Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Un tomēr – rit manas trešās grūtniecības pēdējās nedēļas un mans ķermenis šo četru gadu laikā ir izmainījies līdz nepazīšanai. Ne lielos vilcienos, paldiesdievam, taču sīkās, kaitinošās detaļās, kuras iegult, iestumt, iebīdīt oriģinālajā pozīcijā, tā kā tām būtu jābūt, es nekad vairs nevarēšu. Un, lai gan es cenšos stoiciski to pieņemt, man kļūst mazliet skumji.
Pirmā grūtniecība knapi sasniedza 6 mēnešus, bet es tiku pie burvīgas ķeizargrieziena rētas un pāris subrabainām strijām. Viss vēl gana labi noslēpjams no publiskās acs, taču no prāta neizķeksējams, mūžīgs zīmogs.
Otrajā grūtniecībā – lai gan jutos kā septītajās debesīs, biju patiešām aktīva, enerģijas pilna (dienu pirms vairākkārt atliktā ķeizargrieziena vēl paspēju noiet 7 km cerībā, ka tomēr puikāns pats pieteiksies) – es savu striju kolekciju manāmi papildināju.
Savukārt pēc zīdīšanas, kas kopumā bija sirdssilts un laimīgs piedzīvojums, manas krūtis palika pavisam sabēdājušās un atslābušas.
Un tagad. Trešā grūtniecība ir patiešām kronis visam. Ne vien strijas ir pārvērtušas manu vēderu par tīģera (vai resnas zebras) cienīgu pēcpusi, bet esmu vēl pamanījusies applaucēt tā pašu centru, kas nozīmē, ka manai rētu kolekcijai pievienosies vēl viena. Ja ar to nav gana, šodien secinu, ka mans krūštura izmērs ir 70G. 70G. 70G – vēl pāris burtu un viss, sasniegts krūšturu izmēru skalas baisais noslēgums.
Lai gan pēc iepriekšējām divām grūtniecībām atsāku savus jogas vingrinājumus, daudz staigāju un diezgan ātri ietilpu ne vien ierastajās, bet pat 10. klases drēbēs (ālelūja zīdīšana!), ir lietas, kuras nav iespējams saglābt. Piemēram, dalīto peldkostīmu šaubos vai šīs dzīves laikā saņemšos vēl uzspīlēt, un šoreiz ir manāmas aizdomas par vēdera muskuļu defektu, par kuru solos iet pakonsultēties pie fizioterapeita kaut kad ziemā.
Protams, šis ir sīkums, šie niecīgie defektiņi. Es cenšos pavērst skatu citā virzienā un lepni pacelt galvu, ka drīz būšu divu bērnu mamma un tas viss ir tā vērts. Un ir – pavisam noteikti ir tā vērts.
Vakar, kad sāpes uz vēdera, mainot kompreses uz čūlas mani padarīja pavisam skumju, vīrs izveda puikānu garumgarā pastaigā, ļaujot man atpūsties un pabūt melanholiskai.
Viņš atgriezās ar asinssarkanām rozēm un Cielaviņu. Viņam tās strijas bijušas nebijušas.
