māsu Ēriku esam pavadījušas Jaunbērzes Rodzēs. Palīdzējām Aijas un Gundegas mammai fermā – pārslaucām gotiņas un darījām citus uzticētos darbus. Mums, Pārdaugavas meitenēm, tā bija brīnumu pilna pasaule. Redzējām, kā dzimst teliņi, pārzinājām «garšīgākās» kombikorma šķirnes. Sēdējām uz skābbarības kaudzes un zelējām ieskābušos smilgu stiebrus. Staigājām pa stalažām graudu kaltē un no augstuma lēcām graudu kaudzēs sildīt nosalušos stilbus.

Mums bija arī visai bīstamas spēles.

Bruņojušās ar lokiem un bultām, tēlojām indiāņus. Bulta bez asuma ir tīrais skals, tāpēc vajadzēja tās galā iedabūt kurpnieka nagliņu.

No šīm rotaļām manai māsai zem uzacs palikusi rēta – Aijas raidītā bulta iedūrās kaulā tieši virs acs un kādu brīdi tur līgani šūpojās.

Rodzēs tika rīkoti radu godi, un tad bija liela dziedāšana. Arī mēs visas četras dziedājām, klausījāmies skaņuplates. Braucām uz Jaunbērzi sagaidīt Jaungadu un pavadīt ziemas brīvlaikus. Tolaik vēl bija īstas ziemas. Reiz izgājām ārā pūst no Rīgas atvestos ziepju burbuļus, un tie gaisā sasala. Tik auksts bija! Tās bērnības ziemas pie māsīcām laukos bija kā Jaunsudrabiņa Baltajā grāmatā. Tur bija īsta lauku mājas burvība.»

Mēs satikāmies

«Kad iekšēji biju pielikusi punktu iepriekšējām attiecībām, likās, ka mana sirds sākusi ziedēt. Sāku vairāk smaidīt, sāku sev patikt, lutināt sevi, atvēros pasaulei. Tas laikam rada īpašu starojumu un nevar palikt nepamanīts. Tādu mani ieraudzīja Ints un uzrunāja. Mūsu tikšanās sagādāja sāpes citiem cilvēkiem, centāmies pārcirst radušās jūtas. Taču, jo vairāk centāmies, jo stiprākas tās kļuva. Visbeidzot pienāca brīdis, kad bija jāpieņem lēmums – godīgs pret sevi un citiem. Mēs to izdarījām.

Šogad 17. jūlijā būtu apritējuši desmit gadi, kopš Smiltenes novada svētkos satikās mūsu skatieni – tas bija kā zibens spēriens. Kādreiz domāju, ka tā var notikt tikai filmās, ne dzīvē. Šie gadi mūsu dzīvē dzirkstīja kā nepārejošs salūts. Katra diena skaista, katrs gadalaiks silts. Ir tik labi, ka vari no rīta pamosties un sirds līksmo. Ints iemācīja man novērtēt sevi, noticēt savai varēšanai, mudināja dziedāt un ļaut to dzirdēt citiem.

Viņš mani dēvēja par savu karalieni un ļāva arī tā justies, taču pats mulsa, kad sacīju viņam labus vārdus un slavēju. Ints ļoti mīlēja savus bērnus un mazbērnus, juta līdzi priekos un pārdzīvoja ikvienu neveiksmi. Turēja rūpi par visiem, ar ko bija saistīta viņa dzīve līdz mūsu tikšanās brīdim. Arī mani bērni un mazmeitiņa viņu ļoti cienīja un mīlēja. Intam bija stipras, skaistas rokas – kā tēlniekam, kā gleznotājam. Vēl tagad ir sajūta, ka viņš mani turpina veidot. Inta mīlestība bija tik liela, ka nevar pazust – tā vēl arvien dzīvo mums apkārt. Viņš man atstāja savu roku loloto mājīgumu mūsu kopīgajā miteklītī, neizdzēšamas atmiņas un savu skaisto uzvārdu – Lazdiņa.

Inta strauji progresējošā slimība un pēkšņā aiziešana šogad 3. februārī bija milzīgs trieciens daudziem. Kā dzīvot tālāk? – sev jautāju. Bēru dienas rītā, pošoties Inta pavadīšanai, prātā ienāca neganta doma, ka nemaz negribu dzīvot. Kādu laiku tikai eksistēju, meklēdama sevī kaites, kas ātrāk pasteidzinātu moku izbeigšanos. Pašai par to bija kauns, kad domas apstājās pie bērniem. Viņi mani ļoti atbalstīja lielajās bēdās, zvanīja, nāca ciemos, bija līdzās. Likās, ka zaudējuma sāpes nekad nepāries. Sāku sevi mērķtiecīgi nodarbināt, taču, līdzko apsēdos, raudāju. Reiz kāda Rīgas lielveikala autostāvvietā, kur bieži abi ar Intu pirms došanās iepirkties atstājām auto, sēdēju mašīnā un, šķiet, kādu stundu pilnā balsī raudāju, līdz vienā brīdī likās, ka tūlīt nomiršu. Tādas raudas nedrīkst paturēt sevī, ja saņemas dzīvošanai.

Acīmredzot uz šīs zemes visu vēl neesmu paveikusi, un man ir bērni, kuriem ir svarīgi, lai dzīvoju.

Tagad esmu viena. Vai vientuļa? Nē! Vienatne jau nav vientulība. Vientulība divatā gan ir mokoša.

Nevairos no vietām, kurās esmu bijusi kopā ar Intu. Mani vēl tagad silda viss, kas ar mums noticis. Šogad 18. jūlijā Smiltenes pilsētas svētkos mani aicināja veselu stundu dziedāt uz brīvdabas skatuves. Koncerta noslēgumā atļāvos pieminēt, ka dziedājums pirmām kārtām tika veltīts Intam. Maija televīzijas raidījumā Latvijas Sirdsdziesma piedāvāju klausītājiem dziesmu Trīs dzejnieku mīlas vārdi. To es dziedāju Intam slimnīcā viņa pēdējā dzīves dienā. Visu laiku biju viņam blakus, gādājot, lai šī diena būtu pēc iespējas vieglāka. Sarunāju ar māsiņām, ka atļaus man palikt arī pa nakti, bet Ints vakarā aizmiga uz mūžu. Sēdēju blakus, turēju viņa rokas, kamēr tās atslāba. Varbūt tieši šīs dienas dēļ mēs bijām satikušies…

Tik īsā, dzīves dotā, ceļa sprīdī,

Kur mēs viens otru kādreiz satikām,

To laimes miljonu, kas paliks mūsu kontā,

Mēs tomēr abi sakrāt paspējām.»

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+