Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rakstnieks un literatūrzinātnieks Valdis Rūmnieks, kas kopā ar dramaturgu un režisoru Andreju Miglu uzrakstījis izcilo grāmatu Čaks, atklāj jaunus faktus, pat sazvērestības teorijas par Rīgas spilgtāko apdziedātāju dzejā Aleksandru Čaku.
«Mani vecāki ar Čaku bija labi draugi,» par urdošo, vēl joprojām neapslāpstošo interesi par Čaka daiļradi stāsta rakstnieks. «1945. gadā viņš piedalījās manu vecāku askētiskajās kāzās. Mans tēvs bija rakstnieks un žurnālists, strādāja Padomju Jaunatnē un aizrāvās ar fotografēšanu. Mums mājās bija vairākas fotogrāfijas, kurās saviesīgos vakaros redzams arī Aleksandrs Čaks. No bērnības mani ir interesējis, kas ir omulīgais plikgalvis. Mums blakus dzīvoklī dzīvoja Čaka labākais draugs Jānis Sudrabkalns. Dažās bildes viņi abi ir kopā. Vidusskolas pēdējās klasēs un studējot Latvijas Valsts universitātē filoloģiju, es jau diezgan apzināti interesējos par Aleksandru Čaku, bet pēc režisora Pētera Pētersona iestudētās Čaka poēmas Spēlē, Spēlmani! Jaunatnes teātrī 1972. gadā, kas Latvijā bija ārkārtējs kultūras fenomens, sāku urķēties dziļāk un nopietnāk pētīt Čaka biogrāfiju un daiļradi. Es samērā ātri sapratu, kas ir tie slēptie zemūdens akmeņi, kāpēc eposs strēlniekiem Mūžības skartie nonācis specfondā un aizliegtās literatūras sarakstā, nevis pieejams atklātajā lasītavā. Tas manī radīja vēl lielāku kārību un vēlēšanos pievērsties Čakam.»
Aleksandrs Čaks, īstajā vārdā Aleksandrs Čadarainis, dzimis 1901. gada 27. oktobrī Rīgā, drēbnieka ģimenē. Vecāki vēlējās, lai vienīgais dēls iegūst labu izglītību tajā laikā elitārajā Aleksandra ģimnāzijā. Pirmā pasaules kara laikā skolu pārcēla uz Krieviju, un nākamais dzejnieks turpināja mācības evakuētajā Aleksandra ģimnāzijā Veravā (tagadējā Veru), vēlāk – Saranskā. 1918. gadā viņš iestājās Maskavas Universitātes Medicīnas fakultātē, bet gadu vēlāk studijas pārtrauca un sāka strādāt Saranskas apgabala Tautas izglītības nodaļā par lietveža palīgu. 1920. gada februārī viņu iesauca Sarkanajā armijā, kur viņš veica kara komisariāta sekretāra un kultūrpolitiskā darbinieka pienākumus rezerves pulka lazaretē.
Pēc pārslimota tīfa dzejnieks jau 23 gadu vecumā zaudēja matus, smagās infekcijas slimības dēļ viņš nav atstājis pēctečus.
«Čaka liktenī – gan jaunībā, gan mūža otrajā pusē – daudz ko izšķir tas, ka viņš ir rīdzinieks, Rīgas centra iedzīvotājs, kurš laikmeta griežos nevar tā vienkārši slēpties mežā. Viņam jāizvēlas vai nu evakuācija, vai emigrācija. Aleksandra ģimnāziju organizēti evakuēja uz Krieviju, kur viņš ieguva vidējo izglītību. Vecāki atgriezās Latvijā ātrāk, bet, tiklīdz Aleksandrs grasījās braukt uz dzimteni, padomju vara viņam nemitīgi bloķēja aizbraukšanu. Viņš bija spiests pieņemt padomju amatus, atdot velnam mazo pirkstiņu un spēlēt spēli – iestāties Krievijas kompartijā un paziņot, ka vēlas nodarboties ar pagrīdes darbu Latvijā –, lai viņam ļauj atgriezties dzimtenē. Pēc revolūcijas Krievijā valdīja bads. Ja ne pats pieredzēja, tad zināja, ka bada dēļ cilvēki ēd cits citu…»
1922. gadā Aleksandrs Čaks atgriezās Latvijā. Viņš vēlējās Latvijas Universitātē studēt medicīnu, taču neatkarīgā valsts neatzina PSRS vidusskolas diplomu, tāpēc nācās atgriezties skolas solā. «Paradoksāli, ka Čaks 21 gada vecumā mācās Rīgas 2. valsts vidusskolā. Esmu pētījis skolēnu sarakstus, kuri tajā laikā tur mācījās, – lielākoties pieauguši cilvēki, kas bijuši dažādos amatos. Skolā Čaks iepazinās ar savu pirmo mīlestību Leontīni Rundeli, ko viņš sauca par Loniju.»
Pēc vidusskolas diploma iegūšanas Aleksandrs Čaks atsāka medicīnas studijas Latvijas Universitātē, taču vecāki teica, ka pietiek dzīvot tēva maizē un pašam ir jānopelna nauda. Čaks pameta studijas un 1925. gadā ieguva tiesības strādāt skolā. Viņš dabūja darbu Cēsu rajona Drabešu apvienotajā bērnu patversmē un sešgadīgajā pamatskolā. «Čaks bija kārtīgs ierēdnis, trīs gadus nodienēja Drabešos par skolas pārzini. Pēc kara valdīja nabadzība un izmisums. Viņa māte sūtīja uz skolu drēbes, lai palīdzētu apģērbt bērnus. Paralēli darbam skolā Čaks daudz rakstīja, sāka publicēties, veidoja dzejas žurnālā Jauno Lira, darbojās biedrībā Zaļā vārna, žurnālā Trauksme un satikās ar draugiem.
Mītiskais 1923. gads
Viena no mīklām, ko man nav izdevies atminēt, – kā viņš tik radikāli mainījās kā dzejnieks. Lielā apjomā esmu lasījis Čaka daiļrades sākuma dzejoļus, tajā skaitā pirmos, ko viņš rakstīja 1922. gadā, kad atgriezās no Krievijas, un kurus nosūtīja Andrejam Jesenam uz Jaunības Tekām. Tie ir bēdīgi, švaki, diletantiski, nevarīgi pakaļdarinājumi pēc Poruka. Bet jau pēc gada – 1923. gadā – notiek dīvains, radikāls lūzums, kas man līdz šim nav izprotams.
Atmodas sākumā es Maskavā Centrālajā literātu namā lasīju lekciju par Čaku, tur rādīja arī iestudējumu par dzejnieku. Pēc pasākuma man pienāca klāt kāda Maskavas studente, izteica komplimentus par lekciju un pēkšņi paziņoja: «Es zinu, ka Čaks ir saticies ar lidojošo šķīvīti.» Tajā brīdī es nodomāju – viņa ir jukusi. Taču studente turpināja: «Tas notika 1923. gadā.» Gadskaitlis mani samulsināja. Sapratu, ka viņa ir pētījusi Čaka biogrāfiju un daiļradi, jo minēja dzejoļu nosaukumus, jautāja, vai esmu pievērsis uzmanību, ka tajos ir daudz zaļās krāsas. Dzejniekiem romantiķiem zvaigznes ir dzeltenas, sarkanas, sarkandzeltenas, bālas – visās spektra krāsās, bet Čakam – zaļas. Zaļā ir kosmiskā krāsa, un tas lielā mērā izskaidro studentes pieņēmumu. Varētu palikt pie tā, ka studente bija salasījusies ezoteriskas grāmatas, taču ir daudz neizskaidrojamu faktu, kas saistīti tieši ar 1923. gadu. Pirmkārt, lēciens no absolūti diletantiskiem dzejoļiem uz darbiem, pēc kuriem mēs pazīstam Čaku, ir pārāk radikāls. Otrkārt, Čaks strauji maina rokrakstu. Sākotnēji viņš raksta sīkiem burtiem, kas mazliet gāžas atpakaļ, bet turpmāk rokraksts ir glīts, burti taisni, tie vairs negāžas atpakaļ. To arī rokrakstu pētnieki nevar izskaidrot.»
Par ielasmeitām un klaidoņiem
Aleksandrs Čaks ir pirmais latviešu dzejnieks, kura darbi ir izteikti urbāniski. Viņš kļuva populārs ar pilnīgi jaunu poētiku un tēliem – prostitūtām, vazaņķiem, krogiem, ormaņiem. Viņš ir apdzejojis Rīgas trauksmaino, pulsējošo dzīvi, trūcīgās nomales, rensteles, ormaņus, kas līdz tam dzejā neienāca. «Jums, o, bijušie cūkgani, klausaties,/ Talkā nāku es – pilsētas zēns,/ Ielu smakas un rupjības piezīdies…»
Valdis Rūmnieks citē Čaka rakstības stilu, kas stipri atšķiras no elēģiskajām skumjām mīlas dzejolī Atzīšanās (Miglā asaro logs…). «Čaka dzeja par Rīgu ir apzināti izvēlēts dzīves atspoguļojums. Viņš pats tāds nebija. Viņa ikdienas stils ir labs uzvalks, kaklasaite vai tauriņš, kārtīgas kurpes, platmale. Tēvs par viņu rūpējās, apšuva no galvas līdz kājām. Viņš dēlam uzšuva gan fraku, gan ziemas mēteli. Uz ikgadējo Preses balli, ko rīkoja Emīlija Benjamiņa, Čaks ieradās tikko šūtā frakā ar samta apkakli. Viņš pat pa pludmali pastaigājās uzvalkā, tauriņā un labās kurpēs. Čaks bija sabiedrības dvēsele, asprātīgs sarunu biedrs, liels joku plēsējs. Viņam piemita cēla, pārspīlēti svinīga attieksme pret sievietēm. Viņš uzskatīja, ka viņas visas ir burvīgas un brīnišķīgas. Viņš nebija snobs kā Eriks Ādamsons vai prasti rupjš. Čaks zināja mēru un godu – ja mājastēvam beidzās dzeramais, viņš nedusmojās par to. Čakam piemita arī īpatnības, ekstravaganti, neizskaidrojami gājieni un ēverģēlības. Tulkotāja un rakstniece Milda Grīnfelde man stāstīja – vācu laikā viņi nāk no Vecrīgas, pie Bastejkalna šķērso tramvaja sliedes un pretī nāk puika. Čakam rokās mape, un viņš ar to zēnam iesit pa galvu. Milda pārsteigta jautā: «Sašiņ, ko tu dari?» Bet viņš atbild: «Puikas vajag sist.»
Latvijas laikā Čaks dzīvoja labi. Par dzejoļiem maksāja honorārus, arī pats strādāja vairākos izdevumos par redaktoru. 1939. gada maijā viņu pieņēma darbā Atpūtā, kas bija viens no retajiem izdevumiem, kurš pirmās padomju varas laikā netika pārveidots. Vācu laikā viņš rakstīja un darbus krāva kaudzē. Tajā laikā viņš sarakstīja augstvērtīgu dzeju, mīlas liriku, poēmas Spēlē, Spēlmani! un Matīss, kausu bajārs, kas dienasgaismu ieraudzīja tikai pēc viņa nāves. Dzīvoja uz sievas Anitas rēķina, nosacīti arī tēva maizē. Tēvam kara laikā bija tīri labi ienākumi – viņš pāršuva vecas drēbes.
Čaks mīlēja bohēmu. Latvijas laikā bija pieņemts apmeklēt labus restorānus, kafejnīcas, ar kolēģiem pie alkohola glāzes runāt par literatūru, mākslu. Vācu laikā viņš ar draugiem vairāk satikās dzīvokļos, jo ielās valdīja komandantstunda.
Dzejniekam patika klejot pa Rīgu, vērot namus, uzsūkt vizuālos iespaidus. Ne velti viņa dzeja ir ārkārtīgi vizuāla.
Viņam patika kino un teātris. Jaunībā viņš pat gribēja kļūt par aktieri. Vācu laikā gan uz teātri negāja, ar Mildu Grīnfeldi apmeklēja kino, jo teātrī viņu varēja atpazīt. Čaka kaislība bija makšķerēšana. Vecāki man ir stāstījuši, ka pēc kara ar Rakstnieku savienības zimu braukuši uz upītēm vēžot.»
Mūžības skartie
Varoņeposā Mūžības skartie Čaks latvju strēlniekus tēlojis kā latviešu tautas stiprā gara simbolu, neraugoties uz to, kurā pusē viņi karoja. «Čaks Krievijā bija saticis latviešu strēlniekus, daudzus pazina un trīsdesmito gadu pirmajā pusē ir uzrakstījis atsevišķus dzejoļus par strēlniekiem,» par Čaka pievēršanos strēlnieku tēmai stāsta Valdis Rūmnieks.
«Pēc Ulmaņa apvērsuma Čaks meklēja, ko vēl rakstīt, kā rakstīt, jo rakstīt par kārtējiem vazaņķiem, klaidoņiem, ielasmeitām vairs nebija ne iespējams, ne arī pašam gribējās. Viņš vēlējās kādai savai robežai pārkāpt pāri. Pēdējā dzejoļu grāmatā Mana paradīze dzejolī Lieluma ābols ir vārdi – Man vajag lieluma ābolā kost. Viņš varbūt ar to domāja, ka grib rakstīt nevis desmit mazus dzejolīšus, bet lielākus darbus. Viņš jau rakstīja Poēmu par ormani, Umurkumuru. 1935. gadā Čaks sāka strādāt Veco strēlnieku biedrības rakstu krājumā Latviešu strēlnieki par tehnisko redaktoru. Viņš lasīja strēlnieku atmiņas, iepazinās ar dokumentāliem pierakstiem, un varbūt tas pamudināja pievērsties strēlnieku tematikai. Veco strēlnieku biedrības priekšsēdētājs pulkvedis Pēteris Dardzāns, ko Ulmanis diez ko neieredzēja, bija Rīgas krājkases direktors. Viņš iekārtoja Čaku darbā krājkasē. Dardzāns viņu nodrošināja gan ar maizi, gan gara iepriecinājumu veidot rakstu krājumu, kas gan iznāca reizi gadā.
Čaks par Mūžības skartajiem saņēma Annas Brigaderes prēmiju un Kultūras fonda prēmiju. Kas ir Mūžības skartie? Tā ir brīnišķīga dzeja savā vietā un savā laikā, kas vienlaikus pārkāpj pāri laikam, jo vēl šobaltdien mēs nezinām, kā vērtēt latviešu strēlniekus – vai tikai pozitīvi vai pat drīzāk negatīvi. Čaks viņus pacēla Dieva kārtā. Varbūt dzejnieks saklausīja sabiedrības ilgas pēc varoņiem. Padomju laikā šis darbs nonāca specfondos.
Ir atmiņas, kas apliecina – Čaks nojautis, ka darbs var sagādāt nepatikšanas. 1940. gada jūlijā Čaks turpina strādāt Atpūtā un, stāvot rindā pēc pārtikas, ar kolēģiem pārrunā kārtējo valdības maiņu, spriež, kas notiks – padomju vara nāk virsū.
Kāds saka: «Tev taču nav, par ko baidīties.» Čaks atbildes vietā pasaka tikai divus vārdus: «Mūžības skartie.»
Milda Grīnfelde man ir stāstījusi vēl kādu epizodi. 1948. gadā abi sēdējuši restorānā Astorija un ēduši vakariņas. Pienācis pulkvedis un, atpazinis Čaku, viņu krieviski slavējis par Mūžības skartajiem. Dzejnieks pārdzīvojis, ka viņam to atgādina, jo saprata, cik tas ir ārkārtīgi bīstami, ka to piemin. Par spīti tam, ka Mūžības skartie bija specfondos, pēc kara Čaku uzņēma Rakstnieku savienībā, viņš strādāja laikrakstā Cīņā par Kultūras nodaļas vadītāju. Čakam liels draugs un aizstāvis bija Cīņas galvenais redaktors Kārlis Ozoliņš, kas par viņu stāvēja un krita.
Ja runājam par sazvērestības teorijām… Eksistē apkārtraksts, ko es neesmu redzējis, tikai zinu no atmiņām, – gestapo sastādītajā sarakstā, kurā iekļauti 168 nevēlami latviešu literatūras un kultūras darbinieki, ir arī Aleksandrs Čaks. Turklāt pie Čaka ir īpaša piezīme, ka tas ir īpašs nelietis, tātad mūsu (padomju – aut.) cilvēks. Pēdējos trīs sava mūža gadus Čaks bija zinātniskais līdzstrādnieks Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā. Pēc kara viņš turpināja rakstīt, bet šiem dzejoļiem vairs nav tādas vērtības.»
Čaka mūzas
Čaks mīlēja sievietes, bet liktenīgas mūža mīlestības viņam bija četras. Kad topošais dzejnieks pārcēlās uz Drabešiem pelnīt iztiku, viņa skolas laika mīlestība Lonija Rundele palika Rīgā. Jaunā sieviete apciemoja dzejnieku Cēsu pusē, abi satikās Rīgā, taču attāluma dēļ jūtas atsala. Kādu dienu Lonija dara zināmu, ka precas ar advokātu Ritumu.
Paziņodama, ka ir saderinājusies, Lonija Čakam saka: «Gan tu satiksi kādu ēterisku būtni, kas pārtiks no taviem dzejoļiem.» – «Jā, cepti dzejoļi ar sinepēm… Tie ir ļoti garšīgi,» atbild dzejnieks.
Ienākot krieviem, Lonija emigrēja uz Rietumiem, pēc tam pārcēlās uz dzīvi Amerikā.
Vai Čaks pārdzīvoja šķiršanos no pirmās mīlestības? «Viņš ir brīnišķīgākais aizturēto sāpju izpaudējs dzejā,» saka Valdis Rūmnieks. «Populārais dzejolis Atzīšanās (Miglā asaro logs…) to spilgti apliecina. Tajā atainots elēģiskums un sāpes, kuras ir jāapvalda vai kaut kādi ārēji apstākļi spiež to darīt. Nevar novilkt stingru robežu, kurš no kura atvēsinājās. Jauniem cilvēkiem mīlestība attāluma dēļ atsalst. Tomēr dzejolis Atzīšanās nav veltīts Lonijai. To dzejnieks rakstījis Angelikai Blauai, ar ko iepazinies Cēsīs.»
Valdis Rūmnieks stāsta, ka tā laika literārajā tradīcijā dzejoļus ne tikai veltīja, bet arī dāvināja dzimšanas dienā. Zināms, ka Čaks Atzīšanos, uzrakstītu skaistā rokrakstā, dāvinājis vismaz divām sievietēm, taču veltīja Angelikai. To apliecina arī Angelikas draudzene Milda Grīnfelde, kas savās atmiņās raksta: «Satieku vakarā uz ielas Angeliku. Rokās viņai aprakstīta papīra loksne. Viņa tur to nesalocītu, tur ar abām rokām – itin kā tinte vēl nebūtu nožuvusi. Un Angelika man balsī lasa: «Atzīšanās.» Un tālāk: «Miglā asaro logs…»»
Valdis Rūmnieks: «Vēlāk šo pašu dzejoli Čaks bija dāvinājis arī Leontīnei Rundelei, kurai savulaik jau veltījis vairākus dzejoļus. Varbūt tāpēc Lonija pieņem, ka Atzīšanās ir ne tikai dāvināts, bet arī viņai veltīts dzejolis. Tikos ar Loniju, kad viņa bija atbraukusi no Amerikas, un viņa deva mājienus, ka tas rakstīts viņai, bet es baidos zem tāda apgalvojuma parakstīties. Lonija Rundele teica, ka slavenais dzejolis Tev (Liepas satumst…) gan esot veltīts viņai. Grūti pateikt, vai tas kļuvis tik populārs dzejas vai anonīmā autora mūzikas dēļ.
Recenzijās Edvarts Virza uzķer to, ka šis dzejolis ir ārkārtīgi spilgts, un tikai pamazām rodas atziņa, ka tas tā arī ir. Ar Angeliku Čaks iepazinās, kad vēl nebija šķīries no Lonijas. Varētu teikt, ka tās bija paralēlas attiecības. Angelikas tēvs bija Cēsu skolas saimnieks. Angelikai bija tikai sešpadsmit gadu, kad viņa iepazinās ar Drabešu skolas pārzini. Meitene pa kluso ar velosipēdu no Cēsīm brauca uz Drabešiem, lai tiktos ar Čaku. Tā bija romantiska aizraušanās. Angelika – skaista, temperamentīga tumšmate, kas dzejnieku apbūra ar holerisko raksturu. Čaks nebija skaistulis, bet vienmēr galants, mugurā laba žakete, galvā platmale. Viņš bija atvērts, sabiedrības dvēsele, un jaunām meitenēm patīk, ja dzejnieks pievērš uzmanību. Karš bija beidzies, dzīve atgriezās normālās sliedēs, dzejnieki atkal rakstīja dzejoļus, un tajos laikos, kad nebija interneta, televīzijas, bet telefons bija ārkārtīga greznība, jūsma par dzejniekiem bija liela. Meitenes jūsmoja ne tikai par Čaku, viņas mīlēja arī citus dzejniekus. Kad Skujiņa ielēca Daugavā, daudzas ģimnāzistes grasījās kolektīvi lēkt Daugavā…
Angelikas vecāki vēlējās, lai meita studē komerczinības un tautsaimniecību, taču viņa iestājās Teoloģijas fakultātē. Skaistule apprecējās ar Čaka draugu ārstu Arvīdu Kļaviņu un Otrā pasaules kara laikā devās trimdā.»
Kad Čaks atgriezās Rīgā un pievērsās rakstīšanai un redaktora darbam, kādu laiku viņu saistīja draudzīgas attiecības ar dzejnieci Austru Skujiņu. «Ekstravaganta sieviete,» atzīst Valdis Rūmnieks, «šodien saka, ka mīl Čaku, rīt Sudrabkalnu, bet patiesībā mīl dzejnieku Valdi Grēviņu, kura dēļ izdara pašnāvību. Austra Skujiņa gan ir izteikusies, ka gribot, lai Čaks ir viņas bērna tēvs. Tie ir ekstravaganti izlēcieni, kas neapliecina dziļāku, kvēlāku aizraušanos. Varbūt Austra Skujiņa no savas puses vairāk cerēja uz Čaku, nekā Čaks uz viņu.»
Lielākā daļa no dzejoļiem krājumā Iedomu spoguļi veltīti dzejnieka sievai Anitai Bērziņai, īstajā vārdā Annai Ērikai Elizabetei Bērziņai. Anita bija desmit gadus jaunāka par Čaku, strādāja dzīvokļu pārraudzības iestādē par ierēdni. Anita bija ļoti skaista, kā modele trīsdesmitajos gados gozējusies uz vairāku žurnālu vākiem. Čaka mamma 1936. gadā, gulēdama uz nāves gultas, lūgusi Sašiņu precēt Anitu.
«Čaks ar Anitu iepazinās 1933. gada novembrī kādās mājas svinībās pie literatūrkritiķa Jāņa Kadiļa. Pārāk ilgs bija viņu cerēšanās laiks. Čakam trūka uzņēmības mainīt savu dzīvi. Kad nomira māte, viņš palika ar tēvu un nevēlējās atstāt viņu vienu. Vācu laikā Anita pārcēlās pie Čaka uz viņa dzīvokli Lāčplēša ielā. 1941. gada oktobrī viņi apprecējās. Attiecības noformēja ne tik daudz mīlestības, cik pragmatisku apsvērumu dēļ. Vāciešu pedantiskā kārtība nepieļāva neprecētai sievietei dzīvot kopā ar vīrieti vienā dzīvoklī. Tika ieviesta pieraksta sistēma. Noteikumi bija dzelžaināki nekā padomju varas laikā. Attiecības bija svarīgi noformēt arī tāpēc, ka valdīja kartīšu sistēma, un, turoties kopā, bija vieglāk izdzīvot.
Krājums Debesu dāvana veltīts Aleksandra Čaka mūža pēdējai mīlestībai rakstniecei un tulkotājai Mildai Grīnfeldei, ar kuru dzejnieks palika kopā līdz aiziešanai mūžībā. Mīlestības iespaidā radās dzeja, kura autora dzīves laikā tā arī netika izdota dzejas krājumā. Čaks ar Mildu Grīnfeldi iepazinās 1943. gada 27. martā viesībās pie drauga Jāņa Rudzīša. Tā nebija viņu pirmā tikšanās. Pirmo reizi abu ceļi krustojās trīsdesmitajos gados Mildas mājās, kur Čaks viesojās kopā ar draugu dzejnieku Ēriku Raisteru. Viņi runāja par dzeju, iedzēra vīnu. Otrreiz viņi satikās 1941. gadā, bet liktenīgajai sievietei viņš nepievērsa uzmanību. Pēc trešās tikšanās Čaks viņu pavadīja uz mājām, un uzplauka abu mīlestība. «Mildai bija mazi bērni. Pēc vienām ziņām, viņa ar vīru bija šķīrusies, pēc citām – viņš bija iesaukts leģionā. Kad viņi iepazinās, Čakam ar sievu attiecības bija sarežģījušās. Anita draudzējās ar vāciešiem, ko Čaks ienīda. Čaka radiniece Emīlija Briežkalne, kas vācu laikā arī dzīvoja Čaka dzīvoklī Lāčplēša ielā, atceras: «Čaks ir aizbraucis pie radiniekiem uz laukiem un ierodas Rīgā dienu agrāk. Atver dzīvokļa durvis, un gaitenī uz pakaramā stāv vairākas esesiešu cepures. Anita iznāk priekšnamā un saka: «Pagaidi virtuvē, mēs pašlaik runājam.»»
Čakam psiholoģiski tas bija smags trieciens, pat ja Anitai nebija tuvu attiecību ar vāciešiem. Viņa vācu laikā bija kāda nama pārvaldniece un varbūt kārtoja darījumus, kas, iespējams, bija pat izdzīvošanas jautājums, taču šis fakts Čakam radīja lielu traumu. Kad vācu armija atkāpās, Anita ar kādu esesiešu virsnieku aizbrauca uz Vāciju.
Attiecībās ar Mildu Grīnfeldi gāja visādi, pieļauju, ka viņa gribēja sakārtot attiecības, varbūt pat apprecēties, bet skumjā ziņa – Čaks jau bija precējies ar Anitu Bērziņu. Tas nozīmētu – viņam publiski jāatzīst, ka sieva emigrējusi uz Rietumiem, jāizsludina par bezvēsts promesošu, kas varēja sarežģīt dzīvi. Savukārt Mildas Grīnfeldes vīrs bija leģionā, un arī šis fakts padomju laikā varēja draudēt ar nepatikšanām. Pēc Otrā pasaules kara cilvēki dzīvoja ārkārtīgā baiļu atmosfērā.
Personiskajā dzīvē Čaks bija stipri neuzņēmīgs, gļēvs un slimīgi bailīgs. Viņi nedzīvoja kopā, ja neskaita pēdējās divas nedēļas no 1950. gada 18. janvāra līdz 8. februārim, kad Čaks smagi slims gulēja mīļotās dzīvoklī Brīvības ielā. Spriežot pēc mīlas dzejoļiem, ko viņš veltījis Mildai Grīnfeldei, un skaistajiem mirkļiem – Čaks ar Mildu gāja uz labiem restorāniem, teātriem, reizēm devās tālākos braucienos –, viņam vajadzēja ar viņu apprecēties un turēties kopā. Čakam piemita vecpuiša komplekss. Viņš bija pašpietiekams. Atšķirībā no nepraktiskā Sudrabkalna, kas neprata ieslēgt gāzes plīti un kura vietā Čaks kārtoja rēķinus, viņš pats tika ar visu galā.
Čaks vārīja garšīgas zupas, cepa kotletes, pankūkas. Viņam patika mizot kartupeļus. Bet, kad vajadzēja nokārtot attiecības ar sievieti…»
Pēkšņā aiziešana
«Čaka pēkšņā aiziešana man ir vēl viena mīkla,» saka dzejnieka daiļrades un biogrāfijas pētnieks Valdis Rūmnieks. «Viņš bija atnācis apraudzīt Mildu, kas bija mazliet saaukstējusies. Čakam sākās smags plaušu karsonis, un viņš pats iegūlās gultā un tur arī palika. Milda vairākkārt sauca uz mājām ārstu. Daktere, kas nāca pie Čaka, bija viņas draudzene, taču atteicās paskaidrot, kāpēc Čaku neveda uz slimnīcu. Iespējams, viņš pats atteicās braukt uz slimnīcu, īpaši laikā, kad par viņu rūpējas mīļotā sieviete. Viņam bija 48 gadi, un varbūt viņš cerēja, ka izveseļosies. Cilvēks mierīgi guļ gultā, dakteris nāk uz mājām, dzīvoklis silts, krāsns izkurināta, un rodas mānīga ilūzija, ka viss būs labi. Čaks savā apmātībā varēja arī domāt, ka slimnīcā viņu grib nozūmēt. Cīņā strādāja zinoši cilvēki, kam nebija noslēpums, ka dakteri ar Staļina rīkojumu novāca varai nevēlamas personas…
Dzejnieka nāves cēlonis ir nevis plaušu karsonis, bet sirds nepietiekamība. Par to, ka viņam bija švaka sirds, apliecina kāda epizode. Mildas dzīvoklis atradās piektajā stāvā. Čaka mīļotā sieviete aizmirst, ka viņiem ir sarunāts randiņš, un Čaks stāv lejā četras stundas un gaida, jo sirds kaites dēļ nespēj uzkāpt piektajā stāvā. Lūk, mīlestība!»
Dzejnieka tēvs pārdzīvoja dēlu. Mildu Grīnfeldi, kas darbojās tā dēvētajā franču grupā, 1951. gadā apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju. Piecdesmito gadu beigās viņa atgriezās Latvijā un bija viena no ražīgākajām tulkotājām no franču un angļu valodas. Pārsvarā viss Drāmas teātra repertuārs 70. un 80. gados turējās uz viņas tulkotajiem darbiem.
Čakam nav neviena tuva radinieka. Autoratlīdzību par dzejnieka darbu izmantošanu saņem tēva māsīcas Emīlijas Briežkalnes audžudēls Andris Brežģis.
«Čaks ir viens no pagātnes dzejniekiem, kas vēl arvien ir ļoti aktuāls un mīlēts,» saka Valdis Rūmnieks. «To pierāda gan cilvēku interese par Čaka muzeju, gan Čaka balva, gan dzejniekam veltītās zinātniskās konferences. Aleksandra Čaka dzīvē vēl ir nezināmas, pat noslēpumainas lappuses, ko vērts pētīt.»
