Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pērn ar skaistu koncertu nosvinēta kora Vizma 50. jubileja, un diriģente ļoti priecājas par savām vairāk nekā 30 dziedātājām, bet raizējas par gaidāmo Dziesmusvētku repertuāru – amatierkoriem tas nav viegls. Taču tad, kad ilgi studētā, ar grūtībām apgūtā dziesma ieskanas visā krāšņumā, Vizmai ir liels gandarījums par ieguldīto darbu. Protams, joprojām korī nošu raksta zināšanas nav obligātas, par laimi, partiju apguvē koristiem talkā nāk arī digitāli palīgrīki: «Vajag atcerēties, ka Dziesmusvētki ir tautas svētki un dziedāt nāk lielākoties sievietes bez muzikālas izglītības. Ja kāda no viņām ar laiku dzied arvien labāk un iekļaujas kolektīvā, man par to ir liels prieks.»
Sākotnēji kora mājvieta bija Bēnē, diriģenti mainījās vai ik gadu, un Vizma ar to strādāt sāka 1979. gadā. «Toreiz biju Konservatorijas studente, un mans pedagogs Ilgvars Matrozis piedāvāja kori sagatavot Dziesmusvētkiem. Piekritu.» 1990. gadā koris pārcēlās uz Dobeles kultūras namu, pieņēma nosaukumu Vizma, un diriģentei tur nebija nekādas teikšanas – dziedātājas pašas tā nolēma. «Piekritu – kāpēc ne? Lai jau cilvēkiem ir ko runāt, un pirms manis Teiksma Jansone savu koklētāju ansambli arī bija nosaukusi par Teiksmu.»
Ģimene, kurā visi dzied
Dobeles apkaimē arī aizritēja kordiriģentes bērnība – Krimūnu pagastā, Ansonu mājās, netālu no Bērzes upes un dzirnavām, draudzīgā ģimenē, kurā mūziku mīlēja visi. Tētis Jānis Osvalds bija galdnieks, mamma Alma Vera Alise, kuru padomju laikā uzrunāja vienkārši par Veru, strādāja kolhozā. Protams, dienas lielākā daļa viņai aizritēja mājsolī un pašu saimniecībā, jo bija jāpiepilda vienpadsmit mutes. «Tētis spēlēja trompeti, muzicēja pūtēju orķestrī, bija apveltīts ar šerpu raksturu. Mājās ļoti mācījās spēlēt savu partiju, ja vajadzēja, no Krimūnām gāja uz Dobeli tos deviņus kilometrus, lai spēlētu deju vakarā. Savukārt mammīte bija apveltīta ar ļoti skaistu balsi, darbojās arī teātra kolektīvā.»
Dobeles mūzikas dzīvē daudz paveicis Emīls Hunhens, pēc profesijas dārznieks, kas pagājušā gadsimta 20. gadu vidū pilsētā izveidoja pūtēju orķestri. Viņa dēls Jānis kopā ar skolasbiedru, vēlāk slaveno komponistu Jāni Ozoliņu, izveidoja zēnu ansambli, iestājās Latvijas Konservatorijā, kļuva par veiksmīgu vijolnieku, vēlāk diriģentu, taču neaizmirsa Dobeli. Jānis Hunhens kopā ar studiju biedriem vasarās rīkoja skaistus koncertus, pat iestudēja vairākas operetes ar vietējo muzikālo spēku līdzdalību. Kādā no tām piedalījusies arī Vizmas mamma, bet trompeti spēlēja Jānis Zandersons – laikam tad arī abi saskatījušies. Alma bija tikai astoņpadsmitgadīga skolniece, kad viņai piedzima vecākais dēls Uldis. «Mammīte bija no Sīpeles pagasta, mācījās Dobeles skolā. Pēc kāzām tētis 1931. gadā ar sava tēva palīdzību pats uzcēla ģimenei māju, Ansonos tagad dzīvo brāļa Jēkaba sieva.»
Vizma saviem vecākiem bija devītais bērns, pirms viņas piedzima Uldis, Elga, Jēkabs, Daina, Anita, Andris, Gunta un Inese.
Vizma uzskata, ka saņēmusi vislielāko mīlestību no visiem ģimenes locekļiem.
Paši nebūdami augstās skolās gājuši, Zandersoni gādāja, lai bērni tiek pie labas izglītības. Uz skolu Dobelē Vizmu lielākoties aizveda autobuss, taču gadījās ceļu mērot arī kājām. Rūdījumu gādāja arī lauku bērnam neizbēgamie pienākumi, jo saimniecībā rūpes prasīja lopiņi, līdz ar to bija jākaplē gan biešu vagas, gan kartupeļu lauks. «Esmu mēģinājusi govi slaukt, bet man nekas nesanāca, esmu uz jūs ar dārza darbiem. Esmu kafejnīcas meitene,» smejas Zandersone.
Laukos klavieres bija liels retums un dārga manta. Par laimi, māsa Daina izgāja par sievu pie Dobeles mūzikas skolas pedagoga Jāņa Zelmeņa, kas instrumentu sagādāja un parādīja, kā likt pirkstus uz taustiņiem. Vēlāk Vizmai atrada privātskolotāju klavierspēlē: «Visi mani brāļi spēlēja pūtēju orķestrī, tēvs izdomāja pa Annām ar zirgu pajūgu braukt pa apkārtni un visas Anniņas sveikt vārda dienā, tad arī brāļi piedalījās. Brāļa Jēkaba dēls Ervīns tagad vada Dobeles pūtēju orķestri. Māsām bija skaistas balsis, visas dziedāja ansambļos, koros. Ģimenes svinībās nekādas atrakcijas nebija vajadzīgas, jo viss notika ar mūziku un dziedāšanu.»
1979. gadā Dobeles kultūras namā tika sarīkots Zandersonu ģimenes kopkoncerts, kurā uzstājās kolhoza Zelta druva traktorists Andris, krājkasu pārvaldnieks Uldis, rūpnīcas Spodrība strādniece Elga un pārējie, ieskaitot Vizmu. Šo neparasto muzikālo salidojumu, kurā uzstājās arī daži no Zandersonu četrpadsmit mazbērniem, sarīkoja dzejnieces Ineses Zanderes mamma Laima, kas bija Vizmas dziedāšanas skolotāja vidusskolā. Zāle toreiz bijusi pārpildīta!
Ģimeni skāruši latviešu dzimtām raksturīgie likteņa triecieni – izsūtīti bija Vizmas tēva vecāki, tēva māsa ar dēlu un meitu Zintu, kuru pēc atgriešanās Latvijā pie sevis pieņēma Zandersoni, kas bija riskants lēmums.
Vēlāk Zinta apprecējās ar virsnieku, kurš dienēja Dobelē, piedzima dēls un divas meitas. Kudrinu ģimene pārcēlās uz Krieviju, un Zintas dēls Aleksandrs piedalījies Dobeles koncertzāles būvniecības finansēšanā, tā nosaukta mātes vārdā – Zinta. (Aleksandrs Kudrins ir ilggadējs Putina sabiedrotais, kādreizējais Krievijas finanšu ministrs, Revīzijas palātas vadītājs, bet decembrī pārņēma par Krievijas Google dēvēto Yandex Group vadību. – red.)
Vizma un Varavīksne
Vizmai mazotnē sapņa par dziedāšanu vai kora diriģēšanu īsti nebija, toties patika krāt un pārlapot žurnālus, saistīja zīmēšana, ieskaitot papīra leļļu kleitas, kur mazā modes dāma varēja radoši izpausties. Bērnu mūzikas skolā meitene nemācījās, vien spēlēja klavieres, tikmēr skolā bija organizatore un aktīviste. «Biju kultordze, vadīju meiteņu ansambli, īsti mācīties pat nebija laika, un tagad sevišķi žēl par angļu valodu, kuru tagad nākas vairāk lietot. Nebiju laba skolniece, izņemot, protams, dziedāšanu, kur vienmēr pelnīju piecniekus. Beidzot vidusskolu, nebija īpašu domu par nākotnes profesiju.» Par laimi, mūzikas skolas direktore Vizmu mudināja doties uz Jelgavas Mūzikas vidusskolu, kur vienīgā iespēja mācīties bez iepriekšējas sagatavotības izrādījās kordiriģēšanas nodaļā. «Man bija burvīga diriģēšanas skolotāja Ārija Melgaile, viņa panāca, ka man saīsināja vispārizglītojošo priekšmetu kursu. Diriģēt patika tīri labi, un dziedāšanu mācījos pie Valentīnas Butānes. Liela personība, biju dzirdējusi viņas dziedājumu radio, – mēs ļoti labi sapratāmies.»
Kaut gan Butāne bija kritiska – novērtēja, ka Vizmas balss nav pietiekami spēcīga, piemēram, operas skatuvei, taču uzplaukušais sapnis par dziedāšanu īstenojās citā žanrā. Zaļā jaunībā Zandersone dziedāja estrādes ansamblī sava onkuļa Jāņa Zelmeņa vadībā, ar panākumiem piedalījās komjauniešu un jauniešu dziesmu festivālā. «Mācījos 8. klasē, uz kultūras namu skolēni nemaz tā nevarēja iet – bija jāraksta lūgums, lai atļauj apmeklēt balli kultūras namā. Biju pārsteigta, ka man vienkārši atļāva darboties šai ansamblī. Atceros, pirmā balle bija Penkulē, spēlēju taustiņinstrumentu, kad viens vīrietis uzlēca uz skatuves, stāvēja un skatījās uz mani – neaizmirstami… Tagad skatos uz jaunajiem dziedātājiem ar apbrīnu par viņu brīvību un izdomu.
Esmu piedzīvojusi arī ļoti daudz izgāšanos uz skatuves, ko nepatīk atcerēties,» Vizma ir paškritiska.
Gadījies, ka no uztraukuma pazūd balss vai nākas dziedāt līdz galam neapgūtu dziesmu. Vienlaikus piedzīvotas pasakainas, burvīgas uzstāšanās, un atmiņas par tām joprojām silda.
Vidusskolas gados blondo cirtu īpašniecei bija liela piekrišana, pret klasesbiedru uzplauka skaistas pirmās mīlestības jūtas. Kad viņš atgriezās dzimtajos Talsos, Vizma mācījās Jelgavā, un attālums jauniešus atsvešināja. Jelgavā Zandersone saskatījās ar jauno flautistu Rolandu Poli: «Ieraudzīju Rolandu, kuru Dobelē jau biju manījusi kā puišeli skraidām, bet te – viņš nāk pa skolas durvīm, slaids, garā mētelī, jauns, skaists vīrietis. Viņš mani uzrunāja, un tad vēl izrādījās, ka abiem kopā jābrauc uz Dobeli. Nodraudzējāmies ļoti cieši gadus četrus, līdz izdomājām, ka precamies, un man tad jau bija divdesmit četri gadi.»
Pabeigusi Mūzikas vidusskolu, Vizma atgriezās Dobelē, kur bērnu mūzikas skolā mācīja solfedžo un dibināja kora klasi, bet Rolandu iesauca armijā. Kamēr viņš dienēja Lietuvā, Vizma aktīvi darbojās kā diriģente – vadīja vidusskolas vecāko klašu jaukto kori, meiteņu kori, pat mūzikas skolas pedagogu kamerkori, uzņēmās Bēnes sieviešu kora, tagadējās Vizmas, diriģēšanu, iestājās Konservatorijā – kordiriģēšanas neklātienes nodaļā.
Atgriezies Rolands mācīja flautas spēli mūzikas skolā. Jau kā mūzikas vidusskolas audzēknis viņš kopā ar draugiem izveidoja ansambli Dobeles kultūras namā, spēlēja taustiņinstrumentus, komponēja, dziedāja, un grupā dziedāja arī Vizma. Nu viņi atgriezās pie šīs nodarbes, gādāja par patīkamu mūziku deju vakaros, līdz Rolandu aizvilināja uz kolhoza Nākotne ansambli Varavīksne. Drīz vīra pēdās sekoja arī Vizma.
Līdz ar pirmajiem ierakstiem un dziesmu nokļūšanu radio ēterā visa Latvija iepazina Rolanda Poļa sacerējumus Pulkstenītis, Teļš apēda grāmatu, Ceriņdziesma un citus. Taču vislielākos panākumus atnesa Vizmas māsas Elgas meitas Astrīdas Klāsones dziesma Kolosāli ar Laimoņa Vāczemnieka dzeju. Astrīda, tāpat kā tante, strādāja Dobeles mūzikas skolā, komponēja lielākoties bērniem, un, kad pietrūka kāda līksma skaņdarba kārtējai koncertprogrammai, Vizma uz mēģinājumu atnesa dziesmiņu mums ar brāli kolosāli… Dziesma klausītājiem pielipa acumirklī.
Kopdzīve un kopdarbs
«Kad dziedāju Varavīksnē, mana kormūzikas dzīve nebija tik aktīva. Bet zvaigžņu slimība man noteikti nepiemetās,» smaida Vizma, kas, cenzdamās kļūt par ideālu sievu, bija ķērusies pie pavārgrāmatām un mācījās gatavot ēst. «Man izdevās tik garšīgas jogurta tortes ar vīnogām! Mājas apstākļos pat gatavoju saldējumu. Tagad labprāt skatos raidījumus par kulināriju, bet ēst gan negatavoju ar baudu un prieku – labāk aizeju uz kafejnīcu, bet vakariņām man pietiek ar vienkāršu zaptsmaizi.»
Nebūdama liela rokdarbniece, Vizma pati savām rokām darināja koncerttērpus gan vīram, gan arī sev, ārdīja un adīja – jo trakāk, jo labāk. «Bērnībā man māsa Elga šuva kleitas un adīja pasakainas jaciņas. Pēc tam man patika iegādāties ārzemju modes žurnālus, no kuriem smēlos idejas. Kioskā bija pazīstama pārdevēja, kura speciāli man tos pataupīja.» Reiz Vizma uzšuva sarkanbaltsarkanus koncerttērpus, par kuriem grupa saņēma aizrādījumus, jo noteiktā apgaismojumā spilgti sarkanais par daudz atgādinājis Latvijas karoga karmīnsarkano krāsu.
Astoņdesmitajos Varavīksne bija ļoti noslogots kolektīvs: koncerti notika vai ikkatrā nedēļas nogalē. Vasarā daudz darba bija populārajos dažādu pilsētu estrādes svētkos, sarīkota arī kopīga turneja ar iecienīto Bauskas ansambli Dālderi. Pēc koncertiem, protams, ballēs bija jādzied vecās labās latviešu ziņģes. Vizma ar patiku atceras šos notikumus, arī GAZ 53 ar kulbu, kas ikdienā vadāja produktus, bet uz koncertiem nogādāja ansambļa instrumentus un aparatūru, kā arī mūziķus. Reizēm dziedātāju sev blakus kabīnē paņēma šoferis, citādi bija jākratās kravas kastē zem kulbas. «Man ļoti patika spēlēt kārtis šajos braucienos. Tais laikos mums bija populārs teiciens – guli, guli, es tevi sargāšu –, ar kuru modinājām kādu aizmigušo atpakaļceļā pēc koncerta, kad citiem nenāca miegs. Latviju izmalām krustu šķērsu, kaut gan neko daudz no pilsētām neredzēju, tikai estrādi vai kluba skatuvi, pēc koncerta prom uz mājām! Tāpēc man tagad liels prieks par Vizmu salidojumiem, jo vienmēr notiek ekskursija vietā, kur tiekamies.»
Iespējams, Rolands jutās līdz galam nenovērtēts, kaut gan Varavīksnes repertuārs balstījās tieši uz viņa dziesmām. Kopā ar Vizmu mūziķis ansambli pameta, lai izveidotu pats savu grupu netālajā kolhozā Zelta druva, to nosaukdams par Anniņu. Taču tas jau bija atmodas laiks, kad publiku vairāk uzrunāja rokmūzika nekā Poļa liriskās dziesmas. Starp citu, Rolands Polis kļuva par pirmo, kurš Rīgas Sporta pilī 1988. gadā sāka hokeja maču starplaikus aizpildīt ar mūziku. Tomēr reizē ar Anniņu nebūtībā pagaisa arī Poļu laulība.
Tagad Vizmai liekas, ka nepārtraukti būt kopā ar vīru – darbā skolā, ansamblī, Rolanda vecāku dzīvoklī, kur viņiem bija atvēlēta viena istaba, – bija mazliet par daudz.
Varbūt plaisu attiecībās radīja greizsirdība, kura mūziķu profesijā ir diezgan loģiska. Pēc šķiršanās Zandersone atgriezās tēva mājās, Rolands pēc laika atkal pievienojās Varavīksnei, viņam piedzima dēls, taču pēc veselības problēmām Polis 1999. gadā devās mūžībā. Viņa piemiņas koncertā dziedāja arī Vizma, kas glabā Rolanda dziesmu notis – cerībā kādai no tām izveidot kora aranžējumu.
Visas pasaules Vizmas – savienojieties!
Vizma ir maksimāliste – ja par to otro cilvēku rodas šaubas, tad labāk atvadīties: «Jā, attiecībās esmu bijusi ļoti ļoti laimīga, bet varbūt arī liela egoiste, reizē pašpietiekama, tāpēc labi jūtos viena. Tagad izbaudu, ka ne par vienu nav jārūpējas.» Varbūt arī tādēļ Zandersone jau vairāk nekā 30 gadu strādā Latvijas Mūzikas akadēmijas bibliotēkā, kur lielākoties valda miers un klusums. Par bibliotekāri viņa sāka strādāt drīz pēc šķiršanās, kad arī uz laiku pameta Dobeli – apmetās pie māsas Rīgā: «Uzskatu, ka svarīgākais dzīvē ir darbs, kuru tu mīli. Kad beidzas atvaļinājums, es ar prieku gaidu pirmo darba dienu.»
Mazotnē, lasot grāmatas, Vizmai patika iztēloties, kā viņa, ja būtu režisore, to vai citu sižetu uzņemtu filmā. Daļēji arī šis sapnis piepildījies, jo diriģentei patīk savam korim sarīkot sirsnīgus pasākumus, un 1994. gadā par tādu kļuva Vizmu salidojums. Piedalīties bija aicinātas gan dāmas, vārdā Vizma, gan kolektīvi un uzņēmumi ar Vizmas vārdu. Domu par pasākumu iedvesa skolotāja Ārija Melgaile, pastāstot, ka šādi satiekas Madaras. Kanādas diriģente Vizma Maksiņa, protams, uzreiz ienāca prātā, pirmajā Vizmu saietā Dobelē vijolniece Vizma Vilsone dziedāja savas dziesmas, bet nākamajā gadā Koknesē uzstājās Slokas deju kolektīvs Vizma, kā arī citas vārda māsas. Zandersones entuziasms ar laiku pārceļoja pie citām Vizmām – pasākums ik gadu notiek citā vietā, viens pat notika Kanādā, bet pērn Sēļu muižā, piedaloties 36 Vizmām. «Kad pirmajā salidojumā sapulcējās deviņas Vizmas, nedomāju, ka tā kļūs par tik skaistu tradīciju. Jūtos gandarīta, un jau ir zināms, ka šogad tiekamies Ķemeros.»
Savukārt ar sava kora vizmām diriģente pabijusi vismaz 14 valstīs un noteikti brauks vēl: «Mums ir ļoti labs kolektīvs, un visus šos gadus pret sevi jūtu ļoti lielu mīlestību.» Šad un tad Vizmai zvana un vēlas pieteikties korī, lai varētu piedalīties Dziesmusvētkos. Tad viņa lūdz nodziedāt tautasdziesmu Kur tu teci, gailīti mans – ja parādās kaut mazākais dziedāšanas aizmetnis, diriģente gatava ņemt pie sevis un skolot. Par to ne vienmēr ir sajūsmā citas dziedātājas, jo katra šāda jaunpienācēja uz laiku nobremzē labi ieeļļotā mehānisma darbību. No otras puses – Zandersonei ir liels prieks, ja ar mūzikas maģiju viņa spējusi apburt vēl kādu meiteni vai dāmu, jo, strādājot ar amatieriem, galvenais ir dziedāšanas prieks, nevis sarežģītu partitūru izaicinājumi.
Tagad Vizma atkal apmetusies uz dzīvi Dobelē, kur savulaik kopā ar Vizmas koristēm palīdzīgu roku sniedza savai kādreizējai skolotājai, pirmajai latviešu estrādes zvaigznei Valentīnai Butānei, kas ar dēlu dzīvoja sociālajā mājā. Zandersone rīkoja koncertu vispirms materiālajam atbalstam, vēlāk – lai savāktu līdzekļus Butānes kapavietas iekārtošanai: «Atbalstīju, cik varēju, kā citādi? Kad gāju pie viņas, skolotāja vienmēr dziedāja ar savu vareno balsi. Valentīnai dzīve bija smaga…»
Tagad Vizmas galvenais hobijs ir krustvārdu mīklas, kā arī ceļojumi. Gada nogalē pabūts Andalūzijā, bet koristes jau sapņo par Sicīliju, kur maijā ne tikai dziedās, bet arī sauļosies un pieņemsies spēkos pirms lielajiem Dziesmu un deju svētkiem, kad Lielā Mežaparka estrāde atkal vizmos baltās margrietiņās un dziedātāju tautastērpos.
