• Šobrīd

    weather img

    Rīga +11°C Skaidrs, ZR vējš, 4.63 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    «Dueta Sandra» solists par bijušās sievas nāvi: Sandra izdzisa manās rokās

    Leģendas
    Kaija Zemberga
    27. aprīlis
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Andris un Sandra Brīnumi
    Foto: No izdevniecības "Žurnāls Santa" arhīva
    Andris un Sandra Brīnumi
    Pirms pieciem gadiem Valentīndienā mūžībā izvadīja «Dueta Sandra» solisti Sandru Brīnumu. Zīmīgi, ka bēres notika visu mīlētāju dienā – Andris un Sandra Brīnumi bija diendienā kopā gandrīz četrdesmit gadus.

    Piemiņas stāsts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2017. gada 5. numurā.

    Brīnumi nenotiek

    Dueta Sandra solisti Sandru Brīnumu viņsaulē aizsauca smaga neiroloģiska slimība – amiotrofā laterālā skleroze, kas izraisa muskuļu atrofiju. «Zinājām, ka slimība nav ārstējama, bet nedomājām, ka viss tā beigsies,» par sievas straujo izdzišanu saka vīrs Andris Brīnums. «To slimību nevar uzreiz atklāt. Sandrai parādījās piesmakums. Viņa apmeklēja slavenākos balss saišu dakterus, dziedāja ar aizsmakušu kaklu, bet aizsmakums nemazinājās. Pēc rūpīgas izmeklēšanas slimnīcā diagnozi atklāja salīdzinoši vēlu.

    No slimnīcas atvedām viņu mājās, jo ārsti pateica, ka nevar palīdzēt.

    Tā ir reta kaite, ar to Latvijā slimo kādi sešdesmit cilvēki. Citam tā progresē ātrāk, citam lēnāk, bet iznākums visiem vienāds. Medicīnā pagaidām nav līdzekļu, kas to spētu apturēt, nav arī zināms slimības iemesls. Tā nav iedzimta vaina, to nevar iegūt arī dzīvesveida dēļ. Sandra bija pilnīgi vesela.

    Pēdējos mēnešos slimība progresēja ļoti strauji – viņai bija grūti staigāt. Cerējām līdz pēdējam brīdim, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi. Apmeklējām dziedniekus, bet šo slimību neviens dziednieks līdz šim nav izārstējis. Brīnumi nenotiek. Viss ir likumsakarīgi, kā tur augšā nolikts. Sandra ļoti pārdzīvoja, kad nevarēja vairs padziedāt. Cieta, ka nevar staigāt. Visu slimības laiku viņa adīja. Mēnesi pirms aiziešanas vairs nespēja, rokas neklausīja. Viņa uztraucās arī par to, ka nevar vairs paadīt. Pēdējā laikā viņai bija grūti runāt, norīt ēdienu. Visu laiku biju blakus, rūpējos par viņu. Mēs dzīvojam otrajā stāvā. Viņai bija grūti uzkāpt pa trepēm, tāpēc pēdējās trīs nedēļas dzīvojām pie meitas privātmājā Garkalnē. Tur mums ir arī mazdēliņš Leo. Dienu pirms aiziešanas Sandra vēl parunājās ar viņu.»

    Andris un Sandra dzīvoja ļoti veselīgi. Muzikantiem jau arī nav laika slimot – Andris vairāk nekā četrdesmit gadu ilgajā karjerā slimības dēļ nav izlaidis nevienu uzstāšanos. «Fiziski mums jābūt labā formā,» IEVAS Stāstiem pirms diviem gadiem stāstīja Sandra Brīnuma, «tāpēc mēs jau vairākus gadus ievērojam noteiktu rituālu. Ceļamies pēc pulksten septiņiem, tad vingrojam, piecus kilometrus ejam ar nūjām vai gar jūru braucam ar riteņiem, pēc tam peldamies jūrā, arī ziemā.»

    «Sandrai bija tikai 57 gadi,» nopūšas Andris. «Veselīgs dzīvesveids, pareizs ēšanas režīms – tas ir priekš kaķiem! Tāds mans secinājums. Tas nenozīmē, ka vesels nodzīvosi līdz sirmam vecumam. Daudzu simtgadnieku dzīvesveids bijis diezgan neveselīgs – viņi pīpējuši, dzēruši. Sandra skatījās pa logu un teica – vecas tantes, pāri par astoņdesmit gadiem, var staigāt, bet es ne. Par viņu vecāki dzērāji streipuļo gar mūsu māju ar alus pudelēm rokās, un viņiem – nekas!» Andra balsī mijas sarkasms un izmisums. «Mēs nebijām simtprocentīgi atturībnieki, šad un tad drusku pagrēkojām, bet tas mums netraucēja darbā. Sandra ļoti domāja par savu izskatu, nelietoja sāli, cukuru. Agrāk ievēroja diētas, bet saprata, ka tās maz palīdz.

    Sandra izdzisa manās rokās…

    Liktenīgajā dienā viņai bija piemetušās iesnas. Es aizgāju uz aptieku pēc zālēm. Kad atgriezos mājās, viņa lūdza, lai es viņu apsēdinu. Viņa varēja sēdēt. Drusku pasēdējām, un viņa teica – apguldi mani. Es viņu apguldīju, un viņa izdzisa… Man pat prātā nenāca, ka tas varētu būt viss. Izsaucu ātro palīdzību, bet bija par vēlu. Sandra līdz pēdējam mirklim bija pie pilnas apziņas.

    Mums patika plānot savu dzīvi, koncerti bija saplānoti uz priekšu, bet šis gadījums pierāda, ka jādzīvo šodienai, tu nezini, kas būs rīt. Pēdējos viņas dzīves gados mums bija daudz piedāvājumu. Teicu, ka Sandra ir slima, bet nestāstīju, ka situācija tik nopietna. Cilvēki gaidīja, kad viņa atveseļosies.

    Mēs nerunājām par beigām, taču pēdējos mēnešus viņa man mācīja sadzīviskus darbus, par kuriem man nebija nekāda priekšstata, – apieties ar veļasmašīnu, gatavot ēst. Mums ģimenē viss bija sadalīts – Sandra rūpējās par sadzīvi, gatavoja ēst, bet es organizēju koncertdarbību, strādāju ar skaņu ierakstu studijām. Es pratu uzcept olu, bet nekad to nedarīju, jo galds vienmēr jau bija uzklāts. Tas bija simtprocentīgi Sandras darbs. Kad viņa to vairs nevarēja, mācīja man gatavot, teica – tagad uztaisi to; tas jādara tā. Esmu daudz ko apguvis, bet šobrīd nav lustes kaut ko darīt.»

    Turpināšu spēlēt

    Duets Sandra plašākai publikai kļuva pazīstams 1990. gadā, kad dziesma Vēji aizpūš gadus guva panākumus populārajā Mikrofona aptaujā. Duets ir izdevis 22 dziesmu albumus. «Turpināšu spēlēt, neko citu dzīvē neesmu darījis,» nākotnes plānus iezīmē Andris Brīnums. «Grupas nosaukumu esmu saglabājis, bet Sandras vietā dzied Andris Roga. Aicināju arī sievietes, bet viņas nobijās, ka klausītāji nepieņems. Arī Sandra ne visai gribēja aizstājēju sievieti. Mēs ar jauno solistu sen esam pazīstami, viņš dzīvo Saulkrastos. Savā laikā esam kopā strādājuši. Sandra ar viņu ir dziedājusi duetā. Andris jau apguvis mūsu repertuāru, nospēlējām vairākus koncertus. Viņš vienu dziesmu iedziedāja studijā, Sandra to noklausījās, un viņai patika. Mūsu muzicēšanas grafiks ir sastādīts, tikai nav vairs tāda prieka no spēlēšanas, kā bija. Lielākā problēma būs dziesmu rakstīšana. Melodijas sacerēja Sandra, vārdus rakstījām abi kopā. Viņa nespēlēja nevienu mūzikas instrumentu, taču, kad vajadzēja jaunu dziesmu, es teicu – sēdies un dungo. Viņa dungoja, dungoja, līdz sacīju – šitas der! Ierakstījām melodiju telefonā, un es to pārliku uz notīm. Dziesmas Sandrai nāca ļoti viegli – viņa dienā varēja sacerēt četras vai piecas melodijas. Bija laiks, kad rakstījām arī citiem izpildītājiem – Dainim Porgantam, Ojāram Grinbergam, pat Viktoram Lapčenokam.»

    Plecu pie pleca

    Sandra un Andris bija kā ābola divas pusītes – kopā uz skatuves un ikdienā. «Mūs saveda kopā liktenis,» tajā sarunā IEVAS Stāstos atcerējās Sandra. «Man iepatikās Andra skaistās, zilās acis un viņa uzvārds – Brīnums. Aiz vīra muguras jūtos kā aiz mūra sienas. Kopā ar viņu varu iet izlūkos. Kas sievietei vairāk vajadzīgs?» Andris savu Sandru atbalstīja līdz pēdējam mirklim, rūpējās par viņu. «Visus šos gadus bijām kopā diendienā, un tagad ir tukšuma sajūta,» Andris neslēpj. «Jāmācās dzīvot no jauna. Mēs iepazināmies mājas ballītē. Es tikko biju atnācis no armijas. Man patika viņas balss, bet ne tikai. Mūsu attiecībās viss notika strauji.

    Izpalika aplidošana, puķes.

    Kultūras namā spēlēju dejas, un Sandra brauca man līdzi. No ansambļa aizgāja soliste, un Sandrai vajadzēja ielēkt viņas vietā. Desmit gadus strādājām Jūrmalas estrādes birojā. Katru vakaru spēlējām kādā no Jūrmalas krogiem, tikai viena diena nedēļā bija brīva. Mēs sapratāmies, jo abi darījām vienu darbu. Es domāju, ka otrai pusei, kas strādā citā profesijā, būtu grūti samierināties ar muzikanta dienas režīmu – vakarā dodas spēlēt, bet no rīta atgriežas mājās. Mūsu ģimene bija kā labi nostādīts uzņēmums – katram savi pienākumi. Protams, gadījās arī nelielas domstarpības, īpaši, kad dziesmas rakstījām, – vienam kāda melodija patīk vairāk, otram – mazāk.

    Abiem bija viens maks. Sandra to deķīti vilka uz savu pusi, jo vēlējās kaut ko vairāk iegādāties mājai, savukārt es brīvos līdzekļus gribēju ieguldīt muzikālos projektos, studijas ierakstos. Bet mēs varējām par visu vienoties, panākt pussolīti viens otram pretī. To es Sandrā vērtēju visaugstāk.

    Darbs mūs saturēja kopā. Ir cilvēki, kas uzskata, ka nevajag ar otru pusi būt kopā gan darbā, gan mājās, bet mums tā bija lielākā laime. Mums nevajadzēja katram savu telpu, varējām visu dienu nosēdēt uz viena dīvāna. Sandra man bija ideāla partnere. Mēs tikpat kā neslimojām, domājām – kamēr veselība atļaus, tikmēr spēlēsim. Pēdējie gadi muzikālajā dzīvē bija paši labākie – spēlējām to, kas mums vislabāk patīk, un mums par to arī maksāja. Tā ir vislielākā laime. Nebijām kāzu muzikanti, bet mūs bieži sauca uz kāzām nospēlēt vienu vai divas dziesmas, dažreiz vairāk. Mēs bijām kā pārsteigums. Sanāca pat vienā nedēļas nogalē nospēlēt vairākās kāzās. Līdzekļus ieguldījām jaunos projektos, jo nauda ir jāgroza. Nedomājām, ka viss tik ātri var beigties. Cilvēks varbūt septiņdesmit gados sāk domāt par zārka naudu. Kā būs uz priekšu – nezinu…»

    Paguvām visu izrunāt

    Sandras un Andra Brīnumu meita Evija Elsberga ir ārste, strādā slimnīcā Gaiļezers par radioloģi. Viņai kā ārstei bija īpaši grūti pieņemt slimību, jo zināja: medicīnā šobrīd nav līdzekļu, kas varētu palīdzēt mammai. «Šī slimība ir bez zināma iemesla, etioloģijas, ar to var saslimt ikviens,» stāsta Evija Elsberga. «Riska grupā ir cilvēki, sākot no 50–55 gadu vecuma. Mammai piesmaka balss, zināju, ka viņa apmeklē speciālistus, lieto zāles. Organisma vājumu skaidroju ar nogurumu. Drīzumā viņa vairs nevarēja izrunāt r burtu, un es sapratu, ka tā ir neiroloģiska slimība. Sarunāju vizīti pie kolēģes neiroloģes. Viņai radās aizdomas par amiotrofo laterālo sklerozi, taču ārste nolēma viņu kārtīgi izmeklēt un ievietoja neiroloģijas nodaļā, lai izslēgtu citas slimības. Kad uzzinājām diagnozi, abi ar tēti bijām satriekti. Mammai neteicām, aplinkus, saviem vārdiem pastāstījām par to, ar prognozēm nebiedējām. Viņa internetu nelietoja, nevarēja par to izlasīt datorā. Es gribēju mammai kaut ko vairāk pastāstīt, bet tētis nevēlējās viņu sāpināt, traumēt. Kad viņš vēlējās ar mani parunāt vai pakonsultēties pa telefonu, izgāja no istabas. Mamma viņu vienmēr tincināja – kur tu biji?

    Pat ārsti nezina, kā slimība attīstīsies. Ir viens medikaments – riluteks –, kas slimību neārstē, bet nedaudz palēnina tās attīstības gaitu. Tās ir dārgas zāles, kuru efektivitāte nav līdz galam pierādīta – citiem tās palīdz, dažiem ne. Mēs sazinājāmies ar fondu, uzrakstījām iesniegumu par ziedojumu vākšanu. Process virzījās uz priekšu lēni, bet slimība progresēja strauji. Diemžēl nepaguvām iegādāties zāles un sākt tās lietot. Varbūt dažus mēnešus iegūtu…

    Mamma neizrādīja, ka pārdzīvo, bija gatava cīnīties, bieži jautāja, vai pret šo slimību nav zāļu. Sāpes viņa necieta, taču bija ļoti vāja. Katra kustība prasīja lielu piepūli. Viņai bija grūti ēst. Rūpes pārsvarā uzņēmās tētis. Viņš bija klāt no rīta līdz vakaram, gatavoja un blendēja ēdienu. Man bija darbs, dežūras, vakarā piegāju parunāties ar mammu. Beigās viņai bija grūti runāt, rakstīja uz lapas, ko vēlas pateikt, bet roka neklausīja.

    Mammai acīmredzot bija slimības agresīvākā forma. Pēdējās trīs nedēļas viņa dzīvoja pie manis, un mums vēl bija dots laiks parunāties. Vienīgi… Es gribēju vecākus aizvest ceļojumā pa Eiropu, parādīt kalnus. Redzēju, ka mamma kļūst arvien švakāka, taču nedomāju, ka tas notiks tik ātri.»

    Neraudu bez vajadzības

    Kad Sandra gaidīja Eviju, dziedāja līdz pēdējam brīdim. Pārtrauca uzstāties tikai dažas dienas pirms dzemdībām, bet nedēļu pēc Evijas nākšanas pasaulē atsāka dziedāt. Evija mūzikas skolā apguva klavierspēli, viņai ir laba balss, dzied korī, taču viņas aicinājums ir medicīna. Evijas vīrs Matīss Elsbergs, dzejnieka Klāva Elsberga dēls, ir basģitārists grupā Sia Radikal.

    «Es uzaugu pie vecāsmammas Rīgā, bet vecāki dzīvoja Saulkrastos,» stāsta Evija. «Vecmamma mani stingri turēja grožos – gribējās paslinkot, bet viņa teica: jāmācās! Vecmamma vairāk pārdzīvoja par mani, redzēja, cik smagi jāmācas uz eksāmeniem, bet mamma priecājās, ka esmu izvēlējusies ārstes profesiju, ka esmu nokārtojusi eksāmenus. Saulkrastos dzīvoju vasarās, pie vecākiem braucu arī nedēļas nogalēs, lai gan viņi brīvdienās nebija mājās, jo spēlēja. Pusaudzes gados īpaši rāvos uz Saulkrastiem. Tur dzīvoja bērnības draudzene, ar kuru mēs kontaktējamies joprojām. Viņa mācījās Saulkrastos, un es arī vēlējos dzīvot un mācīties Saulkrastos. Taču pieaugušie uzskatīja, ka Rīgā var iegūt labāku izglītību.

    Nevienus svētkus, izņemot Ziemassvētku vakaru, neesam svinējuši kopā, jo vecāki vienmēr strādāja.

    Svētkus svinēju pie draudzenes. Taču mēs bieži sazinājāmies. Kad mamma bija ceļā, vienmēr zvanīja, gribēja zināt, kā man klājas, ko es daru, ko ēdu. Mums ar mammu bija labas attiecības, taču dziļākas sarunas raisījās ar vecmammu, ar vīru. Kad mamma bija vesela, palīdzēja pieskatīt dēliņu. Gatavoja ēst, nolika mazdēlu gulēt. Diemžēl viņai nesanāca ilgāk pabūt kopā ar mazbērnu. Leo viņai dāvāja prieku, un arī mums ar vīru bija vieglāk – varējām vakarā aiziet uz teātri, ciemos. Cita varianta mums nav, tagad būs vairāk jāpiesaista tētis.»

    «Esmu diezgan stipra, neraudu bez vajadzības,» Sandras mamma saka. «Dzīvoju ar skatu nākotnē un ar atmiņām pagātnē. Man ir jādomā par sevi, Andri, mazmeitu, esmu viņiem vajadzīga savu laiku, savu brīdi. Nedrīkstu sevi žēlot. Es uzaudzināju mazmeitiņu. Sandra un Andris muzicēja, bet es aizgāju pensijā – ko tad es strādāšu un likšu viņiem mājās sēdēt! Mazmeita ir izaudzināta, izskolota, apprecināta.

    Es apbrīnoju Sandru, kā viņa turējās slimības laikā, cik iejūtīgs bija Andris. Viņš Sandru ļoti mīlēja. Evijai ir darbs, ģimene, pienākumi, visgrūtāk tagad ir Andrim, jāskrien kaut vai ar galvu sienā. Nezinu, kā viņam palīdzēt… Viņš ir uz sabrukšanas robežas. Mierināt nevar, jāstumj uz priekšu. Jo vairāk mierina, jo vairāk sāp! Mūziku viņš nepametīs, tā ir viņa dzīve. Tā vairs nebūs, kā bija, bet jādzīvo uz priekšu.»

    Evija piebilst: «Mammai pret visu bija pozitīva, gaiša attieksme, viņa dzīvi tvēra viegli. Viņa bija ļoti izpalīdzīga, nekas viņai nebija par grūtu. Sadzīves rūpes bija uz mammas pleciem. Abi ar tēti visur brauca kopā. Es mammai iemācīju apieties ar mobilā telefona aplikāciju Waze. Tētis nosauca adresi, mamma to ierakstīja telefonā, un abi nokļuva norādītajā adresē. Tagad viņam ir grūtāk orientēties.

    Tēvam ir visgrūtāk. Viņš ir apjucis, nezina, kā būt. Mājās katra lieta atgādina par mammu. Aicinām pie sevis, lai viņš vairāk ir kopā ar mazbērnu. Viņš meklē iespējas muzicēt. Man ir mazliet vieglāk – domas novirza ģimene, bērns, darbs.

    Mammas nāve raisīja nopietnas pārdomas, nācās pārskatīt dzīves vērtības. Vecāki ievēroja veselīgu dzīvesveidu, bet es sapratu – tu vari censties, cik gribi, taču nezini, kas būs pēc dažiem gadiem, mēnešiem, dienām. Labāk apēst kādu burgeru un neuztraukties par kalorijām. Vēl es sapratu – nedrīkst atlikt uz vēlāku laiku lietas, ko gribas izdarīt. Dzīve ir īsa.»

    Jāmācās dzīvot no jauna

    «Sandru apglabājām manas dzimtas kapos Saulkrastos. Tur guļ mana māte, tēvs, vecāmāte, vecaistēvs. Pēdējos 25 gadus mēs ar Sandru dzīvojām Saulkrastos, no maniem vecākiem mantotā mājā. Pirmajā stāvā dzīvo radinieki, mēs – otrajā. Līdz kapiem ir desmit minūšu gājiens.

    Grūti izteikt vārdos, ko nozīmē zaudēt tuvu cilvēku.

    Ir sajūta, ka izrauta puse sirds, pat vairāk.

    Pēc Sandras aiziešanas es nemeklēju palīdzību. Kā sev palīdzēt? Izdzert pudeli šņabja? Tas palīdz tikai uz mirkli, otrā dienā ir vēl sliktāk. Sandras slimošanas laikā meita ieteica apmeklēt psihologu, pat bija sameklējusi speciālistu, bet mēs atteicāmies, uzskatījām, ka paši tiksim galā. Līdz pēdējam brīdim centos saglabāt optimismu. Nebija laika skumt, slīgt depresijā, visu laiku bija kaut kas jādara, jāpalīdz. Kad viņa bija stipri slima, bija, par ko rūpēties, bet tagad vairs nav arī, par ko gādāt. Tukšums. Savā laikā mums bija sunītis. Ļoti pārdzīvojām, kad tas nomira. Citu tā vietā neņēmām. Domājām – kāpēc vajadzīgi tādi pārdzīvojumi?

    Vientulība – tas ir briesmīgi, īpaši, ja neesi pieradis dzīvot viens. Mums divatā bija interesanti, vienmēr bija, ko darīt, nevienu mirkli nebija garlaicīgi. Mums bija daudz paziņu, bet draugu nebija. Mums pietika vienam ar otru. Nešķīrāmies ne dienu. Ciemojāmies tikai pie meitas un radiem. Tagad ir miers un klusums, bet to negribas. Jāmācās dzīvot no jauna…»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+