Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– IEVAS vākam tu nobildējies uz sava moča. Zinu, ka sāki mācīties braukt, lai uzmeklētu tēvu un atjaunotu vairāk nekā 20 gadu pārtrauktas attiecības.
– Bija tā, jā. No tā man ir mācība. Vīra un sievas attiecības ir viena lieta, bet viņu katra attiecības ar bērnu – pavisam kas cits. Pat ja viņš ir slikts pret tevi, tas nenozīmē, ka viņš ir slikts pret bērnu. Protams, es arī biju ietekmējusies no mammas un tikai ar laiku sapratu, ka man nav jākopē viņas viedoklis. Tāpēc, kad es tēvam piezvanīju pirmo reizi, viņš bija pārsteigts un teica: es domāju, ka tu mani ienīsti. Nē taču! Es atceros pašu agrāko bērnību, viņa mīlestību pret mani.
Mana mamma vienkārši bija spēcīgāka nekā tētis, viņa bija kā īsts vecis – spēcīga, izdarīga, enerģiska.
Tētis bija gleznotājs, kamēr es gulēju, viņš gleznoja, kad biju nomodā – ņēmās ar mani. Kad viņi izšķīrās, mans tēvs netikās ar mani, lai nebūtu jātiekas ar manu mammu.
– Varbūt tomēr gļēvi.
– Zini, mēs runājām par ķīmiskajiem elementiem. Un reizēm tā uzkarsēšanās temperatūra ir uzkāpusi tik augstu, ka vēl viena tikšanās tiešām var nozīmēt reālu fizisku vai emocionālu vardarbību. Ja process ir aizgājis tik tālu…
– Kā mamma uztver to, ka tu tomēr tēvu uzmeklēji?
– Viņai nav nekādu tiesību to komentēt. Es noturu šo robežu.
Mana mamma mani ļoti mīl, vienmēr ir mīlējusi. Bērnībā viņa vienkārši to izrādīja, kā mācēja, piemēram, apkraujot mani ar dāvanām, ar lietām, lai man nekā netrūktu. Un mammai tas nenācās viegli, viņa ļoti smagi strādāja, lai mūs uzturētu. Tāda bija viņas mīlestība. Un es to pieņemu.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā!
