• Šobrīd

    weather img

    Rīga +11°C Skaidrs, ZR vējš, 4.12 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Dziedātāja Anita Ozola: Daudz ko no tā, ko esmu izdarījusi, paveicu spītības dēļ

    Dziedātāja
    Vija Vāvere
    11. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Anita – ar akordeonu
    Foto: No Ozolu ģimenes personiskā arhīva
    Anita – ar akordeonu
    Kad Anita smejas, nevar nesmieties viņai līdzi!

    Raksts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2012. gada 2. numurā.

    Laimes bērniņš

    Kad 1963. gada 2. jūlija rītā, saulei lecot, Anita ieraudzīja pasauli, vecmāte pacēla viņu uz augšu izstieptās rokās un sauca: «Laimes bērniņš nācis pasaulē!» Arī tēvs viņu sagaidīja mājās ļoti romantiski – visās istabās skanēja skaista mūzika. Tā Anita arī auga – ar mūziku, vienmēr pie sevis kaut ko dungodama, dejodama un visās svinību reizēs uzstādamās ar kādu dziesmiņu vai nu viena pati, vai kopā ar mātesmāsu.

    Sava nākotne Anitai bija skaidra kopš pirmās klases – tikai uz skatuves!

    Kad vecaistēvs no Austrālijas atsūtīja akordeonu, dziesmām pievienojās arī pavadījums. Visās Vidrižu astoņgadīgās skolas laiku bildēs Anita ir uz skatuves: kāds zēns uznes krēslu, viņa apsēžas, paņem savu akordeonu un…

    Pēc astotās klases, mūzikas skolotāja Staņislava Kļavinska sagatavota, viņa dodas stāties Cēsu mūzikas skolā un… izkrīt klavieru pavadījuma eksāmenā! Pirkstiņiem uztraukumā ķeroties, viņa nospēlē ne tik labi, lai iekļūtu kordiriģentu klasē, kur togad ir liels konkurss. Anita raudādama atgriežas mājās. Visa dzīve šķiet satriekta pīšļos. Tagad jāmācās Limbažu 1. vidusskolā, nekas cits neatliek. Var izvēlēties starp automācību un matemātikas klasi. Tikai ne auto, eļļas, dzelži un vadi – tā taču var sabojāt smalkos pirkstus! Smagu sirdi Anita dodas pie matemātiķiem. Vai nu galva tās gudrības neņem pretī, vai bērnam tas ir uz nervu pamata, bet Anitai katru rītu, uz skolu pošoties, sākas spēcīgas galvassāpes. Viņa atplaukst tikai vakaros, kad steidzas uz mēģinājumiem pienotavas meiteņu ansamblī un drīz vien arī estrādes orķestrī, kur viņu paņem par otro dziedātāju. Skolā tādas aktivitātes neatbalsta, pat aizliedz dziedāt, jo matemātikai jābūt pirmajā vietā! Bet Anitas galva sprāgst vai pušu, mamma ved bērnu pie ārstiem, līdz Anitai atļauj mācīties vakarskolā. Tur galvassāpes drīz atkāpjas – Anita kļūst ne tikai laba skolniece, bet arī sabiedrisko darbu aktīviste. Viņa atkal smejas, un Guntis vēlāk kautrīgi atzīsies: «Es tevī iemīlējos tavu smieklu dēļ.» Tiesa, arī piebildīs: «Un vēl tāpēc, ka tu vienmēr atļāvi nošpikot…»

    Tiklīdz skola pabeigta, tiek rīkotas lielas kāzas – simt divdesmit cilvēku divas dienas ēd, dzer, dzied, dejo un līksmojas. Muzikālo pavadījumu spēlē pat mākslinieki no Rīgas – VEF Kultūras nama ansamblis. Kādu dziesmu ar viņiem kopā nodzied arī laimīgā līgava. Tā Anita un Guntis dzīvo visus savus laulības gadus – sieva uz skatuves, bet zālē Guntis kā skaņu režisors, viņš ir arī viņas šoferis, pielūdzējs un talanta cienītājs.

    Spītniece

    Anitai un Guntim cits pēc cita dzimst dēli kā ozoli: Juris, Edgars, Mārtiņš un Raimonds. Kāpēc – kā ozoli? Viņi jau arī ir Ozoli, no kuplās Vitrupes Ozolu dzimtas. Gunta tēvam ir piecas māsas un četri brāļi, gandrīz visiem viņiem pa trim bērniem. Guntim pašam ir trīs brāļi un māsa, bet tiem katram atkal pa trim četriem pēcnācējiem.

    Tikai tā jau nebūs Anita, kas sēdēs mājās pie bērnu gultiņām, degunu adīklī vai putras grāpī iebāzusi. Lēnām, bet neatlaidīgi viņa visam pa starpu turpina kāpt uz augstākām skatuvēm. Viņai piedāvā vietu vietējā lauku kapelā – ar noteikumu, ka jāiemācās spēlēt cītaru. Kad sākas dziedošo ģimeņu pasākumi Spiets, Anita ir viena no aktīvākajām spietotājām. Tagad viņa atzītas: «Es tik ļoti gribēju dziedāt! Kas zina, varbūt tas pat nāca bērniem par labu. Kad mūsu vecākais dēls Juris Cēsīs beidza arodskolu, abi ar Gunti aizbraucām uz izlaidumu. Iznāca zēnu vokālais ansamblis, un ko mēs ieraudzījām? Juris dzied ansamblī! Man bija liels pārsteigums un prieks.»

    Kādus četrus gadus vīterojusi cītaras pavadībā, sacerējusi daudzas savas dziesmiņas un sapratusi, ka klausītājiem tās patīk, Anita saņem dūšu un dodas pie Limbažu Ausekļa teātra režisores Intas Kalniņas ar lūgumu palīdzēt izveidot scenāriju solodziesmu vakaram. Inta atklāti pasaka: «Vēl ne, jo tavas dziesmas ir vienveidīgas.» Anitai ir šoks. «Vēl tagad brīnos, kā toreiz neiemetu ugunī visas notis! Bet trešajā dienā modās spīts. Nevar taču būt, ka tie cilvēki, kas aplaudē manām dziesmām, mācās no galvas un paši dzied, visi kā viens izliekas?! Viņiem taču tās dziesmas patīk, es jūtu. Gan es vēl tiem nelabvēļiem parādīšu!»

    Domubiedri nav tālu jāmeklē. Radiniece Indra Ozola palīdz atrast tekstus, draudzene Marita Lazdiņa, kurai ir muzikālā izglītība, pielabo Anitas rakstītās notis un dzied ar Anitu duetā. Pirmajā koncertā brīvu vietu nav – limbažnieki grib redzēt, kas nu tur būs. Drīz pēc tam Anita izveido savu grupu Saulesgaisma. Repertuārā – tikai viņas pašas dziesmas!

    Pilsētiņā Anita visiem ir uz mēles – daudzbērnu ģimenes māte braukā apkārt dziedādama, tas taču ir aizdomīgi… Turklāt Anita ierodas arī vietējās ballēs – viena, bez vīra! «Apprecējos astoņpadsmit gados, nebiju vēl gana izdejojusies. Bet nu dzīvojām tikai minūtes gājienā no kultūras nama, kas tur liels – saposies un aizskrien. Reiz kaimiņiene, garām dejodama, pakratīja man ar pirkstu: «Izstāstīšu tavam vīram!» Ko tur daudz stāstīt, viņš taču zina – ne jau slepus uz balli lavījos! Nākamajā sestdienā atkal dejas. Lūdzos, lai arī Guntis nāk, citādi kaimiņi aprunā. «Lai pļāpā, ja nav ko darīt. Galvenais, ka mums ar tevi ir labi,» vīrs atteica.»

    Drīz Anitai dziesmu ir tik daudz, ka var ierakstīt pirmo kaseti.

    Top Ābeļziedi. Izdošanu sponsorē uzņēmējs no Alojas Andrejs Hansons. To izpērk drīz, un var rakstīt nākamo. Dvēseles dziesmas ir ar kristīgu ievirzi, tās tapušas, kopā ar baptistu draudzi ceļojot pa Eiropu. Paziņas rauc degunus: «Ābeļziedi vai sirdi rāva laukā, bet šīs dziesmas tik elēģiskas, lēnas, tā mūzika tik neraksturīga tev…» Nākamā kasete ir tāda, ka Anitu atkal vairs nevar pazīt! Jautra mūzika ar Valda Artava un Latvju nerātno dainu tekstiem. Pieprasījums liels, un Saulesgaisma ar divām draiskulēm – Anitu un Maritu – pāris reižu apceļo visu Latviju. Īpaši iecienīta koncertprogramma Trakās lietas ir Latgalē un Kuldīgas pusē.

    Kad limbažnieki pošas uz Vāciju atzīmēt kārtējās Hanzas dienas, Anita piesaka arī savu Saulesgaismu, bet saņem atteikumu. Guntis redz, ka sieva noskumusi. Pēc nedēļas kūtī ir par vienu govi mazāk, bet vīrs uz galda noliek naudas žūksnīti: «Tas tavam braucienam uz Vāciju, mīļā!»

    Limbažnieki, ierodoties Vāczemē, atrod Anitu jau priekšā – viņa patapinājusi akordeonu no Kuldīgas senioru ansambļa Brūklenājs, nolikusi blakus uz ielas atvērtu akordeona futrāli un spēlē savas Trakās lietas. Vāciešiem patīk, kastē birst eiro. «Gluži visu gotiņu neatpelnīju, bet ceļanaudai pietika,» Anita palielās, valšķīgi piemiedzot ar aci vīram.

    Starp pļavām un tauriņiem

    Anita kopā ar dzejnieci Zentu Gavrilovu strādā pie sava pirmā kompaktdiska izdošanas – Anitas mūzika, Zentas vārdi un finansiālais atbalsts. Viņas to nosauc par Saulespuķi. Nē, Anita nelidinās no zieda uz ziedu, dziedādama, dejodama un saldu medu baudīdama. Limbažu kultūras namā viņa strādā par apkopēju, vēlāk Pāles kultūras namā ir mākslinieciskā vadītāja, bet nedēļas nogalēs mēģinājumi, koncerti, studijas ieraksti. Ja gadās brīvs brītiņš, aizskrien uz Helmas klubiņu, kur Limbažu meitenes apgūst kulinārijas brīnumus. Helmu moto – no nekā pagatavot kaut ko garšīgu! «Man jau sanāk labi, tomēr tik gardas žāvētās vistiņas kā Guntim nepadodas nevienam,» Anita uzliela vīru.

    Viņai traki patīk uzņemt viesus! Ozolu ģimenei pilsētas pierobežā ir sava saimniecība Dārznieki – neliela dzīvojamā māja un daudz zemes. Kādu pavasari Anita uzaicina ciemos Helmas klubiņu. Ko nu tikai ēdīs un dziedās – sadomā iestādīt bērzu birzi! Starp pusotra simta bērzu gadās arī pa kādai apsei, bet vai tad tām kāda vaina?! Tagad piesējušās klāt vēl divas priedītes. «Lai tik aug, kopā būs jautrāk!» Anita ir vēlīga un nopriecājas, ka arī sēnēm šī vieta iepatikusies.

    Nākamajā vasarā helmas nāk lūkoties, kā birzīte zaļo. Tam par godu sarīko arī lielo izdziedāšanos. Trešajā gadā bērzi jau ir lielāki un arī cilvēku sarodas vairāk. Atbrauc Anitas Saulesgaisma ar mūzikas instrumentiem, visi viņas dziedošie draugi. Guntis izpļāvis pļavā platu stigu, pa kuru nokļūt līdz birzij, un karina dārza malā virs ugunskura lielo zupas katlu. Ceturtajā gadā trīsdesmit litru katls izrādās par mazu – piepērk klāt vēl vienu desmitlitrīgo. Ciemiņi zina: Dārzniekos būs zupa un kartupeļu salāti, viņiem jānāk ar jautrības groziņiem. Svētki iegūst nosaukumu – Starp bērziem, pļavām un taureņiem. Viena staba galā uzvilkta ugunsmuca, otrā uguntiņas mirdzina liels tauriņš. Ja līst, paštaisītais estrādes paaugstinājums tiek pārklāts ar tentu.

    Guntis smejas: «Kad Dārzniekos salido dziedošie taureņi, Limbažu taksistiem ir pļaujas svētki.»

    Kādā vasarā taureņu svētki tika apvienoti ar Ozolu dzimtas salidojumu. Tad gan ļaužu bija ļoti daudz! Kad sētā ielīgoja lielais autobuss no Cēsīm, Guntis sabijās – kā tāds lai apgriežas starp dārza kokiem?! Ēdamā un dzeramā pietiek, bet aprunāties ar visiem nevar pagūt. Nolēma, ka turpmāk tomēr jātaisa divas dažādas balles.

    «Ko lai dara, ja man tādu jautru sievu gadījies apņemt, – kur Anita, tur ļaudis, mūzika un dejas! Paplašināsim iebraucamo ceļu, lai autobusiem vieglāk manevrēt,» Guntis aizrautīgi stāsta un atzīstas: viņš joprojām ir iemīlējies Anitas smieklos.

    Ziemā Dārzniekos ir diezgan kluss. Māju sargā pusčaučau suns Rodžers, troksni taisa pekinietes Nikija un Džīna, pie siltā krāsns mūrīša piespiedies snauž melnais kaķis Pipariņš, bet ķēķi pieskandina divi papagaiļi. Ozolu vecākais dēls Juris jau precējies, strādā par mēbeļu galdnieku Liepupē un jaunāko brāli Raimondu paņēmis pie sevis mācībā. Edgars izmācījies par guļbūves meistaru, strādā Norvēģijā, un nu Anita un Guntis kļuvuši par vecvecākiem – lai slavēta mazmeita Keita! Mārtiņš ar savu meiteni dzīvo un strādā Vācijā.

    Anitai klāt daži jauni darbi: divas reizes nedēļā viņa Valmierā vada senioru ansambli Gaujmalietes, Limbažu dienas centrā – mūzikas un teātra grupu Kopā jautrāk. Palēnām raksta dziesmas nākamajam mūzikas diskam un kārto savu arhīvu, jo pēc dziedošo draugu pieprasījuma Anita grib apkopot savas dziesmas vienā grāmatā.

    «Man ir četri lieliski dēli un burvīgas vedekliņas. Mums ir omulīgas lauku mājas, un tepat blakus dzīvo mamma un māsa Dace ar savu ģimeni. Man ir pasaulē labākais vīrs un daudz draugu. Un vēl man ir manas dziesmas, kas patīk tik daudziem cilvēkiem,» Anita priecājas.

    Līdzās gultai uz naktsgaldiņa viņai stāv klade un pildspalva. Ap trijiem naktī viņu pamodinājušas šīs rindas: Par spīti grūtiem laikiem,/ Man sejā mājo smaids. Turpinājums varbūt sekos…

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+