Bijusī teātra festivāla Homo Novus rīkotāja Gundega Laiviņa: Man vajag pārbaudīt, vai spēju peldēt citos ūdeņos

Intervija
Aiva Kanepone
Aiva Kanepone
11. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

GUNDEGAS LAIVIŅAS dzīve pašlaik ir kā filmas sākums – tālāk var notikt pilnīgi jebkas. Viņa vairs nav ne Latvijas Jaunā teātra institūta direktore, ne starptautiskā teātra festivāla Homo Novus rīkotāja. Gundega ir devusies pāri okeānam uz Ņujorku, lai pēc piecus gadus ilgām attāluma attiecībām sāktu jaunu dzīvi kopā ar savu draugu un studētu ko pavisam jaunu.

Mēs runājāmies īsi pirms Gundegas lidojuma, bet nu jau viņa ir tur, Amerikā, un sākusi savu jauno dzīvi.

PIETURZĪMES

  • Dzimusi 1976. gada 14.septembrī.
  • Teātra kuratore.
  • Pagājušā gada nogalē saņēmusi Kultūras ministrijas Izcilības balvu kultūrā.
  • Līdzšinējā Latvijas jaunā teātra institūta direktore un festivāla Homo Novus rīkotāja.
  • Bijusi tematiskās līnijas Ceļu karte kuratore programmā Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta.
  • Kā kuratore iesaistījusies Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē un Venēcijas biennālē.
  • Bijusi lektore Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Kultūras akadēmijā.
  • Tagad mācās urbāno vietradi Prata institūtā (Pratt institute) Bruklinā, Ņujorkā.

AIVA: Jūs tūlīt dosieties uz ASV, bet pandēmijas laikā jau cilvēki turp nebrauc tāpat vien – Lielo kanjonu paskatīties. Jūsu dzīve nonākusi krustcelēs?

GUNDEGA: Jā, uz Ņujorku es pārceļos, lai tur dzīvotu un mācītos. Pamēģināšu. Bija jālido jau augustā, tad viss apstājās, taču tagad vairs nevaru vilcināties. Esmu iestājusies Prata institūtā Bruklinā. Pirmajā semestrī lekcijas notika attālināti, bet, tā kā mums ir septiņu stundu laika atšķirība, mācījos naktīs. Bija ļoti grūti koncentrēties. Naktīs sēdēju lekcijās, dienās ļoti gribējās gulēt, tomēr turpināju darbu Jaunā teātra institūtā un sarīkoju savu pēdējo festivālu Homo Novus. Tas bija maratons, ko ilgi nav iespējams izturēt.

Taču pirmām kārtām es turp dodos, jo Ņujorkā dzīvo mans draugs. Lēmums par pārcelšanos brieda diezgan ilgi, un mēs daudz runājām par to, ko es tur varētu darīt. Zināju, ka esmu gatava pielikt punktu tam, ko esmu darījusi vairāk nekā desmit gadu, un man vajag kādu jaunu izaicinājumu, jaunas zināšanas, varbūt pat pilnīgi citā jomā. Man liekas, tā ir milzīga laime, ja cilvēkam pusmūžā, vecumā pēc 40, atkal ir iespēja studēt – bieži vien tikai tad tu tā pa īstam esi sapratis, kas tevi interesē, un attieksme pret studijām ir pavisam citāda.

Iesniedzu dokumentus vairākās augstskolās, bet izvēlējos Prata institūtu – tā ir skola ar arhitektūras novirzienu, un es studēju tādu jaunu virzienu, ko sauc par urbāno vietradi. Nemācos par arhitekti vai pilsētplānotāju, nē, tā ir sociālas ievirzes zinātne par to, kas un kā veido publisko telpu, kur mēs visi ikdienā satiekamies, – ielas, parkus, laukumus, kanālmalas.

Mācāmies vērtēt un analizēt, kā tas notiek, kā tur jūtas dažādas cilvēku grupas, un piedalīties šīs telpas veidošanā. Mani interesē veidot pilsētas ārtelpu ar dažādu māksliniecisku prakšu palīdzību. Jaunā teātra festivāls Homo Novus to darījis vairāk nekā 20 gadu, ar mākslas intervencēm un izrādēm apdzīvojot visdažādākās vietas. Un mani interesē, kā kuratori un mākslinieki varētu ilgtermiņā ieguldīt pilsētas attīstībā.

– Prata institūts ir visai prestiža augstskola. Tajā droši vien nebija vienkārši iestāties?  

– Apzinos, ka man bija priekšrocības salīdzinājumā ar maniem kursabiedriem, kuriem nav tik lielas dzīves un profesionālās pieredzes. Es zināju, ko gribu studēt, man bija skaidra tēma, kuru vēlos pētīt, jo ar to jau daudz esmu strādājusi, veidojot Homo Novus festivālus. Grūtāk bija kārtot angļu valodas eksāmenu un testu, kur pārbauda vispārīgās zināšanas, arī matemātiku, kas nav mana stiprā puse.

Skola man piešķīra stipendiju, bet ASV ir satriecoši augsta studiju maksa. Man ir liela stipendija, taču tā sedz tikai daļu no tās. Plus Amerikā jāmaksā teju par katru soli, ko tu sper. Tomēr, ja tu maksā tik milzīgu naudu, tas motivē ļoti nopietni mācīties.

– Tad man pavisam vienkāršs jautājums – no kā jūs dzīvosiet?

– Es nepārceļos ar vienu koferi, lai sāktu no nulles. Mans draugs ir ņujorkietis, un viņam ir stabili dzīves apstākļi, līdz ar to man nebūs, piemēram, jāstrādā pa naktīm bārā, lai izdzīvotu. Esmu priecīga, ka man ir atbalsts arī mācību maksai. Pirmajā gadā es nedrīkstu strādāt, bet nākamajā noteikti meklēšu darbu.

– Ja režisoru Pēteri Krilovu var uzskatīt par jaunā teātra festivāla Homo Novus tēvu, tad jūs bijāt kā festivāla mamma. Iznāk, ka pagājušā rudens Homo Novus jums bija pēdējais.

– Par šo festivālu es reizēm domāju kā par dzīvu būtni, elpojošu, mainīgu organismu. Mēs kopā esam nogājuši interesantu ceļu, un pienācis laiks gan festivālam attīstīties tālāk, gan man darīt ko citu. Saprotu, ka esmu šeit izdarījusi visu, ko konkrētajā kontekstā varu izdarīt, un varētu dusēt uz lauriem.

Bet man ir tāds raksturs, kas dzen iemest sevi vidē, kur neviens mani nepazīst, kur ir ārprātīga konkurence, un tad mēģināt izpeldēt.

Man vajag pārbaudīt, vai spēju peldēt citos ūdeņos. Līdz šim esmu veidojusi festivālu kā organismu, tagad gribu pavērt citas durvis un paskatīties uz pilsētu kā organismu.

Es nepārcērtu saiknes ar Latviju un Eiropu. Šis gads pierādījis, ka ir daudz iespēju strādāt attālināti. Skola ilgs vēl pusotra gada, un pēc tam jāskatās, kāda es būšu, kā tur jutīšos, kādas, galu galā, būs manas attiecības ar draugu, jo mēs nekad tik ilgi neesam dzīvojuši kopā.

– Jūs ilgus gadus veidojāt jaunā teātra festivālu – ar ko īsti jaunais teātris atšķiras no parastā teātra?

– Pie mums Latvijā dominē ļoti kvalitatīvs reāli psiholoģiskais teātris, kur izrāžu pamatā ir lugas, aktieri iemiesojas tēlos un galvenais medijs ir teksts. Tas, ko mēs saprotam ar jauno teātri, ir tās pārējās teātra formas, kur pamatā ir citi izteiksmes līdzekļi, kā arī idejas, kas reflektē par mūsdienu pasauli un cilvēkiem. Bieži pats skatītājs kļūst par izrādes autoru, līdzradītāju un izpildītāju.

Domājot par Homo Novus paveikto, protams, gribas runāt par Eiropas teātra lielajiem vārdiem, kurus esam atveduši uz Latviju, bet tikpat būtiska ir Vladislava Nastavševa veidotā izrāde Ķīpsalas autokapsētā, Gunas Zariņas monoizrāde Vidzemes tirgū Princeses nekakā, Kristas un Reiņa Dzudzilo darbs Patētiskā, kur piedalījās vājdzirdīga izpildītāja un ko skatījās liela vājdzirdīgu cilvēku kopiena.

Katra reize, kad mākslas darbs satiekas ar skatītāju un saruna tiešām notiek, ir pilna ar pārsteigumiem un nezināmo. Bet, ja tas notiek pilsētvidē, tad neprognozējamo, nekontrolējamo elementu ir vēl krietni vairāk – putni, dzīvnieki, cilvēki, kuri bieži vien iejaucas izrādes plūdumā, pašiem to nenojaušot.

Es dzīvoju pie Daugavas Ķīpsalā un vakar novēroju roni, kurš spēlējās upē pie Vanšu tilta, – tas bija kolosāls notikums, kas iekrāsoja visu dienu. Arī roņi ir pilsētnieki kopā ar mums, tikai mēs tos bieži vien neievērojam.

– Un no kurienes jums tāda pilnīga aizrautība ar kultūru?

– Pateicoties mammai. Vecāki pēc izglītības ir ģeogrāfi, taču mamma mūs ar māsu jau bērnībā daudz veda uz izrādēm, kino. Un tad nāca dažādas sakritības un satikšanās, pēc kurām sapratu, ka gribu piedalīties radīšanas procesā, lai gan man pašai nebija vēlmes kļūt par mākslinieci. Man ir divas būtiskas teritorijas – māksla un daba. Varbūt tas saistīts ar iluzoro sajūtu, ka tās abas ir brīvas no rutīnas?

Piemēram, mežā ir tik daudz neparedzamā, viss ir interesants, un, pat ejot vienu un to pašu taku, katru dienu tur būs citādāk.  Satiekoties ar labu mākslas darbu, ir tāpat. Varu tikai apbrīnot cilvēka prāta, ķermeņa un iztēles spējas un vērienu. Kamēr ikdienas lietas – veikals, televīzija un pārējais – no cilvēka paģēr nenormāli maz, nav jāstrādā ne ar prātu, ne ķermeni, ne emocijām. Tāpēc man vajadzīgas šīs divas telpas.

Esmu bērnībā kājām izstaigājusi gandrīz visu Latviju – kad ģimenē piedzima jaunākais brālītis, mēs ar māsu jau bijām palielas, un tad trijatā ar tēti gājām pārgājienos ar mugursomām un teltīm.  Bet šovasar es biju pat priecīga, ka pasaule apstājās, jo pēc 20 gadu pārtraukuma man beidzot atkal bija iespēja padzīvot kopā ar saviem vecākiem – mums ir māja un dārzs netālu no Cēsīm.

– Bet tagad priekšā metropole Ņujorka. Kāda tā ir jums – kā Vudija Alena Lietus Ņujorkā, bezgalīgais Centrālparks starp debesskrāpjiem?

– Tas kino tur ir. Kad 2013. gadā pirmo reizi biju Ņujorkā, es tur tiešām dzīvojos kā filmā, biju pārlaimīga un visur redzēju citātus no grāmatām, filmām. Kad sāku uz turieni braukt aizvien vairāk, protams, ieraudzīju arī šīs pilsētas otru pusi. Mana drauga dzīves apstākļi ir salīdzinoši labi, mēs dzīvojam Manhetenā brīnišķīgā ielā, dzīvoklī ar izeju uz jumta, un mums ir pat lauki Ņujorkas štata ziemeļos, kur uzbūvēta pirtiņa un sastādīti bērzi, lai būtu mazas Latvijas sajūta.

Bet pašā pilsētā es ļoti ātri ieraudzīju arī to milzīgo nevienlīdzību un ārprātīgo naudas varu – ja tev ir nauda, tev ir viss, bet vienlaikus miljoni cilvēku vienkārši izdzīvo, apkalpojot tos, kuriem ir nauda. Uz katra soļa satiecies ar cilvēkiem, kuri ir ļoti sarežģītā situācijā. Man tas rada lielu diskomfortu, un es nezinu, ko ar to darīt.

Šajā ziņā Ņujorku nav iespējams salīdzināt ar Rīgu – Rīga ir tik komfortabla un mierīga, bet Ņujorkā tu uz katra soļa tiec konfrontēts ar izmisumu.

Tomēr nevar noliegt, ka enerģija tur ir fantastiska, un tas arī pašam liek darboties. Ar Ņujorku man ir izteiktas love-hate – mīlas un naida – attiecības.

No Ņujorkas var smelties ļoti daudz ideju, kā uzlabot pilsētas vidi! Kaut vai Ņujorkas koku karte – digitālais rīks, kur uzskaitīts ikviens pilsētas koks.

– Tie bērzi un pirts… Jūsu draugs ir Amerikas latvietis?

– Nē, mans draugs Vallejo ir austrālietis, un viņā ir gan amerikāņu, gan austrāliešu asinis, te gan jāpiebilst, ka tās visas cēlušās Eiropā. Abiem Vallejo vecākiem ir lielas ģimenes, kas interesējas par saknēm. Amerikas atzars cēlies no spāņu iekarotājiem, bet Austrālijas stāsts sākās ar to, ka turp emigrēja viņa vecvectētiņš, Baltkrievijas ebrejs no Kričavas. Jauns, uzņēmīgs cilvēks, kurš uzsāka galantērijas biznesu, tirgoja pogas un modes preces, nomainīja vārdu, kļuva par austrālieti un Melburnā uzbūvēja tirdzniecības impēriju.

Mans draugs caur Eiropu devās uz ASV, vēl būdams pavisam jauns, viņš vairāk nekā desmit gadus vadījis teātri, festivālu un dažādus mākslas projektus Ņujorkā, un tieši šajā saistībā mēs satikāmies. Pazīstami esam astoņus, bet attiecībās esam piecus gadus.

– Jūs esat šo laiku dzīvojusi pēc diviem pulksteņiem – Latvijas un Amerikas. Attālinātās attiecībās pieci gadi ir ilgs laiks. Kā jums izdevies neļaut tām apdzist?  

– Man liekas, ka nu tikai sāksies jautrība, mēģinot būt kopā. Tik ilgstošās attālinātās attiecībās, lai pats sevi nesagrauztu, būtiskākais ir lojalitāte un uzticēšanās. Ja es sēdētu šeit un bažītos, ka mans partneris, brutāli izsakoties, laiž pa kreisi, es sajuktu prātā. Tādas problēmas man nav.

Otra svarīga lieta ir atrast veidus, kā būt kopā. Pandēmijas gads ir izņēmums, bet pārējā laikā mēs mēģinājām tikties iespējami bieži. Bet tikpat svarīgi ir, pat neesot kopā, rūpēties un interesēties par otru – caur ekrānu, telepātiski, mentāli, vienkārši apzināti būt kopā. Tu domā par to cilvēku, viņš domā par tevi, un attiecības attīstās. Varbūt viņam šajā brīdī vajadzīgs atbalsts? Nedzīvojot fiziski kopā, to ir daudz grūtāk sajust, bet jāmēģina visu laiku tomēr just to kamertoni.

Svarīgi arī otram cilvēkam ļaut tā dabiski ienākt tavā vidē un tavā ģimenē. Pat tad, ja viņš atbrauc trīsreiz gadā. Man liekas, mums tas izdevies abpusēji – arī viņa lielā ģimene mani uzņēma brīnišķīgi.

Vēl viena būtiska lieta – mēs abi esam diezgan autonomi un pašpietiekami. Ne man vajag kādu, kas man katru vakaru novēl arlabunakti un no rīta pasniedz kafiju, ne viņam.

– Un kas jūs vieno?

– Daudzas līdzīgas intereses – māksla, dārzkopība, daba, lauki, pirts. Man ir ļoti interesanti būt kopā ar cilvēku, kuram ir plašs redzesloks. Man ļoti patīk viņa ģimene un draugi. Un viņš man ir teicis, ka mans raksturs viņam nāk par labu un šķiet liela vērtība. Mēs esam ļoti dažādi, un viņš ar savu raksturu aizpilda dzīves daļu, kurai man pašai nekad nav pieticis intereses un spēka – viņš ir ļoti sabiedrisks, pulcē ap sevi draugu draugus, rīko ballītes a la brokastis Tifānijā simts cilvēkiem. Kamēr man ļoti labi der vienatne.

– Jums nav bail no tām brokastīm Tifānijā, kur būs jāstāv un jāsveicinās ar svešiem ļaudīm kā Bulgakova Margaritai?

– Man jau arī patīk cilvēki! Savukārt draugs respektē manu vajadzību pēc pārgājieniem kalnos. Ņujorka ir izcila pilsēta, kur justies vienai, – to ļauj lielas pilsētas anonimitāte. Un tajā ir tik daudz mikropasauļu! Esmu gājusi tādu loku, kas sākas Manhetenas dienvidaustrumu daļā, Īstvilidžā, kur dzīvo tīrasiņu ņujorkieši. Tad, pārejot tiltam, nonāc ortodoksālo ebreju rajonā, tālāk ir latīņu strādnieku rajons, tad Bruklina, kur ir vairāk melnādaino, nāc atpakaļ pa Bruklinas tiltu cauri Čainataunai – trīs stundu laikā izej cauri pieciem, sešiem pilnīgi atšķirīgiem universiem, kuri savā starpā, šķiet, vispār nesatiekas. Bet pāris kvartālu no mūsu dzīvokļa ir publiskā pirts, kas pieder diviem brāļiem krieviem, tur visi runā krieviski un pavārīte vāra boršču.

– Jūsu dzīve pašlaik ir kā filmas sākums, kur tālāk var notikt pilnīgi jebkas?

– Es nezinu, kas tālāk notiks. Man šķiet, katrā cilvēkā mīt ļoti daudz snaudošu iespēju. Es gribu saprast, kas manī vēl ir neizmantots, ko es vēl varētu iemācīties un ko es varētu darīt tur. Varbūt sākt adīt un pārdot latviešu dūraiņus?

Pēc tik ilga galvas darba ļoti gribas kaut ko darīt fiziski.

Tas man ļoti patika pagājušā vasarā laukos, kad no agra pavasara līdz rudenim varēju iegremdēties dārzā, ravēt, piedalīties tajā, kā viss aug. Es jutu, kā kļūstu stiprāka. Tagad es priecājos par to, ka nevis aizbraucu pie visa gatava, bet izšķīros par soli pati sākt darīt kaut ko jaunu. Bet iespējams ir viss.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+