Dziedātāja Māra Upmane-Holšteine: Jutos salūzusi, nesapratu, kas notiek

Personības
Aiva Alksne
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
25. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Agneta Jonele
Dziedātājai MĀRAI UPMANEI-HOLŠTEINEI kopā ar grupu Astro’n’out šai vasarai vajadzēja būt īpaši karstai. Jaunais albums Multivitamīnu multipaka šogad saņēma mūzikas ierakstu gada balvu Zelta mikrofons, un tam bija saplānota vasaras koncerttūre pa pilsētsvētkiem un festivāliem. Tā vietā Māra kopā ar vīru un trim bērniem izbauda mājas dzīvi un atzīst, ka piedzīvojusi visdažādāko emociju gammu.

Sapnis piepildās

«Šis ir tāds klusuma laiks. Neraugoties uz to, mums, mūziķiem, ir teiciens: always is promotional moment – vienmēr jāizmanto iespēja sevi pareklamēt. Tev jautā: kā klājas bērniem? Tu atbildi: o, bērni baigi forši aug, starp citu, klausās mūsu jauno dziesmu un dejo līdzi! (Smejas.)

Vienīgais, ko šobrīd varu noreklamēt, ir tas, ka dziesmai Dejot trakāk, kas iznākusi jau pirms gadiem, ir jauni deju soļi. Dziesma tika iekļauta Skolu jaunatnes dziesmu svētku repertuārā, kas šovasar tā arī nenotika.

Skolēni jau bija sākuši mācīties dziesmas, bet paralēli, pavisam nesaistīti Dzirnas iestudēja tai horeogrāfiju. Brāļa desmitgadīgā meita mājās riktīgi danco līdzi, un arī man bija ideja šovasar šos soļus iemācīties, taču jāatzīst, ka nav nemaz tik viegli to izdarīt. 

Vēl pirms kovida ar grupas ģitāristu ciemojāmies piektās klases stundā. Dziedāju dziesmu Daļa Rīgas, un kāds pat dungoja līdzi. Toties, kad dziedājām Dejot trakāk, klasē skanēja gluži vai koris, un es saprotu – jā, ir izaugusi vesela paaudze, kopš mēs muzicējam.

To pat grūti aptvert, jo mēs taču visu laiku esam jaunie mūziķi. Savukārt pats fakts, ka mūsu dziesma iekļauta Dziesmu svētku repertuārā, atsauc atmiņā manu bērnības sapni.

Kad skolā lasīju literatūras grāmatas, iztēlojos, ka es arī varētu kādreiz nonākt kādā hrestomātijas grāmatā.

Varētu pat teikt, ka sapnis piepildījies, jo savā ziņā ar šo dziesmu skolu programmā esmu nonākusi. Līdzīga sajūta bija, kad dziesmas Daļa Rīgas vārdi nonāca uz sienas Maskavas forštates tunelī, kurš savieno Daugavpils ielu ar Ģertrūdes ielu. Tas bija Rīgas domes projekts, vārdus uzgleznoja grafiti māksliniece, un mani pat uzaicināja uz atklāšanu. Tad arī bija sajūta, ka esmu nonākusi hrestomātijas grāmatā.

Korī nepaņemtā meitene

Varbūt kādam šķiet, ka dziedu jau no bērna kājas, bet tā tas nav. Mācījos 1. ģimnāzijā, tur bija meiteņu koris Sapnis, kurā mani pat nepaņēma. Un šī korī nepaņemtās meitenes sajūta spītīgi mani ir virzījusi uz priekšu. Savā ziņā esmu foršs piemērs tam, ko var panākt ar spītu – kad durvis tavā priekšā aizveras, tu ielien pa logu.

Protams, dažreiz jūtos mazliet kā ābečnieks starp lielajiem mūziķiem, jo man nav muzikālās izglītības. Tomēr skološanās jau visu laiku ir notikusi, tikai citādi, individuāli. Jauniešu centrā Daugmale Maskačkā man bija fantastisks pasniedzējs Adrians Kukuvass. Tur pa īstam sākās mīlestība pret mūziku un ģitāru.

Devītajā klasē bija pārtraukums, jo mamma neļāva – bija jāsavelk mācības. Toties desmitajā klasē atsāku visu no paša sākuma.

Mūzikas skolā neesmu gājusi, un patiesībā nekas arī neliecināja, ka es dienās varētu būt mūziķe.

Ja neskaita to, ka man patika dejot pie spoguļa ar dezodoranta flakonu rokās.

Mammai reiz teicu – vai tu atceries, kā man neļāvi spēlēt ģitāru? Viņa atbildēja – kā es būtu varējusi atļaut par kaut ko tādu sapņot, ja mūsu laikā par kārtīgām profesijām skaitījās skolotājs un traktorists. Bet vispār mamma pēc tam vienmēr mani ir ļoti, ļoti atbalstījusi. Arī praktiski palīdzot savā izvēlētajā profesijā turēties. 

No tēta puses bija liels spiediens iet uz arhitektiem. Pa viņa līniju esam rīdzinieki piecās paaudzēs un katrā paaudzē ir bijis arhitekts… Gāju pat sagatavošanas kursos, bet man labāk patika zīmēt pīlādžus nekā visas tās precīzās figūras.

Brāļi arī neaizgāja uz arhitektiem, tā mēs tēti esam pievīluši. Toties abi mani brāļi ir atraduši sev meitenes arhitektes, tā ka caur atslēgas caurumu tomēr kaut kā esam izlīduši. Es biju ieņēmusi prātā, ka būšu žurnāliste.

Atceros sarunu ar tēvu. Kad notika izlemšana, kur stāties, viņš, pamatīgi uzcepies, man teica: «Žurnālists – tā nav nekāda profesija! Žurnālists ir kā suns, kurš tikai rej un visur bāž savu degunu, toties arhitekts ir cienījama profesija. Bet izvēle, meit, tava.»

Tomēr beigās nenoturējās: «Nu, bet žurnālisti nav nekāda profesija!» Es tomēr stājos un tiku budžetā. Divas reizes albumu iznākšanas laikā paņēmu pauzi, tomēr saņēmos un augstskolu pabeidzu, par ko pašai prieks. Tas man ļauj arī uz mūziku paskatīties mazliet no otras puses.

Tagad, kad tētis ir aizgājis, sirds iesmeldzas… Jāņu laikā izlasīju par triku, kā pārvērtēt to, vai esi īstajā vietā un dari to, kas jādara. Cita starpā tur bija rakstīts, kā uzzināt, kas tev pa īstam sagādā prieku. Vajag atcerēties sevi bērnībā, kas tevi tajā laikā darīja laimīgu.

Un tad es sapratu, ka vairums manu mīļo atmiņu ir no kopā būšanas ar vecākiem. Tētis mums bija jokdaris – jokojās un smējās, mamma uz klavierēm spēlēja čardašu, es dejoju. Gribētos līdzīgas atmiņas atstāt arī saviem bērniem.

Satikšanās kapu darba nometnē

Ar savu vīru (Mūziķis Jānis Holšteins-Upmanis – aut.) esam pazīstami teju pusi mūža. Iepazināmies kapos. Mans tētis kādu laiku bija Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu pārvaldes priekšnieks un aktīvi sadarbojās ar Vāciju, rīkojot nometnes jauniešiem no visas pasaules, kurās tika kopti kapi un pieminēta vēsture.

Vienā šādā nometnē Vācijā mēs ar Jāni iepazināmies. Man tad bija sešpadsmit, Jānim septiņpadsmit gadu. Pati vide tur bija tāda, kas iedrošināja draudzēties.

Tur izveidojās vairāki pārīši, un nometnes beigās, protams, sāpīgā šķiršanās, visi raud, jo viens brauc mājās uz Franciju, otrs uz Itāliju…Un mēs vienīgie, kas braucam uz vienu valsti, uz Latviju!

Tā bija liela laime. Pēc tam gan kādu brīdi nerunājām, tad atsākām draudzēties, pēc tam atkal kādu pusotru gadu netikāmies. Kad atkal satikāmies, spriedām – ja jau trīs reizes esam satikušies, tad jāprecas, lai saprotam, ka nav kur sprukt, jo tāpat gribēsies atpakaļ. 

Mums ģimenē ir joks: kādreiz likās, ka dzīve beidzas pēc trīsdesmit, un izrādās – tā arī bija. Tagad mums ir 36, un līdz 30 gadiem, kamēr vēl nebija bērnu, mēs tiešām dzīvojām savu dzīvi. Mums bija savas ambīcijas, skatuve, mākslinieciskais laiks un izteiktā vērtība.

Tagad tas viss arī ir, tikai ambīcijas kļuvušas sazemētākas. Un tad, kad esi studijā, tu neiznieko laiku – tu zini, ko te dari. Un pēkšņi vari safokusēties un visu izdarīt daudz raitāk. Tev ir cita stāja un cits miers. Un neizdevies koncerts ir tikai neizdevies koncerts.

Māksliniekam vienmēr bail tikt piesietam, bet mēs esam tās Imanta Ziedoņa pogas, kas piesietas, – šausmīgi mukušas prom no tā, bet beidzot piešūtas un baigi labi iederamies. 

Jānis bija tas, kurš mani pierunāja uz pirmo bērnu, jo man bija sajūta – idejiski jā, bet vēl jau nē. Jānis ik pa brīdim ieminējās, un es tik saku – vēl jau nē. Līdz beidzot viņš saka – bet pulkstenis taču tik-tak iet! Es tik atrunājos – nu, beidz, man tik labi šogad iet mūzikā.

Viņš mani vinnēja ar vārdiem, sakot – nu jā, un nākamgad ies vēl labāk, un aiznākamo gadu droši vien ies vēl labāk, jo tā jau tam būtu jābūt, ka tu audz un audz… Tā jau nekad nebūs īstais laiks.

Savukārt uz trešo bērnu es viņu pierunāju. Kad Hannai nāca zobi, sēdēju ar viņu augšā naktī un ar nopūtu secināju, ka ceturtajam droši vien vairs nepietiks jaudas, jo vairs nav spēka.

To kā joku izstāstīju grupas biedriem, un ģitārists nopūtās – arī man tavam ceturtajam, piedod, nebūtu jaudas!

Bet es vienmēr saku viņiem milzīgu paldies, jo, ja grupa mani neatbalstītu un nesaprastu, mēs nekur tālu netiktu. Nekad nav bijuši negatīvi komentāri par bērniem, ir tikai jautājums, vai esmu pārliecināta, ka bērnam jābrauc līdzi uz koncertu? Ja strikti pasaku jā, vairāk jautājumu vairs nav.

Es to vienmēr izvērtēju – ja ir tālākas tūres un saprotu, ka mājās būšu pret rītu, tad es ņemu mazo līdzi, jo bērnam bez manis grūti aiziet čučēt. Savukārt, ja uz gulētiešanu pagūstu, tad zinu, ka mazajam ir labi ar tēti, brāli un māsu.  

Mums ir paveicies, jo ir liela atbalsta komanda – mana ģimene. Protams, mēģinu to neizmantot ļaunprātīgi, vienīgi tad, kad mums ar vīru pārklājas darbi vai ir ārkārtas situācijas.

Gadās jau arī, ka pēkšņi no rīta secini: kā, vai tava intervija nav rīt?  Tava filmēšana ir šodien? Jā, bet man taču kalendārā bija rakstīts… Tad gadās, ka no rīta zvanu brālim vai aizvedu bērnus uz biroju pie mammas, kur viņi visu dienu skaita čekus, jo mamma ir grāmatvede. 

Kad bērni sakaujas, saku – nesit māsai, viņa visu dzīvi būs tavs labākais draugs. Ļoti ceru, ka viņi tādi viens otram būs. Man patīk, ka brālis bieži atbrauc pie mums ciemos.

Es gribu, lai bērni zina, ka viņiem ir tas brīvāk domājošais mammas brālis, kurš sapratīs, ja vecāki nesapratīs…

Lai ir tā aizmugures sajūta, lai viņi zina, ka vienmēr būs, kam pajautāt. Es nezinu, vai tā esam audzināti, bet mēs visi turamies kopā. Varbūt atslēga ir vecmamma. Viņa mums ir mafijas boss. Kamēr dzīvojām Maskavas ielas dzīvoklī, mūs šķīra tikai siena. Katru dienu gājām pie viņas ēst zupu – pie apaļā galda tad visi sabrauca.

Kad piedzima vecākā meita Ronja, jutos salūzusi, nesapratu, kas notiek, kas es tagad esmu, bet zināju, ka pulksten vienos – lai vai kas – man jābūt kleitā, jo pusdienlaikā pie vecmammas var ierasties jebkurš. Un, ja pie vecmammas, tad tas nozīmē, ka arī pie manis, jo esmu blakus durvīs. Atskan zvans pie durvīm, un tu nekad nezini, kas zvana – mamma, brālēns? 

Tētis, piemēram, prata nenormāli lepoties ar saviem senčiem. Mums pie sienas bija viņu portreti, rāmjos arhitektūras darbi. Savam vecvectēvam jūgendstila arhitektam Maksim Šervinskim tētis pat sarīkoja izstādi…

Atceros, kā bērnībā zīmēju ciltskoku – sazīmēju, ko zināju, bet tētis tik stāsta tālāk un es tik zīmēju. Nesen to atradu un skatos: tēva līnija tik bagātīga, bet mammas pusē – nieka divas paaudzes aiz vecmammas.

Redz, kā – viens prot savu dzimtu cildināt, kopj sevī to aristokrāta gēnu, un otrs ir tāds praktiskāks, vairāk pie zemes. Un kā ir labāk? Jo mazliet jau mans tēvs bija tāds, kuram patika dzīvot pagātnē. Lai gan viņš atstāja kolosālu darbu jūru arī aiz sevis. Tagad vajadzētu to dzimtas koku uz abām pusēm izlīdzsvarot.

Hanna

Opaps, mana tēta tētis, dzīvoja Maskavā, bet viņa brālis Amerikā, kur bija apprecējies ar vācieti Hannu.

Es kopš mazām dienām rakstīju viņiem angļu valodā vēstules – Dear aunt Hanna and uncle Gustav – un viņi man sūtīja lelles.

Kad Hannas tante palika viena, viņa maniem bērniem tamborēja jaciņas un sūtīja uz Latviju. Esam vēstuļu draudzenes, jo nekad dzīvē neesam satikušās. Hannas tante aizgāja novembrī, – es jau zināju, ka viņai slikti ar veselību.

Ieliku jaunākajai meitiņai vārdu Hanna – kaut kā tas vārds man bija kopš bērnības mīļš, bet nepaguvu viņai uzrakstīt, ka esmu viņas vārdu nodevusi tālāk, par ko man šausmīgi žēl. Kaut kā tas pirmais pusgads ar maziņo tik ātri paskrēja… Man vispār liekas būtiski paspēt pateikt.

Tētis arī slimoja, viņš aizgāja tad, kad piedzima Ezra. Bet es vēl paspēju aizsūtīt bildīti, un tētis paguva pateikt – kāds skaists puisītis. Un deva viņam svētību. Tētis slimoja pusotru gadu, braucu pie viņa uz slimnīcu, tas bija grūts laiks, jo te kļuva labāk, te atkal sliktāk…

Bet mēs paspējām tik daudz ko izrunāt. Bija lietas, kas man bija sakrājušās un par ko es runāju, kad viņš bija pusmiegā, un bija lietas, ko mēs kārtīgāk izrunājām. Atceros, savā 60 gadu jubilejā viņš bija uztaisījis prezentāciju Mana ģimene, mana dzīve un salicis savas dzīvesbiedres bildes, bet nevienu manas mammas bildi.

Pārmetu to tētim un viņš saka – vai, man vienkārši datorā nebija, naktī sametu beidzamās bildes, lai vismaz kaut kas iet fonā. Citas bildes bija vecajā datorā… Un es to ņēmu tik personīgi.

Ja nebūtu izrunājušies, man būtu palicis tāds rūgtums…

Citreiz domājam – kā es to tagad otram teikšu? Bet baigi forši, kad saņemies un izrunājies. Citreiz nemaz vārdus nevajag, tu vienkārši esi klāt un jūti – viss ir salīmējies, kas bija saplīsis.

Ticēt un noticēt

Nu jau otro gadu mums ir pašiem sava māja. Bijām vairākus variantus skatījušies, bet saslēdzas jau tikai tad, kad vajag un kad pa īstam notici.  

Ar to ticēšanu mums, māksliniekiem, vispār tā jocīgi. Atceros, vīrs baidījās aiziet no darba bārā, kaut bija noguris un tas darbs viņam it nemaz nepatika. Tomēr aizgāja, un pēkšņi sāka nākt piedāvājumi rakstīt mūziku teātra izrādēm.

Man bija tāpat – Mārtiņš Ķibilds mani pieņēma darbā reklāmas aģentūrā un pēc gada atlaida, sakot: dziesmas rakstīt nav tas pats, kas rakstīt reklāmas tekstus. Un tas bija labākais, kas ar mani notika! Pēkšņi viss sakustējās, sāka nākt koncerta piedāvājumi.

Tāpat māja – pirms sešiem gadiem likās neiedomājami, ka mums varētu būt pašiem sava māja, jo mēs taču nevaram to atļauties. Mana mamma bija tā, kas sāka mūs bakstīt – es te uzmetu aci sludinājumiem, re, kur maza, smuka mājiņa, varbūt gribat paskatīties? Nu, ko tu runā, kāda māja?! Nē, nu ja kas, bankai pirmajai iemaksai varbūt varu jums aizdot…

Pirmās paskatījāmies mājas, kurām mamma bija uzmetusi aci. Tad jau sākās ziņkāre un sākām paši pētīt. Un atradām. Pamazām viss sakārtojās tā, ka varējām to arī izremontēt, kas nebija viegli, jo pamazām atklājās visādi pārsteigumi. Piemēram, ka mājai nemaz nav pamatu.

Savā ziņā māja perfekti mūs raksturo – abiem tie pamati mūzikā nav tādi, kā pēc grāmatas vajadzētu, bet viss turas! (Smejas.)

Iekārtojot mūsu māju, domāju, ka negribu, lai ir kā manā bērnībā – uz šitā nedrīkst kāpt, jo var salūzt, ar šito uzmanīgi, var nolauzt.

Esmu uzaugusi kārtīgā antikvariātā. Ne velti saku – ieeju jebkurā antikvariātā un jūtos kā mājās. Man šķiet, mājai ir jākalpo tev, lai vari dzīvot un justies ērti un brīvi. Negribu uz bērniem kliegt: šito nesaskrāpējiet, šito neapzīmējiet!

Kamēr viņi ir vecumā, kad zīmēt uz kājām un sienām ir aizraujošāk nekā uz lapas, tikmēr vēl varbūt ir labi padzīvot ar Ikea skapīšiem… Tomēr vienu vecu skapi arī man sagribējās. Skatos uz to un domāju – o, viena īsta mēbele!

Vispār jau sākumā es gribēju meklēt lielāku dzīvokli un mājai piekritu ar noteikumu, ka man dārzā nekas nebūs jādara. Pagaidām baudu vīra tomātus, kuri beidzot vairs nedzīvo uz palodzes, bet mini siltumnīcā. Es arī gribētu kādu dobi, ja zinātu, ka otrs to kādreiz izravēs.

Es negribu viena darīt. Savukārt vīrs, ja dara, tad uz simts procentiem viens. Mēs viens no otra joprojām mācāmies darbošanās modeļus. Es vienmēr atgādinu, ka gribu darīt lietas kopā – ja cepam kūku, tad kopā un ļaujam arī bērniem maisīt mīklu.

Dzīvojot mājā, beidzot jūtu arī dabas ritējumu. Esam iesākuši ar bērniem iet vakara pastaigās. Mums pa ceļam ir tāds līks koks, un, kad bija slēgti rotaļlaukumi, neteicu, ka tagad nedrīkst tur iet, bet gan, ka iesim uz citu rotaļlaukumu, un gājām uz to koku. Tagad tas ir kļuvis par mūsu alternatīvo rotaļlaukumu.

Kad tikko bijām dabūjuši mājas atslēgas, devāmies iepazīt rajonu. Un tā sajūta bija, ka nesaprotam, kur esam – es zinu, ka te Purvciems, tātad guļamrajons, bet netālu ir arī armēņu kafejnīca, kur skan armēņu mūzika un ir strūklaka ar tik milzīgu kalnu plakātu pie sienas, ka uz mirkli tiešām notici, ka esi kalnos. Un tad vēl pār lielo ielu spīd oranža vakara Kalifornijas saule… Pilnīgi sirreāla sajūta. 

Vispār man šķiet, ka mana dzīve ir tāda divpusējā pasaule – praktiskais latvietis, kurš tomēr ir mākslinieks.

Man jāspēj būt mammai, kura uztaisīs ēst, noslaucīs dupsi, paspēlēsies ar mašīnām un pēc pusstundas būs smuki uzpucējusies, sēdēs mašīnā un brauks uz koncertu dziedāt.

Kura no tām es īsti esmu? Kuru mānu? Varbūt nevienu? Pa lielākai daļai jau tādi esam visi – reizē praktiski un vienlaikus gribam lidot ar pilnīgi trakām idejām kosmosā.

Nu otrs panikas vilnis

Mēs daudz ar vīru runājam, bet vienu brīdi tas arī bija pazudis. Kovida laiks to atgādināja, jo tai skrējienā jau nepamana, ka esam pārstājuši runāt viens ar otru. 

Holšteini ir tādi mazliet nerunātāji, savukārt es esmu pļāpūdens, un mēs mēģinām salāgoties. Ģimenes atslēga ir runāties, bet ir posmi, kad jāļauj otram vienkārši pabūt, un ne jau katrs nieks ir jāizrunā. Arī mazos mācām: stāsti, par ko tu esi dusmīgs!

Par dēlu mēdzam teikt, ka viņu Alvis Hermanis jau gaida… Ezra mums ir aktieris ar lielo burtu – sasit kāju un kliedz, un krīt gar zemi, cik briesmīgi. Viņu tūliņ pat vajag samīļot. Īsts drāmas meistars.  Un viņš arī apvainojas, nerunā… Tad mēs mācām, ka ir jāpasaka, kas par lietu. Un tad kā pēc grāmatas lieku lietā visus empātiskos vārds, kamēr iekšā skan: nu, saņemies, vecīt! Vienkārši saņemies!

Mājās vairs negribas klausīties radio. Sapratām, ka mums abiem ir radusies ļoti līdzīga izjūta: tam, ko darām uz priekšu, jābūt ar jaunu nozīmi.

Jo, ja tu gribi izslēgt radio, sanāk, ka tu gribi izslēgt arī sevi, jo tu jau esi tajā radio labi iegājies.

Tad kādam tev būtu jābūt, lai negribētos sevi izslēgt? Ar šo sajūtu bija jāiemācās sadzīvot, jo tu jau jūti, ka tevī kaut kas mainās. It kā ir iespēja mājās kaut ko rakstīt un arī aiziet uz studiju, nav jau tā aizslēgta, bet saproti, ka vēl nezini, ko gribi teikt. Tas vienmēr biedē.

Lai gan tāds klusums ir bijis arī pirms iepriekšējiem albumiem. Mani uzaicināja teikt iedvesmas runu, un ilgi domāju, ko varu pateikt brīdī, kad pati esmu klusumā? Beigās sapratu, ka tieši par to arī tagad jārunā, ka ir okey būt klusuma posmos.

Mūsu misija ir būt kā švammītei – mēs uzsūcam un tad to, ko esam uzsūkuši, ar saviem vārdiem varam parādīt citiem, kuri varbūt nemāk to tā uzsūkt. Tas laikam ir radošo cilvēku vienīgais patiesais talants – būt jutīgākiem un savā ziņā redzīgākiem. Imants Ziedonis teica – es caur dzeju dodu okulārus citiem ieraudzīt lietas. 

Tagad telefons atkal ir karsts, un es nesaprotu, kāpēc. Kad beidzot iemācījos būt mājās, ļaujiet man būt mājās!

Ezra citreiz sauc, lai mājās nedziedu, un tad es saku – tu taču zini, ka citi mammai maksā naudu, lai viņa dzied.

Kaut gan bērniem patīk mūzika. Es jau domāju, ka tas radošums nāks viņiem līdzi.

Mums, piemēram, jau sen vakaros iegājušies dencofi. Tas parasti, kad sākas bērnu niķi, – labi novērš uzmanību. Multenes tik vēlu vairs nedrīkst skatīties, bet par skaļo mūziku vakaros īsti noteikumu mājās nav.

Tētis tad uzliek savu mīļāko grupu, visi stāv aplītī un pa vienam iet vidū un padejo: tētis padejo, tad Ronja, Ezra, nu jau arī Hanna sāk saprast, kas notiek, – paceļ krekliņu augšā vai rociņu. Liekas, kas tur sevišķs, bet tad ir bērnudārza koncerts un es pamanu, ka Ronja dejo mazliet citādāk, kustības drošākas vai vieglāk improvizē. 

Vēl nesen ar savu ārkārtīgi saplānoto kalendāru es zināju dzīvi pusgadu uz priekšu, bet tagad gribētos to vāveres riteni atsākt saudzīgākā režīmā. Gribu atstāt vasaru brīvu, citādi – ja saplānošu, tas būs iemesls, lai nedzīvotu ar bērniem divas nedēļas jūras malā…»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+