Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Norakstīt slimību
Diāna Audra mūs cienā ar bišu produktiem. Kopā ar vīru viņa rūpējas par simts bišu saimēm. «Bišu maizē ir daudz aminoskābju, tā dod enerģiju visai dienai,» dziedniece un gaišreģe skaidro. «Savukārt košļājot bišu līmi jeb propolisu, kas nokasīts no medus rāmīša, mazinās kuņģa un kakla sāpes. Dziedniecībā izmantoju arī mirušās bitītes, ko apleju ar pašu ražotu medus šņabi un izvilkumu, kurā ir gan bišu inde, gan darbīgo radību uzkrātais spēks. Ar medus šņabi apleju arī zelta stīgu un citas zālītes.»
Kad esam nodegustējuši veselīgos produktus, dziedniece paņem kokli un nospēlē latviešu tautasdziesmu. «Kokles skaņas enerģētiski sakārto cilvēku, telpu un kā meditācijā noskaņo mūs uz viena viļņa,» beigusi dziedāt, paskaidro dziedniece. «Iesaku cilvēkiem mājās biežāk dziedāt vai spēlēt kādu instrumentu. Kad man lūdz attīrīt telpas, spēlēju arī kokli. Mājā, kurā instruments neskan, ir smaga enerģētika. Tad spēlēju tik ilgi, līdz kokle skan dzidri. Smaga enerģētika ir mājoklī, kurā kāds ilgstoši slimo, jo arī ēka, uzsūkusi slimības enerģētiku, ir saslimusi. Mājas attīrīšanai piemērotas tautasdziesmas, kurās minēts Dieviņš, Māra, Laima.
Katrā mājoklī ir mājas gariņš. Kā viņš jūtas, tā jūtas arī ģimene. Gariņu veido mājas iemītnieki ar savu attieksmi, sarunām, domām, rīcību.
Pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, ar īpaša rituāla palīdzību gariņu var aicināt līdzi. Kā tas notiek? Saimnieka čības noliek vecās mājas viesistabā un aicina gariņu tajās iekāpt.
Nākamajā rītā, godbijīgi ieliktas kurpju kastē, čības aizved uz jaunajām mājām, novieto goda istabā un lūdz, lai gariņš iemājo jaunajā vietā. 2000. gadā no ārzemēs dzīvojošas latvietes mēs iegādājāmies lauku saimniecību Aucē. Mājai bija smaga karma, jo šai vietai pāri gājis karš, daudzi smagās kaujās gājuši bojā, un ēka bija uzņēmusi ciešanu enerģiju. Ik pa laikam mājokli vēlams attīrīt, spēlējot instrumentu, izstaigājot telpas ar baznīcas svecēm vai skandinot zvaniņu.»
Dziedniece Diāna Audra pēc zvaniņa skaņām nosaka arī slimību. «Pēc tā, cik dzidri tas skan, varu pateikt, vai slimība veidojusies fiziski, psiholoģiski, emocionāli vai karmiski. Parasti dziednieka palīdzību meklē cilvēks, kuram ir bojāts ne tikai fiziskais ķermenis, bieži vien sliktās pašsajūtas cēlonis ir konflikts ar sevi, problēmas ģimenē vai darbā. Dziedinot attīru viņa auru, sakārtoju enerģētiku. Ar savu enerģiju uzstrāvoju lietas, ko slimnieks liek uz sāpošās vietas vai lieto iekšķīgi, – ūdeni, sāli, cukuru, salvetes –, bet ar enerģētiski uzlādētu sveci cilvēks attīra telpas vai, to dedzinot, dziedinās pats. Bieži vien, atrisinot psiholoģisko problēmu vai konfliktu sevī, pamazām izzūd arī fiziskās kaites.
Ja ģimenē nav saticības, bieži vien sāk slimot bērns vai viņš skolā nespēj sevi disciplinēt. Bērns parāda problēmu, bet es strādāju ar vecākiem. Sakārtojot dzimtas auru, uzlabojas arī bērna veselība. Taču ne vienmēr vaina ir vecākos – dažreiz bērns nav apmierināts ar sevi, viņam šķiet, ka ir citādāks nekā vienaudži. Jaunietis skolā un mājās jūtas labi, bet pēkšņi sāk kavēt mācības, neaiziet uz eksāmenu. Viņš atnāk pie manis, un es redzu, ka jaunietis domā par pašnāvību. Vēlams paskatīties, ko bērns zīmē, kā sevi izpauž, jo viņš parasti noraksta vai izzīmē problēmas. Ja problēma netiek atrisināta, pēc gadiem tā atkal var izlaist sakni un psiholoģiskas problēmas var pāraugt slimībā. Lai problēma tiktu dzēsta, iesaku dvēseles sāpes norakstīt dienasgrāmatā vai to, kas nomāc, uzrakstīt uz lapas un sadedzināt, lūdzot, lai tas transformējas uz kaut ko pozitīvu.
Reizēm slimības iemesls ir nerealizēti sapņi un iespējas. Māte atved pie manis jaunieti, kuru vajā slimības, bet ārsti nevar atrast cēloni – analīzes labas, diagnostika neuzrāda izmaiņas organismā. «Nu, ko tu te sēdi, tev ir jābrauc jūrā!» saku jaunietim. Viņa aurā redzu, ka puisis nav savā vietā. Mamma, to dzirdot, sāk krēslā knosīties: «Viņš gribēja pēc pamatskolas iet uz jūrskolu, bet es atrunāju – nebūs nekāda dauzīšanās apkārt pa pasauli.» Dēls paklausīja mammai, taču sāka slimot. Dažreiz man saka: es eju uz darbu, ko neieredzu. Agrāk vai vēlāk tad cilvēks sāks slimot.
Agrāk atteicu onkoloģijas slimniekiem, jo nespēju palīdzēt. Tagad pieņemu, jo apzinos, ka paralēli medicīniskām manipulācijām cilvēkam ir jāstrādā ar sevi. Vēža slimniekam parasti ir kāds nopietns konflikts, ko palīdzu ieraudzīt un atšķetināt. Kad slimnieks to saprot, pieņem un izrunā, var brīnumaini izārstēties.
Nosakot diagnozi, ne vienmēr cilvēka aurā redzu visus slimību līmeņus. Kāds cilvēks sasirga un pusgada laikā nokļuva ratiņkrēslā. Pirmie divi līmeņi viņa aurā bija dzēsti. Pieņemu, ka tā ir karma, kas šajā dzīvē jāatstrādā, jo šādu likteni viņš nopelnījis iepriekšējās inkarnācijās. Slimība bieži vien nav ārstējama, bet pacients var strādāt ar atlikušajiem līmeņiem, pirmām kārtām izprotot slimības cēloni. Kad cilvēku enerģētiski attīru, noņemu blokus, viņš bieži vien pats saprot iemeslu.
Cilvēks nereti savas kļūdas apzinās tikai tad, kad kaut ko ir zaudējis – veselību, ģimeni, darbu.
Taču neko nezaudējot, nevar arī neko iegūt. Daži nevēlas atteikties un mīņājas uz vietas, kāpjas atpakaļ un visu dzīvi klīst pa maldu ceļiem, tā arī neatrodot savu ceļu.»
Tikšanās ar Dievmāti
Diānas Audras dzimtas sievietes pa tēva līniju vairākās paaudzēs bijušas zāļu sievas. «Mana vecmāmiņa zināja, kuri augi jālasa agri no rīta, kuri – vēlu vakarā, kuri enerģētiski spēcīgāki ir plūkti jaunā Mēnesī, kuri savukārt – pilnmēnesī. Ejot pļavā, viņa noskaitīja īpašus vārdus, lūdzot dabas mātei atļauju tos plūkt, palūdzot, lai augi dziedina. Es līdz astoņpadsmit gadu vecumam neslimoju, jo mājās dzērām tikai vecmāmiņas vāktās tējas. Dzīvojām lauku sētā Madonas rajonā. Blakus mājām bija mežs, un es varēju visu dienu pazust tajā.
Reiz vasarā purvā aci pret aci satikos ar vilkiem. Domāju, ka tie ir suņi, bet, piegājusi viņiem tuvu klāt un ieskatoties ļaunajās acīs, sapratu, ka vilki. Zvēri bija paēduši, tāpēc mani neaiztika, un es fiksi devos mājās. Bērnībā man bija stipra saikne ar dabu, dzīvniekiem. Palīdzēju kaķenītei bēniņos apbērnoties, glābu vardes, ko citi bērni sita nost. Stiepu mājās pamestos suņus un kaķus, saradu ar gotiņām, trušiem, cūkām, kas bija piemājas saimniecībā. No bērnības saprotu koku un akmeņu valodu.
Kopš mazotnes redzu spilgtus sapņus, īpašus vēstījumus pierakstu. Esmu paturējusi prātā zīmīgu sapni, ko redzēju piecu vai sešu gadu vecumā. Jauna sieviete, gariem matiem, gaišā tērpā, nolaidās pajūgā no debesīm un aicināja mani sev līdzi. Iekāpu ratos un mēs devāmies braucienā apkārt zemeslodei. Viņa man rādīja, cik skaista no putna lidojuma ir mūsu planēta. Pēc tam nolaidāmies uz zemes un es izkāpu no pajūga.
Tikai pieaugusi sapratu, ka tā sieviete baltajā tērpā bija Dievmāte.
Septiņpadsmit gadu vecumā draudzenes brālim, kas studēja Ļeņingradā psihiatriju, pastāstīju, ka redzu krāsainus sapņus. Tie slīd gar acīm kā kadri no filmas, dažreiz redzu vēsturiskus sižetus. «Tev jāapgūst meditācija,» viņš teica, un pamācīja, kā to darīt. «Aizver acis un iedomājies skaistu vietu, kurā tu gribētu nokļūt. Iedarbini visas maņas – sajūti, kā šalc vējš, dzied putni, šalko jūra, sajūti siltus saules starus, ziedu smaržu, meža ogu garšu. Kad esi nonākusi noteiktā vietā, jautā, ko vēlies zināt, un saņemsi atbildi.»
Apguvusi meditāciju, sāku to pielietot praksē – māsa slēpa mantas, bet es meklēju. Ekstrasensorikā tas ir zemākais līmenis, ko var iemācīties ikviens. Slavenajās Ekstrasensu cīņās pirmajā uzdevumā potenciālie dalībnieki meklē mašīnas bagāžniekā noslēptu cilvēku. Kad biju apguvusi mantu meklēšanas tehniku, man ierosināja pamēģināt atminēt skaitļu loterijas. Kāpēc ne? – biju ieinteresēta. Meklējot skaitļus, meditācijas laikā aizmaldījos paralēlajās pasaulēs, iekļuva šķēršļu joslā un nespēju atgriezties savā ķermenī. Nobijos un līdz trīsdesmit gadu vecumam par netveramo pasauli vairs neinteresējos. Tieši otrādi – tos, kas meklēja pazudušās mantas un dziedināja, uzskatīju par šarlatāniem.»
Taču pēc kāda notikuma Diāna Audra sāka izkopt savas spējas. «Raujot zobu, man neveiksmīgi injicēja narkozi. Žoklis sasala, kļuva ciets un sāpēja. Zobārsts teica, ka viss ir kārtībā, bet es lāgā nevarēju parunāt. Cilvēki no Auces brauca pie kāda dziednieka uz Aizputi, un es devos līdzi. «Ja sāp zobs, nav ko nagus lakot,» dziednieks par mani zobojās. Uzskatīdama viņu par kaktu dakteri, neticēju, ka viņš man spēj palīdzēt. Dziednieks sāpošo vietu iezieda ar eļļu un atvadoties iedeva līdzi uzstrāvotas salvetes. «Paturi tās pie vaiga, un sāpes pāries.» Liku papīriņus pie vaiga un pamazām kļuva vieglāk. Vecais vīrs atgrieza ticību pārdabiskajām spējām, un es aizbraucu pie viņa vēlreiz. Dziednieks teica: «Tev būs vēl viens bērns.» Nē, es protestēju, teicu, ka man ir trīs dēli un ar vīru vairāk bērnus neplānojam. «Bet ja būtu meita, padomātu…» piebildu. «To var sarēķināt,» viņš teica un parādīja metodi, kā izrēķināt meitu. Es to izdarīju, un man patiesi piedzima meita!
Atmodas sākumā pieteicos pirmajā dziednieku skolā, ko vadīja Ilze Jansone un Ivars Vīks. Strādāju mežniecībā un, lai gan mājās bija mazi bērni, pēc darba braucu uz Rīgu, bet ar pēdējo vilcienu atgriezos Aucē. Apguvu naturopātiju, ar ko strādāju joprojām.
Vecākais dēls kopā ar draugu meta ugunī krāsas baloniņus un spridzināja. Kārtīgi ugunij piemetuši malku, bet baloniņš nesprādzis. Tad dēls noliecies, lai paskatītos, kāpēc tas neeksplodē, un tajā mirklī baloniņš sprāga… Puikam stipri apdega seja. Kamēr gaidījām ātro palīdzību, kā ekstrasense sniedzu pirmo palīdzību. Dēlu aizveda uz bērnu slimnīcu un pielika pie sistēmas. Seja bija sapampusi, un es pa dienu sēdēju viņam klāt un baroju. Ārsts prognozēja, ka pēc divām nedēļām tūska varētu mazināties. Devu puikam nātru sulu un palīdzēju enerģētiski, kā man mācīja Ivars Vīks, – meditējot iztēlojos, ka dēlam pāri sejai līst ūdens, aizskalojot slimību. Pēc pāris dienām viņam kļuva labāk, tūska uz sejas un plakstiņiem bija mazinājusies, un viņš redzēja. Ārsts, pievedis pie dēla gultas studentus, teica: «Redziet, pirms pāris dienām bija pavisam slikti, bet tagad uzlabojums ir acīmredzams.» Neteicu, ka paralēli zālēm veicu enerģētisko dziedināšanu, jo tajā laikā par netradicionālo medicīnu nerunāja. Tagad paši dakteri brauc pie manis dziedināties, jo saprot, ka ķīmija ne vienmēr var palīdzēt.
Pokaiņu mežniecības mežsargs man parādīja Karaļavotus un neparastus akmens krāvumus. Pastāstīju par tiem Ivaram Vīkam. Palīdzējām viņam vākt materiālus par Pokaiņiem, attīrījām un sakārtojām seno dziedinātavu. Akmeņi, novietoti pareizā vietā un vasarā uzņēmuši saules enerģiju, palīdz cilvēkam atgūt veselību, attīrīties, meditējot no tiem var saņemt informāciju.
Cilvēku attīra un dziedina arī gliemežvāks,» dziedniece sniedz skaistu gliemežvāku, kas tūkstošiem gadu gulējis dienvidjūras dzelmē. Pielieku to pie vienas un pie otras auss. Dzirdu mierinošas okeāna šalkas. «Ja cilvēks jūras šalkas dzird, to pieliekot pie vienas auss, bet pie otras – ne, tas nozīmē, ka viena smadzeņu puslode ir piesārņota. Cilvēku enerģētiski attīru un pēc tam lieku paklausīties gliemežvāku vēlreiz. Vibrācijas, kas šalko gliemežvākā, ir pirmatnējā formula, kas uzlabo iztēli, intuīciju, runas spējas, loģisko domāšanu. Ja smadzenes ir piesārņotas, cilvēks, īpaši saspringtās situācijās, domā vienu un to pašu, viņa prāts iet uz riņķi, kā suns dzenoties pēc savas astes, un viņš nespēj rast pareizo risinājumu.
Neiesaku arī pārāk ilgi runāt pa mobilo tālruni, jo, aparātu turot pie auss, smadzenes no elektromagnētiskajiem viļņiem sakarst, nogurst un izlādējas. Slimības gadījumā gliemežvāku var pielikt pie čakras, kas atbild par noteiktu orgānu, un čaula palīdz attīrīties. Ja puisis nezina, kurai darbavietai rakstīt savu CV vai meitene nesaprot, kuru no vairākiem puišiem izvēlēties, vēlams paturēt gliemežvāku pie auss, attīrīt smadzenes, nomierināt prātu, un atbilde atnāks pati. Es gliemežvāku turu pie Dievmātes bildes.»
Kā atrast otru pusīti?
Diāna Audra palīdz cilvēkiem kā dziedniece, gaišreģe un ekstrasense. «Ne vienmēr slimība ierakstīta cilvēka liktenī, un ne visi saslimst tāpēc, ka nepareizi dzīvo, domā, ēd, dzer nekvalitatīvu ūdeni.» Dziedniece meditējot ir meklējusi slimības cēloņus. «Cilvēks katru nakti miegā dodas astrālā ceļojumā, kur viņš ir neaizsargāts un var aplipt ar slimībām. Senāk cilvēki sevi aizsargāja, mājas paksī vai pie gultas iegravējot īpašas aizsardzības zīmes. Lai sevi pasargātu no ļauniem gariem, vakarā galvgalī var nolikt ķiploka galviņu. Slimība ir ļaunais gars, kas kā vīrusinfekcija iekļūst organismā. Arī mūsu organisms ir mājas daudziem mikroorganismiem, kas pārņem varu, ja neveselīgi ēdam, esam konfliktā ar sevi un citiem. Šobrīd pie manis vairāk nāk 1966. un 1967. gadā dzimušie, kam šķiet, ka pienācis laiks kaut ko dzīvē mainīt. Viņi šķiras, maina darbu, dzīvesvietu. Ja cilvēks jūtas apmaldījies, nezina atbildi uz sev svarīgu jautājumu, iesaku pirms gulētiešanas ūdens glāzē ierunāt jautājumu, izdzert, un no rīta zemapziņa kā pa failu izdos atbildi.»
Diāna Audra atzīst, ka šodien sabiedrībā lielākā problēma ir attiecības. «Pāris nesaprotas, jo viens otru nepazīst – viens domā par māti, otrs par meitu, trešais – par kleitu. Mēs no otra egoistiski sagaidām to, ko gribam sagaidīt, dzirdam to, ko vēlamies dzirdēt, un rezultātā – viens otram runājam garām. Vientuļajām sievietēm saku: katram ir sava otra pusīte, bet, lai iepazītos, iespējams, jāaizbrauc uz citu zemi, jo ne vienmēr lemts apprecēties Latvijā.
Lai iepazītos, vispirms jāzina, kādu vīrieti sieviete vēlas un vēlme jāpalaiž Kosmosā. Ja sieviete nevar izvēlēties starp divām kandidatūrām, tad īstā otrā pusīte parasti ir kāds trešais, jo liktenīgo neizvēlas starp vairākiem, ja vien attiecībās noteicošo lomu nespēlē materiālā dzīves puse. Sievietei, kas ilgstoši nevar satikt īsto vīrieti, jāzina, ka vaina bieži vien jāmeklē sevī. Otra pusīte ir jānopelna. Ja aprunā, vērpj intrigas, sēj naidu un ļaunumu, diez vai vīrietis vēlēsies būt ar tādu sievieti kopā.
Vispirms jāattīra dvēsele no nezālēm. Lai piesaistītu otru pusīti, ir jābūt kā jātniecei uz sudraba, zelta un dimanta zirga.
Sudrabs – tas nozīmē attīrīties, zelts – darīt labu, un tikai tad vīrietis viņā ieraudzīs dimantu – mīlestības pilnu dvēseli.
Viens intrigants darba kolektīvā spēj izjaukt visu labo, ko īpašnieks veidojis gadiem. Pie manis atnāk uzņēmuma vadītājs, lai noskaidrotu, kāpēc kolektīvā valda nesaskaņas. Bildē redzams, kurš enerģētiski neiederas un kura dēļ sāk slimot viss kolektīvs, cilvēki iet prom no darba. Iesaku viņu pārcelt uz citu nodaļu vai kabinetu.»
Ekstrasenses pūrā ir enerģētiski un maģiski paņēmieni gan otras puses un naudas enerģijas piesaistīšanai, gan cīņai ar zaļo pūķi. «Alkoholiķim parasti ir konflikts sevī vai ģimenē. Kāda māte raizējās, ka viņas dēls stipri dzer un sadzēries kļūst agresīvs – mašīnai pie stūres traucas caur pilsētu. Sieva viņu ir pametusi. Kārtīs redzēju, ka šis cilvēks būs bagāts uzņēmējs, bet nedzīvos Latvijā. Izstāstīju, kāds viņš ir pēc rakstura. Māte teica: «Jūs nestāstāt par manu dēlu. Tas, par ko runājat, ir cits cilvēks.» Uzstrāvoju sāli, ūdeni. Izstāstīju, kā jāattīra māja, ieteicu dēlam sataisīt ieprogrammētā sāls vannu. Pēc mēneša jaunais vīrietis ieradās pie manis. Viņš atzinās – pēc vannas sapratis, ka dzīvojot nepareizi. Viņš pārstāja dzert, aizbrauca uz ārzemēm un kļuva par uzņēmēju. Ja liktenis lēmis atbrīvoties no dzeršanas, cilvēks var tikt vaļā no atkarības ar jebkuriem līdzekļiem.
Ja makā neturas nauda, vēlams vakarā to izņemt no bankomāta, paņemt kreisajā rokā, jo labā tendēta visu atdot, un uzpūst naudaszīmēm savu elpu. Tad, uzliekot virsū brīvo roku un sasildot ar savu enerģētiku, teikt: «Sveika, nauda, pakavējies pie manis ilgāk!» Lai naudu piesaistītu pie mājas, banknotes vai maku var palikt zem spilvena un nakti zem tā paturēt, lai nauda pierod pie saimnieka. Var arī iekārtot naudas podu. Apaļu podu novieto mājokļa dienvidrietumu stūrī un algas dienā tajā iemet kaut piecdesmit centus. Podu tāpat kā maku nedrīkst iztukšot līdz pēdējam centam.»
Burvestības bumba
Ieskatoties cilvēka nākotnē, gaišreģei informāciju kāds it kā iečukst ausī. Nākotni parāda arī kristālbumba, turklāt viņa redz viedus sapņus. «Šajā burvestības bumbā ir apslēpta informācija,» gaišreģe rāda kristālbumbu, kuru caurvij zaļas krāsas pavediens. «Lodi veidojis ekstrasenss, un es to Atmodas sākumā atvedu no Ļeņingradas. Skatoties nākotnē, lodi novietoju uz trešās acs, aiztaisu acis, parunājos ar to. Kad tā ir uzņēmusi manu enerģētiku un atbrīvojusi no liekās informācijas, turu to rokā acu līmenī. Fokusējot skatienu vienā lodes punktā, uzdodu jautājumu. Pēc laika man priekšā atveras tāds kā ekrāns un es kā filmā redzu nākotnes ainiņas.
Burvestības bumba arī dziedina. Tad jāatguļas uz muguras un lode jānovieto iedobītē saules pinuma apvidū. Lodei uzsilstot, ķermeni apņem vienmērīgs siltums, kas kā skeneris vienmērīgi izklīdina enerģijas, atbrīvojot sastrēgumus, blokus, kādā orgānā vai meridiānā un attīrot organismu. Ja sāp galva, ar rokās sasildītu brīnumbumbu vēlams pamasēt galvu un sprandu. Var virpināt arī parastu olu.»
