Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kāds ir jūsu ģimenes stāsts – kā jūsu tētis nonāca Latvijā?
– Mans tētis ir ukrainis, mamma latviete. Tētis Kijevā studēja inženierzinātnes, un pēc studiju beigšanas viņam sadales laikā piedāvāja braukt uz Rīgu. Viņš bija priecīgs, jo Rīga likās ļoti eiropeiska pilsēta. Atbrauca, sāka strādāt, satika mammu, nokārtoja pilsonību un tā arī te palika.
– Kur jūsu tuvinieki slēpjas, kad notiek uzbrukumi?
– Ukrainā zem daudzām mājām ir pazemes bumbu patvertnes – nevis vienkārši pagrabi, bet tieši patvertnes. Viņi visi slēpjas patvertnēs kaut kur netālu no dzīvokļiem. Kad ir miera periods, iet uz mājām, nomazgājas, paēd, pārģērbjas.
Kad noskan sirēnas, viss tiek pamests, pārtrauktas iesāktas pusdienas un visi skrien uz tuvāko bunkuru.
Vērtīga ir katra miera minūte, kad var iziet no bunkura paelpot svaigu gaisu. Uz ielas arī nav droši, jo tur ir izmētātas kasešu bumbu mīnas. Viss ir nedrošs, viss ir nopostīts. Visur ir gruveši, pat tad, ja skaties zem kājām, nevari zināt, vai apakšā nav mīnas.
Vīri no manu tuvinieku ģimenēm naktīs patrulē un braukā pa pilsētu, meklējot riepas, kuras vajadzēs dedzināt, lai agresori neredz, kur nākt. Sievietes turpat pagrabos gatavo Molotova kokteiļus. Vīri arī atved pārtiku tiem, kuri pēc tās netiek. Nelieli pārtikas krājumi vēl palikuši veikalos, bet tie iet uz beigām. Klusuma brīžos cilvēki iet stāvēt rindās pie veikaliem. Reizēm pa rajoniem izbrauc ceptuves mašīna un izdala maizi, katram pienākas divi klaipi. Tur pilnīgi visi cits citam palīdz.
– Jūsu ģimenē noteikti daudz runāts par Ukrainas un Krievijas attiecībām, kas ir šā konflikta pamatā. Kā to saprotat jūs?
– Visu manu mūžu mēs katru vasaru – ar atsevišķiem izņēmumiem – braucām uz Ukrainu pie savējiem, kur, protams, bija arī pieaugušo politiskās sarunas, kuras es kā bērns klausījos. Ukraina ilgu laiku ir bijusi Krievijas satelītvalsts. No bērnībā dzirdētā sapratu, ka Ukraina ir bagāta valsts, bet Ukrainas valdība ilgi bija korumpēta, tā nauda nāca no Krievijas, līdz ar to daudzi lēmumi bija ļoti prokrieviski. Ukraiņiem jau vēsturiski daudzi notikumi izraisa nepatiku pret Krievijas režīmu, jo tas viņus nav žēlojis. Kaut vai tas pats golodomors, kad trīsdesmitajos gados miljoni ukraiņu tika tīšām nomērdēti badā. Šī iemesla dēļ sākās mēģinājumi tikt vaļā no Krievijas ietekmes.
Ukraiņi ļoti grib būt piederīgi Eiropas Savienībai, viņi vēlas, lai ir kā Baltijas valstīs, kad ir sava suverēna valsts.
2014. gadā situācija saasinājās, netika parakstīts līgums par ceļa turpināšanu, lai iestātos ES, un radās saspīlējums starp krieviski runājošajiem un ukrainiski runājošajiem. Ukraina pieņēma likumu, ka krievu valoda vairs nebūs otra valsts valoda. Krievija negribēja zaudēt savu ietekmi un sāka runāt par to, ka tai jāaizstāv etniskie krievi, kurus Ukrainā apspiežot. Tur tas konflikts arī sākās. Izmantojot propagandu un provokācijas, Krievija ieguva šo pasludināto republiku Ukrainā. Viņi ļoti labi zināja, ka tas Ukrainai traucēs sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO un iekšēji destabilizēs valsti. Ukraina vairs negribēja būt prokrieviska valsts, un Krievijai tas absolūti nepatika.
Visu interviju ar Danu Isarovu lasi portālā Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā!
