Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Pasaule uz beigām neiet!
Pandēmija šopavasar bija aizslēgusi arī Franciju, kur Parīzes priekšpilsētā Vezinē savā mājā dienas vada Aina Nagobads-Ābola. Bet mēs aprunājāmies pa telefonu, un pat tādā sarunā bija paslepus jāapbrīno Ābola kundzes talants, kā viņa ar dažiem trāpīgiem vārdiem un uzmanību liek sarunbiedram justies īpašam un ievērotam.
Pagājušajā rudenī šai īpašajai sievietei kā pirmajai tika piešķirts apbalvojums par mūža ieguldījumu ārpolitikā. Taču viņas simtajā dzimšanas dienā pat īstas balles nebūs, jo Francijā joprojām spēkā dažādi ierobežojumi.
Aina nebēdā nenieka: «Es varēšu iziet savā dārzā un tur satikt kādus viesus – vismaz dārzā mēs tagad drīkstam tikties! Tikai ne visus uzreiz, pa grupiņām!» Arī par liegto dzimšanas dienas valsi Ābola kundze neraizējas, to ārsti tāpat neļautu dejot, jo nesen kritusi un pamatīgi sasitusi kāju. Par laimi, nav salauzta, bet sāp gan. «Bet nu, mīlīt, tādi zilumi!» viņa vēl piebilst.
Kāds Ābola kundzei ir šis mūža 99. pavasaris, ja neskaita nedienas ar sasisto kāju? «Šodien esmu ļoti cerīga. Sēžu savā mājā pie rakstāmgalda un skatos pa logu – rozes zied, dārzs ir skaists, un laiks saulains. Drauga dēls bija atnācis nopļaut zāli un atsēja rozes, viss ir sakopts, un prieks skatīties.
Mans moto ir, ka dzīve ir jādzīvo šodien – ar cerību, ka rīt tā būs tikai saulaināka, un, ja ne tāda pati, tad drusku labāka!» – pat telefonsarunā var iztēloties Ābola kundzes smaidu.
Garlaicīgi viņai nav arī mājās. «Pašreiz lasu visādas vecās grāmatas un domāju par seniem laikiem, un man ir daudz, ko salīdzināt ar tagadējiem laikiem. Laikam jau tas vīruss ir diezgan negants. Viņš sajaucis to pasauli dažādā veidā, gan ar aizliegumiem, kuru dēļ nevar vairs tā satikties un runāties, gan ekonomiskām grūtībām, gan to, ka daudzi nomirst un aiziet no šīs pasaules. Tik ātri tas nepāries, bet mums jādomā par to, kā uz priekšu dzīvot. Tas liek daudz pārdomāt, un ir lietas, kas pasaulē drusku vairāk jāievēro – ģimenes attiecībās, cilvēku attiecībās, valsts sakarībās. Bet jātic pašiem sev un nākotnei. Es ļoti ticu nākotnei. Ticu tiem jaunajiem cilvēkiem, kurus redzu ap sevi. Tā pozitīvā domāšana jau vien iespaido visu pasauli. Nevis vaidēšana. Daži franču filozofi saka, ka grūtie laiki atnes līdzi arī pozitīvas vērtības, un es arī tā domāju. Ja saņemas un mēģina risināt, ne tikai žēloties, gan jau mēs atkal nostāsimies uz kājām. Nevajag sadomāties, ka tagad pasaule iet uz beigām. Nu neiet uz beigām! Vēl ir daudz laimes un saules, un daudz cilvēku, kam sirdī pilns ar labām vērtībām.»
Jautāju par mazajiem pavasara ikdienas dzīves priekiem – varbūt glāze šampanieša vai austeres, kas viņai parasti garšo? «Glāzi šampanieša es labprāt izdzertu, bet tas nav galvenais. Mani dzīves prieki ir satikt vai vismaz aprunāties pa telefonu ar saviem bērniem un mazbērniem. Tagadējos laikos ir tāda iespēja atsūtīt uzņēmumus, un Baiba, mana sekretāre un palīgs visās lietās, tās izdrukā, un es varu apskatīties uz visiem maniem bērniem un mazbērniem!»
Tualetes papīrs Miterānam
Pirms vairākiem gadiem intervēju Ābola kundzi viņas Vezinē mājās Parīzē. Mēs sēdējām pie tā paša apaļā galdiņa, kur uzņemti daudzi svarīgi valstsvīri, gan Latvijas, gan Francijas politiķi un citi ietekmīgi ļaudis. Turpat mājās pirmos gadus atradās arī vēstnieces birojs.
Viena lieta ir skaidra – pateicoties Ainai, jaunā neatkarīgā Latvija atguva pirms kara Francijā noglabāto Latvijas zeltu.
Ābola kundzes diplomātes karjera sākās pavisam negaidīti, laikā, kad viņas vīrs bija pārdevis savu naftas biznesa uzņēmumu un abi grasījās paceļot uz siltajām zemēm un beidzot baudīt mierīgas vecumdienas.
Ainai bija jau septiņdesmit! No vienas puses – godīgs pensijas vecums, no otras – ar Ainas dzīvesprieku, enerģiju un šarmu varēja kalnus gāzt! Un viņai piedāvāja kļūt par pirmo atjaunotās Latvijas vēstnieci Francijā. Tas nebija nejaušs piedāvājums – Latvijai to ārkārtīgi vajadzēja! Jaunajai valstij tik daudz kas bija jāpanāk, un tur vajadzēja superjaudīgu personību. Viņa piekrita kļūt par vēstnieci Francijā. Un tas izdevās tik spīdoši, ka drīz viņa jau, kā pati izteicās, sēdēja zem četrām cepurēm uzreiz – bija Latvijas vēstniece Francijā, Portugālē, Spānijā un vēl piedevām arī UNESCO.
Jautāta, ar ko no sava diplomātes karjeras laika lepojas visvairāk, viņa nesāka vis ar zeltu: «Tas lielākais lepnums – ka es tiešām atvēru durvis uz Latviju. Sākumā man prasīja: kas tā tāda – Lapponie, Lettonie? Neviens neko nezināja par tādu valsti. Un tad es atvēru tās durvis gan Francijā, gan Portugālē, gan Spānijā un aicināju, lai cilvēki brauc skatīties, ka mēs neesam nekāda miglaina nomale, mums ir kulturālas pilsētas un cilvēki. Man visās trijās zemēs izdevās parādīt, ka esam tauta ar savu pagātni un tagadni, tauta, kas spējīga kārtot lietas.
Ļoti svarīgs notikums man bija 1992. gada 15. maijs, kad Latvijā ieradās Francijas prezidents Fransuā Miterāns. 18. martā es viņam izteicu ielūgumu, un maijā viņš atbrauca. Tas liekas pilnīgi neiedomājami! Es viņam teicu: es neesmu diplomātiju mācījusies un nezinu, vai ir pareizi to šajā mirklī teikt, bet mēs ļoti vēlamies jūsu vizīti Latvijā! Viņš teica: esmu tik priecīgs runāt ar jums, man ir apnikuši tie stīvie diplomāti! Pasauca ārlietu ministru Rolānu Dimā: tu tūlīt pieraksti, mēs braucam uz Latviju pie Ābola kundzes! Un maijā bija klāt.
Tagad bērniem prasu: jūs zināt, ka toreiz vajadzēja vest līdzi uz Latviju tualetes papīru un dvieļus? Jo to nebija! Es braucu ar lielu koferi un ierīkoju, kur Miterānam atpūsties.»
Lai atgūtu padomju laikos zaudēto pirmskara Latvijas zeltu, Ābola kundze iepazinās un sadraudzējās ar Francijas bankas direktoru. Un – voila!
Drīz francūži piekrita, ka neatkarīga valsts atgūst savu zeltu. Savukārt viņas vīrs Guntars, pat nebūdams diplomāts, iesaistījās un palīdzēja atgūt Londonā noglabāto zeltu – angļi, atšķirībā no frančiem, ietiepās, jo bija paguvuši to atdot Padomju Savienībai. Tad diplomātes vīrs brauca uz bezgalgarām pārrunām, līdz Latvija taisnīgi atguva Anglijai pirms kara uzticētās vērtības.
Tu gluži labi izskaties!
Pirms četriem gadiem vēlreiz intervēju Ābola kundzi žurnālam IEVA pārdomu pilnā brīdī, kad viņa bija atbraukusi no Parīzes uz Latviju, lai atvestu dzimtenē apglabāt sava vīra pelnus. Viņi kopā bija nodzīvojuši 65 gadus! Bet mūsu garajā sarunā nebija ne kripatiņas žēlošanās, tikai atzīšanās, ka Guntara nāve nākusi kā zibens spēriens, bet kopā nodzīvotie gadi bijuši fantastiski.
Guntars Jānis Ābols aizgāja tieši savā 95. dzimšanas dienā, 24. jūnijā. Iepriekšējā vakarā viņi ilgi sēdēja savā skaistajā Vezinē dārzā un skatījās uz ziedošiem rožu krūmiem. Uz nākamajā dienā plānoto dzimšanas dienas pieņemšanu Parīzē jau bija ieradušies bērni un mazbērni no Londonas, Briseles un Amerikas. Bija sagādāti trīs ozolu vainagi – dēlam Jānim, labam ģimenes draugam Jānim un Guntaram. Ledusskapji pilni ar svētkiem sarūpētiem gardumiem. Dienu vēlāk turpat Ainas un Guntara mājā bija iecerētas kristības viņu pirmajam mazmazdēlam Hektoram.
Pirms gulētiešanas Guntars savu Ainu atvadoties noskūpstīja un uzslavēja: «Nu, okey, tu izskaties gluži labi.»
Viņi jau gadiem gulēja katrs savā istabā, un Aina rītos vienmēr sievišķīgi saposās – saķemmējās, drusciņ uzkrāsoja lūpas, uzvilka skaistu rītakleitu, lai būtu skaista savam vīram. Sieviete arī mājās nedrīkst nolaisties!
Bet nākamajā, agrā dzimšanas dienas rītā, pie Ābola kundzes ieskrēja uztraukta palīdze Baiba – Guntaram slikti! Viņš paguva pateikt, ka jūtas tuvu ģībšanai, viņu aizveda uz klīniku, bet jau drīz no turienes piezvanīja un teica – Guntara Jāņa Ābola vairs nav. «Es domāju, ka mani tūlīt zibens nospers. Nevarēju ticēt, ka viņš ir aizgājis,» atzinās Aina.
Tik grūti bija pierast pie tā, ka vairs nebūs ierasto ikdienas sarunu. Viņu sarunas sākās jau pie brokastgalda – par pasauli, vēsturi, politiku, mūziku. Un tā katru dienu, visu mūžu! Viņi vienmēr visu bija darījuši kopā vai vismaz sazinoties. Aina uzskatīja, ka viņai viss jādara tik labi, lai nebūtu kauns Guntaram stāstīt. «Mūsu mūžs ir bijis kaut kas unikāls. Guntars pats uzsvēra, ka sācis mani mīlēt, kad man bija trīspadsmit gadi. Tā tas bija līdz pēdējai dienai – tās ļoti sirsnīgās attiecības. Es jutos ļoti laimīga, ka man bija tāds dzīves draugs, daļa no manis. Viņa labestībā es vienmēr varēju atrast mieru, palīdzību, drošības sajūtu un mīļu pieskārienu. Tas taču ir fantastiski, ka var tā dzīvot. Mans vīrs arī bija laimīgs, ka viņam ir tā dūšīgā un vitālā sieviete, ar kuru par visu varēja runāt.
Mums bija ļoti svarīgi ne tikai vienam otru mīlēt, bet cienīt. Noskaitušies mēs esam bijuši un sastrīdējušies arī, bet reti kad aizgājām gulēt nesalabuši. Viņš nekad nav bijis ļauns, bet tikai ar zināmu cieņu teicis: «Kā tu vari tādas muļķības darīt? Kā tu vari kaut ko tādu teikt!» Es tad noskaitos un teicu: «Neesi tik iedomīgs, ka tev vienam pašam visur ir taisnība!» Mums tie strīdiņi notika civilizēti. Nevajag otru aizvainot.»
Guntars bija gadu jaunāks par Ainu, un, kad viņi reizēm jokoja par aiziešanu, Aina bija puspajokam pieteikusi: «Tu vienmēr esi bijis uzmanīgs un patīkams pret mani. Tāpēc es aizeju pa priekšu, un tikai tad tu!» Guntars apsolījis arī, bet pats tam īsti neticējis, jo Ainai vienmēr bijusi mazliet labāka veselība, turklāt viņai patiešām piemīt tā leģendārā vitalitāte, kuru nevar nepamanīt joprojām, arī pie 100 gadu sliekšņa.
«Bet ko nozīme vitalitāte? Kādreiz jau tā izbeidzas. Tie gadi ir, un tev no šīs pasaules ir jāaiziet, tur neko nevar darīt. Galvenais, kas man varbūt arī deva to vitalitāti, – ka viņš līdz pēdējai minūtei mani šausmīgi mīlēja. Visu laiku uzpasēja,» viņa teica toreiz pēc Guntara aiziešanas.
Šoreiz vaļā netikšu!
Guntaru Aina tā pa īstam satika jau bēgļu gaitās Vācijā, taču pazina no bērnības – Guntars bija viņas klasesbiedrs.
Aina pa šo laiku jau bija paguvusi gan vienreiz iziet pie vīra, gan kļūt par atraitni. Viss notika ļoti strauji, pie visa bija vainīgs karš. 1. janvārī viņa apprecējās ar savu pirmo mīlestību, jaunu ārstu Laimoni Vecpuisi, bet nākamā gada 20. janvārī viņš jau bija kritis.
Laimonis bija palicis kopā ar ievainotajiem, kad viņus aplenca padomju armija un nošāva visus, gan ievainotos, gan ārstus.
Aina kādu laiku dzīvoja pilnīgā neziņā un cerēja, ka vīrs varbūt ir kādā nometnē Polijā – bet pēc tam viņu sameklēja viens no tiem, kas izglābās, un izstāstīja par Laimoņa likteni. Tas bija milzīgs pārdzīvojums.
Kara pēdējā rudenī Ainu, jaunu medicīnas studenti, kopā ar slimnīcas personālu evakuēja uz Vāciju, bet pēc tam viņa satika arī savu bēgļu gaitās devušos ģimeni.
Un Vācijā Tībingenes Universitātē no jauna satika arī Guntaru. «Tāds amizieris jau mums jaunībā bija, viņš bija viens no maniem pielūdzējiem. Tajos laikos meitenēm bija nāvīgi viegli, jo nevajadzēja iet gultā. Tablešu nebija, tāpēc nekas tāds netika darīts, un tad jau varēja amizēties ar nezin cikiem!» Aina stāstot pasmējās. «Vācijā Tībingenes Universitātē mēs, draugi no Latvijas laikiem, atkal salasījāmies kopā, un, kad Guntars tur ieradās, es jau pie sevis ar smaidu nodomāju – šoreiz no viņa vaļā netikšu. Uz mana pirmā vīra dzimšanas dienu viņš man atnesa puķes un teica: «Aina, es gribu pieminēt Laimoni un tev uzdāvināt puķes.» Tas man tā apgrieza sirdi riņķī. Es domāju – cik patīkams un uzmanīgs cilvēks! Viņš arī tāds bija visu mūžu.
Un ļoti intelektuāls. Kad mēs, kā jau jauni cilvēki, sēdējām un spriedām par pasauli un politiku, Guntars bija pirmais, kuram zvanīja, ja vajadzēja atbildi uz kādu jautājumu. Sevišķi naktīs. Guntars jau bija aizgājis gulēt, viņam pietika tās garās runāšanas, bet – pie domstarpībām uzreiz bija jāpiezvana Guntaram! Viņu pamodināja, viņš bija dusmīgs, bet pateikt pateica. Viņš jau no bērna kājas ārprātīgi daudz bija lasījis. Atmiņa viņam bija fenomenāla. Kad kaut kas ienāca prātā, negājām skatīties enciklopēdijas vārdnīcā, jo vienkāršāk taču bija uzprasīt Guntaram! Viņam bija neiedomājama bagāža. Es otru tādu cilvēku nezinu.» Romantikas viņiem pietika visiem 65 gadiem. Vēl beidzamajos gados Guntars varēja sievai pēkšņi noskaitīt Čaka dzejoli un pasniegt sarkanu rozi.
Arī Ainas tēvam Guntars ļoti patika. «Tēvs teica: ja mums vēl būtu Latvijas valsts, Guntars tur būtu ārlietu ministrs. Latvijas vēsturi mans vīrs pazīst vairāk nekā jebkurš, līdz pēdējam sīkumam. Viņš vispār ir īpašs cilvēks. Man laimējās. Mums abiem laimējās. Es ar savu priecīgo prātu un optimismu viņam palīdzēju sadraudzēties ar cilvēkiem viņa biznesa pasaulē.»
Laulājoties ar Guntaru, baznīcā Aina sev klusībā teikusi, ka darīs visu, lai šī laulība izdotos. «Laulība ir divu cilvēku kontrakts, savienība, kuru vajag kopt. Nevar tā – esmu precējusies, un viss. Vienmēr kaut kas drusciņ jāpieliek. Es to visām jaunām sievietēm saku!»
Ar maziem bērniem Marokā
Uz Ameriku, kurp pēc tam devās Ainas mamma un brāļi – tēvs jau bija nomiris –, viņus nelaida, jo Guntaram plaušās atrada tuberkulozes ēnas. Bet viņam piedāvāja darbu Marokā. Ainai tik tikko bija piedzimis dēliņš, tomēr viņi devās uz karsto Āfrikas kontinentu. Tas bija kārtīgs pārbaudījums. Turklāt Aina pat nenojauta, ka zem sirds jau nēsā otru bērnu, meitiņu. Sagadījās tā neparasti – abi viņu bērni piedzima vienā gadā – Jānītis janvārī, bet Ingrīda decembrī. Daudzi pēc tam domāja, ka viņi ir dvīņi vai adoptēti bērni.
Pēc Marokas kāds studijlaika draugs aicināja uz Parīzi. Aina un Guntars franču valodu prata, tāpēc sapakoja mantas un brauca.
Sākums bija grūts. Divi mazi bērni, sveša valsts un pilsēta.
Bet tad Guntars, kurš bija studējis ķīmiju, dabūja darbu naftas biznesā, un tieši šai nozarei bija pienākusi zvaigžņu stunda. «Tas bija laiks, kad Eiropā sākās gāzes un naftas bizness. Kā mans vīrs teica, tas bija laikmets, kad jūra cēla visas laivas, kas bija uz tā viļņa. Viņš to prata izmantot, un es ļoti daudz palīdzēju,» atcerējās Aina. Viņa savu vīru visā atbalstīja: «Man nekad nebija bailes, ka kaut kas neizdosies. Mans optimisms un vitalitāte bija ļoti svarīgi, lai mūsu ar Guntaru kopējā dzīve būtu priecīga. Tā vienmēr bija saulaina. Mums ir bijuši grūti periodi, kad nav naudas, bet nekad nav bijis smaguma un pesimisma. Guntars labprāt tam piebiedrojās, drusku bailīgāk, bet man nekad nebija šaubas, ka to lietu var izdarīt. Tā es arī Latvijai ticēju un ticu!»
Mans trumpis – valodas!
Kurš gan to vairs atceras, bet pirmā Ābola kundzes izglītība saistīta ar medicīnu. Vispirms viņa sāka studēt zobārstniecību, pēc tam medicīnu, tad Vācijā Tībingenes Universitātē pabeidza studijas un ieguva zobārstes diplomu. Pati viņa teic, ka zobārstniecību līdz galam izstudējusi, jo nevarot ciest nenokārtotas lietas. Ainas doktora darbs bija par delikātu tēmu, par veneriskajām slimībām jaunām meitenēm. Taču ne par ārsti, ne par zobārsti viņa nekļuva. Sāka dzimt bērni, viņa devās līdzi vīram uz Maroku…
Pēc tam ilgus gadus Ābola kundze palīdzēja vīra naftas uzņēmumā un pat kļuva tā viceprezidente: «Mans trumpis bija valodas. Mans tēvs bija apsēsts ar valodām. Viņš bija vēsturnieks un brauca uz lieliem kongresiem, kur varēja saprast, bet nevarēja tūlīt runāt. Tad viņš teica: mūsu bērni iemācīsies tā, ka varēs izteikties! Mājās mūs audzināja vācu freilene, es gāju franču bērnudārzā un franču licejā, bet ģimnāziju pabeidzu pie papa. Tēvs bija ģimnāzijas direktors, viņš rūpējās par savu meitiņu, un mums kā angļu valodas skolotāju izrakstīja Oksfordas profesoru. Un, mīlīt, kad pēc tam ar Guntaru sēdējām pārrunās ar biznesa partneriem, es varēju ar šiem kungiem runāt angliski vai franciski, vai vāciski.
Tā kā dūša man vienmēr bijusi, Latviju es mācēju celt, bet mācēju celt arī sava vīra firmu!»
Aina savu zobārstes diplomu vairs neizmantoja, taču medicīna ģimenē ienāca pa citām durvīm: dēls Jānis kļuva par ķirurgu un apprecēja kursabiedri rentgenoloģi, francūzieti Izabellu, bet Ingrīda kļuva par neiroloģi un, stažējoties Amerikā, iepazinās ar savu nākamo vīru, neiroķirurgu Patriku Mantaju, un palika tur. Dēla ģimenē piedzima trīs meitas – Olīvija, Berila un Īrisa. Katrai mazmeitai ir arī otrs vārds – Emma, Aina un Marija. Meitas ģimenē piedzima divi dēli Viljams un Filips, otrajos vārdos Jānis un Guntars. Meitas ģimene dzīvo Amerikā, dēls ar sievu Normandijā, nu jau pieaugušie mazbērni – kur kurais.
Par ārstiem, starp citu, Amerikā kļuva abi Ainas brāļi Visvaldis un Ilgvars Nagobadi.
Dabas dota diplomāte
Liktenis tā sakārtojis, ka blakus citiem augstiem apbalvojumiem Ainai piešķirti divi tādi paši ordeņi, kādus savulaik saņēmis viņas tēvs, –Triju Zvaigžņu ordenis un Francijas Goda Leģiona ordenis.
Aina ar savu tēvu ļoti lepojas, ne velti blakus vīra uzvārdam saglabājusi arī tēva doto. Ernests Nagobads bijis viens no Latvijas valsts dibinātājiem. 1919. gadā viņš bija atbrīvotās Ziemeļlatvijas apgabala valdes priekšsēdis, piedalījās nacionālās armijas organizēšanā un strādāja Iekšlietu ministrijā pirmajā Latvijas valdībā, bet vēlāk kļuva par Rīgas 2. ģimnāzijas direktoru. Ainas tēvam piederēja Ērberģes muiža Zemgalē, un tur Aina pavadīja vasaras – jāja ar zirgu, piedalījās puiku spēlēs kopā ar saviem brāļiem Visvaldi un Ilgvaru. O, viņiem bija divdesmit šķirnes govis, zirgi, cūkas, sava pienotava un pašu siers! Tēvs bija ļoti enerģisks. Mamma, meitas uzvārdā Emma Brūniņa, bija Ernestam līdzvērtīga. Nosvērta un gudra, studējusi Pēterburgā un laba matemātiķe.
Ainai bijuši brīnišķīgi gēni un gudra audzināšana. Šarms, par kuru daudz atdotu jebkura sieviete, sportā un vingrošanas nodarbībās trenēts augums, laba izglītība, drosme.
Un dabas dots diplomātes talants. Tostarp prasme uzmanīgi klausīties vīriešos, piekrist un tad nemanāmi, kā viņa pati saka, attamborēt sarunu sev vajadzīgajā gultnē. Mierīgi, nepaceļot balsi.
«Jau skolā, ja bija kādas ziepes, kārtot vajadzēja iet man. Kad Vācijā studēju universitātē, visi pārējie studenti nāca pie manis: Aina, tu esi mūsu advokāte – vai tu nevari nokārtot? Es arī labprāt to daru – ja tas man liekas pareizi, protams. Man sagādā prieku, ja varu kaut ko iekustināt. Viena no manām trakajām lielajām uzvarām bija 1944. gadā, kad mana ģimene atstāja Latviju. Manu brāli negribēja laist, jo viņš bija leģiona iesaucamos gados. Tad es aizgāju pie vāciešiem un sarunāju, ka Ilgvars Nagobads patiesībā ir meitene! Un viņš tika ārā kā meitene,» par šiem pagātnes notikumiem ar šķelmīgu pašapziņu stāstīja Ainas kundze. O, un ne mazāk lielu lomu Ābola kundzes dzīvē spēlējusi īpašība, kuru uzslavējusi arī Sandra Kalniete, – Ainai nav mazvērtības kompleksu! Vienkārši nav, un viss.
Laipni ielūgta uz Vezinē!
Pirmajā reizē viesojoties Vezinē namā, kamēr Ābola kundze dārzā fotografējās, bija iespēja parunāt arī ar laipno un erudīto Guntaru Ābolu. Jautāts par to, kā viņi abi saglabā tādu možumu un veselību vēl pēc 90, viņš nopietni atbildēja, ka ļoti svarīgas ir regulāras ārsta pārbaudes. Ainas kundze vēlāk stāstīja, ka līdz 85 gadu vecumam pat īsti nezinājusi, kas ir ārstēšanās: «Taču mēs katru gadu abi divi nodevām analīzes, un pēkšņi vienu gadu man piezvanīja un teica, ka tūlīt kaut kas jādara, jo ir augsts cukurs. Bet ar cukura slimību var dzīvot. Tikai nepatīkami, ka visu laiku jāuzmana ēdienkarte.»
Jautāta, ko tad viņa citu līdz 85 gadu vecumam darījusi savas veselības labā, Ābola kundze tikai nosmēja: «Nu, mīļā, neko. Guntars ļoti rūpējās par savu veselību. Bet es savā laikā teicu, ka man ir bleķa iekšas, jo varēju ēst visu. Tā patiesībā tomēr ir iedzimtība no vecākiem. Bet tad mēs braucām slēpot, un pēkšņi Minhenes nakts vilcienā man kļuva slikti. Asinsspiediens. Vajadzēja sākt lietot zāles. Taču tie gadi, ko mēs esam nodzīvojuši, ir fantastiski. Guntaram no dzimšanas bija tikai viena niere, tāpēc tomēr vajadzēja aiziet pirmajam – bet deviņdesmit piecu gadu vecumā! Ko var vairāk vēlēties?»
Pēc vīra aiziešanas, mazliet tikusi pāri skumjām, Aina stāstīja, kādu iecerējusi turpmāko dzīvi: «Es domāju, ka piepildīšu laiku kā patīkama namamāte. Kopšu māju tā, lai mana vide būtu skaista un dārzi ar rozēm pildīti. Un, lai manā mājā ir tāds draudzīgs pieņemšanas gars. Lai pie manis atbrauc draugi un mēs sēžam un runājam ne tikai par veciem laikiem, bet par dzīvi un tagadni, un iedzeram vienu labu glāzi vīna. Guntars man atstājis lielu vīna pagrabu, no kura vienmēr var uznest vienu labu pudeli un pasēdēt, un mēģināt izspriest, kādai tai pasaulei jābūt. Es joprojām esmu lietas kursā par notikumiem, lasu avīzes un interneta ziņas. Un mana māja paliks joprojām tāda silta ligzda, kur man pašai dzīvot, kur būt maniem bērniem un mazbērniem un kur draugiem atnākt.» Ja neņem vērā šopavasar vīrusa uzspiesto satikšanās pauzi, tas viņai arī izdevās.
Kad beidzām telefonsarunu, Ābola kundze ielūdza uz glāzi dzimšanas dienas šampanieša viņas dārzā – ja nu gadītos 9. jūnijā būt Parīzē. Ja ne – tad kādreiz vēlāk, viņa vēl plāno kādu laiku padzīvot!
