Dziedniece Zigrīda Zinaīda Motte: Pirms nodarbojos ar dziedniecību, nezināju, ka cilvēki tik daudz slimo

Dzīvesstāsti
Kaija Zemberga
23. decembris, 2020
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārcis Gaujenietis
Laikā, kad attālināti strādājam, mācāmies, tiešsaistē vingrojam un meditējam, pieprasītāka kļūst arī dziedināšana no attāluma. Dziedniece ZIGRĪDA ZINAĪDA MOTTE no Tiegažiem ne tikai dziedina attālināti, viņa kā Filipīnu hīleri neklātienē veic astrālās operācijas.

Laimes saliņa

Ceļš uz Zigrīdas Zinaīdas Mottes mājām Saliņām ir dižkoku ieskauts. 2017. gada augustā vētra nolauza sešas lielas liepas, ar saknēm izgāza kļavu, kas auga durvju priekšā. Dižozols bija stiprāks – tas noturējās pretī postošajām vēja brāzmām. «Lielais ozols man dod spēku,» stāsta Saliņu saimniece.

«Pieeju tam klāt, aiztaisu acis un saku – tu pieņemsi mani? Sajūtu koka enerģiju un sāku svārstīties uz visām pusēm. Ja ozolam slikts garastāvoklis, viņš mani grūž prom, bet citu reizi velk klāt. Tad es apķeros tam apkārt, nobučoju, pateicos par stiprināšanu un dodos tālāk. Vairāki cilvēki man ir jautājuši – vai drīkstu pastāvēt pie ozola?

Padomju gados netālu no Saliņām mums ierādīja pļavas sienam. Mājā dzīvoja kāds pāris, bet tad to pameta, un ēka vairākus gadus bija tukša. Staigāju pa pļavu, skatījos uz māju, mielojos ar ķiršiem pamestajā dārzā. Man patika šī vieta, māja šķita mazliet noslēpumaina. Pietrūka drosmes ieiet iekšā, lai gan pamazām tā gāja bojā – logi bija izlauzti, durvis izgāztas.

Šajā istabā ceriņi auga caur jumtu, bet tur, kur ir slieksnis, auga kļava. Vienu dienu ar vīru atbraucām pēc siena, un es viņam ieminējos, ka gribētu apskatīt māju. Tad es pirmo reizi iegāju iekšā. Ēka bija laika zoba sagrauzta – grīdu nebija, jumts iebrucis, pat nebija ceļa, lai piebrauktu no ciema puses.

Atradu saimnieku, un viņš man pārdeva māju par simts rubļiem.

Pamazām atjaunojām, un tagad Saliņas ir mana laimes sala.»

Kolhoza laikā Zigrīda Zinaīda slauca govis, strādāja ēdnīcā par pavāri, bija saimniecības daļas vadītāja. Kad atjaunoja brīvvalsti, izveidoja savu zemnieku saimniecību. Tagad gan palikušas tikai vistas un bitītes. «Savā laikā braucu ar traktoru, mašīnu, jāju ar zirgu. Esmu gājusi kāzās par saimnieci. Biju saimniece žurnālista Armanda Pučes un hokejista Normunda Sējēja kāzās.

Visu protu, taču nezināju, ka man piemīt dziedināšanas spējas.

Rados nav dziednieku, varbūt vienīgi no tēva puses. Tēvs ir no Kuibiševas, un es neko daudz nezinu par viņa dzimtu.»

Zigrīdai Zinaīdai divas reizes ir iestājusies klīniskā nāve, viņai kā Elejas Veronikai ir iespēris zibens. «Man bija nierakmeņi. Viens akmens bija iestrēdzis, niere sāka asiņot, un ārsti nolēma to izņemt. 1974. gada februārī operācijas laikā man iestājās klīniskā nāve. Pirms operācijas es redzēju zīmīgu sapni. Sapnī atnāca mirušais tēvs, sāku viņam stāstīt par savu dzīvi. Viņš teica: «Nāc, meitiņ, pie manis. Mēs ļoti draudzīgi un labi dzīvojam. Mums nav ne strīdu, ne naida, ne skaudības.»

Es devos pa ceļu viņam līdzi. Tad mēs pagriezāmies pa kreisi un kāpām augšā kalniņā. Jutu, ka man sāk pietrūkt spēka. Jautāju: «Vai vēl tālu jāiet?» – «Vēl mazliet,» tēvs atbildēja. Nonācām ciematā. Tur pie katras mājas ziedēja puķes. Izskatījās kā paradīzē. Jutu, ka mani spēki beigušies. Tēvs aplika labo roku man ap pleciem un ar kreiso roku rādīja virzienu, kur mums jāiet. «Redzi to bērzu?» viņš teica. «Pa kreisi no tā ir balts skurstenis.» – «Jā, redzu,» es piekrītoši pamāju. Tēvs turpināja: «Tā ir mana māja. Tai blakus dzīvo puisītis.»

Tas bija manas māsas dēls, kurš nomira sešu mēnešu vecumā. «Viena māja ir brīva, tur tu varēsi dzīvot,» tēvs norādīja. Es redzēju savu māju un turpināju iet. Taču tad aizdomājos un teicu: «Tēt, es atvainojos, mani bērni palika guļot. Puikas pamodīsies, meklēs mani, bet es ne vīram, ne vīramātei nepateicu, kur atrodos.» Dēlam Valdim bija divi gadi, bet Andris vēl nestaigāja. Apgriezos un skrēju prom.

Tēvs vēl noprasīja: «Kad tu nāksi?» Es atmetu ar roku un teicu: «Gan jau kādreiz.»

Sapnis bija tik skaidrs, ka to atceros vēl šodien. Tas vēstīja, ka operācija būs veiksmīga.

Otro reizi nonācu komā 2016. gadā. Man pārbaudīja sirdi un procedūras laikā pēkšņi kļuva slikti. Ārsti man uzlika skābekļa masku, un es paguvu vien pateikt: «Ui, cik labi…» Tajā brīdi jutu, ka mediķi paliek augšā, bet es lēnām laižos zemē, slīgstu tādā kā bedrē. Man apstājās sirds. Ārsti veica elektrošoku, un es atgriezos.»

Zibens skarta

«Pēc nieru operācijas es sāku rakstīt dzeju. Nedomāju, ko rakstīt, kā rakstīt, vienkārši apsēžos un vārdi paši rindojas vārsmās. Man nāk informācija, un es tikai pierakstu. Esmu sapratusi, ka dzejas rindas nāk no sirds. Ja ir labs garastāvoklis, dzejoļi ir gaiši, priecīgi, iedvesmojoši, ja drūms – apcerīgi, grūtsirdīgi, pārdomu pilni.

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās rādīja meksikāņu seriālu Verdzene Izaura. Slēdzu televizoru, lai skatītos kārtējo sēriju, un tajā brīdī nogranda spēcīgs zibens spēriens un man gar acīm nozibēja zvaigznītes zeltītā krāsā. Televizors neizturēja, bet man paveicās. Kādu laiku gan nevarēju uzturēties telpās, staigāju pa pagalmu un pārdomāju notikušo.

Bet arī tas nav viss ceļā uz dziedināšanu. Pirms dažiem gadiem man parādījās Jēzus Kristus. Vienu dienu redzu, ka debess malā tuvojas milzīgs melns mākonis.

Es stāvu laukā un brīnos – kas tas par mākoni? Tad parādās altāris, bet aiz tā stāv Jēzus Kristus izplestām rokām.

Tāds, kā zīmē altārgleznās. Altāris pavirzījās uz manu pusi, un Jēzus Kristus spēra soli uz priekšu. Viņš man dobjā pērkonbalsī kaut ko teica, bet es nesapratu. Vēlāk, runājot ar dziedniekiem, sapratu, ka Viņš man lika strādāt ar cilvēkiem. Redzēju arī Dievmāti ar bērnu. Tāpat kā vīzijā ar Jēzu Kristu, vispirms parādījās tumšs mākonis, un tad es ieraudzīju Dievmāti ar bērnu. Arī viņa man kaut ko teica, taču es nespēju iztulkot viņas vārdus.»

Visi šie notikumi, par kādiem stāsta arī citi dziednieki savās autobiogrāfijās, spilgti parāda, ka vienkāršajai lauku sievietei ir kāds augstāks uzdevums. «Pavisam nejauši atklāju, ka man piemīt dziedināšanas spējas. Man ir pieci mazbērni, un viena mazmeitiņa ir īpaši žiperīga – skrien, kājiņa aizķeras aiz kājslauķa, klūp un sasit celi. Viņa kliedz, zila palikdama, bet es mierīgi saku: «Nāc, meitiņ, es tev palīdzēšu.» Viņa pieceļas, pienāk pie manis un, asaras slaukot, saka: «Fafūti, vecomam, fafūti.» Es uzpūšu elpu cietušajai vietai, paturu roku, un pēc īsa mirkļa, it kā nekas nebūtu bijis, skuķis skrien atkal! Atbrauc mazdēls, un stāsta, ka no sāpēm visu nakti nav gulējis – pirkstiņus mašīnas durvīs iespiedis. Es papūšu, papaijāju un… – viss kārtībā!

Es sapratu, ka manās rokās ir spēcīga enerģija, bet – kā to izmantot? Mani interesēja dziedniecība, patika apgrozīties dziednieku sabiedrībā.

Kādā dziednieku tikšanās reizē Aldis Ķeviņš, saņēmis manas rokas un noglaudījis, teica: «Tu ar savu enerģiju zirgu vari nogāzt.»

Oskars Peipiņš pārbaudīja manu enerģiju ar aparātu, ar kuru testē kosmonautus. Viņš uzlika man uz plaukstas mērinstrumentu, un šķidrums, kas tajā bija, momentā pacēlās augšā. Tas vārījās, burbuļoja, bet neviens piliens nekrita lejā. «Tev ir ļoti stipra enerģija,» dziednieks secināja.

Braucu pie dziedniekiem ne tik daudz, lai ārstētos, bet skatīties, kā viņi strādā. Nopietnāk dziedniecību apguvu pie Pētera Antona un Oskara Peipiņa, klausījos arī citu amata brāļu lekcijas. Ne visi instrumenti, ko viņi ieteica, man derēja, es no tiem visiem izveidoju savu metodi. Strādāju tikai ar savu enerģiju, no attāluma veicu astrālās operācijas. Es nezinu, kā ir pareizi, strādāju, kā jūtu.

Sākumā palīdzēju radiem, draugiem, bet nopietnāk dziedināšanai pievērsos 2009. gadā. Pati gan joprojām īsti nevaru izskaidrot, kas notiek dziedināšanas seansā – es kaut ko daru un cilvēkam kļūst labāk. Man pašai uzmetās roze. Labā kāja no pēdas uz augšu bija sarkana, paaugstinājās temperatūra.

Vispirms, kā mācēju, noņēmu sev temperatūru – iztēlojos, ka mans siluets atrodas man priekšā, un ar rokām ņēmu nost temperatūru un metu ugunī.

Noņēmu arī sev sāpes. Pēc tam liku uz kājas dadža lapas, un roze pazuda. Tagad rozi ārstēju, izmantojot zilo papīru, skaitu rozes vārdus. Darbā lietoju stipros vārdus no grāmatām Labie vārdiņi. Tie ir zelta vārdiņi, un tos var skaitīt ikviens.»

Attālinātā dziedināšana

«Es varu palīdzēt, neredzot cilvēku, taču man ir jādzird viņa balss. Pirms dziedināšanas seansa parunāju ar cilvēku pa telefonu, bet, ja viņš nevar runāt vai palīdzību lūdz bērna vecāki, iztēlojos, ka man priekšā sēž slimnieks, un es ar viņu strādāju. Es strādāju ar redzējumu jeb fantomu, bet cilvēks, lai kur tajā mirklī atrastos, jūt, ka veicu astrālo operāciju. Esmu palīdzējusi ļoti smagās situācijās. Vienu sievieti pēc insulta ievietoja slimnīcā, un viņas dēls lūdza, lai palīdzu mammai.

Es aiztaisīju acis un rūpīgi tīrīju asinis no insulta skartajām smadzenēm, bet viens neliels piliens palika, ko es nevarēju dabūt laukā.

Sieviete nestaigā, kreisā roka ir nekustīga, bet ar labo roku viņa dara visu.

Šogad maijā ar insultu slimnīcā nonāca mana māsa. Es redzēju insulta skarto vietu galvas smadzenēs un to attīrīju no asinīm. Neviens piliens nepalika galvā. Daktere māsasmeitai pēc tam teica: «Redziet, cik mums labi izdevās izkliedēt sarecējušās asinis. Nevaram pateikt, cik ilgi, bet viņa dzīvos.» Katru vakaru ar māsu strādāju. Viņa piecēlās no gultas, staigāja. Pēdējā laikā gan atkal kļuvusi švakāka.

Insulta gadījumā es redzu smadzenēs melnu plankumu, asins izplūdumu, un cenšos to notīrīt.

Strādāju lēnām, mierīgi, tik ilgi, līdz nekas nepaliek galvā.

Es visu daru no attāluma, īpaši pandēmijas laikā. No attāluma veicu arī astrālās operācijas. Kā tas notiek? Ja cilvēks sūdzas par muguras sāpēm un vaina ir mugurkaulā, es pārkrāmēju visu mugurkaulu un skriemeļus, diskus salieku savās vietās. Kāds vīrietis sūdzējās, ka četrus gadus mokās ar muguras sāpēm. Es pastrādāju ar viņu, un pēc tam viņš atzinās, ka tik labi četrus gadus nebija juties. Daži cilvēki stāsta, ka jūtot, kā es kaut ko pārbīdu mugurā, bet citi pat nezina, ka es ar viņiem strādāju. Viņi dara savu darbu, es – savu.

Vīra brāļa sievai ir 88 gadi, un viņai sāp rokas. Vakarā pirms miega es viņu dziedinu. Viņa stāsta, ka jūtot, kad es ņemu nost sāpes. Turpinu dziedināt arī miegā. Ja cilvēks sūdzas par bezmiegu vai viņam grūti aizmigt, sūtu miegu. Iztēlojos, ka viņš ir mierīgs, viņam viss ir labi, viņš guļ dziļā miegā un nekas viņu netraucē. Ar vienu sievieti es diezgan ilgi strādāju, un viņa man otrā rītā jautāja: «Ko tu dari ar mani? Ir pusdienlaiks, bet es vēl nevaru pamosties.» Laikam biju aizsūtījusi pārāk daudz miega enerģijas.

Varu noņemt sāpes no attāluma. Izveidoju domtēlu – man priekšā ir uguns, un es ņemu cilvēkam nost sāpes un metu ugunī.

No attāluma varu noņemt zobu sāpes. Dēlam bija sastrutojis zobs, vaigs pietūcis, acs aiztūkusi. Tēvs teica: «Parunā ar mammu, viņa palīdzēs.» Kamēr dēls pīpēja, iegāju savā istabā, iededzu svecīti un sāku strādāt. Viņš runā ar tēvu un pēkšņi saka: «Man pārplīsa strutu bumbulis – ko mamma tur izdarīja?» Es veicu astrālo operāciju, domās pārgriezu strutu bumbuli.

Es nevaru palīdzēt visiem – nedziedinu vēzi, prostatu. Pirms apsolu dziedināt, jautāju svārstiņam, vai spēšu cilvēkam palīdzēt. Ja tas rāda – jā, strādāju, ja – nē, nedodu cilvēkam veltas cerības.»

Operācija bez skalpeļa

«Es neesmu mācījusies anatomiju, taču, kad konsultējos ar dziednieci Ļesju Steļmahu, viņa man uzdāvināja anatomijas grāmatu. Ja nezinu, kur orgāns atrodas, atšķiru grāmatu, izpētu un tad strādāju ar to. Ja redzu, ka cilvēkam ir problēmas ar aknām, domās tās izņemu no organisma un vispirms attīru mirušajā ūdenī, tad izspiežu ūdeni un pēc tam mazgāju dzīvajā ūdenī. Pēc tam es tās lieku atpakaļ ķermenī.

Ticat vai ne, bet pēc aknu attīrīšanas mirušajā un dzīvajā ūdenī, tās sāk mirdzēt, atveseļojas. Šo metodi man iemācīja Sibīrijas šamane Gaļina Čestjakova. Viņa man uzticējās. Lūdza, lai es viņai no attāluma izvadu akmeņus no žultspūšļa.

Cītīgi strādāju, pēc tam viņa piezvanīja un jautāja, ko es tādu esmu darījusi, ka viņai viss vēders drebējis.

Neko īpašu, atbildēju, tikai akmeni ar enerģiju saskaldīju. Pēc tam es redzēju, ka viņai urīnpūslī ir smiltis, un arī tās izvadīju. Šamane man daudz ko iemācīja, arī to, kā noņemt lāstu, notīrīt enerģētisko kaitējumu.  

Strādāju ar dažādām vainām. Ne vienmēr varu palīdzēt ar vienu reizi. Bieži vien cilvēks pats nosaka, vai man turpināt strādāt ar viņa problēmu vai jūtas labi. Kāds puisītis, kurš mācījās pirmajā klasē, čurāja biksēs, arī viss zarnu saturs gāja biksēs. Divreiz dienā bija jāmaina pampers, viņš uz skolu devās ar autiņbiksītēm. Strādāju ar bērnu, un aizvakar mamma man zvana un stāsta, ka četras dienas puika iet uz tualeti un ar viņu viss ir kārtībā.

Strādāju ar galviņu, jo noteikti smadzeņu impulsi nedarbojās. Nezinu, vai izdosies, bet labāk ir. Ja cilvēks sūdzas par depresiju, nomāktību, strādāju ar galvu, nervu sistēmu, nomierinu viņu, skaitu vārdus, lai cilvēks ir mierīgs, vesels, stiprs. Ja ir liels stress, nervu spriedze, aicinu cilvēkam trīs reizes noskaitīt Tēvreizi un doties pie miera. Palīdzu arī pret veģetatīvo distoniju.

Ja man pašai uznāk grūtsirdība, es adu, tamborēju. Rokdarbi palīdz pret depresiju.

Ārstēju arī alkoholiķus. Skaitu vārdiņus, aizrunāju kādu dzērājam piederošu lietu – šķiltavas, kapeiciņu, un tā viņam neatskatoties jāiemet ūdenī. Alkohola atkarīgajam svarīgi pašam gribēt atbrīvoties no netikuma.

Ārsti zina, ka varu palīdzēt, un sūta pie manis cilvēkus ar rozi un trofisko čūlu. Dziedinot rozi, domās ņemu zilo papīru, uzvelku deviņus krustiņus un tad uzrakstu vārdus sedzu, redzu šeitan. Pēc tam ar sveces liesmu pārlaižu pāri papīram, lai rakstītais izplūst, un papīru lieku uz rozes. Vienai sievietei no Madonas pirms Ziemassvētkiem uzpampa roka, bija aizdomas par rozi. Svārstiņam vēlreiz pārjautāju, vai tā ir roze. Mans palīgs apstiprināja slimību, un es sāku strādāt. Pēc laika svārstiņam jautāju, vai vēlams nomainīt apsēju. Otrā rītā sieviete pavēstīja, ka roze pazudusi.

Trofisko čūlu dziedināt ir grūtāk, bet es mēģinu. Izveidoju domformu, domās it kā ar pinceti noņemu no slimās vietas atmirušos audus un metu ugunī. Tad es nomazgāju kāju ar mirušo un dzīvo ūdeni. Pēc tam to žāvēju. Es saku slimniekam – tagad es pasvilpošu un – š-š-š – kā ar fēnu nosusinu kāju. Pēc tam to apsmērēju ar zaļo krāsu un uzlīmēju plēvi. Kad darbs pabeigts, pārmetu krustu. Lai izdziedinātu trofisko čūlu, nepieciešami vairāki seansi. Dažreiz slimnieks atsūta bildi, lai redzu, kā izskatās kāja. Dziedinu, un man izdodas!

Pēc dziedināšanas seansa attīros dušā. Iztēlojos, ka stāvu zem ūdenskrituma un man līst virsū svētītais ūdens.

Lūdzu, lai tas mani attīra, palīdz. Es bieži skaitu Tēvreizi.»

Atbrīvo no lāsta un palīdz lopiņiem

«Enerģētiskie kaitējumi, lāsti – tā ir riebīga padarīšana. Cilvēki zvana, žēlojas, ka nevar piecelties no gultas, neveicas darbā, ģimenē strīdi, veselības nav. Jautāju svārstiņam, vai cilvēkam ir lāsts? Ja saņemu apstiprinošu atbildi, ņemu nost negatīvo aplikumu un metu ugunī. Pēc tam ar svārstu pārbaudu, vai izdevies cilvēku atbrīvot no ļaunuma. Ja lāsta licējs ir stiprāks par mani, lāsts var atgriezties, bet, ja es esmu stiprāka par viņu, burvis nespēs vairs kaitēt.

Kad redzu, ka lāsta enerģija noņemta, trešajā dienā uzlieku viņam aizsardzību – ietinu viņu liānas zaros tā, ka nolādējums vairs netiek klāt. To daru domās, fiziski nevienam nepieskaros. Kad lāsts ir noņemts, cilvēkam uzlabojas veselība, attiecības, viņš ar prieku dodas uz darbu. Man parasti jautā – kas uzsūtīja lāstu? Dodu norādes, bet konkrētāk nesaku. Vēlos visu nogludināt.

Esmu novērojusi, ka cilvēks bieži vien jūtas slikti, viņam dzīvē un ģimenē viss brūk un jūk, jo mājās ir negatīvā enerģija.

Viens vīrietis pēc atgriešanās no slimnīcas trīs dienas pavadīja mājās, bet viņam atkal kļuva slikti un tuvinieki bija spiesti saukt ātro palīdzību. Aizbraucu pie viņa uz mājām un, kad sāku tīrīt telpas, man pašai kļuva slikti. Nedrīkstu atkāpties no vietas, kur stāvēju, tāpēc lūdzu, lai man atnes ūdeni. Padzēros, un kļuva labāk. Tas ir ļoti smags darbs. Enerģētiski attīrīju visas telpas, katru kaktiņu izstaigāju. Manu uzmanību piesaistīja kādas durvis, jautāju, vai drīkstu tās atvērt. Tajā vietā svārstiņš gāja uz riņķi, un tas bija signāls, ka no telpas plūst spēcīga negatīvā enerģija.

Man teica, ka durvis ved uz pagrabu un tur mājas saimnieks iet smēķēt. Slikta enerģija bija arī vietā, kur viņš gulēja. Pēc mājokļa enerģētiskās attīrīšanas jau vairākus gadus visi jūtas labi.

Kādā citā mājā bija pakešu logi un vienam logam ārējā paketē bija neliels caurums, it kā kāds būtu to sašāvis.

Pa šo caurumu ēkā plūda spēcīga negatīvā enerģija, svece dega melniem dūmiem, uz manām rokām pilēja sveču tauki.

Mājokli tīru ar pareizticīgās baznīcas svecēm. Salieku kopā trīs sveces, aizdedzinu. Ar svecēm izstaigāju katru kaktu, pakavējoties pie logiem un durvīm, kur īpaši uzkrājas negatīvā enerģija. Tajās vietās sveces sprakšķ, kūp melniem dūmiem. Skaitu Tēvreizi, pārmetu krustu.

Pie manis vēršas pēc palīdzības arī jautājumos, kas saistīti ar attiecībām, darbu. Vienu sievieti apsūdzēja pārkāpumos, un viņai draudēja atlaišana no darba. Jautāju svārstiņam un saņēmu atbildi, ka viņa nav vainīga. Sievieti iedrošināju: «Tu strādāsi!» Pēc tam vienu tiesu atcēla, otru, un beigās viņu attaisnoja. Es domās viņu stiprināju, mierināju, ar domu spēku palīdzēju saglabāt vietu. Ar savu enerģiju varu palīdzēt arī uzlabot attiecības, noregulēt konfliktu ģimenē.

Kad man bija lopiņi, es tiem palīdzēju tāpat kā cilvēkam. Gotiņa negremo, un es redzu, ka kuņģa vaina. Pastrādāju, un gotiņa sāka gremot.

Palīdzu kaimiņu kaķiem un suņiem atgūt veselību. Vienu dienu man zvana dziedniece un saka: «Izglāb manu žurciņu, es pati nevaru neko izdarīt.» – «Kādā krāsā ir žurciņa?» jautāju. «Melns ar baltu,» viņa atbildēja, «tagad sēž pie plīts. Es pielikšu roku, varbūt tas var palīdzēt dziedināšanas procesā.» Es saku: «Žēl, ka žurciņš nerunā, es gribētu dzirdēt viņa balsi.» Viņa pieliek roku un – ņau! – dzīvnieks ieņaudas. «Tas taču kaķis!» izsaucos. «Jā, bet es viņu par žurciņu saucu.» Izdziedināju kaķi. «Tagad es zinu, ka tu esi laba dziedniece, palīdzēji manam žurciņam,» kaķa saimniece priecīga atzinās.

Kad nenodarbojos ar dziedniecību, nezināju, ka cilvēki tik daudz slimo. Katram ir sava vaina, un visiem gribas palīdzēt. Reizēm nesaprotu – kā, un tad mēģinu visādi, vairākas dienas strādāju un – izdodas! Kad man saka – paldies, dziedniecīt, man ir labi –, sirdī ielīst tāds prieks, ko ne ar kādu naudu nevar atlīdzināt.»

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+