Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Ir cilvēki, kam, par spīti aizņemtībai, vēlmei realizēt idejas un piepildīt sapņus, ik pa brīdim no zemapziņas uzpeld mokoša, uzbāzīga doma par nāvi,» pēc pieredzes saka dziedniece Dzintra Žīgure.
«Man asinis sastingst, kad kāds stāsta, ka šāda doma kā nelūgts viesis viņu apsēdusi un moka. Atnāca jauna, veiksmīga sieviete Līga, kas strādā augstā amatā. Viņa stāstīja, ka netiek vaļā no domām par nāvi, un jautāja, kā no tām atbrīvoties. Paskaidroju, ka brīdī, kad doma par aiziešanu ienāk prātā, jāsāk kaut ko aktīvi darīt, jāpiezvana draudzenei vai jārunā ar darba kolēģiem. Var paņemt rokās diktofonu un tajā skaļi kaut ko ierunāt vai, ja blakus nav cilvēka, parunāties ar suni, noglāstīt viņu.
Glāstot dzīvnieku, var pārslēgt domas, jo suns un kaķis dziedina. Kaķis pat palīdz atklāt slimību, jo apgulstas uz slimās vietas. Savukārt suns glaužas pie saimnieka, kad jūt, ka viņš slikti jūtas vai ka nomāc kāda problēma. Glaudot dzīvnieku, tā spalvās esošie elektrības pārvades sistēmas enerģētiskie lauki pozitīvi iedarbojas uz cilvēku. Īpaši spēcīgi dziednieki ir oranžas, dzeltenas, pelēkas un baltas krāsas suņi, bet melna dzīvnieka klātbūtnē saimnieks jūtas psiholoģiski pasargāts, jo melnā krāsa transformē spēcīgu enerģētisko aizsardzību.
Tāpēc cilvēki, kas sirgst ar depresiju vai veģetatīvo asinsvadu distoniju, nēsā melnas krāsas apģērbu. Viņi jūtas aizsargāti, jo tumšais tonis atvaira svešas enerģijas.
Tomēr, lai ātrāk atveseļotos un atbrīvotos no uzbāzīgās domas par nāvi, vēlams nēsāt apģērbu savas auras krāsas toņos.
Nevēlamās domas palīdz novirzīt arī medus ūdens. 250 gramiem auksta ūdens pievieno medu un izdzer. Saldais padzēriens iedarbina glikozi, kas savukārt veicina sirds vārstuļu un muskuļu darbību un labāk apasiņo sirdi. Dzīvības enerģija pa venozo artēriju aizplūst uz smadzenēm un tām pievada skābekli.
Pašsajūtu uzlabo arī magnijs. Tas dod spēcīgu dzīvības enerģiju, noņem smadzeņu tonusu, stiprina nervus, nervu saknītes un bārkstiņas.
Dzīvības un spēka enerģijas avots ir D vitamīns. Ja organismā trūkst D vitamīna, zūd dzīvesprieks, parādās bezspēks, iestājas panika, svīšana, āda kļūst sausa, raupja.
Ar depresīvām, sevi iznīcinošām domām palīdz cīnīties arī kalcijs. Tas dod spēku un dzīvības enerģiju smadzeņu stumbram, pakausim, kaulu sistēmai un sirdij.
Iesaku lietot arī šķidro selēnu, kas bieži trūkst mūsu platuma grādos mītošajiem. Preparāts palīdz atveseļoties gan smadzeņu, gan visu orgānu šūnām.
Smadzeņu darbību uzlabo arī neirozāns, kas atbrīvo smadzeņu šūnas no neirozes, to apvalciņš kļūst brīvāks, elastīgāks, un cilvēks spēj skaidrāk domāt. Neirozāns uzlabo atmiņu, tas palīdz arī pie pārslodzes, tāpēc šo līdzekli iesaka jauniešiem pirms eksāmeniem, to lieto arī augstskolu pasniedzēji.
Nomāktas domas izgaiņā līdzekļi, kas palīdz atražot skābekli kapilārajā asinsvadu sistēmai un kuru vairotā dzīvības enerģija kā mazs strautiņš dod veldzi orgāniem un piebaro tos. Šie preparāti nomierina un palīdz atgūt iekšēju līdzsvaru. Ja cilvēks ilgstoši izjūt iekšēju nemieru, viņa smadzenes izstrādā adrenalīnu, brīvo enerģiju, kas kā psihiskā enerģija veicina personības dalīšanos. Tā rezultātā parādās uzbāzīgas domas, kas rada trauksmi, pārdzīvojumu un apziņā ierakstās zemapziņas radītais simptoms par nāvi. Katru dienu atgriežoties pie šīs domas, zemapziņa var noārdīt apziņas lauku, tāpēc doma par pašnāvību ir ļoti bīstams simptoms.
Ja cilvēks bieži runā par nāvi, tuviniekiem ir jāsagādā šie preparāti, kā arī jābūt ar viņu kopā – jādodas pastaigā gar upi, jūru, pa mežu, jābrauc ar riteni vai motociklu. Pašnāvnieki bieži vien ir kā apmāti ar ideju atņemt sev dzīvību. Viņiem parasti vispirms sākas veģetatīvā asinsvadu distonija, depresija, bet ar laiku viņi neredz un nedzird neko citu, jo vēlme aiziet no dzīves jau strādā kā programma, ko saviem spēkiem atslēgt ir grūti.
Jauns puisis no man zināmas ģimenes divreiz mēģināja izdarīt pašnāvību, taču tuvinieki viņu izglāba. Trešais mēģinājums diemžēl izrādījās liktenīgs. Viņš apmānīja tuviniekus un aizgāja no dzīves.
Ja ģimenē bijuši pašnāvības gadījumi, vecākiem jābūt ļoti uzmanīgiem, jo doma par aiziešanu caur dvēseli un garu ierakstās kā psiholoģiska programma smadzenēs.
Tā jāpārsit ar psihologa, dziednieka vai mediķa palīdzību vai arī jāmaina dzīvesvieta.
Dzīvesvieta bieži vien piesaista negatīvo spēku enerģiju un, kad ģimene pārceļas uz citu pilsētu vai pat valsti, bērns sāk citādāk domāt, viņam rodas jaunas sajūtas un vēlmes. Kādā ģimenē tēvam un mātei bija labs darbs Rīgā, bet viņu dēls visu laiku runāja par nāvi. Viņi pārcēlās uz Austriju, un pēc septiņiem gadiem zēns vairs nerunāja par aiziešanu. Viņš bija izaudzis, studēja un, kad vecāki nolēma atgriezties Latvijā, atteicās braukt līdzi. Jaunais vīrietis nevēlējās atgriezties vietā, kur viņu vajāja domas par nāvi.
Tiem, kas vēlas pirms laika mirt, esmu teikusi, ka viņu dvēselei un garam vēl nav pienācis laiks aiziet, un viņi paliks uz zemes tik ilgi, kamēr sasniegs nolikto vecumu. «Met šo domu no galvas,» teicu jaunam puisim, «jo tava dvēselīte un gars nav pelnījuši, lai prāts, kas tevi visu laiku terorizē un uzjundī domu par nāvi, atņem tiem dzīvību. Tu dzīvosi un būsi laimīgs. Kopā ar mammu aizejat uz baznīcu un noliekat svecītes Dievmātei un Jēzum Kristum - pateicībā par to, ka Dievs tev lēmis nodzīvot garu mūžu.»
Lai izietu no apmātā loka, daudz jāstrādā. Šiem cilvēkiem parasti nerūp, kā pēc tam jutīsies mamma, tētis, māsa, brālis, omīte. Viņi nav spējīgi aizdomāties, kādas sāpes nodarīs, jo ir kā apmāti ar šo zemapziņas domu, kas pilienu pa pilienam lej indi kausā un viņu burtiski dzen nāvē.»
Smagā vainas apziņa
«Par to, cik dažādi cilvēki reaģē un sēro pēc tuvinieka aiziešanas, liecina divi piemēri no manas dzīves,» turpina Dzintra Žīgure. «Vienu dienu iegāju pareizticīgo baznīcā uzlikt mammai un tētim svecītes, jo tuvojās viņu dzimšanas dienas. Iznāca priesteris zeltaini oranži mirdzošajā talārā, pie viņa piegāja sieviete, kas nupat bija ienākusi dievnamā.
«Es visas dienas raudu,» viņa, asaras slaucīdama, teica mācītājam. «Ir aizgājis mans vīrs, bet es nekādi nespēju ar to samierināties. Man viņa tik ļoti žēl…» Stāvēju malā un ar lielu interesi klausījos, ko sacīs priesteris. Viņš uzlika abas rokas sievietei uz pleciem un mierinot teica: «Laid vaļā šā cilvēka dvēseli, lai viņš tur augšā ir laimīgs. Esi laimīga arī tu. Pateicies Dievam par gadiem, ko esat pavadījuši kopā un to, ka viens otram tik daudz esat nozīmējuši. Cieni savu vīru un nežēlo sevi, jo patiesībā tu raudi par to, ka tev pietrūkst to vērtību, ko viņš tev uz zemes deva un sagādāja.» Sieviete satraukta iepleta acis. Tajās varēja nolasīt, ka viņa nepiekrīt priestera teiktajam. «Mīlestība, dzīvība ir mūžīga,» pareizticīgo mācītājs turpināja. «Tev jāmācās dzīvot sava dzīve, un pateicībā jāaiznes ziedi viņam uz kapiem, jāapkopj kopiņa un jāparunājas ar viņu. Vīra dvēselei un garam ir vajadzīgs spēks, bet raudot tu to mazini. Tev katru dienu ir jābūt kopā ar viņu lūgšanās – lai viņam tur labi klājas. Bet es palūgšu par tevi – lai tev uz zemes labi klājas. Un tev kļūs vieglāk.» Mācītājs pārmeta viņai krustu un aizgāja.
Sieviete norija aizvainojuma kamolu, un, ieraudzījusi mani, jautāja: «Nu, vai tev patika viņa teiktais? Ko tu par to teiksi?» – «Priesteris pateica zelta vārdus,» sacīju. «Mēs uz zemes dzīvojam vienu dzīvi fiziskā plānā, bet dvēsele un gars pēc nāves paceļas debesīs, turpina dzīvot un atdzimst, kad viņiem tas lemts.»
Kāda sieviete atnāca pie manis uz konsultāciju un teica: «Es savā vīrā visu laiku redzēju tikai robustumu. Viņš bija dusmīgs, neprata pateikt labus, mīļus un jaukus vārdus. Kā viņš izturējās pret mani, tā es pret viņu – izrādīju savas dusmas. Tā mēs ecēdamies nodzīvojām mūžu. Kad viņš aizgāja, sapratu, ka man vajadzēja būt gudrākai. Vienmēr ir kāds asniņš, pie kā pieķerties un no kā var izaugt kas vērtīgs. Pēc vīra nāves devu sev solījumu – neraudāšu, nenožēlošu neko, bet mainīšos bērnu un mazbērnu dēļ.» Sieviete mainījās, nodzīvoja pāri deviņdesmit gadiem. Pirms nāves viņa man atrakstīja garu vēstuli, kurā cita starpā pateicās savam vīram, kurš dāvājis viņai tik jaukus bērnus.
Daudzi tikai tad, kad tuvākais šķīries no dzīves, novērtē viņu. Ikdienā neprot saviem mīļajiem pateikt labus vārdus, samīļot.
Viņi meklē vainīgo, ko sodīt, uz kura uzkliegt, izlādēt dusmas, izgāzt negatīvo enerģiju, kas uzkrāta darbā, spēj sāpīgi aizskart dvēseli, bet parunāties un piedot neprot. Kad tuvākais aizgājis, viņu sāk mocīt vainas apziņa, sāk sevi šaustīt – kāpēc es pret viņu tik slikti izturējos, kāpēc biju tik ļauns? Tad es viņam jautāju – kādēļ pēc nāves nelaiķi mēnešiem apraudi, ja ikdienā nevarēji pateikt labus vārdus, samīļot, lolot?
Katra cilvēka auras vainagā ierakstīts laika pulkstenis, kurā šūnu, dvēseles un gara līmenī nolikta aiziešanas stunda, ko nevar pagriezt atpakaļ. Nelaimes – avārija, nosalšana, noslīkšana – ierakstītas kā brīdinājuma zīmes un, ja cilvēks seko brīdinājumam uzmanīties no ūdens, dvēselīte un gars var apiet nāves ierakstu.
Nebaidīties no nāves
«Gados vecāki cilvēki jau laikus gatavojas bērēm. Viņi veido sarakstu, kuri cilvēki jāaicina uz bērēm, izstāsta, kādas drēbes vilkt mugurā, kādu segu likt pāri zārkam. Tas ir dabiski, lai gan tuviniekiem šķiet neizprotami un pat kaitinoši. Cilvēks, kuram tuvojas aiziešanas laiks, vēlas izdzīvot šo mirkli.
Mana radiniece Jete, sniegdama lapiņu ar radinieku vārdiem sarakstu, man teica: «Tu, meitiņ, uz manām bērēm ielūgsi šos cilvēkus.» To izpētījusi, brīnījos: «Malacis, tu esi uzaicinājusi visus mūsu radiniekus – kā tu viņus atcerējies?» Viņa smējās: «Es dienām par to domāju. Vienā dienā atcerējos trīs, nākamajā – četrus…» – «Bet mani gan tu neesi tajā sarakstā iekļāvusi,» Jeti ķircināju. «Laikam tāpēc, ka tev uzticēju organizēt manas bēres,» Jetīte taisnojās. Kad bijām izsmējušās, viņa parādīja pauniņu, kurā bija salikusi mirstamās drānas. «Es to ielikšu vecajā šūplādē,» viņa noteica. Pēc diviem mēnešiem kaimiņiene piezvanīja un teica, ka Jetīte aizgājusi taisaulē… Devos uz viņas mājām rīkot bēru mielastu un atradu vēstuli, ko viņa bija man adresējusi. «Es izdzīvoju savas bēres,» radiniece rakstīja. «Aizvēru acis un iztēlojos, kādas tās būs. Priecājos, ka jūs visi, mani mīļie, būsiet kopā.»
Veci cilvēki nebaidās no nāves. Viņi savu aiziešanu uztver dabīgi, jo ir nodzīvojuši garu mūžu.
Viņi saprot, ka fiziskais plāns paliek zemē, bet dvēsele un gars pāriet citā, augstākā dimensijā, lai radītu atkal jaunas vērtības, bet jau citā iemiesojumā.
Es zināju, ka mana mamma aizies, jo viņai bija smags insults. Viņa nedēļu pavadīja komā. Nākusi pie samaņas, lūdza atvest uz slimnīcas palātu Kristus bildi un nolikt iepretim gultai. Līdz pat nāves mirklim sēdēju viņai blakus, turpat pasnaudu. Pēdējā naktī pamodināju māsu, jo redzēju – tas brīdis ir klāt. Mamma pavēra acis un skatījās uz Kristus bildi. Tad viņa saņēma manu roku un es sajutu neparastu karstumu ieplūstam sevī. Pēc tam tāda kā sarkana uguns lode aplidoja ap viņu, atskanēja vaids un sapratu, ka dvēselīte un gars ir aizgājuši. Tajā brīdī es sajutu kaut ko lielu, spēcīgu sevī, jutos piepildīta. Apņēmu viņas galviņu, pieglaudu pie krūtīm un pateicos viņai par dzīvību, ko viņa man devusi, par visu labo, ko iemācījusi…
Dažreiz šķiet, ka aizgājējs vēl ilgi pēc nāves ir blakus. Dvēsele tikai pēc četrdesmit dienām pārceļas uz debesu valstību, un šajā laikā var apciemot savus mīļos. Klātbūtnes sajūtu rada arī smalkas enerģijas. Kā tās rodas? Mēs ilgus gadus esam bijuši kopā ar tuvo, mīļo cilvēku, esam saraduši, modelējušies šajās enerģijās un no tām izveidojušas smalkāka līmeņa enerģijas, kas mums blakus ir ļoti ilgi. Bēru namā esmu sajutusi aizgājēja elpu, esmu redzēju ēnu paslīdam gar logu. Gudrs, apdāvināts un labestīgs cilvēks, kas daudz laba ir darījis, arī viņsaulē caur dievišķo gaismu un smalkām enerģijām palīdz saviem tuvākajiem.
Veļu laikā dvēselītes ierodas aplūkot savu garderobi kapos un apciemot tuviniekus mājās. Nevajag baidīties no mirušajiem un no nāves. Cilvēks, kas nodzīvojis garu un piepildītu mūžu, nebaidās no nāves, viņš aiziešanai gatavojas kā svētkiem. Bērnam, kam ir bail no nāves un uzpeld mokošas domas no zemapziņas, ir jārunā ar vecākiem, un vecākiem ir jāiesaistās viņu dzīves un nāves jautājuma atrisināšanā.
Nāve un dzīvība ir blakus. Nāves nav, ir tikai pārdzimšana lielā, svētā vērtībā.»
Kā remdēt sāpes
«Pēc tuva cilvēka aiziešanas, biežāk jāiet dabā, nevis jānoslēdzas sevī. Pastaigas svaigā gaisā remdē sāpes. Vēlams lietot līdzekļus, kas nomierina nervus un uzlabo asinsriti. Smadzenes, bagātinātas ar skābekli, iegūst mieru. Var drusku padzert antidepresantus, bet nedrīkst bēdās pārkāpt robežu, kad šūnas sāk veidot sava veida programmu par nāvi un galvā parādās doma – bez tuvā cilvēka arī manai dzīvei nav jēgas. Pēc tuvinieka aiziešanas jāturpina dzīvot un mīlēt cilvēkus. Gados jaunākam cilvēkam būs lemts vēlreiz kādu iemīlēt un veidot ģimeni.
Visgrūtāk ir pieņemt bērna aiziešanu, jo sāpes ir nepanesamas. Tās remdēt, pārcirst un pārveidot ir ļoti grūti. Īpaši dziļas ir mātes sāpes, jo mātes mīlestība ir svētība. Cilvēkam, kas ir blakus un palīdzējis radīt šo brīnumiņu, ar lielu spēku, enerģiju, mīlestību, pretimnākšanu ir jāpalīdz iziet no bēdu pasaules. Vēlams atbrīvoties no bērna mantām, drēbēm, mēbelēm, lai tās neatgādina kopā pavadītos laimīgos mirkļus. Ja iespējams, es pat ieteiktu mainīt dzīvesvietu.
Zinu ģimeni, kas zaudēja puisīti. Māte nespēja bez bērna dzīvot, sākās halucinācijas – redzēja dēlēnu skrienam, saucam viņu. Vīrs atnāca pie manis, un es ieteicu mainīt dzīvesvietu. Ģimene pārcēlās uz citu pilsētu un pēc gada viņiem piedzima meitiņa. Mamma sāka no jauna dzīvot un elpot.
Daži pēc tuvinieka aiziešanas atbrīvojas no mirušā lietām un dziļi atvilktnē noslēpj fotogrāfijas. Vecu gultu, izgulētu matraci un citas savu laiku nokalpojušas lietas, kas piesūkušās ar aizgājēja enerģiju, var sadedzināt. Bet aizgājēja drēbes var izskalot sālsūdenī, kas noņem cilvēka enerģiju, pēc tam tās var izmazgāt un nodot veco ļaužu pansionātam.
Es esmu saglabājusi albumus ar mammas un tēta bildēm. Atceres mirkļos tos atveru, paskatos, pasmejos, parunājos, pajokoju ar viņiem. Tās atgādina dažus manas dzīves skaistākos mirkļus. Kā es varu tos sadedzināt, noniecināt dzimtas relikvijas? Neesmu izmetusi arī vecāku traukus. Paņemu krūzīti, ar kuru dzēra mamma, tētis un saku: «Tēti, tā ir tava krūzīte, tā, mamma, ir tava krūzīte, un mēs gribam pasēdēt ar jums kopā.» Nevajag baidīties runāt, stāstīt, smieties, it kā mirušie būtu blakus. Veļu laikā es lieku uz galda cienastu mīļajiem, kas ir atstājuši vērtības mums un ap mums.»
