Dziedniece Dzintra Žīgure: Es drīz vien atgriezos dzīvē, lai gan ārsti domāja, ka es būšu sīpols vai dārzenis

Dzīvesstāsts
Kaija Zemberga
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
19. oktobris
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
IEVAS Stāstu lasītāji dziednieci un diagnostiķi DZINTRU ŽĪGURI iepazina pēc populārās rubrikas Dziednieces receptes, kurā Dzintra dalījās ar iedarbīgiem dabas līdzekļiem slimību ārstēšanai, unikālām metodēm organisma stiprināšanai un profilaksei. Daudzi vērsās pie viņas pēc padoma klātienē. Taču no pavasara iemīļotā padomdevēja vairs nav sastopama savā kabinetā Ogrē.

Mūsu brīnumiņš

Par to, kas notika un kad zintniece atgriezīsies darbā, man pastāstīja pati Dzintra Žīgure. «No 21. maija līdz 21. augustam ārstējos Biķernieku slimnīcā. Šo triju mēnešu laikā man labajai kājai veica sešas operācijas, divas reizes biju reanimācijā un piedzīvoju klīnisko nāvi. Ārstējoties ar mani notika brīnumi, ko ārsti savā praksē nebija piedzīvojuši un nevarēja izskaidrot. «Mūsu brīnumiņš,» viņi par mani teica.

Ar diabētu un trombozi sirgstu diezgan sen. Lietoju zāles, ziedes, taču, kad šopavasar sākās nopietnas problēmas ar veselību, sapratu: man ir jāiztur šis pārbaudījums, lai es apgūtu kaut ko jaunu, izprastu dievišķās vērtības, saņemtu pierādījumus tam, ka Visumā ir savs dators, datubāze, ko sauc par kosmisko saprātu. Man bija vajadzīgs šis pārbaudījums, lai es reāli piedzīvotu, ka Visuma saprāts mūs vada un smagā situācijā palīdz atgriezties dzīvē.  

Man labajā kājā sākās gangrēna, un ārsti teica – tā steidzami jāoperē. Tā kā kājā man bija tromboze, vispirms bija nepieciešama asinsvadu operācija. Pēc pirmās operācijas es ieslīgu komā, pusmēnesi gulēju reanimācijā. Tad labajai kājai veica piecas operācijas, līdz to noņēma līdz celim, kur kaulā vairs nebija bojājumu.

Kad biju izcietusi visas operācijas, otrreiz piedzīvoju klīnisko nāvi, bet šoreiz ārsti vairs neticēja, ka atgriezīšos dzīvē…

Mani operēja stacionāra Biķernieki ķirurgs Vjačeslavs Simonovs, un, kad otrreiz nonācu komā, viņš dēlam Artim stāstīja, ko ārsti bija pieredzējuši, mani glābjot. Šis notikums parāda, ka eksistē kas augstāks par mums un ne tikai mēs, cilvēki, valdām pār pasauli vai pasaule valda pār mums. Visuma augstākais saprāts, šī dievišķās pasaules vērtība, gaisma, mūs pavada ik uz soļa. Tā mūs sargā, palīdz, īpaši, ja esam paveikuši daudz laba, esam ziedojuši sevi citu labā.

Pēc asinsvadu operācijas, kad 15 dienas biju pavadījusi reanimācijā, mani pārveda uz palātu, un man likās, ka manī ir kaut kas gaišs, tīrs. Es jutu, ka manī ir vairāk vērtību, gaismas nekā pirms operācijas. Es varēju atcerēties gan bērnības, gan pēdējo gadu notikumus – atmiņa un sirds strādāja labi. Pēc tam man operēja kāju un katrā operācijā noņēma pa kādam tās posmam. Man slikti iedarbojās anestēzija un operācijas laikā galvā atbalsojās troksnis, kad zāģēja un kala kaulu. Kad mani ieveda palātā, es lūdzu dakterim pretsāpju zāles, jo sāpēja. Taču sāpes nebija ļoti mokošas. Tās bija paciešamas, un tas mani pārsteidza. Es uzliku rokas uz krūtīm un teicu: «Es ticu, ka Tu esi.» Kādreiz es teicu – Dievs ir manī, jo Dieva svētību, ticību, mīlestību mēs izgaismojam ar saviem darbiem, domām, attieksmi, mīlestību pret saviem tuvākajiem.

Pēc operācijām sekoja atlabšanas periods. Palātā biju viena, bet vienā pēcpusdienā man kaimiņos ievietoja sievieti. Viņas meita bija atnesusi ogas, un sieviete gāja tās mazgāt. Kad viņa atgriezās, redzēja, ka es bez elpas guļu uz grīdas. Sieviete nekavējoties izsauca mediķus, un sākās cīņa par manu dzīvību. Vēlāk kardioloģe man stāstīja: «Dzintriņ, tev vajadzēja redzēt, kā mēs, astoņi mediķi – ārsti, medmāsa, medbrālis –, tevi elpinājām. Mēs kā zvirbuļi bijām noliekušies pār tevi, un, kad tu atguvi elpu, aizvedām tevi uz reanimāciju.»

Taču tad notika brīnums! Kā stāstīja ārste, kad mani gribēja pieslēgt defibrilatoram, kas palīdz atgūt normālu sirds funkciju, aparāta lodziņā pēkšņi iedegās sarkana zibsnīga uguns. Ārsti saskatījās. Tad viņi otrreiz mēģināja man pielikt aparatūru, lai atgūtu sirds impulsus, un atkal kā zibens izlāde parādījās sarkana svītra. Līdzīgs fenomens notika, arī trešo reizi mani pieslēdzot pie aparatūras. Tikai ceturtajā piegājienā izdevās mani pievienot defibrilatoram.

Ārstu praksē tā bija pirmā reize, kad no pacienta nāca ugunīgi zibšņi, neļaujot strādāt aparatūrai.

Tas notika ne tikai tāpēc, ka es redzu vairāk nekā citi, dievišķā pasaule deva impulsus no augšas, lai mani pasargātu no nopietnām sekām – mana sirds paliktu vesela un smadzenes varētu turpināt strādāt. Saņēmusi dievišķās pasaules impulsus, es drīz vien atgriezos dzīvē, lai gan ārsti domāja, ka es būšu sīpols vai dārzenis.

Kad otrreiz bez dzīvības pazīmēm nonācu komā, dakteri lika dēlam parakstīt papīru, ka viņš ir informēts par iespējamajām sekām. Par spīti tam, veicot vispārējo veselības pārbaudi, ārsti otrreiz bija mēmi – smadzenes strādā, sirds ir vesela. Es atmodos no klīniskās nāves pie pilna saprāta, taču neatcerējos, kas notika. Es biju kā tīra, balta lapa. Bija sajūta, ka es vakarā devos pie miera un otrā rītā pamodos. Atgriezos dzīvē ar skaidru galvu un ritmiskiem sirds pukstiem. Tad pienāca ķirurgs un jautāja: «Kā jūties?» «Labi,» atbildēju, un, kā lielīdamās, parādīju, cik man uz rokām gluda āda.Pēc piecām dienām mani no reanimācijas pārveda uz palātu, bet vēl pēc piecām dienām izrakstīja no slimnīcas.»

Rentgena stars

«Tā nebija pirmā reize, kad, man tuvinot aparātu, tas nestrādā vai iedegas neparasta gaisma. Astoņu gadu vecumā jutu, ka man spiež kreisā pusē pakrūtē, un mani aizveda uz Gulbenes poliklīniku pie gudra, pieredzējuša rentgenologa Jāņa Ozola. Viņš, veicot rentgena caurskati, pārsteigts sacīja: «Meitene, kaut kas ar tevi nav kārtībā. Izkāp laukā no aparāta!»

Viņš kaut ko pārbaudīja iekārtā un vēlreiz veica plaušu caurskati. Taču arī šoreiz rentgenā neko neieraudzījis, noteica: «Nē, nekas nebūs, panāc pie manis.» Tad ārsts lūdza man parādīt savus pirkstiņus. Viņš paņēma indikatoru, ar ko elektrotīklā nosaka bojājumus, un, tiklīdz to pielika pie viena, otra, trešā pirksta, iedegās gaisma. «Tevī ir baltais, izgaismotais rentgena stars,» ārsts secināja. «Tu ar to esi piedzimusi.» Tad viņš man jautāja: «Ko tu redzi?» «Visu ko!» es izsaucos. «Es redzu, tev sirsniņa pukst ātri. Kaimiņos Rozes tantei bērniņš ir vēderā.» «Tu redzi tāpēc, ka tevī ir tas stars. Kad mamma tevi vedīs pie ārstiem, viņi jābrīdina, ka tev ir paaugstināta iekšējā enerģija, citādi tev var nodarīt pāri.» Dakteris manā slimības vēsturē ierakstīja – rentgena stars.»

Dvēseles ceļojums        

«Tas, vai cilvēks klīniskās nāves laikā piedzīvo dažādus redzējumus, ir saistīts ar iekšējo saprātu, ar to, cik viņam ir attīstīti iekšējā saprāta kanāli un cik labi strādā vadības pults. Kad pēc asinsvadu operācijas nonācu komā, es ceļoju eņģeļu pavadībā. Meitenes baltos tērpos lidoja virs jūras kopā ar mani. Es viņām padevu rokas, un viņas mani nesa.

Viņas teica: «Lidosim kopā, bet celsimies augstāk.» Es domāju, ka tūlīt kritīšu ūdenī, bet viņas mani saņēma ciešāk un cēla augšā. Viņas uznesa mani augstu virs kalna un lidojumā rādīja pasauli. Tad viņas mani apsēdināja kalna virsotnē, bet pašas izpleta spārnus un pazuda. Man bija viegli un labi, bet tad bija tāds kā grūdiens, un es atmodos. Eņģeļu meitenes mani atgrieza dzīvē.

Savā mūžā četras reizes esmu pabijusi komā un vienmēr esmu atgriezusies.

Klīnisko nāvi piedzīvoju arī ginekoloģiskās operācijas laikā, vairākas dienas komā pavadīju pēc vēža operācijas, kad man izņēma kreiso plaušu. Ko es redzēju pēc onkoloģiskās operācijas? Es kritu tumsā, atsitos pret uguns stabu, kas mani atsvieda atpakaļ gaismā. Kad lēnām atgriezos no klīniskās nāves, redzēju eņģeli jaunas indiešu meitenes veidolā. Viņa nāca man pretī baltā tērpā, rokās nesdama sarkanu sirdij līdzīgu ziedu.

Tad viņa pacēla rokas pret lūpām un pūta man virsū ziedlapiņas. Mani apņēma mirdzoša gaisma, ķermenī ielija patīkams siltums, un es smaidīju. Tad vērās palātas durvis un ienāca ārsts. Mans dzimtas uzvārds ir Žīgure, bet pēc laulībām es pieņēmu arī vīra uzvārdu – Greine. Dakteris priecīgs izsaucās: «Ā, Greinīte, mīļā, tu pamodies!» Viņš sauca kolēģus, kas bija mani iemīlējuši un kuri bija lūgušies, lai mostos no komas. Es atgriezos ar indietes sarkano ziedu rokās, bet ārsts nopūtās: «Būs grūti.» Palātā ienāca onkologs, kuram jautāju: «Es esmu stiprs cilvēks, sakiet, cik ilgi man atlicis dzīvot.» «Trīs mēnešus,» viņš godīgi atbildēja. «Dakter, es ilgi dzīvošu,» ar stingru pārliecību teicu. «Jā-ā,» viņš neticīgi nogrozīja galvu. Es to redzēju, sajutu. Kad atgriezos dzīvē, sāku strādāt ar sevi. Lasīju zālītes, žāvēju, gatavoju uzlējumus, ēdu priežu un egļu pumpurus, daudz laika pavadīju svaigā gaisā, vingroju, veicu elpošanas vingrinājumus. Es uzveicu vēzi. 

Arī šoreiz mediķi bija pārsteigti, ka ar šādām diagnozēm esmu atgriezusies dzīvē vesela, protams, bez kājas. Ārsti bija sprieduši – viņa ir īpašs cilvēks, nākusi uz zemes ar īpašu uzdevumu. Kardioloģe man teica: «Tu laikam uz zemes esi nākusi ar īpašu sūtību un tev vēl kaut kas ir jāpaveic.» – «Jā,» es piekrītošo pamāju, «es vēl neesmu pabeigusi grāmatu par dziedniecību. Vēlos uzrakstīt arī savu dzīvesstāstu, sākot no bērnības līdz pat šai dienai.» Daktere atbalstīja manu ieceri: «Tev tas noteikti ir jādara!»

Kad otrreiz nonācu komā, mani tuvie nevarēja nekur rast mieru, dēls jutās tā, it kā viņam no sirds kāda daļa būtu atrauta. Kad atmodos un mani pārveda uz palātu, kaimiņienei lūdzu telefonu, lai varu piezvanīt dēlam. «Kā jūs zināt dēla telefona numuru?» viņa jautāja. Sacīju, ka zinu to no galvas.

«Pēc klīniskās nāves jūs spējat nosaukt no galvas dēla telefona numuru?» viņa neticēja.

Es citu pēc cita saucu ciparus, bet viņa sastādīja numuru. «Dēliņ!» izdzirdot Arta balsi, es viņu uzrunāju. «Es esmu kopējā palātā,» teicu. Klausulē iestājās klusums. Artis bija šokā. «Ar mani viss ir kārtībā, redz, es atceros tavu numuru,» teicu. Šajā mirklī mani tuvinieki saprata: par spīti ārstu bēdīgajām prognozēm, ar mani viss ir kārtībā.

Atmiņas glabājas smalkajos ķermeņos – astrālajā, mentālajā un kauzālajā. Kad mēs kādu no šiem ķermeņiem enerģētiski spēcīgi uzlādējam ar elektroniem, protoniem, atmiņa ieslēdzas, un mēs varam atcerēties notikumus no bērnības, jaunības, pusmūža. Ja man jautātu, kas notika pirms tik un tik gadiem, es varētu atbildēt, jo dzīves ainiņas glabājas smalkajos ķermeņos kā elektriskie lādiņi. Tie konkrētā brīdī ieslēdzas, lai gan šķiet, ka daudzi dzīves mirkļi no atmiņas pagaisuši.»

Trīs patiesības

«Kad pēc operācijām atgriezos dzīvē, es sapratu trīs patiesības. Pirmā – neesi lepns. Otrā – nepagriez muguru tam, kuram vajadzīga tava palīdzība. Trešā patiesība – izstaro mīlestību tik, cik spēj, bet lai tā ir tīra un patiesa, nevis uzspēlēta, izdomāta. Slimības laikā ieguvu apstiprinājumu arī tam, ka mēs ar savu iekšējo spēku, zināšanām, apdāvinātību, sirds gudrību piesaistām cilvēkus. Tas, kā mani izjūt, kā pret mani attiecas citi, es sajutu slimnīcā, redzot, kā par manu dzīvību cīnījās mediķi – ārsti Vjačeslavs Simonovs, Andrejs Levins, ar kādu sirsnību pret mani izturējās medmāsas.

Par sanitārēm diemžēl es to nevaru teikt, un gribu viņām novēlēt nedaudz vairāk iecietības, maiguma pret cilvēkiem, neraugoties uz niecīgo darba samaksu. Lai gan ārstēšanās laikā bija stingri ierobežojumi koronavīrusa dēļ, ar maskām uz sejas mani apciemoja tuvinieki un draugi. Kad viņi aizgāja, likās, ka palātā ir vairāk gaismas, siltuma. Mani bieži apciemoja sirds draudzene Ingrīda. Viņa man veda buljonus, augļus un, kad ienāca palātā, teica: «Palūgsim Dieviņu.» Es viņai teicu, ka manī nav tā Dieva, ko baznīcā pielūdz, manī ir gaismas, ticības un cerības Dievs. Zīmīgi, ka pagājušā gada nogalē es iegādāju pareizticīgo baznīcā Rīgā, kas atrodas Lāčplēša un Brīvības ielas stūrī, un, uzlikusi svecītes tētim, mammai, brālītim, vecmāmiņai, novēlēju viņu dvēselītēm debesīs gaismas ceļu un piepildījumu.

Tajā brīdī ienāca Tēvs, un es viņam gaiši pasmaidīju. Viņš pienāca man klāt un uzrunāja: «Dzintriņ!» Es pārsteigta skatījos uz viņu, bet viņš turpināja: «Es jūs atpazinu!» «Kā?» interesējos. Viņš teica: «IEVAS Stāstos jūs redzēju, lasīju jūsu receptes. Jūs strādājat ar Dieva svētību.» Man šie vārdi bija kā medus maize. Mēs apsēdāmies un ilgi runājām. Kad devos prom, viņš, mezdams krustu, man novēlēja: «Lai visos ceļos tevi Dievs sargā! Lai ar tevi nenotiek lielas nelaimes.» Kad izgāju no dievnama, man bija sajūta, ka atrodos piecus centimetrus virs zemes. Tēva stiprinājuma vārdi man turpmākajos mēnešos bija ļoti vajadzīgi.» 

Sajust ar sirdi

«Tagad man ir atlabšanas laiks. Man ir jācīnās par to, lai es varu uzlikt protēzi un staigāt. Man ir atvesti ratiņi, ar kuriem bērni mani izved svaigā gaisā. Pie mājas ir izbūvēta nobrauktuve ratiņiem. Dēls un meita pārmaiņus rūpējas par mani. Manu bērnu mīlestība ir beznosacījumu. Viņu maigums, iejūtība ir tik lieli, ka nevaru to izstāstīt vārdos. Dakterīte katru pārdienu ierodas pārsiet kāju. Esmu pateicīga par viņas uzmanību, turklāt tas ir valsts atmaksāts pakalpojums. No slimnīcas mani atveda ar Rembates veco ļaužu pansionāta autobusu. Pagasts par pakalpojumu neņēma naudu, teica, ka Dzintriņa ir nopelnījusi, rūpējoties par vecajiem ļaudīm, kas mīt pansionātā. Dzīvē viss nāk atpakaļ atkarībā no tā, ko tu esi darījis, devis un kā tu to esi darījis.

Grūtā brīdī palīdz tie, kas bijuši blakus arī priekos. Kad atgriezos mājās no slimnīcas, bija iekrājušies maksājumi par ārstēšanās pakalpojumiem. Tā bija liela summa, un tādas naudas man nebija. Es izveidoju domformu, ko sauc par dievišķās pasaules piramīdu, un ieliku tajā savu vēlēšanos.

Es teicu – ja man kāds palīdzētu šajā smagajā brīdī, es pēc tam viņam naudu atdotu. Un notika brīnums!

Nākamajā dienā man piezvanīja uzticams draugs uzņēmējs un jautāja: «Vai tev nav vajadzīga mana palīdzība?» Viņš atbrauca pie manis, paņēma kvīti un samaksāja slimnīca rēķinu. Pēc tam zvanīja draudzene no Alūksnes un jautāja: «Dzintriņ, kā tev ar līdzekļiem?» «Nu, tagad ir mazāk,» teicu. «Cik varēšu, pārskaitīšu uz kontu,» viņa apsolīja. «Es burtiski ar sirdi sajutu, ka tev vajadzīga palīdzība,» piebilda. No Rīgas zvanīja draudzene arhitekte, un viņas pirmais jautājums bija: «Kā tev ar līdzekļiem?» «Švaki,» neslēpu. Viņa atbildēja: «Tiks darīts!» Palīdzība nāca arī no Limbažiem, kur dzīvo man labs draugs ar zelta rokām. Mani materiāli atbalstīja arī tuvi draugi no Balviem – Dzintra un Valdis Zeltkalni. Viņi pie mājas ir izveidojuši piramīdu, kurā katru vakaru atgūst spēkus. «No pulksten pusdeviņiem līdz deviņiem vakarā mēs esam ar tevi kopā, lūdzam par tevi un sūtām svētību,» viņi teica. Un ap to laiku es aizmiegu svētītā miegā.

Visi metās talkā, lai man nebūtu jāraizējas par naudu un es varu domāt par atlabšanu, varu nopirkt zāles, pamperus, daudzveidīgu, kvalitatīvu pārtiku, kas nepieciešama organisma stiprināšanai. Esmu viņiem ļoti pateicīga, bet visvairāk mani iepriecināja un stiprināja viņu vārdi: «Mēs jau tevi redzam veselu.» Grūtā brīdī izkristalizējas labākie draugi, kas nostājas blakus, sargā, palīdz, dod spēku uzvarēt slimību, lai ar paceltu galvu varu skatīties dzīves logā. Es visu dzīvi esmu bijusi optimiste, man dod spēku pozitīva domāšana, ticība labajam. Kad es atgriezos mājās, vīram pasliktinājās veselība. Kamēr biju slimnīcā, viņš turējās, bet, kad grūtākais bija aiz muguras, sabruka. Tagad mana klātbūtne, zināšanas un ģimenes ārsta palīdzība viņu stiprina. Viņš ir atguvies, smaida. Mēs viens otru uzmundrinām un esam laimīgi.

Astoņgadīgais mazdēls Kristofers, ienācis pie manis istabā un ieraudzījis puskāju, jautāja: «Omīt, vai tev ataugs tā kāja?» Es teicu: «Nē, mīļumiņ, kāja neataugs, bet es uzlikšu protēzi.» «Kas ir protēze?» viņš interesējās. «Tā ir mākslīgā kāja.» Viņš priecīgs sasita plaukstas un mammai teica: «Ā, omīte varēs staigāt!» Tāds ir mazā bērna redzējums, prieks.

Mani pacienti zvana vienā zvanīšanā. Dēls Artis, kas pieņem zvanus, nevar pateikt, kad tikšu uz kājām, un aicina viņus zvanīt gada nogalē. Ceru atgriezties darbā kā diagnostiķe, padomdevēja, kas iesaka, dod padomu, izskaidro cilvēkam, kā atgūt un nosargāt veselību. Domāju, ka pēc pārciestā esmu kļuvusi ne tikai stiprāka, bet arī pārliecinātāka par to, ko jūtu, redzu un runāju.»

                       

1 komentārs

Dzintra Freimane
Dziedniecei, no tīras sirds, novēlu ātrāku atveseļošanos! Par vēlu manās rokās iedeva žurnālu IEVAS Stāsti , kurā bija ļoti izsmeļošs raksts par dziednieci, bet diemžēl mums bija jau par vēlu, apmeklēt vai prasīt padomu. VESELĪBU,VESELĪBU,VESELĪBU!!!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+