Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Un tas ir noticis. Ir klāt! Nē, ne pasaules gals (cerams, tu lasi šīs rindas). Pasaules gals gan varētu kalpot kā diezgan labs iegansts, lai izstrādātu dažādus nedarbus, aizbildinoties ar – kad tad, ja ne tagad?! Vairs jau nebūs kad!
Jaunas cerības, sapņi un iespējas. Varbūt ir pienācis īstais brīdis izmēģināt ko jaunu, sen gribētu?! Uz tādām pārdomām mani pamudināja kāds pirms laika redzēts vietējā mēroga raidījums, kurā viena no dalībniecēm, nokļūstot sekssšopā, ar neviltotu sajūsmu atzina: «Es nekad līdz šim savā dzīvē neesmu bijusi šādā vietā!»
Platais smaids un nepārspīlēta interese norādīja – viņai tas patika, šķita interesants. Te nebija nekā piedauzīga, prasta vai nepatīkama. Tad kāpēc mēs bieži vien nedarām to, kas mūs interesē? Kautrējamies? No kā? No sevis? Protams, traucē kārtējais sabiedrības radītais stereotips, ka «normāli cilvēki jau tādas vietas neapmeklē!» Tomēr nē – apmeklē un pareizi dara! (Atkal riskēju nonākt pārmetumu degpunktā, ka pārāk pašpārliecināti atļaujos spriest un izdarīt secinājumus.)
Nevienu brīdi negrasos nosodīt tos, kas šādas vietas neapmeklē, bet tajā pašā laikā ļoti labi apzinos, ka man viņu vietā gan gribētos būt tur nokļuvušai. Jo es tur eju samērā regulāri. Gan virtuāli (mūsu tehnoloģiskais gadsimts piedāvā lielisku iespēju pavisam kautrīgajiem iegādāties jebko, neizejot no mājas un neparādot nevienam, ka, izrādās, arī tev patīk kaut kādas spēles), gan reālajā dzīvē.
Seksšopos man patīk neuzkrītoši pavērot pārējos apmeklētājus.
Prieks, ka vismaz pēdējā laikā tikpat kā nemana jauniešu bariņus, kas ķiķinādami un spurgdami mēģina par visiem kopā nopirkt kādu vibratoru vai gumijas lelli, ar ko izāzēt draugu jubilejā. Nē, tie ir nobrieduši cilvēki, kas vienatnē vai kopā (jā, arī mēs mēdzam to darīt kopā) dodas šajā vilinošajā pasaulē, lai piešķirtu asumu un ļautos piepildīt tās vai citas fantāzijas.
No pēdējā apmeklējuma īpaši atmiņā palicis kāds mazliet jau iesirms kungs, tērpies labas kvalitātes uzvalkā, ar stilīgu šalli ap kaklu – acīmredzami cilvēks ar lielisku gaumi un stilu. Cik atļāvos ar savu ieinteresēto aci piefiksēt, viņš ar pārdevējas palīdzību piemeklēja vibratoru… un man bija TĀDS prieks par viņu! Pat lepnums! Nodomāju, cik gan tas ir forši, ja vīrietis ir pietiekami pārliecināts par sevi, lai šādu dāvanu – rotaļlietu – iegādātos savai sievietei.
Kuram gan nav fantāziju?! Vai nu tas būtu seksīgs apakšveļas komplekts ar izgriezumiem attiecīgajās vietās, vai palīglīdzekļi seksuālo sajūtu dažādošanai un paildzināšanai gan viņam, gan viņai, vai arī visdažādākās pletnes, saites un rokudzelži.
Jā, starp citu, vai tu vispār nojaut, cik daudz sieviešu patiesībā vēlas tapt iepērtas, nopērtas? Sasietas? Daļa, protams, noelšas – slimie! Bet patiesībā šāda tipa izklaides uzbudina ļoti lielu daļu sieviešu. Tas kaut kā tīri ģenētiski vai sociāli tomēr nostrādā – tā vēlme, lai vīrietis ir spēcīgais, lai iekaro, pakļauj. Un tieši seksuāli, nevis virtuvē uzsitot ar kulaku pa galdu – kur vakariņas? Vai – padod man aliņu! Tai jābūt seksuālai varai, kurai cauri jūtama nepārprotama iekāre, bet tajā pašā laikā – bezierunu pakļaušana. Nevajag to uzreiz pārnest uz smago artilēriju – sadomazohismu. Pietiks ar «sado pa mazo». Vēlams gan, ja šādas rotaļas iepatīkas, vienoties par kādu atslēgas frāzi, pēc kuras abiem iesaistītajiem (un galvenais jau – aktīvajam varonim) būtu jāsaprot, kad robeža ir sasniegta, un «nē, nē, lūdzu jā!» ir kļuvis par «nē, nē, pietiek!».
Pamēģini! Var izrādīties, ka būsi pārsteigta arī par savu partneri! (Jau iepriekš atvainojos visiem tiem, kas dabūs pretī ar pannas lāpstiņu, karoti vai pašu pannu). Tieši tāpat ir ar «pieaugušo pakām» televīzijā.. Varu nekautrējoties atzīties – man tāda ir. Skatos to. Ne jau no rīta ziņu vietā pie kafijas. Bet skatos. Reizēm viena. Reizēm divatā. Katrā no mums ir kādas vēlmes. Jautājums – cik drosmīgi mēs esam, lai to atzītu paši sev. Un otram.
Nenoliedzami ir milzīgs gandarījums, ja esi uzdrīkstējies savās fantāzijās atzīties otram, un vēl milzīgāks ir tad, kad izrādās – viņam tās patīk, viņš ar lielāko prieku tajās vēlas iesaistīties. Tas patiesībā satuvina kaut kā īpaši. Kā noslēpums, kas vieno. Vienmēr pie sevis pasmaidu, kad saistībā ar seksu dzirdu stereotipu, ka par to runā tie, kam tā nav. Ka «asumiņus» un palīglietas meklē tie, kas paši neko nevar izdomāt un izdarīt. Lai nu tā būtu, tomēr es labāk izvēlos būt starp tiem nedarošajiem un nespējīgajiem, kas meklēt papildus izklaides, nevis skeptiski skatās uz visu apkārt notiekošo, gurdi paziņojot – man tas nav vajadzīgs! Un kā tu to vari zināt, ja neesi pamēģinājis?!
Lai gan mēdz teikt, ka jauna nedēļa, jauns mēnesis un gads neesot pats piemērotākais laiks, lai uzsāktu ko jaunu, es tomēr aicinu – met stereotipus pie malas un dodies vismaz izlūkgājienā uz «aizliegto pasauli»! Varbūt būsi pārsteigts pats par sevi! Lai Jaunais gads mums visiem nes daudz pozitīvu sajūtu, uzdrīkstēšanos un piepildījumu!
P. S. Mēģini neuztvert manas slejas personiski, bet centies paņemt no tām tikai un tieši to, kas tev ir interesants un noderīgs. Un necenties, ja tev nenoder nekas.
