• Šobrīd

    weather img

    Rīga +9°C

    DISKUSIJA: Starp sievietēm runājot: Kā ieraudzīt sevī sievišķību?

    Sieviete
    Iveta Troalika
    Iveta Troalika
    8. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Unsplash
    Signija, Linda un Dace ik dienu savā darbā cieši, pat intīmi tuvu satiekas ar mūsu sievišķības meklējumiem, pašapziņas restaurēšanu, seksualitātes mirdzumiņu tvērumiem. Kāda ir Latvijas sievietes sievišķība? Kā mums izdodas to piedzīvot? Ar ko mēs cīnāmies? Kā mēs varētu dzīvot skaistāk, vieglāk, brīvāk? Interesanti, kā viņām tas izskatās.

    Kas viņas ir?

    Linda Lejiņa-Grebina

    Dejotāja, horeogrāfe, pasniedzēja un studijas Spotlight (spotlightdance.lv) dance īpašniece un vadītāja.

    Signija Miltiņa

    Romantiskā, ērtā un jutekliskā apakšveļas zīmola Kiss for real (kissforreal.lv) idejas autore un vadītāja.

    Dace Blūma-Vinceviča

    Fotogrāfe, kura savu sirds aicinājumu atradusi sieviešu portretu un buduārfoto veidošanā. Projekta 40 pēc 40 autore. (daceblumaphoto.com)

     

    Iveta: Iepazīsimies? Mani sauc Iveta, es ar īsākiem un garākiem pārtraukumiem strādāju IEVĀ jau padsmit gadu. Pauzēs esmu dzīvojusi Francijā un Nīderlandē, kur arī pētīju sievietes un ziņkāroju – kas viņām kopīgs, kas atšķirīgs ar mums, latvietēm.

    Linda: Esmu profesionāla horeogrāfe, dejotāja, un mans darbs ir mana kaislība un mīlestība. Šobrīd strādāju pie savas pirmās deju izrādes Sirds un vadu nodarbības savā studijā. Tur nāk sievietes, kuras vēlas dejot – gan profesionāli, gan savam priekam. Tajā ir tāda maģija! Šīm sievietēm deja bijis nepiepildīts bērnības sapnis vai viņas tikai nesen ir uzdrošinājušās sākt sapņot, ka varētu dejot. Viņas tuvojas savam dvēseles aicinājumam, grib iepazīt savu ķermeni, justies brīvākas. Es ļoti ticu, ka konkrētajā brīdī un vietā satiekas sievietes, kurām nepieciešams kaut kas vienots. Sākot strādāt ar grupu, es ļoti iedziļinos, cenšos sajust un saprast – kas tieši vajadzīgs: mierīga deja, kas palīdz ieskatīties sevī dziļāk, vai kaut kas bliezīgs, kur var izlādēties.

    Man ļoti patīk, kad pie manis nāk sievietes, kuras nekad dzīvē nav dejojušas. Sajust savu sievišķību arī brīdī, kad tu neesi perfekta, – mēs strādājam tieši ar to.

    Kad viņa uzvelk papēžu kurpes, atlaiž un izpurina matus, tā ir tāda enerģija un jauda!

    Kad sieviete saprot, ka viņai izdodas un ka drīkst arī kļūdīties, viņa sāk atvērties, viņai mirdz acis, viņas smaida, nodarbībā skan smiekli. Tajā brīdī šo dejojošo sieviešu komūna kļūst dzirkstoša, tāda puķu komūna! Tad mani pārņem milzīga laimes sajūta – jā! Redziet, tikai pirmais jautājums, un man jau jāraud no aizkustinājuma. (Smejas.)

    Signija: Man vienmēr patikusi skaista apakšveļa, es tai varēju tērēt kaudzēm naudas, no veikala nācu ārā ar milzu maisiem. Un man bija sapnis – radīt apakšveļas zīmolu, kas paceļ sievietes pašapziņu. Pirms diviem ar pusi gadiem, mīļotā vīrieša iedrošināta («Beidz sapņot, sāc darīt!»), es to paveicu, un tapa Kiss for real.

    Ar šo veļu un mājas tērpiem es vēlos atbalstīt dabisko un pateikt: mēs esam skaistas ar visām savām auguma aprisēm un taureņiem galvā. Tāpēc apakšveļa, ko es radu, ir bez polsteriem un stīpiņām – Kiss for real mīl sieviešu ķermeni tādu, kāds tas ir. Un manu veļu demonstrē nevis profesionālas modeles, bet īstas sievietes, kāda nu mēs katra esam.

    Dace: Lai arī fotografēju jau vairāk nekā vienpadsmit gadu, dažus pēdējos es sevi saucu tieši par sieviešu fotogrāfi. Portreti, buduārfoto – tas mani pa īstam iedvesmo un aizrauj. Gada sākumā izsludināju fotoprojektu 40 pēc 40 – gada laikā gribu nobildēt četrdesmit sievietes, kurām ir pāri četrdesmit. Dažas nāk tā atzīmēt tieši šo dzimšanas dienu, citas – piecdesmito, sešdesmito. Nu jau puse projekta ir realizēta, un gandrīz visām dalībniecēm šī ir pirmā fotografēšanās pieredze. Mūsu sarunas bieži sākas ar: «Es neesmu fotogēniska, man ir tādas krunciņas, šitādas riepiņas…» Kādreiz es tā nedarīju, bet tad sapratu, cik tas iedarbīgi, – es uzreiz parādu bildes. Neapstrādātas, neatlasītas. Un tad sievietēm ir reakcija: «Wow, tā esmu es?!» Viņas redz, ka es neko neesmu izdomājusi, neko neesmu uzlabojusi. Tu tā izskaties. Tu esi skaista.

    Fotografēju gan portretus, gan buduārfotosesijas. Bet nevis tādas, ko varētu likt vīriešu žurnālos, lai viņus kārdinātu. Protams, patiks arī vīrietim, bet vispirmām kārtām tās ir sievietei pašai – lai viņa pieņem savu ķermeni un redz, ka ir skaista tieši tāda, kāda šobrīd ir.

    Kad sievietes iejūtas, tad sesijas process ir skaists, viņas ļaujas. Bet sākumā gandrīz visas saka: «Es esmu nefotogēniskākais cilvēks pasaulē!»

    L.: Savukārt man visas saka: man ir divas kreisās kājas un divas kreisās rokas!

    I.: Nu, lūk: neesmu fotogēniska; ak, kur gan manām nošļukušajām krūtīm tāda veļa; un dejot nemāku! Un tomēr pēc kaut kā sievietes pie jums nāk. Pēc kā?

    S.: Mums gribas būt iedvesmojošām. Savam vīrietim parādīt, ka esam skaistas, kārdinošas, jutekliskas. Bet vispirms mums to gribas atgādināt pašām sev. Pazīstu šo sajūtu un redzu savās klientēs – ja tev mugurā ir apakšveļa, kas tev patīk, tu staigā citādi, taisnāku muguru, par sevi pārliecinātāka. Un vēl – mēs ne vienmēr uzdrošināmies uzvilkt, piemēram, košu, sarkanu kleitu, bet veļu gan varam izvēlēties tieši tādu, kāds ir dienas noskaņojums. Tikai mēs pašas zinām šo noslēpumu.

    L.: Dejojot es daudz strādāju arī ar emociju piesaisti. Aicinu sievietes justies kā Bejonsei, kā karalienei. Dažkārt mudinu justies arī iedomīgām, dusmīgām, mīļām, koķetām. Mēs spēlējamies ar visu emociju gammu un savu iekšējo sievišķību. Man tas šķiet ļoti skaisti – rotaļāties.

    Protams, sievietes dejo arī fiziskajam treniņam, bet es tomēr neteiktu, ka ar deju uzlabo izskatu. Galvenais – tu tiec klāt savai iekšējai sievišķībai, emocionalitātei. Uzdrošinies sevi izrādīt justies dažāda un skaista. Es bieži saku: jā, es radu horeogrāfiju, bet jums tā ir jāpiepilda ar savām emocijām, tad deja būs nevis tukšu kustību virkne, bet piepildīta ar maģiju.

    Kad sievietes atnāk uz nodarbību un kad iet prom – tie ir dažādi cilvēki. Nākušas no darba vai no mājām, sākumā enerģija ir juceklīga, stresaina. Prom ejot, ir vieglums un dzirkstošums. Mājās viņas aiziet kā laimīgas sievas, draudzenes, mammas vai meitas.

    Man šķiet, ka galvenais sievietei ir atrast, ko darīt sev, kas tev palīdz izaugt savā sievišķībā, un tad mēģināt vismaz kādu laiku turēties pie tā un audzēt.

    Lai tas starojums ir ne tikai pēc nodarbības, bet arī ikdienā.

    D.: Varētu domāt – ja jau sieviete grib bildēties, tad viņa pati sev patīk un grib sevi parādīt citiem. Bet tā nav. Reizēm kāda ierodas studijā nobijusies un atzīstas, ka nesaprot, kāpēc atnākusi. Patiesībā sieviete meklē apliecinājumu noticēt, ka ir skaista un ar viņu viss ir kārtībā. Tāpēc vēl pirms fotosesijas mans darbs ir saprast, kāda viņa ir. Nesen fotografēju pazīstamu sievieti, ierosināju: «Tu esi blonda, gaisīga, es tevi redzu rozā kleitā!» Bet viņa atbildēja: «Es gribu būt melnā bodijā un ādas jakā.» Lūk! Kad sieviete jau ir manas kameras priekšā, man būtībā ir vienalga, kas viņai ir mugurā, – viņa var būt pilnīgi kaila, oversize džemperī vai vīra kreklā. Galvenais, lai tas ir viņas stāsts, lai viņa labi jūtas.

    Kad sieviete sevi ierauga skaistu, viņa to pārnes arī uz citām dzīves jomām.

    Kad mēs jūtamies labi, mēs ticam, ka mēs varam jebko. Un šīs bildes ir atgādinājums – tā esi tu!

    S.: Ir baigi forši, ja mēs sevi pazīstam, sevi apzināmies un esam pārliecinātas par sevi. Bet ne vienmēr tā notiek. Arī es – droši vien arī jūs – esmu gājusi un eju cauri dažādiem posmiem. Man, piemēram, ir ļoti svarīgs atbalsts – ģimenes, mīļotā vīrieša, draudzeņu. Un, lai cik pārliecinātas mēs justos, manuprāt, vīrietim tomēr ir liela vara ietekmēt, kā sieviete sevi uztver. Un vīrietim tas būtu jāapzinās.

    I.: Reizēm nejaušs vārds (un labi, ja tas tiešām bija nejaušs) var ļoti sāpināt.

    D.: Man pašai visu mūžu ir bijuši kompleksi, kas nāk no bērnības. Vienmēr domāju, ka esmu pārāk apaļa, pat tad, kad profesionāli trenējos vieglatlētikā. Vienam kāds nejaušs vārds paskrien garām, citam iesēžas atmiņā uz mūžu. Reiz fotosesijā kāda ārēji veiksmīga sieviete atzinās, ka nekad nav jutusies skaista, jo mazotnē garāmejoša vecmammas nedraudzene pateikusi: «Tu esi neglītākais bērns, ko esmu redzējusi.» Tik daudzas sievietes dzīvo ar tādām bērnībā ieliktām programmām: tu esi resna, tu slāj kā zirgs, tu esi plakana kā dēlis, tavs deguns ir kā kartupelis… Pieaugušā vecumā mēs varam to analizēt, saprast un tikt galā. Domāju, ka fotosesija ir veids, kā uz sevi paskatīties no malas un ieraudzīt – hei, bet es esmu skaista!

    L.: Cilvēks, tāpat kā Rīga, nekad nebūs pabeigts, tāpēc man šķiet svarīgi runāt par to, ka mēs varam justies labi arī tad, kad neesam perfektas.

    I.: Kā ir – vīrietis ir mums spogulis? Reizēm varbūt greizs? Jo kāpēc sievietes pēc šķiršanās bieži sevi vāc kopā, jūtas vīriešos izšķīdušas?

    L.: Nesen klausījos interviju ar Ingu Grencbergu, romāna Sestā sieva autori, un viņa teica: tev ir jābūt interesanti pašai ar sevi. Es nedomāju, ka mēs esam divas ābola pusītes. Mēs esam kā divi tempļi – vīrišķais un sievišķais, kas pastāv blakus un veido harmoniju.

    Ja balstīsi savu pašvērtējumu tikai vīrietī, tu viņam atdod visu varu pār tevi, un tiešām beigās var sanākt, ka tu sevi pazaudē.

    D.: Man patīk dalījums – pirmais tu esi sev pats, tad ir tavs dzīvesbiedrs, un tad jūsu bērni. Ja es sevi nelikšu pirmajā vietā, kurš tad to darīs? Vīrs? Bet viņš nemāk nolasīt manas vajadzības un vēlmes. Man viņam tas ir jāpastāsta. Mēs ar vīru dzīvojam katrs savu dzīvi un priecājamies par otru. Es eju uz savu sapni un iedrošinu viņu iet uz savu. Ja viens pārī nedzīvo savu dzīvi, beigās viņam sāk skaust, viņš sāk burkšķēt. Jā, man šobrīd ir ļoti maz laika, jo man vienam bērnam ir trīs gadi, otram pusotra, bet es gribu darīt arī kaut ko profesionāli, jo mani tas piepilda un sniedz gandarījumu.

    S.: Es savu īsto cilvēku satiku tikai 34 gadu vecumā, kad daudzām draudzenēm jau bija ģimene. Tomēr man gribas teikt to šausmīgi banālo, bet patieso teikumu, kas mani pašu reiz kaitināja: tu satiksi savu vīrieti, bet brīdī, kad vismazāk gaidīsi un kad būsi tam gatava, kad tev pašai būs labi ar sevi. Attiecībās pirms tam vienmēr kaut kas neštimmēja. Un es sev jautāju: vai gribu ar to samierināties? Nē! Es gribu attiecības, kurās esmu karaliene un kurās pret vīrieti varu izturēties kā pret karali. Negribu samierināties ar kaut ko, gribu pašu labāko. Tagad man tā ir.

    I.: Bet tas nozīmē arī pieņemt – var gadīties, ka paliksi viena.

    D.: Ļoti ticu domu spēkam. Ir jātic, ka tu esi pelnījusi labas attiecības.

    L.: Man šķiet – kad pa īstam pieņem – ar mani viss būs kārtībā arī, ja nebūs tas vīrietis –, tad arī uzrodas īstais. Līdzīgi kā ar bērniņiem. Mans tētis bija ārsts, kurš strādāja ar ārpusķermeņa apaugļošanu (EGV klīnikas dibinātājs Voldemārs Lejiņš – red.), un viņš stāstīja – reizēm pāri ieguldīja tūkstošus, tika veiktas nopietnas operācijas, lietoti medikamenti, bet – grūtniecība neiestājās. Bet, kad viņi atbrīvojās, nolēma – ja nav lemts, tad nav, veltīsim sevi viens otram –, mazulis pieteicās. Tas sasprindzinājums – man vajag vīrieti!; man vajag bērnu! – rada pretestību. Es palieku pie tā, ka vīrietis ir kā bonuss, kā paspilgtinājums tavai dzīvei. Bet viņš noteikti nav galvenais mūsu sievišķībā, seksualitātē un vispār sievietes dzīvē. Viņš ir ļoti svarīgajā, tomēr otrajā vietā.

    I.: Jums visām profesija saistīta ar sievietes ķermeni. Varbūt tieši ar tā fizisku lutināšanu un pieņemšanu arī jāsāk ceļš pie sevis?

    L.: O, jā! Lai kā mums patiktu par sevi domāt kā par tikai dvēselēm vai garīgām būtnēm, mums par savu ķermeni jārūpējas un tas jāmīl, lai mums kopā būtu labi dzīvot, jo tas mums ir dots tikai viens. Un mēs esam tik šausmīgi kritiskas pret savu ķermeni! Tikai kādas pāris no manām dejotājām teikušas: jā, man patīk mans ķermenis tieši tāds, kāds tas ir. Pat tās, kuras varētu uz fitnesa žurnāla vāka likt, sevi kritizē.

    S.: Man šķiet, sievietei jāapzinās ne tikai savs ķermenis, bet vispār sevi – kas es esmu, kas man patīk, ko es gribu?

    L.: Un īstenībā nevienu nemaz tik ļoti neinteresē, kā tu izskaties! Kad grupā dejojam improvizāciju, es saku: neuztraucieties, citus jūs neinteresējat! Pat neatceros, kad kādreiz man būtu bijusi kāda slikta doma par citu sievieti, viņas izskatu. Vispār nav!

    S.: Man pat ir otrādi: kad uzzinu, ka kāda sieviete mokās ar kompleksiem, esmu šokā – kāpēc? Tu taču esi tik smuka! Tik forša! Jums tā nav?

    L.: Visu laiku! Man apkārt ir tik daudz fantastisku sieviešu. Kāpēc viņas pašas neredz, cik lieliskas ir?

    I.: Un kā mums, Latvijas sievietēm, klājas ar savas seksualitātes apzināšanos?

    L.: Dejošanā esmu novērojusi, ka sākumā visas gurnu kustības ir bailīgas, neveiklas. Jo gurni ir par seksualitāti. Un tad es saku: «Meitenes! Vairāk! Brazilian dance!» Vēl sievietēm ļoti jocīgi liekas celt rokas uz augšu. Jo tā ir tāda atbrīvošanās poza, arī sevis parādīšana. Sievietes to negrib darīt, kautrējas. Iespējams, baidās no brīvības, baidās sajust kaut ko citu, jaunu, nepazīstamu.

    D.: Fotosesijās redzu, ka savas seksualitātes pieņemšana ir iekšējs process. Tas nav stāsts par to, ka tu parādi, cik lielas tev ir krūtis vai dibens, bet – kā tu jūties savā ķermenī. Mēs nevaram to ignorēt.
    S.: Seksuāla sieviete, manuprāt, ir tāda, kas lielāko dzīves daļu jūtas apmierināta ar sevi. Un tomēr man šķiet, ka sievietes seksualitātē baigi lielā nozīme ir vīrietim.

    Sieviete var atklāt savu seksualitāti, būtību, viņa atļaujas būt arī dzīvnieciska, ja ir kopā ar cilvēku, kuru viņa mīl.

    I.: Sekss kā saruna. Dialogs, kurā tev stāsta, kā viņš redz, jautā, atzīstas, provocē, iedrošina, uz dažiem jautājumiem tu atbildi, citiem – klusē… Un tā iepazīsti gan viņu, gan sevi.

    L.: Tas varbūt liksies no citas tēmas, bet – man šķiet, ka sievišķībā un seksualitātē ļoti svarīga ir arī intuīcija. Sajūtas nemelo. Mana izrāde, kas top, ir par sirdi – par tās fizioloģisko un dvēselisko aspektu. Jaunākie pētījumi liecina, ka mums sirdī ir ap 40 tūkstošiem neironu, kas nepārtraukti dod signālus smadzenēm. Smadzenes var samelot, balstoties uz apkārtējo vidi. Bet sirds nekad nemelo. Tāpēc mums ir ļoti jāmācās klausīties savās izjūtās, ļauties tām. Man aizvien vairāk šķiet, ka dzīves jēga vispār ir prieks. Darīt to, kas iepriecina, un just prieku. Jo mīlestība var arī būt sāpinoša un skarba, bet prieks ir tik patiess, skaists un naivs. Vismaz man prieks ir tas, pēc kā es dzīvē sniedzos. Man šķiet, ja darīsim to, kas mums patīk, kas dara priecīgas, laimīgas, tad arī viss atnāks – vīrieši, bērni, sievišķība, rotaļīgums, laime. Bet tas ir jāmācās visu mūžu.

    S.: Šajā viegluma tēmā – man sievišķīgi nozīmē arī to, ka es atļaujos nedragāt pa dzīvi kā tanks. Tikko biju iesaistījusies projektā, kur jutos kā vāvere ritenī, un es kļuvu nogurusi, kašķīga. Es tāda gribu būt? Nē! Sievietei ir jāiedvesmo un jādara lietas, kas patīk.

    I.: Pag, pag – un ja nu man ir jāpelna nauda, lai nodrošinātu sevi un varbūt arī bērnus?

    D.: Galvenais – neiesēsties cietējas lomā. Padomā, kas tev izdodas un ko tev patīk darīt, paskaties apkārt. Mūsdienās tiešām ir tik daudz iespēju.

    S.: Turpinot darīt to, kas riebjas, tu arī naudu nenopelnīsi. Labi, nebūs uzreiz ideāli, bet izdomā un pamazām dari kaut ko, kas tev vismaz mazliet nes kaifu.

    L.: Man ir pat trīs stāsti, kur sievietes ir uzdrošinājušās un lēnītēm mainījušas savu dzīvi. Mana mamma bija operāciju medmāsa un 45 gadu vecumā pārkvalificējās par kosmetoloģi, tagad viņai ir savs saloniņš un viņa strādā ar aromterapiju. Otrs – mana māsa strādāja starptautiskā uzņēmumā, bija pakāpusies pa karjeras kāpnēm, bet izvēlējās sekot savam aicinājumam – darbam ar bērniem – un kļuva par auklīti dārziņā. Alga bija mazāka, viņai, pūcei, bija ļoti agri jāceļas, bet māsa jutās laimīga un tagad nevar ne atkauties no darba piedāvājumiem.

    Un trešā ir viena no manām dejotājām, kura strādāja mārketingā, bet nejutās līdz galam laimīga. Viņa teica – man patīk staigāt pa mežu. Tik vienkārši un it kā tik neiespējami, jo, kā gan lai to padara par ienākumu avotu? Šī dāma tagad ir meža terapeite, vienīgā Baltijā. Vai nav fantastiski?

    I.: Klau, varbūt tad sievišķība ir drosme būt pašai?

    S.: Skaisti teikts! Man jaunajā kolekcijā uz biksītēm ir uzdrukāts sievietes plaukstas nospiedums. Tā pārliecinošā poza, kad tu uzliec sev roku uz gurna – es esmu tāda, es sev patīku.

    L.: Bet vai drosme būt pašam neattiecas arī uz vīrieti? Man sievišķība asociējas ar rotaļāšanos, sevis iepazīšanu. Un atkal – jā, bet vai arī manam vīram tas nav vajadzīgs? Nu ir.

    S.: Man šķiet – vīrieši un sievietes – mums ir atšķirības, bet dziļākajā būtībā mēs visi vienkārši gribam būt laimīgi.

    I.: noslēgumā – jums ir kāds novēlējums sievietēm, lai viņas jau šovasar justos labāk, brīvāk?

    S.: Tas nenotiek vienā dienā un īstenībā jau nebeidzas nekad. Bet varbūt tu vari, piemēram, jūlijā kaut ko vienu, vismaz niansi izdarīt citādi?

    D.: Nevis nogriezīšu matus, notievēšu un tad sevi mīlēšu, bet tagad – kaut par kripatiņu vairāk. Piemēram, atseko tiem profiliem sociālajos tīklos, kas tev liek justies slikti. Kur tu jūti skaudību vai salīdzini ar sevi un noliec sevi zemākā pozīcijā. Tas nav apvainojums tam otram cilvēkam, vienkārši man šobrīd to nevajag. Un – nemīlot savu fizisko ķermeni, to lamājot, nicinot un noliedzot, tu nevari būt līdz galam laimīga. Pieķer sevi, kad sāc kritizēt, un saki sev stop.

    L.: Es esmu ļoti paškritiska un vienu brīdi darīju tā: tiklīdz sāku sevi kritizēt, tā sev iekniebu, lai man veidojas tas fiziskais reflekss. Au, sāp, nedari to!

    D.: Vēl man patīk ieteikums padomāt – vai to, ko tu saki sev, tu teiktu savai meitai?

    S.: Un iedvesmoties no citām sievietēm. Nevis kopēt, bet iedvesmoties. Paskaties, cik skaisti sēž Linda, hm, jāpamēģina man arī. Kā es šajā pozā jutīšos?

     

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+